“Mēs nevaram paciest, ka valsts tiek nozagta”

Vakar Valsts prezidente tikās ar Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim” Vakar, 21.maijā, Saeimas namā: Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja biedrs Aleksandrs Kiršteins, komisijas locekļi Oskars Grīgs, Imants Stirāns, Jānis Čevers, Tadeušs Ketlers, Palmira Lāce, Andrejs Panteļējevs, Martijans Bekasovs (augšējā attēlā); Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Dzintars Kudums

Valsts prezidente Saeimā

Runa Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē Saeimā 2002. gada 21. maijā

Es pateicos par šo izdevību piedalīties komisijas sēdē. Šī patiesi jau ir mūsu tikšanās trešā reize, un, izmantojot izdevību, es vēlētos pateikties komisijai un tās priekšsēdētājam par, manuprāt, priekšzīmīgo sadarbību, kāda ir valdījusi starp mums. Man šķiet, būtu arī vietā pateikties par to, kas ir paveikts, par tiem konkrētajiem soļiem, ko mums ir izdevies veikt mūsu savstarpējo konsultāciju rezultātā. Es domāju, tas mums būtu par uzmundrinājumu turpināt šo sadarbību, un savā ziņā tas ir arī pierādījums tam, ka ir iespējams kaut ko darīt, ka var kaut ko mainīt, ir iespējams meklēt risinājumus.

Mēs šodien runājam par tādu tematu, par kuru Latvija jau starptautiskā mērogā ir ieguvusi savā ziņā sliktu slavu. Un varētu, šķiet, vaicāt no stratēģiska viedokļa: vai mums turpināt augstā līmenī pievērst šim jautājumam uzmanību? Vai tas nav savā ziņā kaitīgi mums pašiem? Vai varbūt kā daža laba cita valsts mēs teiktu — nē, mums viss ir kārtībā, mums nav nekādu problēmu. Ja mēs pietiekami ilgi un skaļi to atkārtotu, varbūt arī sāktu paši tam ticēt. Es domāju, ka tā nav tā pareizā pieeja. Mums ir jāskatās situācijai acīs. Mēs nevaram kā strausi iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka nav nekādu problēmu, bet, protams, mums nav jābūt kā posta vālodzēm, kas to vien kladzina, ka Latvija gandrīz tiek norakstīta zaudējumos.

Tieši otrādi, es domāju, jebkādām aktivitātēm šajā jomā būtu vienmēr nepieciešams vainagoties ar kādiem konkrētiem, skaidri sazīmējamiem soļiem, ko Latvija vārda plašākajā nozīmē — jebkuras atbildīgas personas vai instances— ir gatava veikt, lai cīnītos ar korupciju un ar kontrabandu. Kas par to ir atbildīgs, kurā līmenī, kādos termiņos mēs sagaidām rezultātus. Ja mums trūkst instrumentu, ja mums trūkst darbinieku, lai ķertos pie šīs problēmas risināšanas, tad meklēsim vainu, sāksim to labot!

Šajā situācijā svarīgi izanalizēt, kur ir tās vietas, kurās vēlamies kaut ko mainīt. 1999.gada 1.novembrī, ja nemaldos, tika dibināts Kontrabandas apkarošanas birojs, un es esmu lūgusi painteresēties par biroja darbības rezultātiem. Man jāsaka, kaut vēl ceru, ka varbūt kāds varēs mani “apskaidrot”, ka varbūt mana izpratne par skaitļiem nav pareiza, bet, kā es saprotu pēc šiem skaitļiem, situācija nav iepriecinoša. Cik noprotu, viena lieta ir nodot tiesai, attiecībā uz atklāto lietu skaitu — tās ir 103 lietas 1999.gadā, kuru skaits nu ir sarucis uz pusi – 54 lietas 2001.gadā. Procentuāli tie bija ap 64% 1999.gadā, bet 2001.gadā vairs tikai 33% atklāto lietu. Rodas iespaids, ka kopš Kontrabandas apkarošanas biroja dibināšanas lietu atrisināšanas skaits ir nevis dubultojies, bet sarucis uz pusi. Ja ir tā, tad jāsaka, ka šai problēmai ir bijis dramatiski kļūdains risinājums, kas nu ir sevi pierādījis kā absolūti neatbilstošs prasībām. Es vēlētos jautāt: vai tiešām ir tik slikti, kā tas izskatās?

Pašlaik mēs esam procesā, kad tā sauktais Knābis ir ar likumu jau nodibināts un tam tiek meklēts direktors. Lai šī būtu pavisam jauna institūcija, jauns darbarīks valsts rokās, būtu svarīgi, lai no paša sākuma tam tiktu likti pareizie pamati. Man šķiet, ka doma izsludināt konkursu par šī centra vadītāju ir pareiza. Ir jābūt pēc iespējas plašam spektram, no kura meklēt kandidātus. Man ienāk prātā, piemēram, ka nebūtu slikti arī mēģināt pierunāt dažus ārzemēs dzīvojošos latviešu izcelsmes ļaudis, kuriem ir liela profesionālā pieredze. Viens, kas man nāk prātā, piemēram, ir Otavas pilsētas prokurors Bērziņa kungs ar ārkārtīgi augstu slavu Kanādas tiesībsargājošajās instancēs. Vai Latvijas valdībai nebūtu iespējams pierunāt šo kungu kaut vai uz gadu vai diviem, kamēr uzstādītu šo biroju, atbraukt uz Latviju tīri labdarības nolūkos, tā teikt, palīdzēt, konsultēties.

Šāda veida iestāžu kompetences un viņu pienākumi ir ļoti būtiski. Man mazliet dara raizes tas, ka šai iestādei jau no paša sākuma tiek uzdots veikt Valsts ieņēmumu dienesta iesniegto deklarāciju vispārēju un vispusīgu caurskatīšanu. Prakse citās zemēs liecina, ka ieņēmumu dienests ir tas, kas šāda veida deklarācijas rutīnas veidā pārbauda un rutīnas veidā arī pēc izmeklētiem algoritmiem pārbauda katru 153. vai 72. pilsoni, kam sniedz padziļinātu izpēti un, protams, ja ir kaut kādas šaubas vai aizdomas, tad šādam birojam, kas ir speciāli izveidots, vajadzētu tām padziļināti pievērsties. Rutīna būtu jāatstāj Valsts ieņēmumu dienesta rokās, kur tā kā ikdienas funkcija arī piederētos. Citādi šis jaundibināmais birojs var tikt noslīcināts rutīnas darbos un tam pietrūktu līdzekļu veikt to, kas būtu jādara. Arī līdzekļi, protams, ir nopietns jautājums. Jebkura jauna struktūra prasa līdzekļus. Ja līdzekļi nebūs adekvāti, tad tā jau ir, kā saka, nedzīva mirusi un liktenis jau būs tai savu zīmogu uzspiedis ar to, ka institūcija nebūs spējīga darboties.

Daži vispārēji komentāri par to, kāds šobrīd valstī ir līdzsvars starp legālo un nelegālo, starp likumīgo un nelikumīgo, kā tiek sabiedrībā uztverta samērība tiesu lietās. Man ir ienākusi tāda informācija, piemēram, par kādu alkoholiķi un epileptiķi, kas dzērumā ir ielauzies kaimiņienes pagrabā un saplēsis vai nozadzis ievārījuma burkas divpadsmit latu vērtībā. Šis cilvēks ir ievietots Centrālcietumā, un mēs zinām, kādi tur valda apstākļi, un kas zina, cik ilgi viņš tur atradīsies, gaidot tiesu. Mēs zinām tajā pašā laikā no preses ziņojumiem, ka ir daudzi gadījumi, kad kāds tiek turēts aizdomās par ievērojamu summu nesamaksāšanu muitai vai Valsts ieņēmumu dienestam, bet ne tuvu nenotiek tā, ka šie cilvēki atrastos apcietinājumā, arī gaidot savu tiesas dienu. Tā nenotiek. Es esmu dzirdējusi no uzņēmējiem tādas sūdzības, it sevišķi braucienos pa novadiem Latvijā, ka likumīgās uzņēmējdarbības pārstāvji bieži vien tiek visai strikti pārbaudīti. Viņi izsaka vēlmi, kaut tikpat aktīvi tiktu meklēti un atrasti nelegālā biznesa darboņi, kas, protams, valstij nobēdzina ievērojamas summas.

Tas ir subjektīvs iespaids, bet, ja tas atkārtojas vairāku gadu garumā, es domāju, ir vērts ņemt to vērā un pārdomāt. Lai situāciju uzlabotu, ir jāskatās, ko iespējams darīt katrā sektorā atsevišķi, un es priecājos redzēt, ka šodien to pārstāvji atrodas pie sēžu galda.

Man šķiet, ka dažādus jautājumus, var risināt jau tagad un šodien, negaidot īpaši jaunas investīcijas no valsts, neprasot fundamentālus budžeta grozījumus, kādi droši vien nav iespējami. Man šķiet, ka ļoti daudz kas ir paveicams ar stratēģiju, taktiku pārorganizēšanu un mērķtiecīgu darbību.

Es domāju, prokuratūrai ir ārkārtīgi svarīga loma, jo tā ir savā ziņā tāds kā pīlārs visā šajā sistēmā, un prokuratūrai, man šķiet, līdztekus striktajām pārraudzības funkcijām, lai arī tā jau ir diezgan “apkrauta” ar pienākumiem, būtu ļoti svarīgas savas internās pārbaudes un varbūt pat pilnīgi neatkarīga prokuratūras daļa, kam cita uzdevuma nav, kā tikai gādāt, lai pārējās daļas darbotos savu pienākumu augstumos. Es domāju, ka prokuratūras atbildība ir sekot līdzi tam, kādi sodi tiek uzlikti tiesās, kādas lietas tiek noraidītas it kā nepietiekamu pierādījumu dēļ, kas lielā mērā balstās arī uz prokuroru atbildību un godaprātu, lai tad vajadzības gadījumā iesniegtu protestus, sūdzības.

Par tiesu darbu. Joprojām aktuāls ir jautājums par tiesu darbības caurskatāmību, par tās pieejamību tautai. Viens no mehānismiem, kā tas būtu īstenojams un kam esam saņēmuši ievērojamus līdzekļus no mūsu draugiem ārzemēs, ir tiesu datorizācijas sistēma. Šeit man jāsaka, ka diemžēl tie līdzekļi, kas ir no citām valstīm saņemti, kā jau neretu reizi, ir izlietoti un savu mērķi, domājams, sasnieguši. Diemžēl tiem būtu jāseko arī līdzekļiem no Latvijas valsts puses. Un te nu ir kolektīva atbildība jāuzņemas koalīcijas partneriem, tā kā šim projektam šī un nākamā gada budžetā nav adekvāti līdzekļi paredzēti. Tas nozīmē, ka līdz šim veiktais un ārvalstu labvēļu ziedotais tikpat kā ir nomests zemē. Ja reiz šādas dotācijas nonāk strupceļā, tad tas Latviju rāda sliktā gaismā ārvalstu izvērtējumā. Es domāju, it sevišķi mūsu pašu vajadzībām tas ir pierādījums, ka pietrūkst politiskās gribas novest lietas līdz galam.

Par lietu sadali tiesu sistēmā. Viesojoties Rīgas apgabaltiesā, es konstatēju, ka ir nopietnas iebildes par to, kā tiek lietas sadalītas. Man šķiet, ka šai sadaļai būtu jābūt pilnīgi pēc izlozes principa un katrā ziņā tiesu datorizācijai un cita veida informācijas pieejamībai vajadzētu garantēt to, ka nerodas tandēmi starp prokuroru un tiesnesi, kuros tiek panākta vai nu lietas izbeigšana, vai attaisnojums. Man šķiet, ja mums būtu tiesu datorizācija, bieži būtu redzami tādi aizdomīgi tandēmi starp zināmiem tiesnešiem un prokuroriem, par kuriem varētu gan pati Tieslietu ministrija vai prokuratūra šai lietai pievērsties. Pastāv tiesnešu disciplinārā atbildība un tienešu disciplinārā izvērtēšana un, šķiet, ka šis instruments nav ne tuvu pietiekami izmantots tiesu sistēmā. Tādēļ ir daudz tiesnešu, kuru spriedumi, kā to parāda masu mediji un katram Latvijas iedzīvotājam redzams, ir uzpirkti, nesaskan ar elementāru cilvēku izpratni par to, kas ir taisnīga tiesa zināmā situācijā. Un šeit ir vairākas problēmas, kas būtu atrisināmas vienkāršiem, elementāriem līdzekļiem. Piemēram, tiesas tiek bieži atliktas slimības dēļ. Ja vērojam televīzijas ekrānus, tad bieži šie elementi jau kļūst par sava veida cirku. Es domāju, šis cirks nav nemaz jocīgs — kārtējo reizi kāds apsūdzētais vai nu teatrāli saļimst uz apsūdzēto sola, varbūt teatrāli viņam līdzi saļimst arī viņa sieva, draudzene vai advokāts. Tas tiesu sistēmu padara smieklīgu un kļūst par sava veida reketu, jo pietiek cilvēkam palikt varbūt kādam citam parādā, kaut vai ieņemt nelegāli kādu dzīvokli vai kādu citu privātīpašumu un vienkārši regulāri saslimt vai saļimt tiesas zālē, un viņš netiek saukts pie atbildības gadiem ilgi. Lietas ievelkas, un tā ir nenormāla situācija, ko elementāri var labot ar specifiskām procedūrām— konstatēt slimības gadījumu ar ārstu komisiju, kas ir neatkarīga, nevis ar apsūdzētā privātārstu. Komisija var objektīvi izvērtēt, vai cilvēks ir spējīgs stāties tiesas priekšā un, ja nav, tad izmantot tiesai pieņemamos līdzekļus.

Nākamais, ko gribētu minēt, ir tiesnešu kvalifikācijas celšana un jēdzienu noskaidrošana praksē, lai tiesneši nevarētu nākt ar gluži smieklīgiem attaisnojumiem zināmas krimināllietas izbeigšanai. Jautājums ir par to, kas ir pieņemami pierādījumi tiesas procesā. Šim jautājumam jāpievēršas kopīgi, ne tikai tiesām un prokuratūrai, bet arī policijai un citām iestādēm, kā, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam. Es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka te nav runa par epistemoloģiskiem, filozofiskiem jautājumiem. Te ir runa par praktisku situāciju, kurā ir skaidra definīcija, kas ir pierādījums un kā to noteikt. Šobrīd ir situācijas, kad jautājuma nostādne ir tāda— ja ir pierādījumi par zināmu noziegumu, piemēram, narkotiku kontrabandu, tad par šo pierādījumu nozušanu, iznīcināšanu jeb gaismā necelšanu ir jāmaksā tik, bet, jo lielāks sods potenciāli draud, jo lielāku samaksu var kukulī saņemt vai nu izmeklētājs, vai prokurors, tiesnesis, vai visi kandidāti sadarbojoties kopā. Šādā veidā mēs valstī varam apkarot.

Nav tā, ka darbotos pārcilvēki “ļauno” spēku pusē, ka tur darbotos kādi citplanētieši ar pārmērīgu varu, pret kuru nevaram cīnīties. Tur darbojas cilvēki ar dažādām shēmām, kurām tad pretī liekamas citas shēmas, un ir veidi, kā šādas shēmas atmaskot. Varbūt jaunajam KNAB šis būtu no pirmajiem uzdevumiem— analizēt šāda veida shēmas un meklēt metodes, kā tās pārvarēt. Mums patiesi nav frontes līnijas, kurā reāli stāv vienā pusē gaišie spēki un otrā pusē tumsas spēki. Ja ir zināma saplūšana, ja tā frontes līnija nav skaidra, tad ir grūtāk, bet rīkoties var, un tamdēļ mans aicinājums būtu visiem deputātiem, izpildvaras pārstāvjiem — risināsim to. Mēs varam, tādēļ es visus gribētu lūgt skaidri novilkt morālu un principiālu līniju un cīnīties soli pa solim. Mums ir kaut kas jādara, un mums ir arī savā ziņā gan sev, gan citiem jādod signāls par to, ka mēs nevaram paciest absolūto visatļautību, kāda valda kriminālās aprindās. Mēs nevaram paciest, ka valsts tiek nozagta, ka valsts struktūras tiek korumpētas. Tamdēļ es aicinu visus apkopot spēkus šim darbam.