Par Allažu projektu simtiem

Allažu pagasta padomes priekšsēdētājs Verners Bērziņš:

Esam vidēja izmēra pagasts ar 2,5 tūkstošiem iedzīvotāju uz 156 kvadrātkilometriem zemes. Mēs darām visu to pašu, ko dar a visi pagasti, bet darām arī to, ko nedara neviens cits vai dara retais. Mums ir jāveicina uzņēmējdarbība un pašiem tajā jāpiedalās, lai veicinātu pagasta ainavu izmantošanu tūristu piesaistīšanai. Pie tā mēs jau esam piestrādājuši - papētījuši savu apkārtni, izveidojuši tūrisma takas. Mūsu loģika ir ļoti vienkārša: ja, braucot no Rīgas pa Vidzemes šoseju, tūristu piesaistīšanas vietas ir ceļa kreisajā pusē, tad tām ir jābūt arī labajā pusē. Noteikti ir vajadzīga gan viesnīca, gan tūristu pieturas punkts, kur cilvēki varētu paēst, atstāt automašīnu drošā vietā un uzzināt, ko mēs viņiem tajā dienā piedāvājam.

Pagājušogad pagastam no nodokļiem, valsts mērķdotācijām un pašu ieņēmumiem bija 400 tūkstoši latu, no kuriem trešo daļu pagasts savāca ar saviem projekti em.

Ir lieli un mazi, veiksmīgi un neveiksmīgi projekti - pa desmit gadiem to skaits jau būs sasniedzis pāris simtu. Liela daļa no tiem paredz sadarbību ar ārzemju partneriem. Šī sadarbība ir kopīga projektu izpilde, nevis tas, ka mēs no viņiem saņemtu naudu, - no tā mēs esam pilnīgi atteikušies. Mēs rakstām projektus un ņemam viņus kā partnerus.

Vārdu “projekts” patiešām bieži lieto, nesaprotot, ko tas nozīmē. Lai kaut ko varētu dēvēt par projektu, ir svarīgas piecas lietas: lai būtu noteikts laiks, nauda, cilvēku skaits, konkrēta lieta un - galvenais - kaut kas oriģināls.

Pavisam nesen noslēdzās liels projekts “Eko reģions” - “Nacionālie parki kā lokācijas faktors jaunām darba vietām”. Projektā piedalījās partneri no Čehijas, Īrijas, Austrijas, Somijas un Latvijas, kas deva vadošo partneri - Allažu pagastu. Projekts ilga divus gadus, un finansējumu tam saņēmām no Briseles. Latvijas daļa šīs naudas tērēšanā bija 128 tūkstoši eiro. Kā viens pagasts mēs bijām par mazu, tāpēc piesaistījām visus blakus pagastus - Mālpili, Ropažus, Inčukalnu, abas Siguldas (pagastu un pilsētu), kā arī Rīgas rajonu, lai savāktu nepieciešamo iedzīvotāju skaitu, kas atbilda mūsu partneru līmenim, un vēl arī Gaujas Nacionālo parku un Siguldas reģiona tūrisma asociāciju.

Projekts ļāva kārtīgi izpētīt mūsu apkārtni un sākt tūrisma infrastruktūras attīstību. Otrs ieguvums bija tas, ka projekta ietvaros mēs izbraukājām visas nosauktās valstis. Ne jau es viens, bet visa projekta grupa ir redzējusi, kā Eiropā darbojas nacionālie parki. Un vēl - par šo pašu naudu mēs savedām kārtībā sakaru infrastruktūru un bijušo karaspēka daļas apmešanās vietu, kur mēs par Eiropas naudu spridzinājām, līdzinājām un beigās visu apstādījām ar kokiem.

Mums ir arī sociālo projektu rinda, kas tiešāk attiecas uz pašvaldības funkcijām. Sākās ar to, ka mums pēc visa dzīvojamā fonda privatizācijas vajadzēja atjaunot sociālos dzīvokļus. To izdarījām, bet tūlīt uzkrita jauna problēma - cietumnieki no pansionāta, kur padomju laikā vienā iežogotā mājā tika turēti noziedznieki ar psihiskiem traucējumiem. Latvijas Republikas laikā šo pansionāta daļu pārcēla uz Īli, bet pa ceļam daudzi tās iemītnieki noklīda, atkal nonāca cietumos un pēc tam nāca pie mums, jo viņu pēdējā pieraksta vieta bija Allažu pagasta “Gaismas” - pansionāts, un pēc likuma iznāk, ka pagastam jādod viņiem dzīvokļi. Ko darīt - bijām spiesti izveidot cietumnieku sociālās rehabilitācijas centru, kuram dabūjām Sorosa fonda naudu. Tagad centrs funkcionē, un šo pakalpojumu mēs piedāvājam citām pašvaldībām.

Tā pagastā parādījās psihologs, pie viņa sāka vest bērnus, un attīstījās nākošais projekts - Dānijas valdība kopā ar Latvijas valdību finansēja krīzē nonākušo ģimeņu uzturēšanu. Uz to pieteicās kādi 60 pretendenti, no kuriem sešiem - to skaitā arī mums - iedeva naudu, par kuru mēs uztaisījām rehabilitācijas centru vardarbībā cietušiem bērniem. Mēs apkalpojam arī blakus pašvaldības, arī Rīgas bērni te ir bijuši.

Un nākamais projekts, kam nauda jau sarunāta no Nīderlandes karalienes Juliānas fonda, ir dienas un neilgas uzturēšanās centra ierīkošana veciem ļaudīm pansionāta bijušajā “režīma mājā”. Pašlaik māju remontē bezdarbnieki, par kuru izmantošanu mēs arī saņemam projektu naudu.

Visi šie pagasta centri lēnā garā kļūst par centriem novada mērogā, jo pie kaimiņiem nekā tāda nav.

Ap 1996. gadu radās iespēja saņemt valsts naudu pagastu attīstības plānu sastādīšanai. Cilvēki no malas - Tehniskās universitātes speciālisti - tad atzina, ka pagasts var izdzīvot viens ar nelielu valsts atbalstu, bet attīstība prasa kļūt lielākiem. Allažu iedzīvotāju vairākums ir ar mieru iet uz Siguldas novadu.

Siguldā ieviešas Valsts ieņēmumu dienesta nodaļa, tur izsniedz pases, tur ir slimnīca. Teritoriālajai reformai būs jēga tikai tad, ja jauno pašvaldību robežas sakritīs ar valsts iestāžu teritoriālo sadalījumu. Nedrīkst būt tā, ka zemniekam jābrauc uz Siguldu, Rīgu, Ogri un par mežu lietām vēl arī uz Valmieru. Ir jānotiek trijām reformām vienlaikus - valsts pārvaldes reformai, reģionālajai reformai un teritoriālajai reformai. ES pārmet Latvijai valsts pārvaldes neefektīvu darbošanos, bet valsts grib sākt reformas no otra gala - ar teritoriālo reformu.

“RĪGAS BALSS”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti