Par spēju veidot savu rītdienu

Latvijas Nacionālā konventa par Eiropas nākotni rīcības komitejas locekle Aiva Vīksna:

Iestājoties ES, es zaudēšu “citas personas” statusu. Ir apnicis iet lidostās caur to kontroles punktu, virs kura rakstīts “citām personām”, un nevis caur to, virs kura rakstīts “Eiropas pilsoņiem”. Apnicis būt “citai personai” no kaut kādas mūžīgas kandidātvalsts, no pēcpadomju valsts, kurai vienmēr tiek izteikta nožēla un līdzjūtība par grūto pagātni un nesakārtoto tagadni. Taču pēdējo desmit gadu laikā panāktais liecina, ka mēs paši, nevis kāds bagāts onkulis no Rietumiem, spējam izturēt Eiropas konkurenci. Patiesībā mēs jau esam Eiropā “iekšā”.

Protams, ir nepieciešami zināmi priekšnosacījumi, lai, attopoties vienotajā Eiropā, mēs nebūtu otrās šķiras pilsoņi, bet iegūtu līdzvērtīgas iespējas. Tāpēc, tāpat kā katrs Latvijas uzņēmējs, es sagaidu, ka nodokļu kļūs mazāk un tie būs zemāki, jo citādi Latvija nebūs konkurētspējīga investīciju piesaistē. Jau tagad lielie investori ir sapratuši, ka Latvijas likumdošana ir pietiekami labi sakārtota un neļauj iedzīvoties uz lētā darbaspēka rēķina, kā tas notiek Dienvidaustrumāzijā.

Atbildot uz jautājumu, vai es ko zaudēšu, Latvijai iestājoties ES, mana atbilde ir - jā. Es jau tagad esmu zaudējusi pārliecību, ka visas Latvijas tautsaimniecības nozares var attīstīties. Daļa noteikti izzudīs, neizturot konkurenci, kā tas notika ar pirmskara Latvijas brīvvalsts vienu no galvenajām eksportprecēm un lepnumu - bekonu. Lai cik tas skumji latviešu zemniekam būtu, speķis tagad nav godā. Arī citas tradicionālās lauksaimniecības jomas ir apdraudētas. Tomēr es esmu pārliecinājusies ES valstīs, ka mūsu nesagandētā vide dod iespēju uzplaukt ekoloģiskajai lauksaimniecībai un lauku tūrismam. Masveida produkcija taču ES noveda pie govju trakumsērgas, pie cūku un citu dzīvnieku slimībām. Latvija šajā ziņā ir daudz “civilizētāka”. Un tā ir Latvijas priekšrocība.

Esmu zaudējusi kādreizējo iespaidu par Eiropu kā labdarības organizāciju. Ir labi redzams, ka ES - tā ir cīņa par kvotām, cīņa par ekonomiskām interesēm, cīņa par labāku darbu, par labāku izglītību, cīņa par to, lai tevi vispār ievēro. It kā gribētos teikt, ka Eiropa ir “auksta”, tomēr arī tā nav īsti taisnība, jo visi mani kontakti ar biznesa kolēģiem no Eiropas liecinājuši par to, ka cilvēki ir atsaucīgi un neliedz labus padomus, protams, ja prot runāt viņiem saprotamā valodā.

Bažas manī rodas par mazā un vidējā uzņēmēja nākotni Latvijā. Pašreizējie uzņēmumu finansu līdzekļu uzkrājumi, ja tādi ir, diemžēl neļauj ievērot visas Eiropas prasības vides, darba aizsardzības un citās jomās. Tam ir nepieciešama nauda, kuras uzņēmējiem vēl nav. Tāpēc ir nepieciešams mērķtiecīgs valsts atbalsts mazam un vidējam uzņēmējam, citādi nevarēs izvairīties no pārmērīgas sabiedrības noslāņošanās.

Mani ļoti satrauc populisma pilnie apgalvojumi, ka Latvija zaudēs savu ekonomisko patstāvību, jo tiks izpirkta mūsu lauku zeme (kuru paši nespējam apstrādāt) un mūsu rūpnīcas (kuras tā arī nav atsākušas darbu). Emocionāli man tas sāp, tāpat kā lata bojāeja. Ar prātu saprotu, ka nav traģēdijas tajā apstāklī, ka “Mercedes” daļēji pieder amerikāņiem, ka Unibanka pieder zviedriem. Kas par to? Nacionālajam lepnumam tas “rīvē kantes”, bet vai tāpēc šie uzņēmumi nemaksā nodokļus, vai tāpēc ierīko sliktas darba vietas, vai tāpēc neapmāca darbiniekus, vai tāpēc neļauj latviešiem kļūt par izpilddirektoriem? Mēs varam, tāpat kā agrāk, lepoties ar jūru kā maizes devēju, tā arī tagad par savām zināšanām, kas mums ļautu kļūt par “balto apkaklīšu” tautu. Nemaz nav tik slikti, ja jau mums nav lieka kapitāla.

Tāpēc ES ar savu birokrātiju, stipro demokrātiju un kultūru bagātību man liekas vienīgā Latvijas attīstības alternatīva. Ne salda, ne rūgta, bez ķīseļa krastiem, bez labdarības, bet ar spēju veidot rītdienu.

“DIENA”