Juridiskās zināšanas un to izpratne

Viesturs Burkāns, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Saistībā ar pēdējā laikā jau pierastajiem uzbrukumiem LR Ģenerālprokuratūrai notiek mēģinājumi sacelt ažiotāžu arī ap visās tiesu instancēs sen izskatītu krimināllietu par grupveida slepkavību veikalā "Trīs zvaigznes".

Pagājušās nedēļas nogalē no gandrīz stundu garās intervijas ar mani (kā bijušo virsprokuroru) par šo lietu LNT vairākos raidījumos bija ievietojusi atsevišķus no konteksta izgrieztus fragmentus, tādējādi radot auditorijai izkropļotu priekšstatu gan par lietas būtību, likumu prasībām, gan par prokuratūras rīcības motīviem, kurus es šīs intervijas laikā izskaidroju.

1992. gada 31. augusta naktī Rīgā, E.Smiļģa ielā 44, veikalā "Trīs zvaigznes" tika noslepkavoti tāda paša nosaukuma SIA līdzdibinātāji un darbinieki Vladimirs Jermoļenko, Nikolajs Ševčuks, kā arī Aleksandrs Plačenko, kurš veikalā atradās nejauši.

1993. gada 29. jūnijā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija par šīs slepkavības izdarīšanu notiesāja ar brīvības atņemšanu Jakovu Lokšinski uz 15 gadiem, Andreju Volkovu uz 13 gadiem, Feliksu Lokšinski uz 11 gadiem un Vadimu Rokotovu ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem, sodu nosakot nosacīti ar pārbaudes laiku uz 5 gadiem. Martins Perels par šīs slepkavības organizēšanu tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem.

Izskatot Jakova Lokšinska, Andreja Volkova, Martina Perela un viņu advokātu kasācijas sūdzības, 1993.gada 30. septembrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija trīs tiesnešu sastāvā šo lietu izskatīja vēlreiz un iepriekšējo spriedumu atstāja spēkā, atzīstot visas minētās personas par vainīgām.

1994.gada 19. decembrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnums pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja protesta vēlreiz izskatīja šo krimināllietu un atzina, ka M.Perels ir bijis uzkūdītājs, nevis organizators. Pārējā daļā iepriekšējie tiesu spriedumi tika atstāti spēkā . Protests daļā par soda samazināšanu tika noraidīts. Svarīgi atzīmēt, ka šis nolēmums tika pieņemts ar balsu vairākumu.

Tādējādi krimināllietu ir izskatījušas visas likumā paredzētās tiesu instances. Daudzi tiesneši — katrs pēc savas iekšējās pārliecības — ir vērtējuši pierādījumus gan atsevišķi, gan kopumā, kā arī to dažādās pretrunas, nonākot vienādi un visos gadījumos pie viena un tā paša secinājuma par minēto personu vainu grupveida slepkavībā. Neviens likums vairs neparedz pārsūdzības vai protesta iesniegšanas iespēju.

LR Kriminālprocesa 388. pants paredz, ka lietu var atjaunot un skatīt vēlreiz, ja ir kāds no tajā minētajiem trim jaunatklātajiem apstākļiem: 1) ar tiesas spriedumu konstatēts pierādījumu (liecinieku liecību, eksperta atzinuma utt.) viltojums, uz kuru pamatots tiesas spriedums, 2) ar tiesas spriedumu konstatēta tiesnešu, prokurora, izmeklētāja vai izziņas izdarītāja noziedzīga ļaunprātība vai 3) citi apstākļi, kas tiesai, taisot spriedumu, nav bijuši zināmi un kas paši par sevi vai kopā ar agrāk konstatētiem apstākļiem pierāda, ka notiesātie nav vainīgi. Ja ir kāds no šiem apstākļiem, tad prokurors pieņem lēmumu par tiesvedības atjaunošanu un izmeklē šos apstākļus.

Šeit jāizdara neliela atkāpe no notikumu izklāsta, lai norādītu uz dažām visiem zināmām pamatpatiesībām, ka varas dalīšanas rezultātā tiesa kā vara ir neatkarīga, pakļauta tikai likumam, tiesas spriedums ir obligāts konkrētajā lietā, un pēc tā spēkā stāšanās nav valstī nevienas citas fiziskas vai juridiskas personas, kurai būtu tiesības to pārskatīt, jo tiesa ir vienīgā instance, kurai dotas tiesības izlemt vainas jautājumu, turklāt pats izlemšanas process notiek tieši un mutiski, nevis tikai pēc dokumentiem vai ar kādu starpnieku palīdzību. Līdz ar to jebkāda citāda lietu izskatīšana neatbilstoši šiem principiem nevar tikt uzskatīta par likumīgu.

Pastāv gadījumi, kad pēc tiesas notiesātie paši dažādi izskaidro viņu notiesāšanas pareizību un pamatotību, bet tikai tādēļ vien bez pamata lietas nepārskata, jo likums piešķir tiesības aizdomās turētajam, apsūdzētajam, tiesājamam un arī notiesātajam savas aizstāvības nolūkā stāstīt visu patiesību vai arī to nedarīt, neparedzot nekādu atbildību pēdējā gadījumā. Arī šī ir elementāra patiesība, kuru ņem vērā tiesa, vērtējot pierādījumus (tāpēc tikai uz viena līdztiesājamā liecībām bez citiem pierādījumiem tiesa nemaz nevar nevienu notiesāt). Šis princips ir ņemts vērā arī jau minētajā LR KPK 388.p., kur notiesātās personas versiju maiņa nemaz nav paredzēta kā jaunatklāts apstāklis, jo no viņa netiek prasīta nekāda atbildība par nepatiesu liecināšanu. Ar liecinieku, ekspertu tas savukārt ir pilnīgi citādi. Šeit ir svarīgi juristiem nepieļaut kļūdas.

Turpināsim sekot notikumiem. 1993.gada 27. jūlija kasācijas sūdzībā tiesai Jakovs Lokšinskis norāda, ka slepkavības izdarījis M.Perela draudu ietekmē. Izmeklēšanas gaitā ne reizi neesot atteicies no savām liecībām, lai gan izmeklēšanas un tiesas laikā spiedienu uz viņu izdarījuši M.Perels un viņa radinieki. 1994.gada 27.janvārī J. Lokšinskis LR Augstākajai tiesai savā sūdzībā — lūgumā atkārtoti norāda, ka jau pat izmeklēšanas un tiesas laikā M.Perels visdažādākajos veidos centies ietekmēt viņu mainīt liecības viņam par labu. Notikumu gaitā J. Lokšinskis izvirza dažādas versijas par notikušo — viņa līdzdalībnieki neesot izdarījuši slepkavības (šī versija ir pretrunā ar liecībām, ka notiesātās personas naktī ieradās mājās dažviet klātas ar asinīm), viņš pats esot liecinieks slepkavībai, kuru izdarījušas nepazīstamas personas. Citā versijā savukārt atzīst līdzdalībnieku piedalīšanos, bet slepkavība bijusi neplānota un vienkārša strīda rezultāts (lietā kā pierādījumi figurē dažādi uzasināti priekšmeti, raķetes, magnetofons slepkavības trokšņa slāpēšanai utt., kas apgāž šo versiju).

Daļa šo versiju, kā redzams pēc notikumu hronoloģijas, bija zināmas arī tiesai, kura tās izvērtēja kopumā ar citiem pierādījumiem, un visas nonāca pie viena secinājuma par šo personu vainu. Katrai jaunai versijai, kura vairāk vai mazāk ir pretrunā ar citām, bija tikai maldinoša loma, un te nedrīkst aizmirst J.Lokšinska paša vairākkārt rakstīto par viņam adresētajiem draudiem un to ietekmi.

Nezinu nevienu gadījumu, ka kādam būtu ienācis prātā pirms lietas izlemšanas tiesai iesniegt tās sprieduma projektu, sak, lemjiet tā, kā te rakstīts. Pat padomju laikā neko vairāk par "telefona tiesībām" neatļāvās vispārdrošākie. Taču šai lietā notiek ne tādas lietas vien.

Tika nodibināta "Martina Perela starptautiskā aizstāvības komiteja", kura publiski laikraksta "Vesti" (3.12. 1995.g.) rakstā "Perela lieta" visiem dara zināmu, ka R. Aksenokas piedāvātie termiņi šīs lietas izskatīšanai ir pagājuši un viņa sastādījusi ģenerālprokurora protesta Augstākajai tiesai projektu. Jau minētajā rakstā R.Aksenoka precīzi konkretizē, ka izmeklēšana varētu aizņemt laiku no viena līdz diviem mēnešiem, un, viņasprāt, rezultāts varētu būt labvēlīgs M.Perelam, kurš, pēc viņas domām, notiesāts bez pietiekamiem pierādījumiem.

Dažādos laikos dažādas personas šai lietā tika rakstījušas Valsts prezidenta kancelejai, un bijusī tās vadītājas v.i. S.Baumane regulāri tās bez izlemšanas tika pārsūtījusi ģenerālprokuroram izskatīšanai, sūtītājiem izskaidrojot, ka "... tiesa mūsu valstī ir neatkarīga un pakļauta tikai likumam ne Valsts prezidentam, ne valdībai nav tiesību pārbaudīt, atcelt vai grozīt tiesu spriedumus" (citēju bez rediģēšanas — V.B. ).

Kļuvusi par Apžēlošanas dienesta vadītāju, R.Aksenoka, protams, LR Prokuratūrai pārsūta Latvijas Valsts prezidenta kancelejai adresētos iesniegumus šai lietā, taču ar lūgumiem informēt par izskatīšanas rezultātiem arī viņu. 1997.gada 16. decembrī, pavadvēstulē piezīmējot, ka nevēloties ar savu atzinumu ietekmēt Ģenerālprokuratūras viedokli, tiek atsūtīta 19 lpp. gara uzziņa šai krimināllietā, kurā ir ne tikai lietas apstākļu, izmeklēšanas un tiesas veiktā vērtējumi, analīzes, bet arī secinājumi, likumu skaidrojumi utt., norādot, ka, tikai atjaunojot lietvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un izdarot izmeklēšanu, būtu iespējams pieņemt objektīvu lēmumu par krimināllietas tālāko virzību.

Prokuratūrā krājās sējums pēc sējuma, viens pēc otra prokurori deva atzinumus, un visi bija vienisprātis ar tiesu — notiesāti pamatoti. Arī nekā jauna nebija, jau kuro reizi tika malts un vētīts tas pats vecais, līdz ar to nebija nekas lemjams par jaunatklātiem apstākļiem, ja vien nenotiktu sekojošais....

Laikraksta "Panorama Latvii" 1996. gada 6. janvāra numurā rakstā "Kā tiek pasūtīta slepkavība", kuras autors ir jau minētās komitejas loceklis Aleksandrs Čehlovs, tiek vēlreiz atkārtota jau prokuratūrai zināma versija un minēts, ka slepkavības pasūtītājs bijis kriminālās pasaules autoritāte un jau nelaiķis Sergo Bahradze, nevis M.Perels. Turklāt notiesātā Andreja Volkova tēvs Vladimirs esot tam liecinieks. Vissliktākais, ka viens no tiem, kurš var šo jauno versiju apliecināt, nesen mīklainos apstākļos gājis bojā ... Novāc lieciniekus?

Pēc šī raksta publikācijas prokuratūrā ieradās neviens cits kā "nelaiķis" Vladimirs Volkovs un lūdza aizstāvību. Sākām apdomāt. Bija iespējami divi varianti. Pirmkārt — iespējams, bija paredzēts V.Volkovu nogalināt, tādējādi pierādot, ka viņš būtu varējis liecināt, bet... Kas zina, iespējamā slepkavība neizdevās, bet raksts jau bija iesniegts avīzei. Otrkārt — V.Volkovam tika izteikts brīdinājums, lai vajadzības gadījumā liecinātu "pareizi". Nekas cits neatlika, kā masu medijiem stādīt priekšā "nelaiķi" ar visu viņa pasi. Tā rezultātā laikraksta "Diena" 1996.gada 30.janvāra numurā tapa raksts "Mēģina attaisnot slepkavības pasūtītāju", lai tikpat publiski paziņotu atbildi un aizsargātu cilvēku, kurš neko jaunu prokuratūrai bez jau tiesā liecinātā nevarēja pateikt. Žurnālistiem V.Volkovs teica, ka pēdējā laikā nekas dīvains neesot noticis, izņemot reizi, kad pēc ziņas par viņa bojāeju zvanījusi kāda nepazīstama sieviete un interesējusies par viņa veselības stāvokli...

1996.gada janvārī prokuratūra saņem Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna vēstuli ar aicinājumu izlemt jautājumu par jaunatklāto apstākļu esamību. Strādājot par Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokuroru, 1996.gada 17. jūlijā pieņēmu lēmumu par atteikumu ierosināt tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, jo tādu nav. Pirms tam bija dokumentu studēšana, operatīvās pārbaudes un daudz kas cits, bet nekas tāds, kas saskaņā ar likumu liktu pamatoti apšaubīt tiesas spriedumu, netika atrasts. Vēlreiz izvērtēt tiesas rīcībā esošos pierādījumus nebija ne mans pienākums, ne arī likums dod tādas tiesības to darīt.

Ir jau 2000.gads, bet kaislības ap lietu vēl nav rimušās. Tās ieguvušas jaunu spēku tieši tai laikā, kad atkāpies ģenerālprokurors un tiek lūkots pēc šī amata kandidātiem.

Tiek iegalvots, ka prokuratūra gadiem nespējot izlemt, nevainīgs cilvēks sēžot cietumā, tiesas nepareizi notiesājušas. Būtu jāveic vēl viena izmeklēšana visaugstākajā līmenī kaut vai tikai tāpēc, ka sacelta ažiotāža un kādam esot tiesības to darīt.

No prokuratūras puses savukārt šis ir tikai kārtējais mēģinājums pastāstīt par vienas lietas vēsturi. Mēģinājums tāpēc, ka ne vienmēr viss prokuratūras pateiktais nonāk līdz auditorijai, kura saņem tikai to daļu, kas atbilst jau kādu citu sagatavotam scenārijam. Un jācer, ka viss notikušais ap šo lietu vairs neatkārtosies, jo — kas gan notiks ar citām lietām (Haritonova, Laventa utt.), ja arī tās tādā pašā veidā mēģinās skatīt no jauna. Ar kādām tiesībām un nolūku?

Jaunatklāti apstākļi ir tikai likumā paredzētie, un kaut pietiktu saprāta pašiem neradīt tos mākslīgi. Grēks ir saukt melnu par baltu un rūgtu — par saldu.