Ar rūpniecību var tālāk tikt straujāk

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Vairākkārt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā un tās apakškomisijās, kā arī Saeimas plenārsēdēs ir ticis runāts par rūpniecības stratēģiju un tās izstrādāšanas nepieciešamību. Ik gadu, apspriežot valsts budžeta projektu nākamajam gadam, vērsta uzmanība uz to, ka tikai rūpniecības īpatsvara palielināšana iekšzemes kopproduktā var būtiski sekmēt nodarbinātību, paaugstināt mājsaimniecības ienākumus. Speciālistu aprēķini liecina, ka viena darbavieta ražošanā rada vismaz 3 līdz 5, bet atsevišķās jomās pat 6 līdz 8 jaunas darbavietas.

Diemžēl pēdējos 10—12 gados ir strauji samazinājusies rūpniecības nozīme Latvijas tautsaimniecībā — gan pēc saražotās produkcijas apjomiem, gan pēc nodarbinātības, lai arī vairākās nozarēs, jo īpaši kokrūpniecībā, ir notikusi izaugsme, tomēr tā neatsver lejupslīdi citās. Apstrādājošās rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) no 22,1% 1995.gadā ir sarucis līdz 14,5% 2000.gadā. Tirdzniecības ieguldījuma īpatsvars IKP 2000.gadā ir pat augstāks — 18,1%. Apstrādājošās rūpniecības ražošanas apjoma (salīdzināmās cenās) kritums ir no 519 miljoniem latu 1995.gadā līdz 429 miljonu latu 2000.gadā. Vēl dīvaināk bija tas, ka finansu ministrs 1999.gadā valsts budžeta projektā 2000.gadam savā paskaidrojuma rakstā orientēja uz to, ka mūsu valstī jāvirzās uz rūpniecības īpatsvara samazinājumu pievienotās vērtības radīšanā no 20,4% 1998.gadā līdz 18,5% 2004.gadā kopējā tautsaimniecības struktūrā. Un te ir rezultāts šādiem kļūdainiem uzskatiem. Rūpniecības attīstības nozīme valstī tiek novērtēta par zemu. Rūpniecības apjoms, pārvarot iepriekšējo gadu Krievijas saimnieciskās lejupslīdes ietekmi, 2001.gadā palielinājās par 9 procentiem, kas ļāva nedaudz paaugstināt Latvijas apstrādes rūpniecības īpatsvaru pērn līdz 18,8% iekšzemes kopproduktā.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu apstrādes rūpniecība 2000.gadā sasniedza tikai 45,3 procentus jeb samazinājās vairāk nekā divkārt. Ja rūpniecības ražošanas īpatsvars ir mazāks par 20—25%, tas nozīmē, ka importa — eksporta bilances pozitīvais saldo nav iespējams. Attīstītajās valstīs rūpnieciskā ražošana dod vismaz trešdaļu no IKP.

Turklāt tranzīta operāciju (dzelzceļa un autotransporta pārvadājumi, apgrozījums ostās) apkalpošanā nevarēsim panākt jūtamu nodarbinātības pieaugumu, jo krietni pieaug citu ostu konkurētspēja, it sevišķi Krievijā. Pēdējā laikā turpina pieaugt bezdarba līmenis, šā gada februāra beigās sasniedzot 8,2 procentus (reģistrēto bezdarbnieku skaits — 96 935) no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Visus pēdējos gadus imports palielinās straujāk nekā eksports. Valsts parāds 2001.gada beigās sasniedza 712,7 miljonus latu. Tie ir satraucoši signāli par mūsu ekonomikas stabilitāti nākamajos gados, ilgtermiņā.

Ministru kabinets 2001.gada 20.martā akceptēja Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes, kurās paredzēti divi prioritāri virzieni, pirmkārt, rūpniecības reindustrializācijai (rūpniecības nozaru atjaunošanās uz mūsdienu tehnoloģiskās bāzes) un attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšana un, otrkārt, efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveide. Taču vienlaikus ir lietderīga šo pamatnostādņu konkretizēšana un praktiskie risinājumi, nepieļaujot to sadrumstalošanu dažādos plānos, programmās un koncepcijās.

1. Vispārējie nosacījumi

Lai rūpniecības attīstība gūtu lielāku rosību, jāpanāk labvēlīgāki vispārējie saimniekošanas nosacījumi. Rūpniecības attīstības pamatnostādnes vairākkārt kopā ar ministriju pārstāvjiem un rūpniecības dažādām asociācijām analizētas Rūpniecības, enerģētikas un būvniecības apakškomisijas sēdēs.

Pagaidām nav izdevies panākt daļējus jeb pilnīgus atvieglojumus uzņēmuma ienākuma nodokļa nomaksā par to peļņas daļu, kura ieguldīta investīciju veidā ražošanā un jaunu darba vietu iekārtošanai. Tiek atbalstītas tikai 10 miljonus lielas investīcijas (ar 40% atlaidi uzņēmuma ienākuma nodokļa nomaksā), kas neveicina vidējo un mazo uzņēmumu attīstību. Tas kropļo konkurenci. Mazie un vidējie uzņēmumi, kas dod apmēram 60—80% nacionālā kopprodukta, saņem maz piedāvājumu no valsts.

Uzņēmējdarbību var veicināt arī samazinātā 9 procentu pievienotās vērtības nodokļa likme pārtikas precēm, iekšzemes pasažieru pārvadājumiem un dzīvojamo māju rekonstrukcijai un celtniecībai. Vēlama arī eksporta produkcijas muitas procedūru kārtošana uz vietas uzņēmumā, neizmantojot muitas noliktavas.

Vēl nepilnīgi tiek veicināta pašmāju ražošanas attīstība tajās nozarēs, kurās to Latvijā nosaka dabiskie resursi, ģeogrāfiskais stāvoklis un uzkrātās tradīcijas, zināšanas un māka. Pašmāju uzņēmumi parasti ir lielākie nodokļu maksātāji, tie ir ieinteresēti strādāt ilgtermiņā, galvenokārt investē savu iegūto peļņu tepat uz vietas.

Šo virzību nosaka arī aizņemto līdzekļu izmantošana. Piemēram, tirdzniecībā 2001.gada beigās tai izsniegto kredītu apjoms veidoja 23,1% no banku kredītu kopsummas ar kredītu atlikumu 257 miljoni latu, kamēr apstrādes rūpniecībai izsniegto kredītu apjoms bija tikai 17,8% no kopapjoma ar kredītu atlikumu 198 miljoni latu. Arī kredītu procenti samērā vēl ir salīdzinoši augsti. 2002.gada janvārī iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām nacionālajā valūtā izsniegto kredītu likme Latvijā bija 10,3%, Igaunijā — 7,8% un Lietuvā 7,7%. Īpatnība ir tā, ka Igaunijas krona jau ir piesaistīta eiro kā ES vienotajai valūtai (tāpat kā Lietuvas lits) un 2001.gada otrajā pusgadā vidēji mēnesī eiro valūtā Igaunijā tika izsniegti 65,7% no visiem kredītiem, kas atkal būtiski samazina aizdevumu likmes (apmēram par trim procenta punktiem), salīdzinot ar Latvijas uzņēmēju iespējām.

Labvēlīgāki varētu būt arī kreditēšanas nosacījumi. Ņemot vērā to, ka Latvijā inflācija ir tikai 3 procenti (patēriņa cenas gada laikā — 2002.gada martā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo mēnesi — ir pieaugušas par 3,2%), kas nav daudz, ilgtermiņa kredītu likmēm vajadzētu sākties aptuveni ar 6 procentiem gadā. Tas ir viens no faktoriem, kas mūsu uzņēmējus nostāda nevienlīdzīgā stāvoklī salīdzinājumā ar ārvalstu.

Neatliekami būtu analizējami arī plusi un mīnusi pārejai uz Eiropas Savienības (ES) kopējo valūtu eiro, kas dotu iespējas samazināt izdevumus uz valūtas maiņas rēķina un cerēt uz pieņemamākiem aizdevumu procentiem. Tādos apstākļos preču, pakalpojumu un kapitāla transakcijas netiktu vairs pakļautas valūtas maiņas kursa svārstībām. Laikus risināmi jautājumi par to, kādos apstākļos līdzīgi kā citas Baltijas valstis Latvija pēc iespējas drīzāk varētu pāriet uz eiro — vienoto Eiropas valūtu, tas radītu cenu salīdzināšanas caurspīdīgumu, kredītprocentu vienādošanos.

Koprezultāts veidojas no vairāku rūpniecības nozaru darba. Atsevišķas nozares var būt ar dažādu ienesīgumu, darba vietu piedāvājumu, eksporta spējām. Tāpēc sekmējama Latvijas apstākļiem atbilstošākā rūpniecības struktūrpolitika.

2. Tradicionālās rūpniecības spēks

Rūpniecības tālāka izaugsme turpmāk pamatojas vispirms ar to, ka iekšējā un pasaules tirgū ir pieprasījums pēc Latvijā līdz šim esošo tradicionālo rūpniecības nozaru ražojumiem. Tā vispirms ir kokrūpniecība, kas saistīta ar meža izmantošanu un dod vairāk nekā vienu trešdaļu no valsts eksporta (2001.gadā — 34%). Ir pierādīts, ka Latvijas kokmateriāli ir konkurētspējīgi pasaules tirgū gan cenas, gan kvalitātes ziņā. To liecina kaut vai tas, ka Latvijas zāģmateriālu eksports pēdējā desmitgadē pieaudzis vairākkārt, turklāt galvenokārt uz Lielbritāniju, Vāciju, Ēģipti, Dāniju un citām valstīm. Arvien lielāks zāģmateriālu daudzums tiek eksportēts žāvētā veidā. Latvijā rodas vairāk uzņēmēju, kuri ar mūsu vietējo koksni izdara visu līdz galam — ražojot gan dažāda platuma, garuma, biezuma un profila līmētas būvdetaļas un galdnieku, mēbeļu plātnes, gan arī no koku zāģēšanas procesā iegūtām zāģu skaidām ražojot koku skaidu granulas un no ēveļskaidām — briketes.

Protams, ja importētāja valstī tādā veidā tas tiek izmantots bez tālākas pārstrādes, tad nav iebildumu. Taču, ja tas tiek importētāja zemē tālāk apstrādāts, tad jāmēģina veikt šīs tehnoloģiskās un darba operācijas tepat Latvijā saskaņā ar gala patērētāja pasūtījumu ārvalstīs. Daudzi zāģmateriālu pircēji Lielbritānijā un Vācijā šiem zāģmateriāliem paaugstina vērtību, tos apēvelējot, žāvējot un līmējot. Ar to viņi nodarbina savas valsts iedzīvotājus un maksā noteiktos nodokļus valstij. Pastāv arī daļējs resnu dimensiju zāģbaļķu eksports to tālākai pārstrādei importētājvalstī. Latvijā diezgan būtiski uzlabotos nodarbinātība, augtu dzīves līmenis un bagātīgāki būtu valsts un pašvaldību budžeti, ja Latvijā to visu izdarītu līdz galam. Dažādu kokmateriālu ražotāju asociāciju pūles pagarināt izvedmuitu šādam apaļkoku sortimentam arī pēc 1999.gada 1.janvāra, lai cik tas arī būtu neizprotami, neguva valdības un Saeimas vairākuma atbalstu.

Turpmāk — vēl