Par romantisku pasaules redzējumu

Dzejnieks Alfrēds Krūklis:

Bet dzeja man laikam tomēr sāka patikt jau bērnībā, ganos ejot. Tad bija iznākusi Puškina dzejas izlasīte Kārļa Krūzas tulkojumā; tā grāmatiņa man vēl tagad kaut kur mājās ir. Ganīdams lasīju un gandrīz visu zināju no galvas, tad arī pats kaut ko sāku mēģināties. Pirmo dzejoli man nodrukāja Liepājas avīze “Kurzemes Vārds”, tas varēja būt kādā 1936. gadā. Bija kaut kas par vēju un lapām, labi vairs neatceros.

Bet kara laikā tas pārtrūka, tolaik jau, protams, dzeja nebija ne prātā.

Četrus gadus nostudēju arhitektūru, bet tad iznāca saruna ar profesoru Mincu, kas Rīgā cēla veco autoostu un vēlāk aizbrauca uz Franciju. Mincs man saka - nu, labi, tu pabeigsi fakultāti, bet tālāk nekur citādi netiksi, būs jāstājas partijā. Varbūt tas arī bija tāds grūdiens; es izdomāju - kad nav, tad nav, un studijas nepabeidzu. Biju jau sācis dzejot un tulkot, un dzejā vismaz varēju ielikt kaut kādus zemtekstus - rakstīt par dzimteni un nekonkretizēt, vai tā ir padomju dzimtene. Protams, mani kritizēja - neesot nekā par partiju, bet grāmatas tomēr iznāca. Tā arī partijā neiestājos, arī ar armijām laimējās - nebiju ne sarkanajā, ne leģionā.

Ar leģionu tik tiešām iznāca laimes gadījums. Visu kara laiku mani neiesauca, jo biju lauku mājās vienīgais strādnieks, vecāki jau bija miruši. 1944. gada rudenī gan ar to vairs nerēķinājās - pavēlēja pēc trim dienām ierasties Liepājā. Mani kā inteliģentu cilvēku nozīmēja uz ģenerāļa Bangerska štābu. Ierodos pēc trim dienām agri no rīta - pulkveža nav, nāciet vakarā. Atnāku vakarā, pulkvedis saka - žēl, bet jūs man vairs neesat vajadzīgs, tikko ģenerālis Dankers atsūtīja savu dēlu, un man vairs nav vietas. Atdeva dokumentus - ej, kur gribi. Es, protams, nekur negāju, sagaidīju krievu armiju.

Mani tomēr vairāk saistīja dzimtene - Latvija. Te tēva mājas skaistā vietā, te es dzimis, audzis… Tā dzimtenes mīlestība vilka atpakaļ, domāju, ka tik traki te nemaz nevar būt. Pēdējā kara ziemā tomēr slēpos pie drauga Lietuvā, lauku mājās Mažeiķu apkaimē, un tas man bija šausmīgs pārdzīvojums, likās, ka esmu tik ļoti tālu no dzimtenes. Vakaros tad vienmēr patika skatīties uz to pusi, kur aiz siliem ir Latvija.

Jā, un romantiķis esmu vēl tagad savos 82 gados. Varbūt tāpēc man arī tā arhitektūra nederēja, un man nemaz nav žēl, ka nekļuvu par arhitektu. Dzejā es tāpat vairāk balstos uz izjūtām un pārdzīvojumu. Neesmu spriedelētājs, mani iedvesmo un saviļņo romantiskas lietas.

Visas manas grāmatas ir liriskas, un par to jau arī visvairāk pārmetumu esmu saņēmis. Lika visiem rakstīt par Ļeņinu, es ar’ uzrakstīju, bet tā vārda tur nemaz nebija, un tikpat labi tas varēja būt dzejots par Ulmani. Slavēt neslavēja, bet pārmest arī neko nevarēja. Tāpēc arī man nav nopelniem bagātā nosaukumu un prēmiju, bet es uz to nepretendēju, tāpat kā uz Triju Zvaigžņu ordeni - tas ir vienīgais apbalvojums manā mūžā.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES”  pielikums “MĒS”