Par pacietīgi veicamu pienākumu

Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs:

Ministrijās jau atļaujas ne tikai nepārtulkot angliski rakstītos dokumentus un nodot tos citām iestādēm, bet vēl trakāk - tur kļuvis par normu, ka sapulces, kur piedalās ārzemnieki, notiek angļu valodā. Kā noprotat, tulka tur nav. Tā ir nenormāla situācija. Latvieši šajās valsts iestādēs vairs nejūtas omulīgi. Jā, arī angļi vēl nejūtas gluži brīvi, bet viss virzās uz to, ka angliski runājošie te drīzumā jutīsies daudz labāk nekā savulaik krievi okupētajā Latvijā. Briesmīgi, ka pati valsts pārvalde degradē valsts valodu. Iznāk, ka ar likumiem un saukļiem valsts aizstāv latviešu valodu, bet patiesībā nonivelē tās lomu. Nav pieņemams, ka uzrakstītie visnotaļ normālie likumi īstenībā domāti nevis valsts valodas stiprināšanai, bet gan krievu valodas izskaušanai. Ja reiz likums ir, tad tas vienlīdz attiecas arī uz angļu valodu.

Nav jēgas ieviest piespiedu administratīvas metodes vai uzlikt uzņēmējiem striktus valodas rāmjus. Vēlreiz uzsveru - pašiem ierēdņiem, Valsts prezidentei, premjeram un politiķiem jārunā latviski, jāievēro pašu uzrakstītie likumi un pašie m ar cieņu jāizturas pret valodu kā nacionālas valsts pamatvērtību. Pagaidām no augšām ir cita attieksme un tie, kas ir apakšā, to jūt un attiecīgi pieskaņojas šai valsts politikai. Mums ir jāsaprot, ka Latvijā angļu valoda ieplūst un ieplūdīs vēl straujā k. To nosaka gan informācijas tehnoloģiju un komunikāciju iespējas, gan angļu masu patēriņa kultūra, gan brīvprātības princips. Par varu jau angļu valodu it kā neviens neuzspiež, bet cilvēki mācās paši. Tieši šī brīvprātība samazina tautas dabisko pretošanās un pašsaglabāšanās instinktu. Domāju, ka pēc 50 gadiem angļu valoda Latvijā būs guvusi daudz lielāku pārsvaru nekā krievu valoda padomju laikos.

Nav normāla situācija, ka joprojām Latvijā nav iespējams bez maksas apgūt latviešu valodu. Labi, nerunāsim šoreiz par te dzīvojošajiem krieviem. Bet kur gan latviešu valodu var iemācīties iebraukušais zviedrs vai anglis?

Neatbalstu krievu skolu pāreju uz latviešu mācību valodu. Teikšu atklāti - tā ir politiska provokācija, lai sašūpotu valstī politisko situāciju un izraisītu etniskus konfliktus. Pasvītroju - konfliktus, bet ne abpusēju apsaukāšanos un pastrīdēšanos. Var tikai minēt, vai tāda provokācija radīta apzināti vai arī nemākulības dēļ.

Nu neizdosies ar saukļiem, pātagu, koncentrācijas nometnēm, cietumiem un deportācijām nostiprināt valodas lomu. Viss paveicams ar pacietību.

Redziet, ja pavisam dziļi runā par valodas saglabāšanu, lielu lomu šeit spēlē cilvēku jūtas - lepnums vai kauns par savu valsti un pilsētu. Ja cilvēks lepojas ar savu valsti, tad viņš jūtas vairāk piederīgs arī valsts valodai. Katra pašvaldība, ceļot savu iedzīvotāju lepnumu par savu pilsētu, netieši stiprina arī valsts valodu. Tas pierādās ventspilnieku sabiedriskās domas izpētē. Piemēram, Ventspilī nepilsoņi jūtas laimīgāki nekā vidēji Latvijā. Tāpat pie mums ir daudz mazāk cilvēku, kas nemaz nelepojas ar to, ka ir Latvijas iedzīvotāji. Interesanti arī, ka Ventspils nepilsoņi daudz mazākā mērā nekā citur Latvijā piekrīt apgalvojumiem, ka izjūt pazemojumu un tiek ierobežoti darba tirgū. Tas nozīmē, ka integrācija mūsu pusē norit veiksmīgi.

Eiroskeptiķu loks aug nevis nacionālu, bet ekonomisku apsvērumu dēļ. Cilvēki nezina, ko ekonomiskā ziņā Latvijai nesīs iestāšanās šai valstu saimē. Ko tas nozīmē, piemēram, konkrēti uzņēmējam, graudu audzētājam, pensionāram utt. Kurš to ir skaidri izrēķinājis un pateicis? Līdz šim valsts nav pūlējusies, lai katrs interesents zinātu savu perspektīvu Eiropas Savienībā. Es savai mammai jautāju, kā viņa skatās uz Latvijas iestāšanos ES. Un viņa godīgi at bild, ka arī 1940. gadā krievi solīja zelta kalnus.

Būtībā Eiropas Savienība cilvēkiem joprojām ir mērķis, uz kuru iet politiķi, kas nav spējuši pierādīt, ar ko šis mērķis ir labs katram balsotājam. Politiķi ir naivi, ja domā, ka tāpēc vien, ja tautai tiks dots uzdevums balsot par iestāšanos, tad visi kā aitu bars to arī izdarīs. Pēdējie padsmit gadi demokrātijas apstākļos iemācījuši domāt.

Mani pašu vilina Eiropas Savienības ekonomiskās iespējas. Iepriecina tas, ka, veidojot Eiropas Savienībai pieskaņotu likumdošanu, beidzot mūsu likumi kļūst uzņēmējiem pieņemami, tiesiskā vide tiek sakārtota. Bez virzīšanās uz Eiropu, mudžeklis likumdošanā turpinātos bezgalīgi. Ja kāds domā, ka, neiestājoties ES, Latvijā neieplūdīs angļu kultūra un valoda, tad tie ir maldi. Mūsu laikmetā, pat vēloties, nav iespējams saglabāt tādu izolāciju.

“LAUKU AVĪZE”