Par labdarību kā nepieciešamību

Foto: A.F.I.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, uzņēmuma “Ventspils nafta” prezidents Igors Skoks:

Vispirms es noteikti gribētu uzsvērt, ka šis apbalvojums - Triju Zvaigžņu ordenis -, kura piešķiršanas motivācija ir labdarība, nepienākas tikai man. Es to uzskatu par atzinību visai “Ventspils naftai”. Zināmā mērā var teikt - jā, šī labdarība notiek idejas vārdā. Jo mums nav vienalga, kas notiek Latvijā: mēs dzīvojam šeit un mums ir svarīga vide mums visapkārt.

Sabiedrības noslāņošanās ir neapstrīdams fakts, un lielāko plaisu rada jau daudzkārt pieminētais spēcīga vidusslāņa trūkums. Acīmredzot tās ir mūsu valsts politiski ekonomiskā pārejas perioda grūtības, kuru pārvarēšanai desmit gadu valstiskās neatkarības periods diemžēl ir bijis par īsu. Runājot par palīdzību trūcīgajiem, man grūti atbildēt vispārināti, jo šie jautājumi netiek apspriesti skaļi, vismaz manu paziņu lokā neviens ar savu labdarību nelielās. Taču es zinu, ka šāds atbalsts tiek sniegts.

Pirms pusgada piedalījos ceremonijā, kad pasniedza ordeni manam kolēģim Mamertam Vaivadam, un arī tad prezidente savā runā pieskārās jautājumam, ka pa šiem gadiem nav atjaunoti citi jel kāda veida apbalvojumi no Latvijas laikiem. Bija ne tikai ordeņi, bet arī goda zīmes par labu darbu, par uzcītību, valsts naudas prēmijas un tamlīdzīgi. Man nav īsti skaidrs, kāpēc šodien nav nekādas reakcijas uz ierosmēm to visu atjaunot. Tas būtu tik lietderīgi darīts darbs.

Brīvības piemineklim ziedojām jo sevišķi. Šis ir tas piemērs, kad “Ventspils nafta” palīdzības lūgumam atsaucās pati pēc savas iniciatīvas. Parasti mums kaut ko uzraksta, sūta tos lūgumrakstus, bet par pieminekli nolēmām ziedot paši. Tādi gadījumi ir itin reti. Atceros, ka paši izlasījām avīzēs par palīdzības vajadzību Andra Bērziņa vadītajam Bērnu fondam, - tad arī ziedojām naudiņu.

Sarakstos ievēroju, ka ziedotājos ir ne tikai latviešu uzņēmumi, bet, piemēram, arī “Statoil”, skandināvi, kuri te darbojas. Varētu teikt, ka uzņēmumi ziedo aiz zināmiem reklāmas pasākumiem, bet kurš tad lielajā pulkā sameklēs “reklāmu”, kuru uzņēmumu “uzkārs” Brīvības piemineklim? Uz šā pieminekļa ir tikai trīs vārdi - “Tēvzemei un Brīvībai”. Tā labad arī ziedojam.

Esam pamanījuši, ka cilvēks kļūst labāks tikai Ziemassvētkos. Nez kāpēc tā? Kaut gan ir šim Ziemassvētku laikam tāda aura. Bet varbūt atgādināt sev “būt labam” regulārāk? Izsalkušam bērnam ēst gribas arī vasarā, un saslimt bērns var arī pavasarī.

Mēs, piemēram, palīdzam arī Operai. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir kaut kas kvalitatīvs un vitāli vajadzīgs Latvijai. Tā nav masu patēriņa prece, bet gan neatņemama jebkuras kultūras un katras normāli attīstītas valsts sastāvdaļa. Tik kolosālu Operu, kāda ir mums, nekur citur neesmu redzējis.

Cits moments ir tas, ka tu dod, neko pretī negaidīdams. Ja pasaka arī tad paldies, tas, protams, ir patīkami. Tajā ziņā ļoti jauki, ka vismaz mūsu skolās neaizmirst pateikties un laikam taču māca to darīt arī skolēniem. Mēs, piemēram, daudzām skolām esam pasūtījuši žurnālu “Karogs” - labu, kvalitatīvu literāro mēnešrakstu. Regulāri no daudzām vietām saņemam par to pateicības vēstules, arīdzan apsveikumus Ziemassvētkos. Tāpat man bija patīkami saņemt sertifikātu par ziedojumu Brīvības piemineklim. Neslēpšu, ka ģimenē ziedojām visi, lai saņemtu šādu apliecību - kā vērtspapīru. Es gribēju, lai manam dēlam, manām meitām šie sertifikāti paliek, kamēr arī viņiem pašiem pieaug bērni. Brīvības piemineklis viennozīmīgi būs, un, iespējams, ka uz to tālo laiku šo tautas vērtību atkal vajadzēs atjaunot. Tad lai būtu šis vērtspapīrs, ko parādīt, sak, jā, arī mēs kādreiz esam devuši savu artavu. Manam vectēvam no Latvijas laika ir medaļa “Par centību”. To mūsu ģimenē glabā kā relikviju.

“LAUKU AVĪZE”