Par Ministru
kabineta 2001. gada 31. jūlija noteikumu Nr. 349
“Grozījumi Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra
noteikumos Nr. 291 “Suņu un kaķu turēšanas noteikumi””
atbilstību Satversmes 105. pantam un Ministru kabineta
iekārtas likuma 14. panta 3. punktam
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas
vārdā
Lietā Nr. 2002–01–03 Rīgā
2002. gada 20. maijā
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Anita Ušacka, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris
Jelāgins, Andrejs Lepse un Ilze Skultāne,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma
16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas
11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu,
pēc Diānas Brancevičas, Margaritas
Grišanovas, Jūlijas Opikovas, Olgas Pavlovas un Gaļinas Vodņevas
konstitucionālās sūdzības rakstveida procesā izskatīja lietu
“Par Ministru kabineta
2001. gada 31. jūlija noteikumu Nr. 349 “Grozījumi
Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra noteikumos
Nr. 291 “Suņu un kaķu turēšanas noteikumi”” atbilstību
Satversmes 105. pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma
14. panta 3. punktam”.
Konstatējošā daļa
1995. gada 3. oktobrī
Ministru kabinets saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma
14. panta 3. punktu izdeva noteikumus Nr. 291
“Suņu un kaķu turēšanas noteikumi” (turpmāk — Suņu un kaķu
turēšanas noteikumi). Noteikumu izdošanas laikā Saeima nebija
pieņēmusi likumu, kas regulētu mājas (istabas) dzīvnieku
turēšanas prasības.
1999. gada 9. decembrī
Saeima pieņēma Dzīvnieku aizsardzības likumu, kurš stājās spēkā
2000. gada 1. janvārī.
Šā likuma mērķis noteikts likuma
2. pantā, kā arī preambulā. Likuma 2. pants paredz, ka
“šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku
aizsardzības jomā”. Savukārt saskaņā ar likuma preambulu
“cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku
labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir
vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību,
izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos
aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt
dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi
kaitēt.”
Minētā likuma 16. pants
noteic, ka “savvaļas indīgos un plēsīgos dzīvniekus, pērtiķus,
jūras zīdītājus, kā arī dzīvniekus, kuri jābaro ar dzīviem
siltasiņu dzīvniekiem, aizliegts turēt kā mājas (istabas)
dzīvniekus”.
Dzīvnieku aizsardzības likuma
pārejas noteikumos paredzēts, ka “personas, kuru īpašumā šā
likuma spēkā stāšanās brīdī ir 16. pantā minētie dzīvnieki,
nedrīkst pieļaut šo dzīvnieku vairošanos un līdz 2000. gada
1. jūlijam nodrošina dzīvnieku turēšanu savvaļas dzīvnieku
kolekcijās, bet, ja tas nav iespējams, — eitanāziju.”
Savukārt likuma 10. pants
nosaka Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus dzīvnieku
aizsardzības jomā. Saskaņā ar šā panta 2. punktu Ministru
kabinets izdod “mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumus
un nosaka labturības prasības šo dzīvnieku turēšanai,
tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī mājas
(istabas) dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus”.
2001. gada 6. decembrī Saeima papildinājusi likuma
pārejas noteikumus, to 3. punkta 1. apakšpunktā
nosakot, ka šādi noteikumi Ministru kabinetam jāizdod līdz
2002. gada 1. jūlijam. Minētie likuma grozījumi stājās
spēkā 2002. gada 5. janvārī.
2001. gada 31. jūlijā
Ministru kabinets ar noteikumiem Nr. 349 “Grozījumi Ministru
kabineta 1995. gada 3. oktobra noteikumos Nr. 291
“Suņu un kaķu turēšanas noteikumi”” papildināja Suņu un kaķu
turēšanas noteikumus ar 6.5. apakšpunktu, aizliedzot “turēt,
vairot un ievest valstī pitbulterjera, Argentīnas doga,
Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera
šķirnes suņus, kā arī šo šķirņu suņu jaukteņus”. Noteikumu
2. punktā papildus paredzēts, ka “pitbulterjera, Argentīnas
doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera
šķirnes suņi un šo šķirņu suņu jaukteņi, kuri iegādāti līdz šo
noteikumu spēkā stāšanās brīdim, līdz 2002. gada
1. augustam pakļaujami sterilizācijai vai kastrācijai”.
Konstitucionālās sūdzības
iesniedzējas (turpmāk — iesniedzējas) — Diāna Branceviča,
Margarita Grišanova, Jūlija Opikova, Olga Pavlova un Gaļina
Vodņeva — apstrīd Ministru kabineta 2001. gada 31.
jūlija noteikumu Nr. 349 “Grozījumi Ministru kabineta
1995. gada 3. oktobra noteikumos Nr. 291 “Suņu un
kaķu turēšanas noteikumi”” (turpmāk — apstrīdētais akts)
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme)
105. pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma
14. panta 3. punktam.
Konstitucionālajā sūdzībā
norādīts, ka apstrīdētais akts izdots saskaņā ar Ministru
kabineta iekārtas likuma 14. panta 3. punktu. Šis
punkts paredz, ka Ministru kabinets var izdot noteikumus
gadījumos, “ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts”.
Atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumiem, iesniedzējas
norāda, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai un ka valdība,
pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta
3. punktu, nevar izdot noteikumus par jautājumiem, kas
ietilpst likumdevēja kompetencē.
Iesniedzējas uzskata, ka
apstrīdētajā aktā regulētās tiesiskās attiecības — aizliegums
turēt, vairot un ievest valstī noteiktas šķirnes suņus, kā arī
noteikumi, kā jārīkojas ar minētajiem suņiem, kas iegādāti līdz
apstrīdētā akta spēkā stāšanās brīdim, — ir likumdevēja
kompetencē. Saeima Dzīvnieku aizsardzības likuma 16. pantā
ir izsmeļoši noteikusi, kādus dzīvniekus aizliegts turēt kā mājas
(istabas) dzīvniekus. Ministru kabinets savukārt saskaņā ar
Dzīvnieku aizsardzības likuma 10. panta 2. punktu ir
pilnvarots apstiprināt mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības
noteikumus un to turētāju tiesības un pienākumus. Iesniedzējas
uzsver, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto aktu, ir
ietiecies Saeimas darbības sfērā un ir pārkāpis savu
kompetenci.
Konstitucionālajā sūdzībā izteikts
viedoklis, ka Suņu un kaķu turēšanas noteikumi konkretizē
Dzīvnieku aizsardzības likuma normas un ir tam pakārtoti. Līdz ar
to šādus noteikumus var izdot, tikai pamatojoties uz Dzīvnieku
aizsardzības likumu, tas ir, Ministru kabineta iekārtas likuma
14. panta 2. punktā minētajā gadījumā. Šādus noteikumus
nevar izdot, pamatojoties uz šā likuma 14. panta
3. punktu.
Iesniedzējas apgalvo, ka
apstrīdētais akts neatbilst Satversmes 105. pantam. Valsts
atzīst un aizsargā cilvēka tiesības uz īpašumu, arī īpašuma
tiesības uz pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa
inu un Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņiem un šo šķirņu
suņu jaukteņiem. Tiesības uz īpašumu var tikt ierobežotas tikai
uz likuma pamata. Ministru kabinets ir pārkāpis savu kompetenci,
patvaļīgi papildinot Dzīvnieku aizsardzības likuma 16. pantā
noteikto aizliegto dzīvnieku sarakstu. Nosakot pienākumu
dzīvnieku īpašniekiem līdz 2002. gada 1. augustam
sterilizēt vai kastrēt minēto šķirņu suņus un šo šķirņu suņu
jaukteņus, tiek samazināta šo suņu vērtība, un šāda rīcība ir
vērsta uz konkrētu suņu šķirņu iznīcināšanu. Rezultātā tiek
ierobežotas dzīvnieka īpašnieka tiesības uz savu īpašumu.
Iesniedzējas lūdz atzīt apstrīdēto
aktu par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža.
Institūcija, kas izdevusi
apstrīdēto aktu, — Ministru kabinets — atbildes rakstā
norāda, ka apstrīdētais akts nav pretrunā ar Satversmes
105. pantu un Ministru kabineta iekārtas likuma
14. panta 3. punktu.
Ministru kabinets norāda, ka
laikā, kad tika izdoti Suņu un kaķu turēšanas noteikumi, nebija
pieņemts likums, kas regulētu dzīvnieku, ieskaitot mājas
(istabas) dzīvniekus, turēšanas un aizsardzības prasības, kā arī
dzīvnieka īpašnieka vai turētāja tiesības un pienākumus.
Atbildes rakstā uzsvērts, ka
Dzīvnieku aizsardzības likuma mērķis saskaņā ar likuma preambulu
ir dzīvnieku labturības un aizsardzības nodrošināšana. Dzīvnieku
labturība savukārt ir dzīvnieku fizioloģisko vajadzību
nodrošināšanas pasākumu kopums. Tādējādi šis likums nevar būt par
pamatu Ministru kabineta noteikumiem, kuros paredzēta prasība
sterilizēt vai kastrēt “agresīvo suņu šķirņu” indivīdus, kuri
iegādāti līdz noteikumu spēkā stāšanās dienai, jo šo pasākumu
mērķis nav nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskās vajadzības.
Ministru kabinets uzskata, ka Dzīvnieku aizsardzības likuma un
Suņu un kaķu turēšanas noteikumu mērķi ir atšķirīgi. Tā kā likums
un Suņu un kaķu turēšanas noteikumi regulē dažādus jautājumus,
apstrīdētais akts nav pretrunā ar Ministru kabineta iekārtas
likuma 14. panta 3. punktu.
Ministru kabinets paskaidro, ka
2001. gada jūlijā, kad notika ar smagām sekām saistīti
Amerikas Stafordšīras terjera uzbrukumi bērniem, bija
nepieciešams ātri un efektīvi reaģēt. Apstrīdētais akts tika
izdots, jo “agresīvo šķirņu” suņu turēšana radīja draudus cilvēku
drošībai, veselībai un dzīvībai. Atsevišķu suņu šķirņu aizliegums
bija nepieciešams, ņemot vērā sabiedrības negatīvo attieksmi pret
šo šķirņu suņu turēšanu, un lai sasniegtu Suņu un kaķu turēšanas
noteikumu 2. punktā norādīto mērķi — nodrošināt to, ka
suņu turēšana neapdraud sabiedrību.
Atbildes rakstā izteikts
viedoklis, ka Amerikas Stafordšīras terjera un pitbulterjera
šķirnes tika radītas suņu cīņām. Šīm suņu šķirnēm piemīt
ģenētiska tieksme uzbrukt suņiem un maziem dzīvniekiem. Šo šķirņu
suņu uzbrukumi ir īpaši nežēlīgi, un tos ir grūti pārtraukt. Ja
suns uzbrūk cilvēkam, pēdējais var gūt smagus miesas bojājumus.
Tādēļ Ministru kabinets pieņēma lēmumu aizliegt noteiktas suņu
šķirnes.
Ministru kabinets apgalvo, ka
apstrīdētais akts izstrādāts, ņemot vērā citu valstu pieredzi.
Vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir noteikti ierobežojumi
atsevišķu šķirņu suņu turēšanai un ievešanai valstī, kā arī
noteikta šo šķirņu suņu sterilizācija vai kastrācija.
Izvērtējot Satversmes 105. pantā
paredzēto īpašuma tiesību ierobežojumu, Ministru kabinets uzsver,
ka ir jāievēro samērīguma princips. Jāizsver, kuras cilvēka
pamattiesības — tiesības uz īpašumu vai tiesības uz dzīvību un
veselību — ir svarīgākas. Cilvēka tiesības uz dzīvību ir
absolūtas, tās nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot. Tātad īpašuma
tiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi — cilvēku tiesību uz
dzīvību un veselību aizsardzība.
Lietā tika noteikta
ekspertīze par atsevišķu suņu šķirņu īpašībām, uzaicinot
par lietpratējiem (ekspertiem) Viju Klučnieci, sabiedrisko
organizāciju apvienības “Latvijas kinoloģiskā federācija”
prezidenti, Tatjanu Zorenko, Dr. h. biol., Latvijas Universitātes
Bioloģijas fakultātes Zooloģijas katedras asociēto profesori, kā
arī Veterinārmedicīnas izglītības centru.
Ekspertes Vijas Klučnieces
atzinumā izteikts viedoklis, ka kopumā par agresīvu nevar
uzskatīt nevienu suņu šķirni, jo suņa rakstura veidošanās
atkarīga no audzināšanas un selekcijas. Arī ar apstrīdēto aktu
aizliegtās suņu šķirnes par agresīvām kopumā uzskatīt nevar.
Tomēr šo, kā arī dažu citu šķirņu (rotveileri, dobermaņi, vācu
aitu suņi) suņu agresiju ir vieglāk izprovocēt nekā citu šķirņu
suņu agresiju. Eksperte uzskata, ka sterilizācija un kastrācija
ne vienmēr maina suņa psihi. Ja dzīvnieki tiek sterilizēti vai
kastrēti līdz gada vecumam, tie kļūst mierīgāki, bet pieaugušu
dzīvnieku kastrācijas vai sterilizācijas gadījumā reizēm tiek
novērota pretēja reakcija. Atzinumā norādīts, ka pastāvošie
administratīvie sodi un suņa īpašnieka (valdītāja) civiltiesiskā
atbildība gadījumos, ja suns sakodis cilvēku, ir pietiekami,
tomēr tiesībaizsardzības iestādēm būtu prasmīgāk jāizmeklē katrs
gadījums. Eksperte apgalvo, ka atsevišķu suņu šķirņu aizliegums
noteikts, neņemot vērā speciālistu negatīvo viedokli par šādu
aizliegumu.
Eksperte Tatjana Zorenko atzīst,
ka nevienu šķirni nevar uzskatīt par agresīvu kopumā. Tomēr
prakse pierāda, ka ir atsevišķas suņu šķirnes, kuru pārstāvji
biežāk uzvedas situācijai neadekvāti un agresīvi. Bīstami var būt
visi dogveidīgie suņi: pitbulterjeri, Argentīnas dogs, Brazīlijas
fils, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjers. Atzinumā
norādīts, ka sterilizācija un kastrācija nemaina principiāli suņa
psihi un uzvedību. Tomēr pēc kastrācijas agresivitāte var
pazemināties. Eksperte uzskata, ka Latvijas sabiedrība nav gatava
“riska grupas” suņu turēšanai, tomēr nepieciešams nevis aizliegt
turēt suņus, bet gan informēt sabiedrību, jo īpaši jauno paaudzi,
par šīm problēmām. Sodiem par suņu turēšanas noteikumu
pārkāpumiem jābūt gan daudz bargākiem, gan diferencētiem.
Nepieciešama gan suņu testēšana, gan to īpašnieku apmācība.
Veterinārmedicīnas izglītības
centra direktors Ivars Lūsis atzinumā norāda, ka atsevišķas suņu
šķirnes var tikt uzskatītas par agresīvām kopumā un tām piemīt
iedzimta agresivitāte. Šajās šķirnēs agresīvo īpatņu skaits ir
lielāks nekā citās šķirnēs. Agresivitāte bieži tiek novērota
rotveileriem, Kaukāza aitu suņiem, Neapoles mastifiem, čau-čau un
dobermaņiem. Ivars Lūsis apgalvo, ka sterilizācija un kastrācija
maina suņa psihi, īpaši gadījumos, ja tā notikusi agrīnā vecumā.
Kastrēti dzīvnieki dzimumhormonu trūkuma dēļ ir mazāk agresīvi,
tomēr agresivitātes samazināšanos vai izzušanu nevar prognozēt
visos gadījumos. Atzinumā ieteikts ievērot Eiropas Veterinārārstu
federācijas rekomendācijas un atlikt jaunu normatīvo aktu
izstrādi un piemērošanu, līdz būs iegūti korekti pierādījumi par
atsevišķu suņu šķirņu bīstamību. Efektīvākais veids sabiedrības
pasargāšanai no agresīviem suņiem ir stingri pasākumi pret
konkrētiem suņiem un to saimniekiem. Nepieciešams izglītot suņu
īpašniekus, ieviest vienotu visu suņu identifikācijas sistēmu un
veikt citus pasākumus.
Secinājumu daļa
Satversmes 105. pants noteic:
“Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot
pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot
vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana
sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz
atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”
Lai konstatētu Satversmē ietverto
cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas
atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko
cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību
tiesas prakse ir obligāta attiecībā uz 1950. gada
4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas (turpmāk — Konvencija) interpretāciju,
un šī prakse ir izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu
tulkošanai (sk. Satversmes tiesas 2000. gada
30. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01).
Konvencijas 1. protokola
1. pants paredz:
“Jebkurai fiziskai vai juridiskai
personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa
īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un
apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem
starptautisko tiesību principiem.
Minētie nosacījumi nekādā veidā
nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā
uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu
saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai
citu maksājumu vai sodu samaksu.”
Eiropas Cilvēktiesību tiesa,
interpretējot Konvencijas 1. protokola 1. pantā
nostiprinātās tiesības uz īpašumu, ir secinājusi, ka šis pants
ietver trīs atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums
paredz tiesības netraucēti baudīt (peaceful enjoyment)
īpašuma tiesības, otrkārt, panta otrais teikums noteic īpašuma
patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un nosacījumus īpašuma
atņemšanai, un, treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir
tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām
interesēm [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada
23. septembra spriedumu lietā “Sporongs un Lēnrota pret
Zviedriju” (Sporrong and Lönnroth v. Sweden)].
Šīs trīs atsevišķās normas ir
savstarpēji cieši saistītas. Konvencijas 1. protokola
1. pants paredz valsts atbildību par iejaukšanos īpašuma
tiesību īstenošanā, ja šīs iejaukšanās rezultātā samazinās
īpašuma ekonomiskā vērtība (sk. Theory and Practice of the
European Convention on Human Rights. Third edition by P.van Dijk,
G.J.H.van Hoof. The Hague - London — Boston. Kluwer Law
International, 1998, p.620). Taču noteiktos gadījumos valsts
var iejaukties īpašuma tiesību realizācijā. Viena no valsts
iejaukšanās formām ir īpašuma izmantošanas kontrole, kas noteikta
panta otrajā daļā.
Arī Satversmes 105. pants
nosaka gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts
tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu.
Latvijas valsts var izdot nepieciešamos likumus, lai kontrolētu
īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm.
Pamatots ir iesniedzēju viedoklis,
ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto aktu, aizskāris
pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un
Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņu īpašnieku, kā arī šo
šķirņu suņu jaukteņu saimnieku tiesības uz īpašumu. Īpašuma
tiesības ietver sevī arī tiesības gūt no lietas visus iespējamos
labumus, tas ir, ienākumus un augļus. Apstrīdētais akts,
aizliedzot minēto šķirņu suņu vairošanu, kā arī paredzot šo
šķirņu suņu īpašnieku (valdītāju) pienākumu pakļaut suņus
sterilizācijai vai kastrācijai, ierobežo īpašnieka tiesības gūt
visus iespējamos labumus no sava īpašuma. Apstrīdētā akta
piemērošanas rezultātā var samazināties minēto šķirņu suņu
ekonomiskā vērtība.
Latvijas valsts varēja ierobežot
īpašuma tiesības uz atsevišķu šķirņu suņiem. Tomēr Eiropas
Cilvēktiesību tiesas praksē atzīts, ka jebkuram īpašumtiesību
ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma
izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības
vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību (sk.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 23. septembra
spriedumu lietā “Sporongs un Lēnrota pret Zviedriju” (Sporrong
and Lönnroth v. Sweden)].
Īpašuma tiesības var ierobežot,
bet ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti,
vai:
1) tas ir noteikts ar
likumu;
2) tam ir leģitīms
mērķis;
3) tas ir samērīgs
(proporcionāls).
Tātad vispirms jāpārbauda, vai
apstrīdētajā aktā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir
noteikts ar likumu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas
praksē atzīts, ka “likums” var būt ne tikai parlamenta izdots
akts, bet arī cits vispārsaistošs (ārējs) normatīvs akts,
piemēram, valdības noteikumi. Tam jābūt izdotam, pamatojoties uz
likumu, publicētam vai citādā veidā pieejamam un pietiekami
skaidri formulētam, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un
pienākumus, kā arī tam jāatbilst tiesiskas valsts principiem
[sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1983. gada
25. marta spriedumu lietā “Silvers un citi pret
Lielbritāniju” (Silver and others v. the United
Kingdom)].
Lietā “Malons pret Lielbritāniju”
(1984. gada 2. augusta spriedums lietā “Malone v.
the United Kingdom”) tiesa atzinusi, ka šādam normatīvajam
aktam jāatbilst arī likumības principam: “Tas neatbilstu
tiesiskas valsts principiem, ja izpildvarai dotās izvēles
tiesības tiktu noteiktas kā neierobežota vara. Tātad likumam
pietiekami skaidri jānosaka kompetentām institūcijām doto
pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids, ņemot vērā noteiktā
līdzekļa leģitīmo mērķi, lai sniegtu indivīdam adekvātu
aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos.”
Arī Satversmes 105. panta
trešais teikums noteic, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi
saskaņā ar likumu. Interpretējot šo Satversmes normu saskaņā ar
Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, secināms, ka vārds “likums”
ietver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus
vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie atbilst
iepriekšminētajiem kritērijiem.
Apstrīdētais akts ir izdots
saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta
3. punktu. Šī likuma norma paredz Ministru kabineta tiesības
izdot noteikumus gadījumos, “ja attiecīgais jautājums ar likumu
nav noregulēts”.
Interpretējot Ministru kabineta
iekārtas likuma 14. panta 3. punktu, jāņem vērā
Satversmes 1. pants, no kura izriet varas dalīšanas
princips, un 64. pants, kas noteic, ka “likumdošanas
tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā
kārtībā un apmēros”, kā arī 81. pants, kas likumdošanas
tiesības Ministru kabinetam deleģē īpaši paredzētos gadījumos
(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa
spriedumu lietā Nr. 2000-07-0409).
Suņu un kaķu turēšanas noteikumu
izdošanas brīdī 1995. gada 3. oktobrī Saeima nebija
pieņēmusi likumu, kas regulētu mājas (istabas) dzīvnieku
turēšanu, tāpēc Ministru kabinets izdeva šos noteikumus,
pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta
3. punktu.
Situācija mainījās pēc tam, kad
stājās spēkā Saeimas 1999. gada 9. decembrī pieņemtais
Dzīvnieku aizsardzības likums. Likumdevējs šā likuma
16. pantā ir uzskaitījis tos dzīvniekus, kurus aizliegts
turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus. Tātad aizliegumu turēt
atsevišķus dzīvniekus kā mājas dzīvniekus nosaka likums un šis
vairs nav ar likumu nenoregulēts jautājums.
Dzīvnieku aizsardzības likuma
pārejas noteikumos reglamentēta arī rīcība ar dzīvniekiem, kuru
turēšana aizliegta, bet kuri atrodas personu īpašumā likuma spēkā
stāšanās brīdī.
Ja likumdevējs būtu vēlējies pēc
likuma spēkā stāšanās papildināt šo dzīvnieku sarakstu ar
apstrīdētajā aktā ietvertajām suņu šķirnēm, tas varēja grozīt
Dzīvnieku aizsardzības likumu.
Tātad no Dzīvnieku aizsardzības
likuma spēkā stāšanās brīža Ministru kabinets nevarēja noteikt
ierobežojumus noteiktu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai un
ievešanai Latvijā, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas
likuma 14. panta 3. punktu. Valdība, izdodot apstrīdēto
aktu 2001. gada 31. jūlijā, tas ir, pēc Dzīvnieku
aizsardzības likuma spēkā stāšanās, ir patvaļīgi papildinājusi to
likumdevēja noteikto dzīvnieku uzskaitījumu, kurus aizliegts
turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus. Ministru kabinets arī
noteicis, ka ar apstrīdēto aktu aizliegto šķirņu suņu īpašniekiem
līdz 2002. gada 1. augustam jāpakļauj šie suņi
sterilizācijai vai kastrācijai. Tātad valdība ir pārkāpusi
Satversmes 1. pantā noteikto varas dalīšanas principu un ir
ietiekusies likumdošanas sfērā, pārkāpjot Satversmes
64. pantu.
Saeima varēja pilnvarot Ministru
kabinetu noteikt ierobežojumus noteiktu šķirņu suņu turēšanai,
vairošanai un ievešanai Latvijā, bet šādam pilnvarojumam un
šādiem valdības noteikumiem jāatbilst iepriekšminētajiem
kritērijiem, proti, ne tikai noteikumiem jābūt publicētiem un
formulētiem tā, lai suņu īpašnieki varētu izprast savus
pienākumus, bet arī likumam pietiekami skaidri jānosaka Ministru
kabinetam doto pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids, lai
nepieļautu izpildvaras patvaļīgu iejaukšanos indivīda īpašuma
tiesību realizācijā.
Lai gan Dzīvnieku aizsardzības
likuma 10. panta 2. punktā paredzēts, ka Ministru
kabinets apstiprina “mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības
noteikumus un nosaka labturības prasības šo dzīvnieku turēšanai,
tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī mājas
(istabas) dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus”, tomēr šajā
likuma normā nav iekļauts pilnvarojums valdībai noteikt arī
aizliegumu atsevišķu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai un
ievešanai valstī.
Suņu un kaķu turēšanas noteikumu
1. punkts paredz, ka “šie noteikumi nosaka Latvijas
Republikā vienotu suņu reģistrācijas, kaķu uzskaites un minēto
dzīvnieku turēšanas kārtību”. Papildinot apstrīdētā akta
II nodaļas “Īpašnieku (valdītāju) pienākumi” 6. punktu
ar 5. apakšpunktu, suņu īpašniekiem (valdītājiem) aizliegts
turēt, vairot un ievest valstī noteiktu šķirņu suņus. Tomēr
Dzīvnieku aizsardzības likums nepilnvaro Ministru kabinetu
noteikt šādu aizliegumu.
Šo secinājumu apstiprina arī
lietas materiāli. Tā Ministru kabinets atbildes rakstā un
atbildes raksta papildinājumā norādījis, ka, pamatojoties uz
Dzīvnieku aizsardzības likuma 10. panta 2. punktu, līdz
šā gada 1. jūlijam paredzēts izdot Ministru kabineta
noteikumus. Ministru kabinets iesniedzis Satversmes tiesai
Zemkopības ministrijas izstrādāto Ministru kabineta noteikumu
projektu “Mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumi,
labturības prasības šo dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai,
demonstrēšanai publiskās izstādēs, mājas (istabas) dzīvnieku
turētāja tiesības un pienākumi, kā arī suņu un kaķu reģistrācijas
kārtība”. Tajā vairs nav paredzēts aizliegums noteiktu šķirņu
suņu turēšanai, vairošanai vai ievešanai Latvijā.
Tātad nepastāv tāds ar likumu
noteikts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt aizliegumu
atsevišķu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai vai ievešanai valstī,
kurā precīzi būtu formulēts doto pilnvaru apjoms un to
īstenošanas veids.
Tādējādi ar apstrīdēto aktu
paredzētie īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumi nav noteikti
saskaņā ar likumu Satversmes 105. panta trešā teikuma
izpratnē.
Ja pamattiesību ierobežojums nav
noteikts ar likumu, tad tas neatbilst Satversmei. Līdz ar
to nav nepieciešams papildus izvērtēt, vai ar apstrīdēto aktu
paredzēto īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu mērķis ir
leģitīms, vai ierobežojums ir piemērots šā mērķa sasniegšanai un
vai tas ir samērīgs (proporcionāls).
Nolēmumu daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.–32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
Atzīt Ministru kabineta
2001. gada 31. jūlija noteikumus Nr. 349
“Grozījumi Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra
noteikumos Nr. 291 “Suņu un kaķu turēšanas noteikumi”” par
neatbilstošiem Satversmes 105. pantam un Ministru kabineta
iekārtas likuma 14. panta 3. punktam un spēkā neesošiem
no sprieduma publicēšanas dienas.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Satversmes tiesas sēdes
priekšsēdētājs A.Endziņš
