Eiropas Cilvēktiesību tiesas Ceturtā nodaļa

Spriedums

Lietā ''Ingrīda Podkolzina pret Latviju''

Iesniegums Nr. 46726/99

Šis spriedums kļūst galīgs, ievērojot Konvencijas 44.panta 2.punktā paredzētos nosacījumus. Tajā iespējami formas labojumi.

Strasbūrā

2002.gada 9.aprīlī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Ceturtā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā: Nicolas Bratza — priekšsēdētājs; tiesneši: E.Palm, J.Makarczyk, M. Fischbach, V.Straznicka, J.Casadevall, R.Maruste un tiesas nodaļas sekretāra vietnieks M. O’Boyle pēc apspriešanās palātā 2002.gada 29.janvārī un 2002.gada 19.martā pieņem šādu spriedumu:

Procedūra

1. Šīs lietas pamatā ir Latvijas Republikas pilsones Ingrīdas Podkolzinas (''iesniedzēja'') 1999.gada 25.februārī saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (''Konvencija'') 34.pantu iesniegtais iesniegums (Nr.46726/99) pret Latvijas Republiku.

 

2. Iesniedzēju iesākumā pārstāvēja I.Oziša, Latvijas Republikas parlamenta deputāta palīdze. Savā 2001.gada 2.maijā vēstulē prasītāja informēja Tiesu, ka turpmāk viņu pārstāvēs V. Bovrings (W.Bowring), Kolčesterā (Apvienotā Karaliste) praktizējošs advokāts. Latvijas valdību (''Valdība'') pārstāv tās pārstāve K. Maļinovska.

 

3. Iesniedzēja sūdzējās par to, ka viņas svītrošana no Saeimas vēlēšanu kandidātu saraksta latviešu valodas — valsts valodas — nepietiekamu zināšanu dēļ ir Konvencijas 1.protokola 3pantā garantēto tiesību kandidēt vēlēšanās pārkāpums. Bez tam viņa minēja arī Konvencijas 13.panta (pēc būtības) un 14.panta pārkāpumu.

 

4. Prasība tika nodota Tiesas Otrajai nodaļai (reglamenta 52.panta 1.paragrāfs). Tās ietvaros saskaņā ar reglamenta 26.panta 1.paragrāfu tika izveidota palāta, kurai uzdots izskatīt lietu (Konvencijas 27.panta 1.paragrāfs). Pēc tam, kad E.Levits, no Latvijas ievēlētais tiesnesis, sevi atstatīja (28.pants), Valdība iecēla R. Marusti, kurš ievēlēts no Igaunijas, piedalīties sēdē viņa vietā (Konvencijas 27.panta 2.paragrāfs un reglamenta 29.panta 1.paragrāfs).

 

5. Savā 2001.gada 8.februāra lēmumā palāta pasludināja prasību par pieņemtu.

 

6. Tā kā palāta pēc konsultācijām ar Pusēm nolēma, ka nav nepieciešama noklausīšanās par lietas saturu (reglamenta 59.panta 2.paragrāfs in fine), Valdība iesniedza rakstiskus papildu komentārus par lietas saturu, taču iesniedzēja to neizdarīja. 2001.gada 2.maijā iesniedzēja iesniedza prasību par taisnīgu atlīdzinājumu (Konvencijas 41.pants). 2001.gada 4.jūnijā Valdība iesniedza komentārus par šo prasību.

 

7. 2001.gada 1.novembrī Tiesa mainīja nodaļu sastāvu (reglamenta 25.panta 1.paragrāfs). Šī prasība tika nodota Ceturtajai nodaļai tās jaunajā sastāvā (reglamenta 52.panta 1.paragrāfs).

 

Lietas izklāsts

I. Konkrētās lietas apstākļi

8. Iesniedzēja ir Latvijas pilsone, dzimusi 1964.gadā un dzīvo Daugavpilī (Latvija). Viņa pieder Latvijas krievvalodīgo minoritātei.

 

9. Savā 1998.gada 30.jūlija lēmumā Centrālā vēlēšanu komisija reģistrēja Tautas saskaņas partijas kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām 1998.gada 3.oktobrī. Iesniedzēja bija ierakstīta šajā sarakstā kā Latgales vēlēšanu apgabala kandidāte.

Kandidātu saraksta reģistrēšanas gaitā Tautas saskaņas partija iesniedza visus dokumentus, kādi paredzēti Saeimas vēlēšanu likumā, tai skaitā arī 1997.gada 23.janvārī pastāvīgās valsts valodas atestācijas komisijas Daugavpilī, kura pakļauta Valsts valodas centram, kas savukārt ir valsts iestāde, kura pakļauta Tieslietu ministrijai, iesniedzējai izsniegtās valsts valodas (šajā gadījumā — latviešu valodas) zināšanu apliecības kopiju.

 

10. 1998.gada 6.augustā Valsts valodas centra Valsts valodas inspekcijas inspektore ieradās iesniedzējas darba vietā un uzsāka valsts valodas zināšanu mutisko pārbaudi. Tā kā iesniedzēja netika iepriekš brīdināta par šo apmeklējumu, inspektore vērsās pie viņas tad, kad viņai bija pārrunas ar sadarbības partneriem.

Pēc tam, kad inspektore paskaidroja iesniedzējai savu nolūku pārbaudīt viņas latviešu valodas zināšanu līmeni, viņa uzsāka sarunu šajā valodā. Šīs pārdesmit minūšu sarunas laikā inspektore viņai īpaši prasīja, kādi motīvi pamudināja prasītāju izvēlēties Tautas saskaņas partiju, nevis kādu citu partiju.

Nākamajā dienā inspektore ieradās atkal, kopā ar viņu bija trīs personas, kuras iesniedzēja nepazina un kuras bija klāt kā liecinieki. Inspektore viņai lūdza veikt rakstu darbu latviešu valodā, viņa pakļāvās un sāka darbu. Taču, ņemot vērā viņas lielo satraukumu, ko izraisīja negaidītā pārbaude un liecinieku pastāvīgā klātbūtne, viņa darbu pārtrauca un saplēsa uzrakstīto.

 

11. Tad inspektore sastādīja protokolu, saskaņā ar kuru iesniedzēja nepārvalda valsts valodu '' trešajā līmenī'', kas ir pati augstākā Latvijas noteikumos noteiktā pakāpe.

 

12. 1998.gada 10.augustā Valsts valodas centrs nosūtīja Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam izziņu par vairāku kandidātu, kuri ierakstīti parlamenta vēlēšanu kandidātu sarakstos, valsts valodas zināšanu līmeni. Kaut arī šajā vēstulē bija atsauce uz Valodas inspekcijas inspektores sastādīto protokolu, šis dokuments vēstulei netika pievienots. Izziņā teikts, ka no deviņiem reāli pārbaudītajiem kandidātiem tikai iesniedzējas latviešu valodas zināšanas neatbilda ''trešajam līmenim''. Pārējiem divpadsmit kandidātiem, kuri netika pārbaudīti, bija apliecības par šo līmeni.

 

13. 1998.gada 21.augusta lēmumā Centrālā vēlēšanu komisija svītroja iesniedzēju no kandidātu saraksta.

 

14. Pret šo lēmumu 1998.gada 27.augustā Tautas saskaņas partija, kas darbojās iesniedzējas vārdā un interesēs, iesniedza prasību Rīgas apgabaltiesā par šī lēmuma anulēšanu. Savā iesniegumā partija īpaši atzīmēja, ka vēlēšanu kandidātu saraksta reģistrācijas brīdī Centrālajā vēlēšanu komisijā bija iesniegta iesniedzējas valsts valodas zināšanu apliecības kopija. No partijas viedokļa Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu vajadzējis ņemt vērā šo apliecību, nevis pamatoties tikai uz Valsts valodas centra izdoto apliecinājumu, jo šie dokumenti ir pretrunīgi.

 

15. 1998.gada 31.augusta galīgajā spriedumā Rīgas apgabaltiesa noraidīja prasību, motivējot ar to, ka Centrālā vēlēšanu komisija rīkojusies saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu. Savā spriedumā Rīgas apgabaltiesa konstatēja, ka saskaņā ar augšminētā likuma 11.pantu visiem kandidātiem, kuri nav ieguvuši pamata vai vidējo izglītību latviešu valodā, ''trešā līmeņa'' valsts valodas prasmes apliecība ir nepieciešams nosacījums, lai viņus reģistrētu kandidātu sarakstā; tādējādi Centrālā vēlēšanu komisija, lemjot par saraksta reģistrēšanu, kurā minēta iesniedzēja, rīkojusies saskaņā ar likumā paredzētajām prasībām. Savukārt šī paša likuma 13.pants paredz, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesības grozīt jau esošos sarakstus, svītrojot tos kandidātus, kuru valsts valodas zināšanu līmenis būtu izrādījies nepietiekams, ko šajā konkrētajā gadījumā apstiprināja Valsts valodas centra izsniegtā apliecība. Tādējādi Rīgas apgabaltiesa secināja, ka likuma pārkāpuma nav.

 

16. 1998.gada 14.septembrī Tautas saskaņas partija, kura rīkojās iesniedzējas vārdā, iesniedza prasību pārskatīt spriedumu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas priekšsēdētājam un Latvijas Republikas ģenerālprokuroram, lūdzot uzsākt jaunu procesu nopietna un acīmredzama tiesību normu pārkāpuma dēļ, kuru izraisījusi Saeimas vēlēšanu likuma kļūdaina interpretācija.

Attiecīgi 1998.gada 29.septembra un 1.oktobra vēstulēs Ģenerālprokuratūra un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta noraidīja prasību, motivējot ar to, ka spriedums ir motivēts un atbilst likumam.

 

II. Uz lietu attiecināmie nacionālie tiesību akti

A. Normas, kas attiecināmas uz kandidātiem likumdevēja vēlēšanās un deputātiem izvirzītajām valodas prasībām

17. 1922.gadā pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes 9.pants formulēts šādi:

''Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.''

 

18. 1995.gada 25.maija Saeimas vēlēšanu likuma atbilstošie punkti formulēti šādi:

4.pants

''Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šā likuma 5.pantā minētajiem ierobežojumiem.''

5.pants

''Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras: (...)

7) neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei.''

11.pants

''Kandidātu sarakstam pievienojami šādi dokumenti: (..)

5) ja par kandidātu ir pieteikta persona, kura nav beigusi latviešu mācībvalodas skolu vai divplūsmu skolu latviešu plūsmā, – augstākās (trešās) valsts valodas prasmes pakāpes apliecības notariāli apliecināts noraksts.''

13.pants

''(..) (2) Reģistrētie kandidātu saraksti nav atsaucami, un grozījumus tajos var izdarīt tikai Centrālā vēlēšanu komisija kādā no šādiem veidiem:

1) izsvītrojot pieteikto kandidātu, ja:

a) kandidāts nav pilntiesīgs Latvijas pilsonis (4. un 5.pants); (..)

(3) Šā panta otrās daļas 1.punkta ''a'' un ''b'' apakšpunktā noteiktajos gadījumos kandidāts svītrojams, pamatojoties uz attiecīgās iestādes izdotu izziņu vai tiesas spriedumu. To, ka kandidāts: (...)

7) neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei, apliecina Valsts valodas centrs; (..)''

 

19. Saskaņā ar 1994.gada 28.jūlija Saeimas Kārtības ruļļa 50.pantu plenārsēžu un Saeimas komisiju vienīgā darba valoda ir latviešu valoda. Visiem likumprojektiem un lēmumiem, paskaidrojumiem, jautājumiem un tiem pievienotajiem dokumentiem jābūt latviešu valodā.

 

B. Normas, kas attiecas uz valsts valodas prasmes līmeņa noteikšanu

20. Atbilstošie Latvijas Republikas Valodu likuma punkti, kurš bija spēkā laikā, kad risinājās notikumi, t.i., līdz 2000.gada 1.septembrim, bija formulēti šādi:

1.pants

''Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.''

4.pants

''Lai realizētu iedzīvotāju valodas izvēles tiesības, visiem valsts varas un valsts pārvaldes institūciju, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem ir jāprot un jālieto valsts valoda un citas valodas tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai. Valodu zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šiem darbiniekiem, nosaka Latvijas Republikas Ministru padomes apstiprināts nolikums, kā arī Ministru kabineta noteikumi.''

6.pants

''Latvijas Republikas valsts varas un valsts pārvaldes institūcijās lietvedības, sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Šīs valodas nepratēji sēdēs vai sanāksmēs pēc vienošanās var lietot citu valodu. Šajā gadījumā, ja to pieprasa kaut viens sēdes vai sanāksmes dalībnieks, rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā.''

7.pants

''Latvijas Republikā esošiem uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām lietvedībā un visos dokumentos, kas attiecas uz lietvedību, kā arī sarakstē ar adresātiem iekšzemē jālieto valsts valoda. (..)''

 

21. Precīzus latviešu valodas prasmes līmeņus laikā, kad norisinājās notikumi, noteica 1992.gada 25.maija Valsts valodas prasmes atestācijas nolikums. Šī nolikuma 2.nodaļā definēti trīs latviešu valodas prasmes līmeņi, trešais līmenis bija definēts šādi:

''Runas un rakstu prasme ir nepieciešama darbiniekiem, kuru profesionālajos pienākumos ietilpst uzņēmuma vadīšana un darba organizēšana vai kuriem ir plaša saskare ar iedzīvotājiem, vai no kuru darbības ir atkarīga iedzīvotāju labklājība un veselība (piemēram, tautas deputātiem, valsts varas un valsts pārvaldes institūciju un to struktūrvienību, pārvalžu, inspekciju un uzņēmumu vadītājiem, viņu vietniekiem un sekretārēm, galvenajiem speciālistiem, padomniekiem, referentiem, Latvijas kultūras, izglītības un zinātnes iestāžu darbiniekiem, ārstiem, feldšeriem, juristiem, tiesnešiem). (..)

Šajā pakāpē valsts valodā ir jāprot:

1) brīvi sarunāties;

2) saprast brīvi izvēlētus tekstus;

3) uzrakstīt ar dienesta pienākumiem saistītus tekstus.''

 

22. Šī paša Nolikuma IV nodaļā teikts, ka valodas atestācijas eksāmenu organizē atestācijas komisijas, kuru sastāvā, atkarībā no katra gadījuma, ir deviņi, septiņi vai pieci locekļi. Īpaši to komisiju, kuru uzdevums ir pārbaudīt uzņēmuma darbinieku valodas prasmes, sastāvā bija jābūt vismaz pieciem locekļiem, no kuriem viens attiecīgās profesijas pārstāvis, kuru pilnvaro municipālās atestācijas komisijas un latviešu valodas speciālisti.

Nolikuma VI nodaļā sīki noteikta eksāmenam pakļauto personu valodas zināšanu novērtēšana. Saskaņā ar šo nodaļu eksāmenam vienmēr jābūt vienai mutiskajai un vienai rakstiskajai daļai. Katra eksāmena kārtotāja rīcībā ir divdesmit vai trīsdesmit minūtes, lai sagatavotos uz komisijas locekļu uzdotajiem jautājumiem. Komisijas locekļi varēja uzdot arī papildjautājumus, taču principā viņiem vajadzēja izvairīties pārtraukt eksāmena kārtotāju. Pēc tam katra kandidāta valodas prasme tika novērtēta, ievērojot vairākus kritērijus (stāstīšanas prasme, sarunas un rakstu prasme, izmantotā vārdu krājuma bagātība, gramatikas likumu ievērošana). Pēc eksāmena komisijas locekļi apspriedās, apspriešanas gaitā katra kandidāta rezultātus noteica, balsojot ar absolūto balsu vairākumu. Ja municipālās atestācijas komisijas pilnvarotais loceklis nobalsoja kandidātam nelabvēlīgi, viņam bija tiesības apstrīdēt galīgo lēmumu tajā komisijā, kas viņu bija pilnvarojusi. Protokols bija jāraksta par katru eksāmena kandidātu.

 

C. Normas par lēmumu pārsūdzēšanu vēlēšanu jautājumos

23. Saeimas vēlēšanu likuma 51.pants (skat. iepriekš 18.paragrāfu) lasāms šādi:

''Kandidātu saraksta iesniedzējam, kā arī pieteiktajiem kandidātiem ir tiesības septiņu dienu laikā no vēlēšanu komisijas lēmuma pieņemšanas dienas pārsūdzēt šo lēmumu tiesā pēc vēlēšanu komisijas atrašanās vietas.''

 

24. Pārsūdzēšanu administratīvajās lietās nosaka Latvijas Civilprocesa kodeksa 24.-A nodaļas punkti, kuri piemērojami visos administratīvo tiesību gadījumos, izņemot tos, kuros likums paredz speciālu pārsūdzēšanas procedūru. Vēlēšanu jautājumā šāds lex specialis ir šī paša kodeksa 23. nodaļa, kura atbilstošie punkti lasāmi šādi:

230.pants

''Kandidātu saraksta iesniedzējiem, kā arī Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām un pilsētas domes, un pagasta padomes vēlēšanām pieteiktajiem kandidātiem ir tiesības pārsūdzēt vēlēšanu komisijas lēmumu tiesā pēc vēlēšanu komisijas atrašanās vietas.''

233.pants

''Izskatījusi sūdzību, tiesa taisa spriedumu, ar kuru:

1) atzīst, ka vēlēšanu komisijas lēmums pieņemts saskaņā ar likumu, un noraida sūdzību;

2) atzīst sūdzību par pamatotu un atceļ vēlēšanu komisijas lēmumu.

Tiesas spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā pēc tā pasludināšanas. Tiesas spriedumu tiesa nekavējoties nosūta Centrālajai vēlēšanu komisijai un tai vēlēšanu komisijai, par kuras lēmumu sūdzība bija iesniegta.

 

No tiesību viedokļa

I. Par pārkāpumu, attiecināmu uz Konvencijas 1.protokola 3.pantu

25. Iesniedzēja sūdzas par to, ka viņas svītrošana no kandidātu saraksta nepietiekamo valsts valodas zināšanu dēļ pārkāpa viņas tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās, ko garantē 1.protokola 3.pants, kurš formulēts šādi:

''Augstās līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma saprātīga laika posma organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.''

 

A. Pušu argumenti

1. Valdība

26. Atsaucoties vispirms uz vispārējiem principiem, kurus izvirza Konvencijas institūciju pastāvīgā jurisprudence attiecībā uz šajā punktā noteikto garantiju veidu un pielietojuma lauku, Valdība atgādina, ka tiesības, kuras garantē 3.pants, nav absolūtas, ka iespējami ''netieši norādīti ierobežojumi'' un ka valstīm, kuras pievienojušās Konvencijai, ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz noteikumiem tiesībās būt ievēlētiem. Šie noteikumi nekādā veidā nedrīkst mazināt vēlēšanu tiesības, tās aizskarot to pašā būtībā, tiem jābūt nepieciešamiem leģitīmiem mērķiem, un izmantotie līdzekļi nedrīkst izrādīties nesamērīgi.

 

27. Valdība vispirms atgādina, ka kritizētās valodas prasības nebija līdz 1995.gadam, tādējādi 1993.gadā pirmajās parlamenta vēlēšanās pēc valsts neatkarības atgūšanas vairākas personas, kuras ne runāja, ne saprata latviešu valodu, kļuva par deputātiem. Šīs personas nespēja sekot plenārsēžu debatēm un darbam komisijās, tādējādi tika nopietni traucēts Saeimas darbs. Tādējādi, pieņemot jauno vēlēšanu likumu, parlaments nolēma ieviest noteikumu kandidātiem par valsts valodas prasmi, lai šādas praktiskas grūtības nākotnē tiktu novērstas. Līdz ar to strīdīgajam punktam ir likumīgi mērķi, t.i., nepieciešamība vēlētājiem sazināties ar viņu ievēlētajiem pārstāvjiem un deputātiem normāli pildīt vēlētāju uzticētos uzdevumus.

 

28. Turpmāk Valdība atzīmē, ka prasība prast valsts valodu augstākajā zināšanu līmenī nepārkāpj pašu pasīvās ievēlēšanas tiesību būtību, jo ikviens, kurš vēlas kandidēt vēlēšanās un neprot pietiekamā līmenī latviešu valodu, vienmēr var sasniegt prasīto līmeni un uzlabot savas valodas zināšanas. Šajā nozīmē tā ir samērīga ar sasniedzamo likumīgo mērķi.

 

29. Runājot par it kā patvaļīgo valodas prasmes pārbaudi, kurai iesniedzēja tika pakļauta, Valdība atgādina, ka šī pārbaude ir paredzēta, lai noteiktu kandidāta pašreizējās valodas zināšanas. Iespējams, ka tad, kad viņa saņēma savu valsts valodas zināšanu apliecību 1997.gada janvārī, iesniedzēja latviešu valodu prata trešajā līmenī, taču astoņpadsmit mēnešos pirms kritizētā eksāmena viņas zināšanas ir pasliktinājušās.

Nobeigumā Valdība uzskata, ka iesniedzējas svītrošanu no kandidātu saraksta izdarīja Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu, kas izslēdz jebkādu patvaļas iespēju. Tādējādi Valdība secina, ka attiecībā uz iesniedzēju nav pārkāpts 1.protokola 3.pants.

 

2. Iesniedzēja

30. Iesniedzēja apstrīd Valdības tēzes. Vispirms viņa atgādina, ka latviešu valoda nav krievvalodīgās mazākumtautības, kura veido aptuveni 40% no Latvijas iedzīvotāju skaita un kurai viņa pieder, dzimtā valoda. Tādējādi iesniedzēja nesaskata iemeslu, kāpēc viņas nepietiekamās latviešu valodas zināšanas traucētu viņai pildīt to, ko viņai uzticējuši viņas krievvalodīgie vēlētāji, vai arī traucētu ar viņiem sazināties. Šajā sakarā un pat, ja pieņem, ka viņas latviešu valodas zināšanu līmenis neatbilst ''trešajam līmenim'', tas tomēr ir pietiekams, lai normāli pildītu viņas parlamentārietes pienākumus. Tādējādi iesniedzēja uzskata, ka viņas svītrošana no vēlēšanu kandidātu saraksta ir acīmredzami nesamērojama ar jebkuru likumīgo mērķi, kāds varētu būt kritizētajai prasībai.

 

31. Bez tam iesniedzēja kritizē latviešu valodas zināšanu pārbaudi, kuru veica Valodas inspekcija saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 13.panta 3.punktu. Īpaši viņa apstrīd šādas pārbaudes nepieciešamību, jo viņas pastāvīgās latviešu valodas zināšanu apliecības derīgumu un autentiskumu netika apstrīdējusi neviena valsts iestāde. Bez tam, salīdzinot šo pārbaudi ar parasto valodas atestācijas procedūru, kurai viņa tika pakļauta 1997.gadā, lai iegūtu apliecību, viņa atzīmē, ka valodas atestācijas eksāmenu, kuram viņa tika pakļauta, pieņēma vismaz piecu locekļu komisija, turpretī pārbaudi veica viens inspektors. Vēl vairāk, atestācijas procedūras specifiku nosaka Valsts valodas prasmes atestācijas nolikums, kurš paredz arī atzīmju izlikšanas kritērijus, kurus iesniedzēja uzskata par objektīviem un saprātīgiem. Turpretī šajā konkrētajā gadījumā inspektore necentās ievērot šos kritērijus, un viņas līmeņa novērtēšana bija atstāta pilnīgi inspektores ziņā. Īpaši valodas un pareizrakstības kļūdas bija neizbēgamas, ņemot vērā iesniedzējas īpašo satraukumu, kuru radīja inspektores izturēšanās. Tādējādi iesniedzēja uzskata, ka veids, kādā norisinājās viņas latviešu valodas prasmes līmeņa pārbaude, kuras rezultātā viņa tika svītrota no kandidātu saraksta, bija acīmredzami patvaļīgs.

 

32. Iesniedzēja apstrīd arī to, ka no divdesmit viena kandidāta, kuriem ir apliecība par valodas prasmju ''trešo līmeni'', tikai deviņi, to skaitā arī viņa, tika pakļauti iepriekšminētajai pārbaudei. Turpretī divpadsmit citu kandidātu apliecības tika atzītas par pietiekošām, lai noteiktu viņu latviešu valodas zināšanu līmeni. Tā kā šādai atšķirībai nav nekāda pamatojuma no nacionālo tiesību viedokļa, iesniedzēja uzskata, ka tā apstiprina to, ka šis konkrētais gadījums ir bijis patvaļīgs.

Ņemot vērā iepriekš teikto, iesniedzēja uzskata, ka viņas tiesības kandidēt vēlēšanās ir pārkāptas 1.protokola 3.panta gaismā.

 

B. Tiesas vērtējums

33. Tiesa atgādina, ka 1.protokola 3.pants netieši paredz subjektīvas tiesības: tiesības vēlēt un tiesības kandidēt vēlēšanās. Lai arī cik tās būtu svarīgas, tās tomēr nav absolūtas. Tā kā 3.pants šīs tiesības atzīst bez specifiskiem noteikumiem, ne arī tās definē, iespējami ''netieši norādīti ierobežojumi''. Valstis, kuras pievienojušās Konvencijai, savā atbilstošajā tiesību sistēmā tiesības vēlēt un tiesības tikt ievēlētam iekļauj nosacījumos, kuriem 3.pants principā neliek šķēršļus. Šīm valstīm minētajos jautājumos ir plaša rīcības brīvība, taču Tiesas uzdevums ir pēdējā instancē lemt par 1.protokola prasību ievērošanu; tai jāpārliecinās par to, ka šie nosacījumi nemazina tās tiesības, par kurām ir runa, lai tās varētu baudīt pašā to būtībā, lai tās būtu īstenojamas, lai tiem būtu likumīgi mērķi un lai izmantotie līdzekļi neizrādītos nesamērīgi (skat. 1987.gada 2.marta spriedumu lietā Mathieu-Mohin un Clerfayt pret Beļģiju, sērija A, Nr.113., 23.lpp., 52.paragrāfs; 1997.gada 1.jūlija lēmumu Gitonas un citi pret Grieķiju, Rēcueil des arr