Par propagandas stratēģiju un taktiku

Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš:

Ir divi aspekti. Pirmkārt, kā atspēkot to nepatieso propagandu par Latviju, ko nedraugi izplata Rietumu valstīs. Vēl 1998. un 1999.gadā Vašingtonā es redzēju vēstules, ko Krievijas vēstniecība sūtīja kongresmeņiem, un tur bija visādas muļķības par Latviju. Es nezinu, kā šodien, bet toreiz tā propaganda darbojās pilnā sparā. Un otrs ir atspēkot to, kas par Latviju tiek teikts Krievijā. Kā var tikt pie krievu tautas? Vai to darīt caur Krievijas televīziju, presi? Vai Krievijas mediji ir neatkarīgi? Kad pirms vairākiem mēnešiem Krievijas televīzijā parādīja pozitīvu programmu par Latviju, nākamajā dienā Krievijas parlamentā vairāki deputāti gribēja to producentu grupu apcietināt! Un tā es varu uzaicināt vienu amerikāņu vai britu žurnālistu uz Latviju ciemos cerībā, ka viņš objektīvi aprakstīs redzēto, bet vai to var Krievijas žurnālists, pat ja gribētu? Mēs varam gan brošūras, gan filmas taisīt, bet, ja tauta neticēs, ja dzirdēs, ka viņu valdība saka citādāk, tad būs ļoti grūti panākt rezultātu.

Manuprāt, reaģēt uz šīm lietām ir valdības darbs. Ir jāizmanto visi resursi gan Ārlietu ministrijā, gan vēstniecībās. Līdz šim šajā jautājumā stratēģiskas pieejas nav bijis. Zinu, ka laikā, kad biju vēstnieks, Ārlietu ministrijas taktika bija tā reaģēt. Rietumos esam skaidrojuši par cilvēktiesībām, par pilsonību, jo toreiz tas bija pārprasts jautājums.

Pagājušogad atbrauca šurp “New York Times” žurnālists no Maskavas un atnāca pie manis, teikdams, ka pusgada laikā Maskavā dzirdējis tik daudz briesmīgu lietu par Latviju, ka bijis jāatbrauc apskatīties. Un, protams, ka te cilvēki nekaujas uz ielām un nav publiska naida starp krieviem un latviešiem.

Bet iztēlojieties, ja vienam ārzemju žurnālistam redaktors liktu divu dienu laikā uzrakstīt par Vēlēšanu likumu Latvijā, vai viņam būtu laiks iedziļināties? Viņš paskatīsies, ko ir teikuši daži deputāti, prezidente, kas no Maskavas izskanējis. Tie daži krievu politiķi, kas taisa kampaņu pret Latviju, zina patiesību, bet viņiem ir stratēģisks nolūks. Līdz šim tas bija mazināt Latvijas iespējas iekļauties NATO.

Es kādreiz jaušu tādu neizpratni, tas varbūt vairāk nāk no amerikāņiem, jo viņiem grūti saprast, ka valoda vai identitāte ir apdraudēta, jo viņi jūtas vareni visā pasaulē. Es domāju, ka pēdējā laikā Eiropā arvien vairāk sāk runāt varbūt ne tik daudz par tautas tiesībām, kā par tautas identitāti un izdzīvošanu, jo cilvēki baidās, ka Eiropas Savienība arvien vairāk izlīdzinās atšķirības, bažījas par globalizācijas arvien lielāko spiedienu.

Par progresīvi domājošas krievu inteliģences uzaicināšanu, kura arī spēj ietekmēt sabiedrisko domu. Es domāju, ka ir vairākas organizācijas, kas to varētu darīt un dara, piemēram, Gunta Ulmaņa fonds, Ata Lejiņa vadītais Ārpolitikas institūts un vēl citi. Gada laikā esmu divas reizes bijis uz konferencēm Sanktpēterburgā – uz Baltijas attīstības forumu un uz vienu NATO konferenci. Tādos pasākumos arī ir iespēja runāt ar cilvēkiem. Un vēl ir jāizmanto kultūras saites.

Ārlietu ministrijā izveidotajā darba grupā pirmo reizi sanācām kopā Latvijas institūts, Attīstības aģentūra un Tūrisma attīstības aģentūra, kopā sākām apspriest lietas, jo visi darām ko līdzīgu, tikai katrs savā laukā.

Latvijā likumdošana ir sakārtota, un tiesības iegūt pilsonību ir katram godīgam cilvēkam, kurš vēlas. Problēma ir, kā mainīt domāšanu, lai viens krievs, baltkrievs, ukrainis gribētu kļūt par pilsoni šeit. Kādreiz ārzemnieki saka tā: kad ieguvāt neatkarību, jūs šiem piecsimt tūkstošiem atņēmāt pilsonību. Es vienmēr uzsveru, ka 1991.gadā vēl pastāvēja Padomju Savienība un, ja tā pastāvētu vēl šodien, šie piecsimt tūkstoši nebūtu nepilsoņi, tie būtu citas valsts pilsoņi. Latvija nav vainīga, un Latvija ir darījusi visu, ko vajag, bet nevar uzspiest pilsonību tam, kas to negrib. Manuprāt, tieši tas tad būtu cilvēktiesību pārkāpums. Turklāt svarīgi ir parādīt, ka tie 500 000 šeit nekādi nav apdraudēti un daudzi dzīvo diezgan turīgi. Es atbalstu integrācijas ideju, jo, manuprāt, integrēta sabiedrība nozīmē, ka visi, kas šeit dzīvo, jūt lojalitāti pret Latviju. Latvijā nebūtu slikta tāda situācija kā Amerikā - cilvēks ir lojāls pret valsti, bet etniski jūtas saistīts ar vēl ko citu.

Otrā pasaules kara notikumi, leģionāri, izvēles iespēju ierobežotība… Mēs to saprotam, bet rietumniekiem to grūtāk izdarīt. Visus šos gadus viņiem ir stāstīts, ka lielākais ļaunums Otrajā pasaules karā bija tikai nacisti. It īpaši grūti domas mainīt ir amerikāņiem, jo viņiem Padomju Savienība bija sabiedrotā karā. Viņi neskatījās uz to, ko Staļins darījis, ka bijuši gulagi utt. Cilvēkam psiholoģiski ir grūti atzīt - jā, mēs bijām sabiedrotie ar Padomju Savienību, kura arī bija ļauna. Amerikāņiem grūtāk saprast kara notikumus, jo, atskaitot tos cilvēkus, kas bija Ņujorkā 11.septembrī, amerikāņi nav piedzīvojuši karu uz savas zemes. Otrajā pasaules karā notika uzbrukums Pērlharborai, bet citādi amerikāņi nav pieredzējuši, ka sveša armija ienāk viņu pilsētās un viņi tiktu izsūtīti vai izmesti no dzīvokļiem.

Mums ir jātulko latviešu literatūra angliski. Man pašam ļoti patīk vēsturiskie romāni. Cilvēkam tas ir veids gan baudīt literatūru, gan kaut ko iemācīties par valsti. Vajadzētu izlemt, kuras būtu pirmās svarīgākās desmit grāmatas, kuras mēs tulkotu un izlaistu pasaulē - ne tikai mums mīļākās, bet arī saprotamas un interesantas ārzemniekiem. Vides filmu studija uzņem brīnišķīgas filmas, ko ar panākumiem varētu rādīt jebkurā pasaules malā, bet kā tikt pie tā citzemju tirgus? Es jau gribētu, ka institūts strādātu kā reklāmas aģentūra un pārstāvētu visus klientus, bet pagaidām tādu iespēju mums pietrūkst.

“LAUKU AVĪZE”