Vakar, 21. maijā, Ministru kabineta sēdē

Akceptēts rīkojums “Grozījumi Latvijas Republikas valdības un Šveices Federālās padomes līgumā par abpusēju vīzu režīma atcelšanu”.

Grozījumi nepieciešami, lai nodrošinātu Latvijas pilsoņiem un Šveices pilsoņiem bezvīzu ceļošanas tiesības, ja viņiem nav nolūka uzturēties otrā valstī ilgāk par 90 dienām 6 mēnešu laikā. Sešu mēnešu maksimālā uzturēšanās termiņa noteikšana ir pamatota ar Latvijas praksi un likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 11.pantu.

Noteikts, ka grozījumi stājas spēkā pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājis mēnesis kopš Latvijas notas saņemšanas Šveices Konfederācijas vēstniecībā.

Akceptēti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 1999.gada 6.aprīļa noteikumos Nr.131 “Latvijas Republikas vīzu izsniegšanas kārtība””.

2001.gada 28.martā Ministru kabinetā tika apstiprināts rīkojums Nr.181 “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Krievijas Federācijas pilsoņu tranzītbraucieniem ar dzelzceļa transportu cauri Latvijas Republikas teritorijai denonsēšanu”. Saskaņā ar šo rīkojumu ir paredzēts svītrot noteikumu 48.punktu, lai likvidētu pašreizējo kārtību, kad tranzītvīza nav vajadzīga personām, kuras Latvijas Republikas teritoriju šķērso tranzītā ar starptautiskās satiksmes tranzīta vilcieniem.

Noteikumu 2.pielikums (Valstis, kuru pilsoņiem (pavalstniekiem) Latvijas Republikas vīzas saņemšanai nav jāiesniedz Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apstiprināts ielūgums un Latvijas Republikas vīzas var saņemt Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanas vietās) izteikts jaunā redakcijā, kurā saskaņots tajā minēto valstu saraksts ar Eiropas Savienības to valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot Eiropas Savienības ārējo robežu, nav nepieciešama vīza, tās ir: Argentīnas Republika; Austrālijas Savienība; Bolīvijas Republika; Brazīlijas Federatīvā Republika; Bruneja Darusalama; Bulgārijas Republika; Čīles Republika; Ekvadoras Republika; Gvatemalas Republika; Hondurasas Republika; Jaunzēlande; Kanāda; Korejas Republika; Kostarikas Republika; Malaizija; Meksikas Savienotās Valstis; Nikaragvas Republika; Panamas Republika; Paragvajas Republika; Salvadoras Republika; Sanmarīno Republika; Singapūras Republika; Urugvajas Republika; Venecuēlas Republika; Dienvidāfrikas Republika; Rumānija.

Precizēts noteikumu 82.punkts, kurš nosaka, ka Valsts robežsardze un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde kontrolē ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā atbilstoši šiem noteikumiem.

Akceptēti noteikumi “Izglītības programmu minimālās prasības arhitekta profesionālās kvalifikācijas iegūšanai”, kuri nosaka izglītības programmu minimālās prasības arhitekta profesionālās kvalifikācijas iegūšanai Latvijas Republikā, lai iegūto profesionālo kvalifikāciju atzītu ārvalstīs.

Noteikts, ka arhitektūras izglītības programmas apguve nodrošina, ka studiju laikā, samērīgi apgūstot nepieciešamās teorētiskās un praktiskās zināšanas arhitektūrā, attiecīgā persona ir ieguvusi: prasmi izstrādāt arhitektūras estētiskajām un tehniskajām prasībām atbilstošus būvprojektus; zināšanas arhitektūras vēsturē un teorijā, kā arī atbilstošajās mākslas, tehniskajās un humanitārajās zinātnēs; zināšanas tēlotājmākslā; zināšanas pilsētbūvniecībā un plānošanā, kā arī ar plānošanas procesu saistītās prasmes; izpratni par cilvēku un būvju, būvju un vides attiecībām un prasmi ainavisko telpu un būves piemērot cilvēku vajadzībām; izpratni par arhitekta profesiju un arhitekta darba nozīmi sabiedrībā, kā arī arhitektūras īpašo ietekmi uz kultūrvides veidošanu; izpratni par pirmsprojektēšanas izpēti un būvprojekta sagatavošanas darba metodēm; izpratni par tehniskajām problēmām, kas saistītas ar būvprojektu un ar būvkonstrukcijām saistītiem aprēķiniem; zināšanas būvfizikā un būvniecības tehnoloģijā, lai nodrošinātu būvju iekšējo komfortu un aizsardzību pret klimata ietekmi; prasmi projektēt būves atbilstoši pasūtītāja un būves lietotāja prasībām, ievērojot būvizmaksas un būvniecību regulējošus normatīvos aktus; zināšanas par rūpniecības nozarēm, organizācijām, noteikumiem un procedūrām, kas nepieciešamas projektā ietverto ideju īstenošanai būvēs, kā arī par būvprojektu atbilstību vispārējiem attīstības plāniem; zināšanas par kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un kultūras pieminekļu aizsardzību un restaurāciju.

Studiju programmā arhitekta diploma ieguvei ir noteikts mācību priekšmetu (kursu) minimums. Atsevišķus mācību priekšmetus (kursus) var apgūt citu mācību priekšmetu (kursu) sastāvā vai apvienojot ar citiem mācību priekšmetiem (kursiem). Apgūstamo mācību priekšmetu (kursu) minimums ir šāds: vispārīgie priekšmeti: matemātika; tēlotāja ģeometrija; būvmehānika; ekonomika; socioloģija; menedžments un vadības ētika; tiesību pamati; civilā aizsardzība; darba aizsardzības pamati. Arhitektūras speciālie priekšmeti: arhitektūras projektēšana; reģionālā plānošana un pilsētbūvniecība; reģionālās ainavas arhitektūra; restaurācija un kultūras pieminekļu aizsardzība; interjers un dizains; mākslas vēsture; arhitektūras vēsture; Latvijas arhitektūra; zīmēšana; gleznošana un tēlotājmāksla; ēku daļas; ēku tipoloģija; datorzinības arhitektūras projektēšanā; būvmateriāli; būvkonstrukcijas; ēku inženiertehniskās iekārtas; apkure, ventilācija un gaisa kondicionēšana; elektroiekārtas un elektrotehnika; būvakustika; būvniecības tehnoloģija; būvniecības plānošana un organizācija; būvniecības normatīvi; ģeodēzija; projektēšanas prakse.

Noteikts, ka pēc pilna laika arhitekta izglītības programmas apguves minimālais arhitekta prakses ilgums sertificēta arhitekta vadībā, lai persona varētu pretendēt uz arhitekta prakses sertifikāta saņemšanu un patstāvīgi nodarboties ar arhitektūras praksi, ir trīs gadi.

Akceptēts likumprojekts “Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likums”, kurš nepieciešams, lai pilnveidotu valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas kārtību un nodrošinātu to pēc Privatizācijas aģentūras likvidācijas, kā arī pēc privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņa beigām.

Likums nosaka iestāžu valdījumā vai turējumā esošās valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas kārtību. Likumā noteiktajā kārtībā atsavināma arī valsts vai pašvaldību manta, kas nodota valsts vai pašvaldību aģentūru un kapitālsabiedrību valdījumā vai turējumā.

Likums neattiecas uz: valstij vai pašvaldībai piederošu mantisku tiesību (piemēram, vērtspapīri, kapitāla daļas kapitālsabiedrībās) atsavināšanu, kuru atsavināšanas kārtību nosaka citi likumi; valsts un pašvaldību mantu, kuru privatizē atbilstoši likumiem “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”, “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” un zemes reformas likumiem. Kuģu atsavināšanai piemērojami šā likuma nosacījumi par nekustamās mantas atsavināšanu.

Valsts vai pašvaldības kustamo un nekustamo mantu var atsavināt: pārdodot izsolē, tai skaitā izsolē ar pretendentu atlasi; pārdodot par brīvu cenu; apmainot pret citu mantu; ieguldot kapitālsabiedrības pamatkapitālā; nododot piegādātājam un izdarot ieskaitu (ja iepirkta līdzīgi izmantojama manta); nododot bez atlīdzības. Valsts vai pašvaldības mantas atsavināšanas pamatveids ir mantas pārdošana izsolē. Citus mantas atsavināšanas veidus var izmantot tikai šajā likumā paredzētajos gadījumos.Valsts vai pašvaldības mantu aizliegts ieguldīt personālsabiedrībā.

Valsts mantas atsavināšanu var ierosināt, ja tā nav nepieciešama attiecīgajai iestādei vai citām valsts iestādēm to funkciju nodrošināšanai. Pašvaldības mantas atsavināšanu var ierosināt, ja tā nav nepieciešama attiecīgās pašvaldības iestādēm to funkciju nodrošināšanai. Valsts vai pašvaldības mantas atsavināšanu var ierosināt attiecīgās iestādes vadītājs, kā arī cita institūcija (amatpersona), kuras valdījumā vai turējumā atrodas valsts vai pašvaldības manta. Kārtību, kādā noskaidro iestāžu vajadzību pēc citām iestādēm nevajadzīgās mantas, kā arī mantas turētāja maiņas kārtību attiecībā uz valsts mantu nosaka Ministru kabinets, bet attiecībā uz pašvaldības mantu — attiecīgā dome (padome).

Atļauju atsavināt valsts kustamo mantu, kura atrodas ministrijas, tās pakļautībā, pārraudzībā vai pārziņā esošas iestādes vai kapitālsabiedrības valdījumā vai turējumā, dod attiecīgais ministrs. Atļauju atsavināt valsts kustamo mantu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un gadījumos, ņemot vērā mantas veidu un vērtību, dod attiecīgā ministrija. Ja valsts iestāde neatrodas ministrijas pakļautībā, pārraudzībā vai pārziņā, atļauju kustamās mantas atsavināšanai dod iestādes vadītājs.

Ja lēmumā par valsts vai pašvaldības mantas atsavināšanu noteiktais atsavināšanas veids nav bijis sekmīgs, institūcija (amatpersona), kura devusi atļauju atsavināšanai, var noteikt citu atsavināšanas veidu.

Valsts nekustamās mantas atsavināšanu organizē valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamā īpašuma aģentūra”. Institūciju, kura organizē pašvaldības nekustamā īpašuma atsavināšanu, nosaka pašvaldības dome (padome). Kustamās mantas atsavināšanu organizē iestāde vai kapitālsabiedrība, kuras valdījumā vai turējumā atrodas minētā manta.

Akceptēti noteikumi “Kārtība, kādā no valsts budžeta līdzekļiem sedz advokāta darba samaksas izdevumus”, kuri nosaka kārtību, kādā no valsts budžeta līdzekļiem sedz izdevumus, kas saistīti ar advokāta darba samaksu un kas radušies, sniedzot juridisko palīdzību aizstāvības nodrošināšanai vai nepilngadīgā cietušā pārstāvībai krimināllietās.

Noteikts, ka darba samaksu saskaņā ar šiem noteikumiem veic šādos gadījumos: izziņas iestāde, prokurors vai tiesa ir atbrīvojusi personu no maksas par juridisko palīdzību; advokāts ir piedalījies pirmstiesas izmeklēšanā vai tiesā pēc izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša norīkojuma; ar procesa virzītāja lēmumu advokāts pieaicināts par nepilngadīgā cietušā pārstāvi.

 Advokāts darba samaksas saņemšanai iesniedz Tieslietu ministrijā rēķinu un attiecīgi pievieno vienu no šādiem dokumentiem: tiesas nolēmumu par advokāta darba samaksu no valsts budžeta līdzekļiem kopā ar procesa virzītāja izsniegtu uzziņu par advokāta piedalīšanos kriminālprocesā; izziņas izdarītāja vai prokurora izsniegtu uzziņu, ja advokāts piedalījies pirmstiesas izmeklēšanā pēc norīkojuma; izziņas iestādes vai prokurora lēmumu par aizdomās turētā vai apsūdzētā pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no maksas par juridisko palīdzību kopā ar izziņas izdarītāja vai prokurora izsniegtu uzziņu par advokāta piedalīšanos pirmstiesas izmeklēšanā; procesa virzītāja lēmumu par nepilngadīgā cietušā pārstāvja — advokāta — pieaicināšanu kopā ar procesa virzītāja izsniegtu uzziņu par advokāta piedalīšanos kriminālprocesā.

Advokāts var pieprasīt darba samaksu par visu krimināllietas procesu kopā vai par katru krimināllietas procesa posmu (pirmstiesas izmeklēšana vai tiesa) atsevišķi, vai par mēneša laikā paveikto darbu. Darba samaksu aprēķina, ievērojot advokātu atlīdzības taksi, kas noteikta saskaņā ar Latvijas Republikas Advokatūras likuma 58.pantu, un juridiskās palīdzības sniegšanas laiku (stundas).

Ja advokāts dienas laikā pēc norīkojuma piedalās vienā vai vairākās krimināllietās, kas netiek izskatītas pēc būtības, darba samaksu aprēķina pēc takses proporcionāli nostrādātajām stundām, bet nepārsniedzot vienas pilnas darba dienas atlīdzības taksi.  Ja juridiskās palīdzības sniegšana krimināllietā pēc norīkojuma ir saistīta ar izbraukumu ārpus advokāta prakses vietas teritorijas, advokāta komandējuma izdevumi ietilpst advokāta atlīdzības taksē.

Noteikts, ka Tieslietu ministrija desmit dienu laikā pēc šajos noteikumos minēto dokumentu saņemšanas pārbauda tos un pārskaita advokātam darba samaksu viņa norādītajā bankas kontā. Atsevišķos gadījumos, ja dokumentu pārbaudei nepieciešams ilgāks laiks, advokātam darba samaksu pārskaita mēneša laikā.

Ja advokāts pieprasījis atlīdzību par piedalīšanos pirmstiesas izmeklēšanā pēc norīkojuma, Tieslietu ministrija maksājuma ordera norakstu nosūta attiecīgajai izziņas iestādei vai prokuratūrai pievienošanai krimināllietas materiāliem.

Izdevumus, kas saistīti ar šo noteikumu izpildi, sedz no kārtējā gada valsts budžeta līdzekļiem, nepārsniedzot Tieslietu ministrijai attiecīgajiem mērķiem piešķirto līdzekļu apmēru.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003. gada 1.janvāri.

Akceptēti noteikumi “Darba aizsardzības prasības, saskaroties ar bioloģiskajām vielām”, kuri nosaka prasības nodarbināto aizsardzībai pret risku viņu drošībai un veselībai, kas rodas vai var rasties, saskaroties ar bioloģiskajām vielām darba vietā.

Bioloģiskās vielas ir bioloģiskie aģenti — mikroorganismi (vienas šūnas vai bezšūnu organismi, kas spēj vairoties vai pārnest ģenētisko materiālu), arī ģenētiski pārveidoti mikroorganismi, šūnu kultūras (laboratorijas apstākļos izaudzētas šūnas, kurām ir daudzšūnu organisma izcelsme) un cilvēka endoparazīti, kuri var būt infekcijas slimību izraisītāji vai kuri var izraisīt invāziju, alerģiju vai saindēšanos, vai kuru dēļ cilvēks var kļūt par slimības izraisītāja nēsātāju.

Noteikumi neattiecas uz nodarbināto aizsardzību pret risku, kas rodas vai var rasties, saskaroties ar ektoparazītiem, kukaiņiem, dzīvnieku izcelsmes bioloģisko materiālu, augu alergēniem un toksīniem.

Bioloģiskos aģentus, ņemot vērā to spējas izraisīt veselības traucējumu, klasificē četrās riska grupās. Ja, klasificējot bioloģisko aģentu, rodas šaubas, kurā riska grupā tas iekļaujams, to iekļauj grupā ar visaugstāko riska pakāpi.

Noteikts, ka par šo noteikumu ievērošanu atbild darba devējs. Noteikumu ievērošanu kontrolē Valsts darba inspekcija, bet atsevišķas kontroles funkcijas veic Vides valsts inspekcija un Valsts sanitārā inspekcija saskaņā ar to nolikumiem.

Darba devējs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina riska novērtēšanu uzņēmuma darba vides iekšējās uzraudzības un darba vides riska novērtēšanas sistēmas ietvaros. Ja, veicot darbavietu pārbaudi, konstatē, ka bioloģiskie aģenti rada vai var radīt risku, to novērtē, nosakot bioloģisko aģentu iedarbības veidu, pakāpi un ilgumu. Risku novērtē ne retāk kā reizi gadā, kā arī — ja darba vidē radušās pārmaiņas, kuras var ietekmēt nodarbinātā drošību un veselību.

Ja riska novērtēšanā konstatē, ka pastāv risks nodarbināto drošībai un veselībai, darba devējs šo risku novērš vai, ja tas, ņemot vērā konkrētā darba specifiku, nav iespējams, samazina to līdz minimumam.

Ja nodarbinātie darba vietā strādā ar bioloģiskajiem aģentiem, kas apdraud nodarbināto drošību un veselību, darba devējs nodrošina: lai nodarbinātie riska zonā nedzertu, neēstu un nesmēķētu; piemērotas mazgāšanās un tualetes telpas, kurās ir ierīces acu mazgāšanai un ādas antiseptiskie līdzekļi; nodarbināto apgādi ar aizsargapģērbu un citiem nepieciešamajiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā; darba aizsargapģērba uzglabāšanu atsevišķi no nodarbinātā personīgā apģērba un darba aizsargapģērba mazgāšanu atbilstošās iekārtās atsevišķi no citiem apģērbiem; lai darba aizsargapģērbs un citi individuālie aizsardzības līdzekļi netiktu iznesti ārpus uzņēmuma teritorijas; individuālo aizsardzības līdzekļu uzglabāšanu īpaši šim nolūkam paredzētā vietā, to regulāru pārbaudi un tīrīšanu, bojāto un nolietoto ierīču savlaicīgu salabošanu vai nomaiņu ar jaunām ierīcēm.

Novērtējot risku ārstniecības iestādēs un veterinārās aprūpes iestādēs (izņemot diagnostikas laboratorijas), darba devējs papildus norāda: iespējamo bioloģisko aģentu klātbūtni cilvēkos vai dzīvniekos, kā arī no tiem ņemtajos materiālos un paraugos; draudus, ko rada bioloģiskie aģenti, kuru klātbūtne cilvēkos vai dzīvniekos, kā arī no tiem ņemtajos materiālos un paraugos ir zināma vai par kuru klātbūtni ir aizdomas; risku, kas saistīts ar darba raksturu. Lai aizsargātu nodarbināto drošību un veselību, ārstniecības iestādēs un veterinārās aprūpes iestādēs (izņemot diagnostikas laboratorijas), darba devējs veic šādus pasākumus: dezinfekciju; nosaka kārtību, kādā rīkojas ar bioloģiskos aģentus saturošiem atkritumiem un veic to likvidāciju.

Ja darba vietā iespējama saskare ar bioloģiskajiem aģentiem, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic nodarbināto obligātās veselības pārbaudes. Ārstniecības iestādes informāciju nodarbinātajiem un darba devējam par veselības pārbaudēm, kā arī nepieciešamo ārstēšanu un veselības stāvokļa papildu izmeklēšanu sniedz normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Pamatojoties uz riska novērtēšanas rezultātu, kā arī ņemot vērā normatīvajos aktos noteiktās prasības, darba devējs nosaka tos nodarbinātos, kuriem nepieciešami īpaši darba aizsardzības pasākumi.

Noteikts, ja nodarbinātais darba procesā saskaras ar bioloģiskajiem aģentiem, darba devējs nodrošina nodarbināto un nodarbināto pārstāvju apmācību atbilstoši darba specifikai (arī praktisku apmācību) un nepieciešamo informāciju par attiecīgajiem darba aizsardzības pasākumiem. Darba devējs informē nodarbinātos un viņu pārstāvjus par: iespējamiem draudiem veselībai; aizsardzības pasākumiem, kas veicami, lai nepieļautu bioloģiskā aģenta iedarbību; higiēnas prasībām; aizsardzības līdzekļu un aizsargapģērba lietošanu; nodarbināto rīcību negadījumu laikā un rīcību, lai tos nepieļautu.

Noteikts, ka darba devējs nodrošina nodarbinātajiem, kuriem ir saskare vai ir iespējama saskare ar bioloģiskiem aģentiem, šādu apmācību: sākotnējo — pirms darba uzsākšanas; periodisko — ne retāk kā reizi gadā; papildu — ja darba vidē notiek pārmaiņas, kuras var ietekmēt nodarbinātā drošību un veselību. Darba devējs nodrošina, lai darba vietā būtu rakstiski norādījumi un visiem pieejamā vietā izlikti paziņojumi ar informāciju nodarbinātajiem par rīcību, ja: noticis negadījums, strādājot ar bioloģisko aģentu; nodarbinātais strādā ar 4.grupas bioloģisko aģentu. Par visiem negadījumiem darba vietā nodarbinātie nekavējoties ziņo darba devējam, tiešajam darbu vadītājam un darba aizsardzības speciālistam. Darba devējs nekavējoties informē nodarbinātos un viņu pārstāvjus par visiem negadījumiem, ja ir notikusi bioloģiskā aģenta noplūde, kas var izraisīt smagu veselības traucējumu, to cēloņiem, kā arī informē par pasākumiem, kas ir veikti vai tiks veikti, lai novērstu bioloģisko aģentu darbības ietekmi uz nodarbinātajiem. Darba devējs nodrošina nodarbinātajiem un viņu pārstāvjiem vispārīgu informāciju par stāvokli uzņēmumā darba drošības un nodarbināto veselības aizsardzības jomā.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

Akceptēti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumos Nr.314 “Kārtība, kādā personas saņem sociālās palīdzības pakalpojumus””.

Grozījumi paredz, ka, lai saņemtu aprūpes pakalpojumu, persona, viņas likumiskais pārstāvis vai pilnvarotā persona, izņemot bāreņus un bez vecāku gādības palikušos bērnus saskaņā ar normatīvajiem aktiem par sociālajām garantijām bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, ja bāriņtiesa (pagasttiesa) ir pieņēmusi lēmumu par bāreņa vai bez vecāku gādības palikuša bērna ievietošanu vispārējā bāreņu un bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē, iesniedz pašvaldības sociālās palīdzības dienestā pēc personas dzīvesvietas iesniegumu un dokumentus, kas apliecina personas tiesības saņemt noteiktu aprūpes pakalpojumu: invalīda apliecības kopiju, ja personai ir noteikta invaliditāte; pensijas apliecības kopiju, ja personai ir piešķirta vecuma pensija; ārsta atzinumu par personas veselības stāvokli.

Noteikts, ka, lai saņemtu rehabilitācijas pakalpojumu, persona, viņas likumiskais pārstāvis vai pilnvarotā persona iesniedz iesniegumu un invalīda apliecības kopiju, ja personai noteikta invaliditāte, vai attiecīgā speciālista (ģimenes ārsta, oftalmologa, surdologa, otolaringologa) atzinumu, ja personai nav noteikta invaliditāte: pakalpojuma sniedzējam, ja kopējais pakalpojuma apjoms ir līdz 150 stundām gadā; sociālās palīdzības dienestā pēc personas dzīvesvietas, ja kopējais pakalpojuma apjoms ir 150 stundas gadā un vairāk.

Rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs pēc sociālās palīdzības dienesta vai personas iesniegto dokumentu izvērtēšanas: pieņem lēmumu par rehabilitācijas pakalpojuma sniegšanu; piecu darbdienu laikā pēc dokumentu reģistrēšanas rakstiski informē attiecīgo sociālās palīdzības dienestu un personu par lēmumu. Ja pieņemts lēmums par rehabilitācijas pakalpojuma sniegšanas atteikumu, norāda atteikuma pamatojumu un lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.

Akceptēts likumprojekts “Par Starptautisko konvenciju pret ķīlnieku sagrābšanu”, kas nosaka, ka 1979.gada 17.decembra Starptautiskā konvencija pret ķīlnieku sagrābšanu ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

Ģenerālprokuratūra informē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru par Konvencijas 6.panta pirmajā daļā minēto apcietināšanas faktu vai citiem pasākumiem. Tieslietu ministrija saskaņā ar Konvencijas 7.pantu informē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru par tiesvedības galarezultātu.

Konvencija stājas spēkā tās 18.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Iekšlietu ministrija koordinē Konvencijā paredzēto saistību izpildi.

Ņemot vērā 2001.gada 11.septembra notikumus Amerikas Savienotajās Valstīs un tai sekojošo Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 28.septembra rezolūciju Nr.1373 (2001), ANO dalībvalstis, tajā skaitā arī Latvija, ir aicinātas pievienoties visām konvencijām, kas saistītas ar cīņu pret terorismu. Ar pievienošanos šai Konvencijai Latvija apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai darbības, kuras aprakstītas šajā Konvencijā un saistītas ar ķīlnieku sagrābšanu, tiktu atzītas par noziedzīgiem nodarījumiem. Konvencijā ir paredzēti priekšnosacījumi dalībvalsts jurisdikcijas nodibināšanai, kā arī savstarpējai sadarbībai jurisdikcijas pārklāšanās gadījumā.

Akceptēti “Noteikumi par valsts nodevu par izziņas izsniegšanu no Sodu reģistra”, kuri nosaka kārtību, kādā maksājama valsts nodeva par izziņas izsniegšanu no Sodu reģistra, un valsts nodevas apmēru.

Valsts nodeva juridiskajām un fiziskajām personām ir trīs lati. Ja persona izziņu vēlas saņemt nākamajā darbdienā, valsts nodevu maksā divkāršā apmērā.

Valsts nodevu maksā kredītiestādē pirms rakstiskā pieprasījuma iesniegšanas. Valsts nodevu ieskaita valsts pamatbudžetā.

Akceptēti noteikumi “Grozījums Ministru kabineta 2002.gada 19.februāra noteikumos Nr.80 “Ziņu iesniegšanas Sodu reģistram un Sodu reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas noteikumi””, kas paredz svītrot 46.un 47.punktā vārdus “kā arī citām juridiskajām personām”. Minētie punkti noteica kārtību, kā tiek sniegtas reģistrā iekļautās ziņas, izmantojot tālruni (rāciju) un elektronisko pastu.

Akceptēts rīkojums saskaņā ar Augstskolu likuma 17.panta piekto daļu apstiprināt profesoru Juri Karlsonu par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru.

Akceptēti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 2001.gada 14.augusta noteikumos Nr.374 “Likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība””.

Noteikumi izstrādāti atbilstoši 2001.gada 22.novembrī pieņemtajiem grozījumiem likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” saskaņā ar likuma 17.pantā doto pilnvarojumu. Noteikumos paskaidrota likuma normu piemērošanas kārtība, tajā skaitā starptautiskajiem kravu pārvadājumiem un dzīvojamo māju (dzīvokļu) apsaimniekošanas pakalpojumiem, precizēta ar nodokli apliekamā vērtība importa preču piegādēm, kā arī detalizēti izklāstīta nodokļa piemērošanas un priekšnodokļa atskaitīšanas kārtība darījumos ar nekustamo īpašumu.

Noteikts, ka likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” normas nav piemērojamas: līgumsodiem; dotācijām un subsīdijām no valsts budžeta un pašvaldību budžetiem, kas nav piešķirtas kā atlīdzība par apliekamiem darījumiem; mantiskajiem ieguldījumiem kapitālā; prasījuma tiesību cesijas darījumiem; procentu ienākumiem par noguldījumiem kredītiestādēs (to skaitā par bankas konta atlikumu un depozītu); procentu ienākumiem no parāda vērtspapīriem (to skaitā no obligācijām, parādzīmēm); akciju dividendēm; ieņēmumiem no valūtas kursa svārstībām un valūtas darījumu procentu likmēm.

Akceptēts rīkojums “Par Ministru kabineta Atzinības raksta piešķiršanu”, pieņemts Ministru kabineta Apbalvošanas padomes priekšlikums un piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pastāvīgajam koordinatoram un ANO Attīstības programmas pastāvīgajam pārstāvim Latvijā Janam Sandam Sērensenam par Latvijai nozīmīgu projektu atbalstīšanu.

Noteikts, ka Ministru kabineta Atzinības rakstu Janam Sandam Sērensenam pasniedz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs.

Akceptēts rīkojums “Par valsts bezpeļņas akciju sabiedrības „Kultūrkapitāla fonds” padomi”, saskaņā ar Kultūrkapitāla fonda likuma 7.panta pirmo daļu izveidota valsts bezpeļņas akciju sabiedrības „Kultūrkapitāla fonds” padome šādā sastāvā: padomes priekšsēdētāja K.Pētersone — kultūras ministre; padomes locekļi: J.Asaris — Kultūras mantojuma nozares priekšsēdētājs; B.Aščuks — Filmu mākslas nozares priekšsēdētājs; R.Briedis — Literatūras nozares padomes priekšsēdētājs: D.Gulbe — Finansu ministrijas pārstāve; J.Mitrēvics — Vizuālās un foto mākslas padomes priekšsēdētājs; K.Putniņš — Mūzikas un dejas mākslas nozares priekšsēdētājs; V.Rūmnieks — Radošo savienību padomes pārstāvis; J.Siliņš — Teātra mākslas nozares priekšsēdētājs; H.Stalte — Tradicionālās kultūras nozares priekšsēdētāja un A.Vilks — Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētājs.

Akceptēts rīkojums “Grozījumi Ministru kabineta 2001.gada 4.jūlija rīkojumā Nr.331 “Par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku sarīkošanu””.

Grozījumi paredz aizstāt rīkojuma nosaukumā un tekstā vārdus “Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki” ar vārdiem “XXIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki”.

Rīcības komitejas sastāvs papildināts ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Greiškalnu un Rīgas pilsētas izpilddirektoru Māri Tralmaku.

Valsts kancelejas  Komunikācijas departaments