— Andrejs Eglītis

Par Lūcijas Garūtas simtgadi domās un skaņās

Ar mīlestību un pateicību

Foto no Raimonda Pormaļa arhīva Kopā ar Teodoru Spādi Vecāķos 1969.gada vasarā

Komponistes dzimšanas dienā 14. maijā dzimtas atdusas vietā Meža kapos pulcējās tuvinieki un kupls pulks mūziķu un komponistu — Latvijas mūzikas augstskolas ilggadējās pedagoģes skolnieki un skolnieku skolnieki. “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam” — svētbrīdi vadīja mācītājs Jānis Ginters. Piebalsojot priecīgiem putnu koriem, tika nesti sveicieni no Mūzikas akadēmijas, Komponistu savienības un Kultūras ministrijas. Pateicības vārdus teica profesori Ilma Grauzdiņa, Oļģerts Grāvītis un Romualds Kalsons. Gaišā, labā, mīļā, baltā — tā viņi uzrunāja savu skolotāju mūzikas un dzīves mākslā. Kopš bērnības būdama ar trauslu veselību, viņa ne vien drosmīgi un sīksti nesa savas nastas, bet ar savu stāju, darbu un mūziku spēja dot spēku līdzcilvēkiem, tautai.

Mūzikas akadēmijas kordiriģentu koris dziedāja “Mūsu Tēvs debesīs” no Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!”. Ticība, paļāvība un iedrošinājums, kas skan katrā kantātes notī, bija kā balzams cilvēku dvēselēm pirmatskaņojuma dienā 1944. gadā Rīgā un vēlāk visā Kurzemē, deva spēku pasaules vējos kaisītajai tautas daļai un garus gadus tika glabāti sirdsatmiņā okupētajā dzimtenē, lai līdz ar jauno Atmodu atkal pieņemtos spēkā. Šai atceres stundā jaunās balsis pacēla Lūgšanā ielikto smeldzi un ticības drosmi līdz zaļās lapotnes kupolam un aiznesa līdz Baltajiem krustiem, kuri kā mūsu tautas skarbās vēstures liecinieki stāv turpat netālu.

Šai dienā tika iesvētīts arī jaunais piemineklis. Kad komponistes astoņdesmitajā dzimšanas dienā atklāto bronzas pieminekli “Dzīvā kvēle” (tā sauc Lūcijas Garūtas oratoriju ar Raiņa dzeju) sāka apdraudēt sveši ļaudis, to nācās aizvest uz Mākslas muzeju. Tagad te ir vienkāršs un pamatīgs laukakmens ar komponistes vārdu un dzīves gadiem.

Noliekot pie pelēkā laukakmens gaišzilu ziedu pušķi, Andrejs Eglītis sacīja: “Es atnesu neaizmirstules. Savā mīlestībā uz Lūciju Garūtu es viņai dodu vārdu Lūcija Neaizmirstule. Jo viņa nekad neaizmirsa savu tautu, savu zemi, savus tuvos cilvēkus. Viņa neaizmirsa tautu sāpēs un ciešanās, viņa bija ar tautu un mūžīgi paliks ar tautu savās dziesmās un mūzikā, visā savā dzīvē.”

Saskaņa dzīvē un mākslā

Kopā ar grāmatizdevēju Jāni Rapu un viņa dzīvesbiedri Elfrīdu Tērvetē (augšējā attēlā); kopā ar Elfrīdu Rapu un mazo Jānīti Rapu “Sprīdīšos” 1939.gada 14.augustā. Lūcijai Garūtai rokās studenšu korporācijas “Daugaviete” dāvinātā kokle (apakšējā attēlā). Šos attēlus Jānis Rapa (juniors) šajās dienās uzdāvināja Lūcijas Garūtas fondam

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atvērtajai Lūcijas Garūtas piemiņas izstādei dots nosaukums “Harmonija”. Par to, kā viņa ar savu personību un mūziku spēja harmonizēt apkārtni un cilvēku savstarpējās attiecības, stāsta atmiņu pieraksti, fotogrāfijas, koncertdzīves liecības. Vairākas lappuses Lūcijai Garūtai atvēlētas tikko klajā laistajā grāmatā “Admirālis Teodors Spāde” (sastādījuši Mārtiņš Bisters un Juris Ciganovs). Kā raksta komponistes māsas znots Raimonds Pormalis, pirmais latviešu admirālis jūsmojis par Lūcijas Garūtas solodziesmām un skolojies pie viņas kompozīcijas mākslā. Kad admirāli 1941. gadā deportēja un pēc soda izciešanas nometināja Kazahijā bez tiesībām jelkad atgriezties Latvijā, sākās viņu sarakste, kas turpinājās līdz Spādes aiziešanai mūžībā 1970. gadā. Lūcija Garūta bija starp tiem pavisam nedaudzajiem cilvēkiem, ar kuriem represētais admirālis satikās savu reto dzimtenes apmeklējumu laikā. Viņiem bija par ko runāt, viņi bija domubiedri. Kādā vēstulē 1958. gadā Teodors Spāde runā par lielo atzinību, ko komponistei dāvā un dāvās tauta: “Jūsu lappuse mūzikas vēsturē ir atvērta un to neviens nespēs izraut. Mūsu sen vairs nebūs, bet Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu vienmēr atskaņos.”

Mūža skaņu raksts

Kaut gan Lūcija Garūta neesot bijusi ne ātrrakstītāja, ne daudzrakstītāja, viņas atstātais mantojums ir ļoti bagāts — vairākas kantātes, oratorijas un opera, Klavierkoncerts un simfoniskas teiksmas un meditācijas, sonātes, prelīdes un variācijas klavierēm, ap 200 solodziesmu un 40 koradziesmu, tautasdziesmu apdares, klavierskaņdarbi un dziesmas bērniem. Tālab arī simtgades koncertu programmas bijušas ārkārtīgi daudzveidīgas. Skaņu pūru jau martā vaļā vēra mūzikas skolu un koledžu audzēkņi jauno pianistu konkursā. Aprīlī Lūcijas Garūtas vokālās mūzikas pērles spodrināja Maijas Krīgenas un Pētera Plakida kamerdziedāšanas klases studenti.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā 16. maijā notika zinātniskā konference, bet vakarā Rīgas Domā — ērģeļmūzikas koncerts. Atkal skanēja kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”. Dziedāja Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Viesturs Jansons un Pauls Berkolds (ASV), pie ērģelēm muzicēja Tālivaldis Deksnis, diriģēja maestro Māris Sirmais.

Simtgades pasākumu izskaņā 17. maijā Lielajā ģildē notika simfoniskās mūzikas koncerts ar slavenā pianista Artura Ozoliņa (Kanāda), Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un solistu piedalīšanos. Diriģēja Normunds Vaicis. Pēc ilgāka laika atkal skanēja Klavierkoncerts, ko Lūcija Garūta sacerējusi 1951. gadā dziļās sērās pēc māsas meitiņas Lailas pāragrās nāves. Ierosmi devis Alfrēds Kalniņš, vēstulē komponistei rakstot: “Izlieciet savas sēras skaņās, un Jums kļūs vieglāk, panesamāk. Uzrakstiet mazās piemiņai kādu “In memoriam”.” Toreiz autorei nācies uzklausīt pārmetumus par padomju īstenības izkropļošanu un pārlieko pesimismu, un darba pirmatskaņojums noticis radiofonā. Pirmo publisko atskaņojumu tas piedzīvojis tikai 1956. gadā. Arturs Ozoliņš, kas savā dzimtā pārstāv trešo pianistu paaudzi un ir koncertējis visprestižākajās zālēs gandrīz visos kontinentos, 1995. gadā saņēma Pasaules brīvo latviešu apvienības Tautas balvu par latviešu mūzikas popularizēšanu pasaulē. Viņš Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu uzskata par vienu no izcilākajiem šī žanra darbiem latviešu mūzikā.

Oratoriju “Dzīvā kvēle” komponiste sacerēja 1965. gadā kā velti Saules un Brīves dziesminiekam Tautas dzejniekam Rainim viņa simtajā dzimšanas dienā. Darba literāro pamatu veido Raiņa dzeja no krājuma “Tie, kas neaizmirst”. Ar domas vērienu, dziļumu un daudznozīmību šī dzeja ir tuva viņas pašas pasaules izjūtai. Oratorijā skan ilgas pēc gaismas, saules un brīves.

Lūcijas Garūtas atceres koncerti un sarīkojumi turpināsies jūlijā un augustā, kad Ogrē notiks starptautiskā mūzikas nedēļa un Madonā — Mūzikas dienas.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore