Lai arī pašvaldībās vienmēr rastu vispareizāko risinājumu

Inna Šteinbuka, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Saskaņā ar likumu “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” no 2001. gada oktobra sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtība un tiesiskās attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) kompetencē. No šā gada 1.jūnija arī visām pirmā līmeņa pašvaldībām būs saistošs iepriekšminētais likums, kas paredz sabiedrisko pakalpojumu regulatora institūcijas izveidi un turpmāko darbību komunālo pakalpojumu sniegšanas regulēšanā.

— Tieši pašvaldību ietekmē tika pieņemti likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem“ grozījumi, nosakot pašvaldību sabiedrisko pakalpojumu regulatora institūcijas izveidošanu no 2002. gada 1. jūnija. Vai jūsu rīcībā ir informācija par pašvaldību gatavību sākt pildīt šā likuma prasības?

— Man kā valsts SPRK priekšsēdētājai šādas informācijas nav, jo SPRK nav atbildīga par pašvaldību regulatoru izveidi. Domāju, ka daudz konkrētāka informācija ir Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariātam, Pašvaldību lietu pārvaldei vai arī Latvijas Pašvaldību savienībai, ar kuras pārstāvjiem esam vairākkārt tikušies.

Tikšanas laikā esam pārrunājuši pašvaldību sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas izveides gaitu un iespējamās problēmas, esam apsprieduši arī iespējamās nākotnes perspektīvas, kā arī varbūtējus riska faktorus.

— Kur pašvaldībām, jūsuprāt, paredzamas lielākās problēmas, pildot šī likuma prasības?

— Vispirms jāatzīmē — katra valsts izvēlas savu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas modeli. Esmu pētījusi vairāku valstu pieredzi šajā jautājumā un varu secināt, ka pieeju ir daudz. Latvijā ir ieviests šo pakalpojumu regulēšanas divu līmeņu modelis — valsts un pašvaldību daudznozaru regulatori. Neapšaubāmi, ir svarīgi noskaidrot, cik šādas sistēmas izveide izmaksā sabiedrībai. Vai iedzīvotāji ir gatavi maksāt vairāk, lai katras pašvaldības teritorijā darbotos savs sabiedrisko pakalpojumu regulators? Mani šajā sakarā māc bažas.

Sabiedrisko pakalpojumu regulatora institūcijas uzturēšanas budžetu veido regulējamo uzņēmumu atskaitījumi — zināma procentu likme no regulējamo pakalpojumu apgrozījuma. Uzņēmumu maksājumiem SPRK budžetā likums nosaka likmes griestus 0,2% apmērā, bet šis procents var būt arī mazāks. Vienlaikus jāņem vērā, ka valsts regulatora pārziņā ir daudzi lielie uzņēmumi, to skaitā “Lattelekom”, “Latvenergo”, “Latvijas gāze”.

Savukārt pašvaldībās likums paredz divreiz augstāku likmi – līdz 0,4%. Taču arī šī dārdzība, iespējams, nenodrošinās stipras un neatkarīgas regulējošas iestādes izveidi. Pašvaldību pārziņā nav lielu uzņēmumu, izņemot varbūt lielo pilsētu pašvaldības. Tas noteiks nelielu šā darba veikšanā nodarbināto skaitu — viens līdz trīs darbinieki, kas nebūs pietiekams veicamam darba apjomam. Ja to visu vērtē no tautsaimniecības viedokļa, 0,4% ir dārgi — tas var veicināt arī pakalpojumu vērtības palielināšanos, bet nenodrošinās pietiekamu kapacitāti.

— Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas iestādes izveide var būt arī apgrūtināta, ņemot vērā cilvēkresursu problēmas reģionos.

— Domāju, ka līdz ar nepietiekamu finansējumu profesionālas un neatkarīgas regulēšanas institūcijas izveidei kvalificētu kadru problēma arī var kļūt par reāliem draudiem. Un ne tikai mazajās pašvaldībās, kur trūkst augsti kvalificētu cilvēku. Arī mēs, veidojot SPRK, ar lielām grūtībām spējām piesaistīt labus speciālistus. Pēc savas pieredzes zinu, ka ir ļoti svarīgi izveidot labu un profesionālu komandu. SPRK padomi kā galējā lēmuma pieņēmēju balsta lēmumu sagatavotāji, tai skaitā kompetents ekonomists, jurists, inženieris, eksperts vai konsultants. Pašvaldībās ierobežotā līdzekļu apjoma dēļ lēmuma pieņēmējam, iespējams, pašam nāksies uzņemties visu atbildību. Taču, cik vispusīgas var būt viena cilvēka zināšanas, par to es neņemos spriest.

Ja pašvaldība pati neveido sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas institūciju, tā var slēgt līgumu ar kādu citas pašvaldības institūciju par attiecīgo funkciju veikšanu. Vai, meklējot sadarbību lielākā pašvaldībā, tiks ņemtas vērā mazo pašvaldību intereses un tās nebūs zaudētājas?

— Arī šis ir risks. Nelielai pašvaldībai vēršoties pēc palīdzības, piemēram, pie kāda no lielo pilsētu regulatoriem, iespējams, var rasties problēmas. Svarīgs faktors šādai sadarbībai būs tās ilgums. Rēķinoties ar ilglaicīgu sadarbību, pašvaldības regulatoram pastāv iespēja algot darbiniekus pakalpojumu sniegšanai (regulēšanas nodrošināšanai) citai pašvaldībai. Bet, ja tas ir vienas reizes pasūtījums, tad tas, protams, nebūs izdevīgi. Reāli tas nozīmē , ka ir veicams apjomīgs darbs — jāiedziļinās konkrētās pašvaldības situācijā un, kas nav mazsvarīgi, jāuzņemas atbildība par pieņemto lēmumu. Es esmu pārliecināta, ka vienmēr kāds ar šo lēmumu būs neapmierināts.

Pieļauju, ka veiksmīgāks risinājums varētu būt reģionālā regulatora izveide — kā tas paredzēts Vidzemes reģionā. Tam varētu būt perspektīva, jo reģions aptver lielu teritoriju, vieglāk piesaistīt attiecīgus speciālistus un arī nodrošināt finansējumu. Domāju, augstu ir vērtējama arī vietējā pieredze un zināšanas. Nav pamata šaubām, ka Latvijas reģionos dzīvojošie cilvēki par siltumapgādi savā dzīvesvietā zina mazāk nekā vadošie speciālisti Rīgā.

— Likuma 8. panta 4.5. daļa nosaka regulatora darbības termiņu līdzvērtīgu pašvaldības domes sasaukuma laikam, bet 11. panta 3. un 4. daļa nosaka šā amata patstāvību un neatkarību, arī institūcijas, kas to apstiprinājusi, — pašvaldības domes — priekšā. Cik liels, jūsuprāt, ir šā amata politiskais spēks?

— Neatkarība vai ietekmējamība ir vēl viens risks. No vienas puses, darbojas nosacījums: jo mazāks atalgojums, jo lielāka ietekmējamība. Taču pašvaldībā, kur ir arī darba vietu trūkums, šā amata izveidošana kādam atrisinās šo problēmu. Varbūt ne ar augstu atalgojumu, taču garantējot stabilus ienākumus noteiktā laika periodā. Strikti noteiktais termiņš, manuprāt, ir viens no veidiem, kā nodrošināt neatkarību lēmumu pieņemšanā. Tajā pašā laikā nevar neņemt vērā, ka vēlme saņemt darba piedāvājumu, iespējams, ietekmēs neatkarības un politiskās neietekmējamības mazināšanos lēmumu pieņemšanā.

— Vai starp valsts un pašvaldību sabiedrisko pakalpojumu regulatora institūcijām pastāvēs kādas attiecības?

— Starp SPRK un pašvaldību regulatoriem pakļautības sistēma nav paredzēta. Un iemesls tam ir visu regulatoru neatkarība. Taču sadarbība noteikti pastāvēs metodoloģijā. Ja valsts SPRK izstrādās kādus metodiskos norādījumus, pašvaldībām būs iespēja tos izmantot. Manuprāt, tieši tarifu aprēķināšanas metodikas izstrāde ir viens no galvenajiem regulatoru darba galaproduktiem. Metodika palīdzēs izvērtēt pakalpojumu pašizmaksu, kā arī pārbaudīt peļņas atbilstību uzņēmuma attīstības plāniem.

Taču ir vēl viena joma, kurā mēs kopā ar pašvaldībām strādāsim kopā ļoti cieši, — tarifu aprēķināšanas metodiku izstrāde un tarifu apstiprināšana koģenerācijas stacijām, kurās līdz ar elektroenerģiju vienotā tehnoloģiskā procesā tiek saražota siltumenerģija. Uzņēmums, kam saistoša šāda kārtība, nav ieinteresēts, lai šos pakalpojumus regulētu divi regulatori (elektroenerģiju — valsts, siltumenerģiju — pašvaldība). Mums kopīgi ir jāmeklē ceļš, lai rastu optimālu risinājumu. Jau ir izveidota kopēja SPRK un Latvijas Pašvaldību savienības darba grupa, un domāju, ka mēs spēsim vienoties.

— Pēc cik ilga laika būs iespējams vērtēt šīs valstī jaunizveidotās sistēmas efektivitāti?

—

Protams, veiksmīgāk ir sākotnēji izstrādāt un izveidot labu un efektīvu sistēmu, pieņemot atbilstošu likumu tās darbībai. Taču nereti dzīvē gadās otrādi — tiek pieņemts likums un, to ieviešot, izvērtē, vai rezultāts atbilst iecerētajam.

Par to, kāda ir kopējā situācija valstī, vispirms būtu jāskatās pēc 1.jūlija — vai regulatori ir izveidoti, vai tie uzsākuši darbu un kā tas noris. Nākamais atskaites punkts varētu būt aptuveni pēc gada. Tomēr man pašreiz negribas apšaubīt izveidotās sistēmas ideju. Lai arī tas ir dārgs prieks ar vēl nezināmu rezultātu, tikai dzīve rādīs, cik izveidotā sistēma ir pareiza.

 

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore