Ordeņa komandieris Jānis Misiņš

“Atceros kādu uzņēmumu: trīs laika biedrus 1923. gadā. Vidū Kaudzītes Matīss pašaustās drēbēs, cietiem vaibstiem, nīgru grimasi ap lūpām; viņam vienā pusē Teodors Zeiferts, rāms un lēnīgs, pelēkā uzvalkā, kas kļaujas ap augumu diezgan nelādzīgās krokās, otrā pusē — Misiņš, solidā melnā svārkā ar baltu ziedu pie krūts, stāvā apkaklē, spītīgi gaisā paslietu bārdu un smailo degunu. Tā bija zīmīga, savā ziņā “psīcholoģiska” fotogrāfija.” —

Tā Andrejs Johansons rakstīja savā grāmatā “Rīgas svārki mugurā”.

Jāņa Misiņa atmiņu stāstos “Atskats”, kas ievada jauniznākušo grāmatu “Svēts mantojums Rīgai”, autors par abiem šiem saviem laikabiedriem raksta nodaļā “Laikmeta modrie”: “Mana pazīšanās ar Kaudzītes Reini (1839-1920) un Matīsu (1848-1926) patiesībā ir tikpat veca kā “Mērnieku laiki”. Ar Kaudzītes Matīsu biju gan jau sarakstījies, iesūtīdams viņam tautas dziesmas (..). Kad vēlākā laikā mācījos tuvāk pazīt abus brāļus, it īpaši redzot tos zinību komisijas vasaras sapulcēs, tad bija interesanti vērot, cik dažādi viņi bija pēc rakstura. Reinis bija zemnieciski vienkāršs un lēns, bet ne bez piebaldzēnu viltības, un reizēm parādījās arī viņa sarkastiskā ironija. Matīsu turpretim aizvien redzēju, it kā spēlējot kunga lomu: gan viņš ģērbās pēc jaunākās pilsētas modes, gan piekravāja ar mīkstām mēbelēm savu zāli Kaibēnos. (..) Teodors Zeiferts (1865-1929) ir bijis viens no maniem tuvākajiem draugiem. (..) Mūsu tuvāka iepazīšanās sākās manā grāmatu veikalā Kārļu ielas stūrī, kur Zeiferts sāka arvien biežāk iegriezties. Vākdams materiālus savai plašajai latviešu rakstniecības vēstures chrestomātijai, viņš bija izstaigājis visas toreizējās bibliotēkas, bet daudz kā viņam vēl trūka. Manu grāmatu krātuvi viņš vēl nepazina, it kā nejauši ieprasījās, vai pie manis nevarot atrast tādu un tādu grāmatu. Uz katru viņa jautājumu atbildēju: “Kā ne, man ir gan.” Tā nu viņš sāka rakņāties pa manu grāmatu krātuvi, cik vien patapa no Olaines Rīgā. Sadraudzējāmies, un mūsu draudzības pamatā tātad bija grāmatas.”

“Misiņš darbā pārvērties par zeltu”—

Jānis Rapa, no ieraksta Misiņa bibliotēkas viesu grāmatā

Indriķa Zeberiņa šaržs Jāņa Misiņa dāvana Rīgas pilsētai

Bibliofils, bibliomāns, bibliogrāfs, bibliotekārs — visi šie vārdi attiecas uz Jāni Misiņu, kura 140 gadu jubilejā 25. aprīlī ar Rīgas domes Kultūras pārvaldes atbalstu Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (tās sastāvā Misiņa bibliotēka ir kā patstāvīga vienība) izdevusi grāmatu “Svēts mantojums Rīgai”. Tas ir misiņiešu — šīs bibliotēkas darbinieku — sveiciens savam patronam jubilejā. Lai šī grāmata palīdz saprast un izjust, kā cilvēks ar dažu nedēļu pagastskolas izglītību varēja likt pamatu un izveidot pilnīgāko latviešu grāmatu krājumu, izdot zinātnisku latviešu grāmatu rādītāju divās daļās, līdz pēdējai mūža dienai sekot līdzi grāmatniecības procesam Latvijā un aktīvi izteikt savu attieksmi pret to.

“(..) pusi no savas nelielās algas ieliek grāmatās vēl šodien, šī kaislība jau iet pāri normai, līdz fanātismam,” vēstulē Kārlim Ulmanim 1920. gadā raksta Ivande Kaija, lūdzot viņa atbalstu grāmatu rādītāja izdošanai, jo tad “(..) tiktu paglābta no izzušanas daža laba reta pērle un arī mūsu garīgās attīstības vēsture būtu pārskatāma. Bet to izdarīt var tikai tāds speciālists kā Misiņš”. Jaunajā grāmatā liela vieta paša Misiņa rakstītajam — viņa pirmā publikācija par tautas dziesmām žurnālā “Austrums” (jāatceras, ka K. Barona Dainās 1075 ir Misiņa iesūtītas) un atmiņas par savu dzīvi un laikabiedriem. Vienkop savākta daļa no atmiņām par viņu — tā šeit lasāmas Teodora Zeiferta, Antona Birkerta, Ivandes Kaijas, Jāņa Cīruļa, Jāņa Veseļa, Marisa Vētras, Andreja Johansona, Kārļa Egles, Ņinas Ozoliņas un vēl citu pārdomas — gan nopietnas, pat akadēmiskas, gan sadzīviskas, humoristiskas. Taču visplašākā vieta atvēlēta Pētera Ērmaņa publikācijām, jo viņš vairākus gadus dzīvojis Misiņa bibliotēkas telpās, tāpēc dižo grāmatnieku un viņa bibliotēku pazinis vislabāk:

“Te nu viņas gulēja — viena cilvēka četrdesmit gados sakrātās grāmatas, skrējlapas, žurnāli, kalendāri. Te bija ietvertas visdažādākās politiskās, ētiskās, erotiskās, reliģiskās kaislības. (..) un avīzes, avīzes ... Varenās platās kaudzēs viņas te gulēja kā sen izcīnītu cīņu karogi. Tur atmodas rīts, tur Jaunā strāva, tur 905. gada laikraksti ar tautas sapulču aprakstiem un pāris nedēļas vēlāk ar soda ekspedīciju nobendēto sarakstiem. Tad smalkas, bēdu tumsas pielijušas bēgļu laika lapas, pērnās vācu okupācijas rīkojumi, spārnotās Latvijas pasludināšanas vēsts, lielinieku dekrēti un “Cīņa”. Ak, arī tie dārdi, kas pašlaik uz ielas arvien pieauga (runa ir par 1919. gada maija beigām — V.K.), arī tie būs reiz mierā ietverti šais plauktos. Jo bibliotēka visu sevī uzņēma, vienoja, sintezēja.”

Ļoti tēlains un precīzs bibliotēkas būtības attēlojums. Tam var tikai pievienoties, atceroties tālākās latviešu tautas likteņgaitas. Vai Misiņš būtu varējis paredzēt, ka pēc gadu desmitiem latviešu grāmatas un periodika viņa bibliotēkā nāks gandrīz no visiem kontinentiem? Ka bibliotēkai būs par šauru Torņu ielā 3/5, pēc tam Skolas ielā 3? Un ka komunistu partijas arhīvam celtā ēka pēc lielām cīņām tiks piešķirta Misiņa bibliotēkai? Jauniznākušajā grāmatā publicētie dokumenti ļauj tam izsekot.

Pieminot Misiņa darbīgo mūžu un urķīgo prātu, jāatzīmē viņa asā cīņa pret nepareizībām rakstos, grāmatās — gan lekcijās un priekšlasījumos, gan publikācijās. Arī viņa pēdējā rakstā 1944. gadā žurnālā “Latvju Mēnešraksts” Nr. 5 “Rakstīts stāv...” nosauktas kļūdas Plūdoņa “Literatūras vēsturē”, Latviešu konversācijas vārdnīcā, Andrieva Niedras atmiņu publicējumā, neaizmirstot arī trūkumus un neprecizitātes savā Latviešu rakstniecības rādītājā, kuru steidzinājuši izdevēji.

Misiņa interešu un darbības loks bija visai plašs — periodikā ir viņa publikācijas gan par etnogrāfiju un mūziku, gan par dažādiem latviešu sabiedriskiem un kultūras darbiniekiem. Pirmais pasaules karš izjauca Misiņa nodomu laist klajā sēriju no vecām latviešu grāmatām jaunā iespiedumā (nosaukums varētu būt “Vecs zelts” vai arī citādi); pirmā būtu Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmata”. Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā, nododot savu krājumu Rīgas pilsētai, Misiņš atzīmē vēl divas ieceres — vākt ievērojamu latviešu ģimeņu rakstus (t.i., ģenealoģiju) un sarīkot vecu un retu izdevumu izstādes ar priekšlasījumiem. Kā ievērojuši laikabiedri, Misiņš bijis labs orators, mācējis klausītājus aizraut, prasmīgi izvēloties faktus un neaizmirstot humoru.

Dažas atziņas no Misiņa rakstiem.

“Tautai, kura grib dzīvot, jāpazīst sava pagātne.”

“Vispirms vajaga zināt un pazīt, lai varētu spriest, slavēt vai pelt.”

“Lielais skaits jauniznākušo dzejoļkrājumu vēl nenozīmē, ka mūsu lirika attīstītos un padziļinātos tiklab formas, kā arī satura ziņā.”

“Vajaga sargāties no rakstītājiem, kuri tikpat maz vingrinājušies rakstīšanā, cik viņu galvas spējīgas domāšanā.”

“Turieties visi kopā, viens par visiem, visi par vienu un visi kopā — par Latviju.”

Un Misiņa iemīļotie Bībeles vārdi — “Meklējiet rakstos!”

Viņa vizītkarte bija lakoniska — “Jānis Misiņš, bibliotekārs Rīgā.”

Lielā grāmatnieka darbs novērtēts, piešķirot divus Triju Zvaigžņu ordeņus 1926. un 1932. gadā. Viņa darba turpinājums — Misiņa bibliotēkā, kur katrs meklētājs var paieties pa izziņu taku tuvākā un tālākā laikā.

Velga Kince, Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre, — “Latvijas Vēstnesim”

Viņi cēluši altārus, ap kuriem tauta var pulcēties

Jāņa Dreslera šaržs Lielais krājējs: “Kas tas ir? Vai tiešām te vēl kādi tauriņi, kuri nebūtu manā kolekcijā?”

Ikviens, kas būs uz laukiem audzis, varēs iedomāties bezgalīgu labības lauku, kuru pļāvēji nopļāvuši un, atstādami kūlīšus pamestus, aizgājuši uz citurieni. Vientuļš zemes ceļotājs, iedams tālas gaitas, apstājas izbrīnījies pie šī lauka. Viņš aizmirst skaistumus, kādus viņam varētu pavērt tālākais ceļš, un, nākdams pie atzīšanās, ka patiesi skaistais ir arī patiesi derīgais, ķeras pie darba. Viņu nebaida tas, ka viņš ir viens. Viņš sāk sasiet visus pamestos kūļus un nes tos šķūņos, priecīgs, ka tos reiz uzies ļaudis un jutīsies laimīgi, atrazdami tik daudz vienkopus savestas labības.

Šis cilvēks ir Jānis Misiņš, kas, domādams par to, ka nākamām paaudzēm kādreiz var pietrūkt garīgas maizes, nācis uz domām salasīt visu, ko radījuši šī laika strādnieki. Vairāk nekā četrdesmit gadu viņš ir darbojies, vākdams un kārtodams grāmatas un rakstus, kas drukāti un rakstīti mūsu valodā. Tā viņš ir pārvērties par lielu latviešu tagadējā nacionālisma priekšgājēju. Piemērojiet viņa doto piemēru visiem pārējiem dzīves laukiem un jūs redzēsiet viņa personību, kam liela politiska nozīme. Mēs viņu varam uzskatīt par vienu no lielajiem latviešu vienības kalējiem. Jo tā jau ir īsta politika — savākt vienkopus to, kas nācijā izkaisīts. Viņš nu ir ierindojams blakus Baronam, un šie divi savācēji mums ir jāgodā ļoti, jo abi, goda nekārodami, viņi cēluši altārus, ap kuriem visi var pulcēties. (..)

Kā Barons visas tautas radīto, tā Misiņš individuāli radīto savācis vienkopus, tādā kārtā radīdams garīgo gaisu, kas nācijai jāelpo. Viņš ir domājis, ka latvieši, šķirstīdami šās pašu latviešu radītās grāmatas, sāks pazīt viens otru un, redzēdami savos līdzcilvēkos kopīgus sejas pantus, sapratīs, no kā cēlušies. Viņš arī cer, ka, meklēdami rakstos, tie nāks pie atzīšanas, ka savās asinīs viņi nes vienu un to pašu likteni, pret kuru nevar sacelties, bet kas ir jāizprot. Viņš arī ir domājis, ka tāpat kā upes, kas visādos virzienos krusto mūsu tēvijas zemi, salejas kopīgā latviešu jūrā, tā arī tām domu strāvām, kas burbuļo caur mūsu garīgo zemi, jāiet atkal nācijā, no kuras tās nākušas. (..)

Bet Misiņš arī zina, ka, jo tālāki kāda tauta iet savu attīstības ceļu, jo mazāk viņai kļūst sadzirdama no senās alas skanošā tās pirmtēlu biedinošā balss. Viņa var aiziet arī tik tālu, kur šī balss tai pavisam noklust un tautai tās valoda var sajukt. Un uzmanīgs un tālredzīgs tautas stratēģis, viņš ir gādājis, lai tās nemirstība nepārtrūktu un tās vārds varētu ieiet citu tautu valodās un tur mūžīgs palikties. Un tāpēc viņš ir uzlasījis visu, ko tā jutusi, domājusi un darījusi. Jo kas Misiņa bibliotēka ir? Tā ir grāmatā pārvērsta un plauktos noguldīta tauta.

(..) ja nu Misiņš ir tik daudz dzīves un literatūras faktu sevī sakrājis, tad viņam vajag būt arī krietnam vērtētājam. Un tiešām viņa priekšā nevar pastāvēt neviens mūsu literatūras vēsturnieks. Viņš tur redz nevērtīgo uzsvērtu, bet vērtīgo palaistu garām un caur nezinātāja kaprīzi pārcirstas gara straumes, kurām mūsu tautu bija vienot ar tādām pat straumēm citās tautās. Kad nesen atpakaļ kādā augstskolas auditorijā viņš stāstīja par Zvaigznīti, tad, lasīdams vienu pēc otra dažādus nodzeltējušus dokumentus, viņš apgāza visu, kas par šo rakstnieku līdz šim sacīts. Un, viņa priekšnesumā klausoties, profesors var mācīties nesavtīgu patiesības meklēšanu, bet students tikumiskās un garīgās dzīves veidošanas paraugu. Ja mēs redzam Misiņu asi izsakāmies par daudzām mūsu literāriskām personām un viņu darbiem, tad tas nenāk sarūgtināta prāta dēļ, bet vienīgi tāpēc, ka viņam arī viņu raksti jāsavāc, jo Misiņš nav tik daudz cilvēku gudrības, kā cilvēku muļķības dokumentu krājējs. Un tā ir pavisam labi saprotama lieta. Gudrības pamatā guļ bēdas, un, to krādams, cilvēks ātri noveco, bet, kad viņš iegūst jautro zinību skatīties uz gudrību un muļķību kā dzīves likumīgām māsām, viņš ir ieguvis augstāko. Un tāpēc mēs redzam Misiņa bibliotēkā blakus Glika bībelei arī komunistu proklamācijas, visu to daudzveidīgo literatūru, kurai bijusi tikai dienas nozīme. Uzmanīga pētītāja rokās tā var kļūt par atslēgu, kas mums atver durvis uz laikmetu. Un šo dziļo kaislību pēc veca rokraksta, pēc apdrukātas lapas puses burtiem izsaukt no jauna pasaulē kādreizējos dzīves un gara paradumus pazīst ikviens meklētājs, kas pētī paaudžu aizputinātās pēdas. (..)

Viņa garīgos senčus mēs varam meklēt mūsu zemē, un tie ir Gliks, Mancelis, ļaudis, kas kļuvuši lieli, barodamies pie antiskās erudīcijas medus. (..)

Bet kā varēja rasties tāds cilvēks mūsu tautā, kuram tik grūti atrast piemēru pat vecajās Eiropas tautās? To nevar izskaidrot ne ar Valdemāra pamudinājumu, ne ar literāriskiem paraugiem vien, kaut gan stāsts par Divalu, ko Misiņš par savu modeli izvēlējies, še varbūt nospēlējis lielu lomu. Šī tieksme zināt un zināšanas krāt kādreiz latviešu tautai bija iedzimta un tā parādījās jau tais laikos, kad latvietis drukātu vārdu vēl nepazina. Tad bibliotēkas neglabājās istabās, bet galvās, un šo nezināmo humānistu darbu, tautas tradīciju un dziesmu iztulkošanu uzņēmās katrā ģimenē ar saprašanu un atmiņu apdāvināti cilvēki. Un kad gudrība pāriet no atmiņām uz grāmatām un latvieši redz, ka ar to palīdzību vācieši pārvalda mūsu tautu, tie apņēmās izraut šo ieroci no viņu rokām, lai atjaunotu savu pazaudēto varu, meklējot rakstos savu likteņu izprašanu. Un Misiņš nu ir šo paaudžu gribas piepildītājs, dodot savai tautai rokās neuzvaramus ieročus. Tā viņš pats pret savu gribu netieši ir spēlējis politisku lomu, kaut gan viņa īstais mērķis ir pats cilvēks, kuru viņš kā īsts humānists grib redzēt ar izkoptu garu, kas panākams ar vecu autoru uzmanīgu pētīšanu.

Misiņam ir tik daudz draugu, cik draugu ir latviešu grāmatai. Un tādi ir visās šķirās un partijās. Tāpat kā tropiskās zemēs vakaros upju malās draudzīgi pie vienas un tās pašas dzirdītavas sastopas antilope, tīģeris, lauva un kalnu kaza, tā pie Misiņa bibliotēkas sliekšņa draudzīgi sastopas visdažādāko uzskatu cilvēki, jo Misiņš ir atradis aku, kas visiem nepieciešama.

No Edvarda Virzas raksta “Brīvajā Zemē”  1932. gada 23. aprīlī