Par kādu senu okupāciju

Kara muzeja speciālists Andris Zeļenkovs:

To, ka miers starp Franciju un Krieviju nevar būt ilgstošs , apliecināja 1812. gada notikumi. Jūnijā Napoleona karaspēks šķērsoja Krievijas robežu, cara valdībai atkal radās vajadzība pēc jaunas zemessardzes, kura saskaņā ar cara valdības 18. jūlija instrukciju nu bija jāveido 16 Krievijas guberņās. Negāja secen arī latviešiem.

Jūlijā Napoleona armijas maršala Etjēna Makdonalda 10. korpuss, kura sastāvā bija galvenokārt Prūsijas, Bavārijas, Vestfālenes vācieši un poļi (kopā ap 29 000 vīru), iesoļoja Latvijas teritorijā. Neilgā laika posmā visa Kurzemes guberņa atradās franču karaspēka ziņā. Makdonalda korpusa panākumi radīja vēl neiekarotās Vidzemes amatpersonās bažas un pat paniku. Guberņas muižniecības landtāgā nolēma no zemniekiem izveidot brīvprātīgo snaiperu vienību. Tajā bija paredzēts iesaukt prasmīgus šāvējus galvenokārt no mežsargu vidus. Šīs vienības formēšanu nepabeidza, jo augustā muižniecība nolēma veidot visas Vidzemes zemessardzi. Par tās virspavēlnieku cars iecēla Kurzemes guberņas civilgubernatoru F. fon Zīversu, bet par zemessardzes formēšanas centru kļuva Zīversam piederošā Rencēnu muiža. Zemessardzei bija jāsastāv gan no kājniekiem, gan jātniekiem, lai veiktu vieglajai kavalērijai raksturīgus kaujas uzdevumus. Līdz rudenim Vidzemes zemessardzes pamatsastāvs bija savākts, tajā bija ieskaitīti jau ap 2100 vīru. Taču arī šoreiz galvenā problēma bija apgāde. Lai situāciju glābtu, pēc ģenerālgubernatora Pauluči iniciatīvas Vidzemes zemessardze tika pārveidota par Vidzemes kazaku pulku. Dienestā palika 800 kavalērijai piemēroti vīri, bet pārējos palaida uz mājām. Kad 1813. gada janvārī Rīgas komandants fon Emme inspicēja Pierīgā dislocēto kazaku pulku, no 800 vīriem tur bija palikuši tikai 188. Galu galā Vidzemes kazaku pulks jau 1813. gada martā tika izformēts. Atlikušos karadienestam derīgos vīrus iesaistīja regulārajā armijā.

Franču valdīšana Kurzemē un Zemgalē ilga piecus mēnešus, līdz 1812. gada decembrim. Makdonalda korpusa mierīgā virzība nenesa gandrīz nekādus postījumus. Pats maršals savu komandēto vienību darbību Kurzemē sauca par “priekšpozīciju nocietinājumu karu”, bet ģenerāļa Grāverta adjutants fon Gertringens - par “sargposteņu un patruļu karu”.

Lielākus zaudējumus, šķiet, bija radījušas pašas krievu pārvaldes amatpersonas. Kad franču vienības tuvojās Rīgai, ar kara gubernatora fon Esena ziņu nolēma nodedzināt un nojaukt Rīgas priekšpilsētas. Par iemeslu šai rīcībai kalpoja franču karaspēka potenciālā aizsega un patvēruma likvidēša na. Ap 6900 cilvēku zaudēja savu pajumti un īpašumu.

Maršals Etjēns Makdonalds decembra vidū saņēma pirmās ziņas par Napoleona galveno spēku sakāvi pie Maskavas. Iepriekšējām vēstīm Makdonalda korpusa virspavēlniecība vienkārši nevēlējās ticēt. Pēc oficiālās informācijas saņemšanas Makdonalda korpuss sāka atkāpšanos un jau līdz 1812. gada decembra beigām Kurzemē bija atgriezusies agrākā kārtība.

“MĀJAS VIESIS”