"Laimēja miljonus un atriebās"

"Ekspress gazeta"

— 2000.05.nr.17

Ko jūs darītu, ja laimētu 10,5 miljonus dolāru?

Zinām, zinām! Trauktos tūrisma braucienos, pirktu mašīnas, jahtas un vasarnīcas un droši vien dalītos arī ar draugiem. Taču austrietis Herberts Zilberšteins rīkojās citādi — ņēma un atriebās visiem saviem pāridarītājiem. Un kā vēl!

Tauku trests uz kara ceļa

Herberts Zilberšteins savos 48 gados uzskatīja sevi par nelaimīgāko cilvēku pasaulē. Skolas laikā viņu bija saukājuši par tauku trestu un mizojuši vienā gabalā. Skolas gadus viņš noslaistījās, neiestājās institūtā un strādāja par pavāra palīgu picērijā. Ar sievietēm neveicās. Vienīgo mīlestību jau skolas laikā viņam bija atņēmis klasesbiedrs. Herberta vecāki nomira agri. Kopš tā laika viņš bija palicis gluži viens.

Vienīgā austrieša izprieca bija loterija. Viņš spēlēja visu mūžu, katru nedēļu, un pirms gada viņam paveicās: Herberts laimēja 10,5 miljonus dolāru!

Visu naudu Zilberšteins nolēma iztērēt, lai atriebtos tiem cilvēkiem, kuri kādreiz viņu bija apvainojuši. Pavāra palīgs paņēma atvaļinājumu un mājās nolikās uz dīvāna. Divas nedēļas viņš apdomāja plānu, sastādīja tāmes un beidzot ķērās pie ieceres īstenošanas.

Vispirms Herberts devās pie skolas galvenā kaušļa un uzdāvināja viņam trīs tūkstošus dolāru. Esot laimējis loterijā un gribot uzdāvināt klases biedram. Bet pie alus kausa deva "draugam" padomu ieguldīt naudu "izdevīgā biznesā" — zagtu automašīnu pārdošanā. Klases biedrs bija ar mieru. Herberts "sameklēja" viņam "kompanjonus", kuri it kā ieguldījuši pasākumā vēl 20 tūkstošus dolāru. Taču bizness, kā jau bija iecerēts, neveicās. Saniknotie "ieguldītāji" pieprasīja atdot naudu. Bet, pats par sevi saprotams, klasesbiedram tās nebija. Tad viņu zvērīgi piekāva un pārlauza kājas.

Herberta skolas gadu pirmā mīlestība jau sen bija aizmirsusi savu kavalieri. Bet viņš to labi atcerējās. Herberts par 65 tūkstošiem dolāru noalgoja prostitūtu, lai tā atņemtu loterijas uzvarētāja pirmās mīlestības vīru. Operācija izdevās spīdoši.

Tika arī matemātikas skolotājam. Tas vairāk nekā citi tramdīja Herbertu — dzina laukā no klases, publiski saukāja par muļķi. Skolotājs jau sen bija aizgājis pensijā un visu naudu ieguldījis celtniecības kompānijā, dzīvoja no dividendēm. Herberts nopirka šo firmu par 800 tūkstošiem dolāru un divos mēnešos noveda to līdz bankrotam. Skolotājs varēja iet stāvēt pie baznīcas durvīm.

Austrieša dzīvesvietas kaimiņiene vienmēr bija stipri sašutusi, ka Herberts mēdz skaļi ieslēgt mūziku — tā traucējot gulēt, lasīt grāmatas, domāt par dzīvi. Tad Herberts uzbūvēja tieši pretim nama logiem nelielu bērnu stadionu. Turklāt bērni to varēja apmeklēt bez maksas. Bet tur bija gan mākslīgā ledus slidotava, gan basketbola un futbola laukums! Vārdu sakot, augu diennakti uz šejieni plūda pusaudži no visas Vīnes, jo tas bija arī apgaismots. Nebeidzamais troksnis aiz loga izrādījās simtkārt stiprāks par aiz sienas ieslēgtu magnetofonu. Kaimiņiene bija spiesta steidzami pārdot savu dzīvokli un pārcelties uz citurieni. Šai atriebībai Herberts iztērēja 500 tūkstošus dolāru.

Sava tiesa tika arī miesniekam no pārdotavas, kur atriebējs mēdza iepirkties. Ar vidutāju palīdzību viņš iegādājās lielu daudzumu vistu, cūkas un liellopa gaļas. Viss tas par samērā zemu cenu tika pārdots miesniekam. Pēc kāda laika sāka nākt pircēji un sūdzēties, ka gaļa esot bijusi bojāta. Sanitārā inspekcija sodīja miesnieku un pārdotavu slēdza. Herbertam šis "prieks" izmaksāja tikai 2 tūkstošus dolāru.

Kļuvis bagāts, no picērijas Zilberšteins tomēr negāja prom. Taču šefpavāram pakļauties viņš arī negrasījās. Tas tik to vien darīja, ka stāstīja par savu sievu, bērniem un iemīļoto suni. Kā lai to visu klausās vientuļš cilvēks? Herberts rīkojās vienkārši. Viņš devās uz tūrisma aģentūru un noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru tūristus, kas bija ieradušies Vīnē, bez maksas veda uz picēriju (maksāja Herberts). Cilvēki nāca pūļiem, saimnieks bija laimīgs, iestāde sāka strādāt augu diennakti. Bet šefpavārs tā pārpūlējās, ka sākumā pārstāja runāt, bet pēc tam vispār aizgāja no darba.

Laimi var nopirkt

Herberts atcerējās arī precību aģentūru, kas nespēja atrast viņam piemērotu līgavu. Taisnība, vajadzēja izdot 40 tūkstošus dolāru, taču operācija noritēja sekmīgi. Aģentūras saimniece saņēma vēstuli. Tajā bija teikts, ka viņa ir laimējusi ceļazīmi. Kamēr sieviete braukāja pa jūrām un okeāniem, Herberts viņas vārdā publicēja tādu laulību sludinājumu, ka norūpējušies vīrieši pūļiem vien sāka ierasties uzņēmējas mājās, un to nepavisam nebija gaidījis viņas vīrs. Turklāt Herberts apmaksāja laikrakstu reklāmu, kurā bija rakstīts, ka precību aģentūra vispār nav aģentūra, bet gan zaņķis, un tā saimniece — sutenere. Pēc atgriešanās no brauciena uzņēmēja zaudēja kā darbu, tā vīru.

Zilberšteins atriebās arī prostitūtai, kas reiz viņu bija aplaidusi ar sifilisu. Viņai viņš atkārtoja filmas "Skaistule" sižetu. Noalgots skaistulis nospēlēja dzīvē Ričarda Gīra lomu un aizveda sievieti pie sevis "mājās" uz Latīņameriku. Tur arī viņa vienurīt pamodās viesnīcas numurā bez mīļākā un ar nesamaksātiem viesnīcas rēķiniem. Viņai bija jānomaina klusās Vīnes ieliņas pret Latīņamerikas bordeļiem. Darba vairāk, naudas mazāk, bet, lai nopirktu biļeti atceļam, jāpūlas un jāpūlas. Šī atriebība izmaksāja 50 tūkstošus dolāru.

Kopumā Herberts atriebās 70 cilvēkiem. Par to viņš pavēstīja savā preses konferencē. Viņš sauca vārdā visus pāridarītājus, izsmiedams tos visas valsts priekšā.

Preses konferences nobeigumā Herberts paziņoja: "Es esmu atbrīvojies no tām skumjām, kas mani bija vajājušas visu mūžu. Tagad es varu mirt kā laimīgs cilvēks".