Ar rūpniecību var tālāk tikt straujāk

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.75, 21.05.2002.

Taču kopumā vērojama tendence, ka pievienotās vērtības pieaugums notiek arī šajā tradicionālajā nozarē. Piemēram, akciju sabiedrības “Latvijas finieris” izstrādātajā komercdarbības plānā tuvākajos gados plānotas ļoti prāvas jaunas investīcijas, kas paredz, ka uzņēmumā ražotās produkcijas pievienotā vērtība būs 5,8 reizes (pašlaik 4,8 reizes) lielāka nekā neapstrādātai apaļkoksnei (sienas paneļu ražošana, saplākšņu mēbeļu ražošana, līmētā produkcija).

Šīs kokrūpniecības nozares ilgtspējīga attīstība pamatojas uz to, ka izejmateriāla bāze pašā Latvijā vienmēr atjaunojas, pastāvot saprātīgai mežu atjaunošanai, kopšanai un apsaimniekošanai. Plašāk tiek izmantota arī Latvijas uzņēmēju māka, veicot kokapstrādi arī uz reeksporta rēķina no Krievijas un Baltkrievijas.

Arvien augsta konkurētspēja ārvalstu tirgos uzrāda ir tekstilrūpniecības produkcijai (pastāv jau trešo gadu simtu), kas ir viena no darbaspēka intensīvas izmantošanas nozarēm. Tā dod ļoti daudz darba vietu. Tekstilrūpniecība, tajā skaitā arī apģērbu šūšana, ir kļuvusi par vienu no nedaudzajām nozarēm mūsu valstī, kam ir pozitīva bilance — eksports pārsniedz importu apmēram par 8 procentiem. Tekstilizstrādājumi 2001.gadā deva 15,1 procentu no kopējā eksporta. Nepareizs ir dažu mūsu un ārvalstu ekspertu viedoklis, ka tekstilrūpniecība lielās nodarbinātības pēc nav ienesīga. Pozitīvi arī tas, ka atsevišķi lieluzņēmumi (a/s “Lauma”, a/s “Ogre”, arī a/s “Valmieras stikla šķiedra”) ir kļuvuši finansiāli pietiekami stabili un konkurētspējīgi. Prasmīgi strādājot, te arī var sasniegt lielu pievienoto vērtību (“Ogrē” iepērk vilnu no Austrālijas, to pārvērš dzijā, vērpj, krāso, ada, modelē izstrādājumus un ada vai šuj līdz gatavam apģērbam), jo ir konkurētspējīgas tradīcijas. Akciju sabiedrība “Lauma” ir ļoti konkurētspējīga elastīgo materiālu ražošanā sieviešu veļas šūšanai, prasmīgi sabalansējot tirgu starp Rietumiem (Vācija, Dānija, Lielbritānija, Zviedrija, Somija) un Austrumiem (Krievija u.c.). Tekstilrūpniecības nozarē Latvijā izveidoti arī daudzi nelieli un vidēji ārvalstu uzņēmumi.

Šie piemēri pierāda, ka arī tālāk ir stabilizējama un nostiprināma uzņēmējdarbība nozarēs, kurās tas līdz šim attaisnojies ar kvalificētu darbu, labām zināšanām un jaunām tehnoloģijām, konkurētspēju pasaules tirgū.

Tāpat savas pelnīšanās iespējas var demonstrēt dažāda veida mašīnbūve, metālapstrāde, aparātbūvniecība, kuģu remonts un būve, vagonu remonts un būve, plaša spektra ķīmiskā rūpniecība. Te var ierindot arī plaši izvērsto pārtikas rūpniecību, kura bāzējas uz resursiem, kas pastāvīgi atjaunojas, — pašmāju saražoto lauksaimniecības produkciju un zivju nozveju jūrā un iekšējos ūdeņos.

Ar vietējiem dabas resursiem saistīta arī būvmateriālu rūpniecības attīstība. Pagaidām atsevišķas agrākās būvmateriālu ražošanas rūpnīcas ir slēgtas, dažu esošo būvmateriālu ražošana ir svārstīga, nepilnīgi mūsu izejvielu izmanto gala produkcijas ražošanai. Privatizējot Sauriešu valsts būvmateriālu kombinātu, firma “Knauf Marketing Rīga” izveidoja ģipškartona ražotni. Ar kvalitatīvo produktu — ģipškartonu — firma apgādā ne tikai Baltijas tirgu, bet daļu eksportē arī uz Krieviju. Šī ģipškartona rūpnīca Latvijā nodrošināta ar izejvielām vismaz 55 gadiem.

Baltijas lielākais keramisko būvmateriālu ražotājs akciju sabiedrība “Lode” (ķieģeļi, keramiskie bloki, kārniņi u.c.) ar ražotnēm Liepā, Kalnciemā un Līvānos nepilnu trešdaļu savas produkcijas realizē Latvijā, bet pārējos 70% eksportē uz Poliju, Lietuvu, Krieviju, Somiju un Igauniju.

Agri vai vēlu rekonstrukcijas darbiem, dzīvojamā fonda atjaunošanai un būvniecībai jāpaplašinās, un tas palielinās pieprasījumu pēc Latvijā ražotā ģipškartona, ķieģeļiem, cementa, koka un metāla konstrukcijām, putupolistorola (siltumizolācijas materiāla), krāsām, lakām.

3. Pašreizējo nozaru papildu iespējas

Ir iespējams papildināt tradicionālās rūpniecības nozares ar tādas produkcijas izlaidi, kurai būtu arvien lielāka pievienotā vērtība. Jau ilgstošu laiku ir tikusi aktualizēta koksnes dziļāka pārstrāde. Ir pagājuši 12 gadi, kopš spriests par celulozes rūpnīcas būvi, bet rezultātu vēl neredzam. Celulozes rūpnīcas izveide Latvijā palielinās ienākumus uz katru kubikmetru koksnes. Pašlaik no viena kubikmetra apaļkoksnes Latvijā tiek iegūta eksporta produkcija vidēji par 45—50 latiem, bet Somijā un Zviedrijā šis ieguvums ir ap 115—120 latu. Celulozes rūpnīcas izbūves gadījumā eksporta produkcija tiktu iegūta 70 latu vērtībā, kas ir 1,5 reizes lielāka nekā pašreiz, bet gan tikai 60% no ziemeļvalstīs esošās eksporta produkcijas vērtības no viena kubikmetra koksnes. Mērķis — viss pilnīgs cikls līdz papīra un poligrāfijas produkcijai, kā arī koksnes ķīmijai tepat uz Latvijas zemes. Tas viss kopumā papildus veido arī stabilas un pietiekami labi apmaksātas darba vietas, kas papildinātu arī pašvaldību un valsts budžetus. Reizē būtiski paaugstinātos šīs nozares eksporta absolūtais apjoms. Investors, kas finansēs celulozes ražotni, jārosina arī, lai tas ķertos vienlaikus arī pie papīrrūpniecības reanimācijas un attīstības. Arī Somija tikai niecīgu daļu savas celulozes eksportē, bet gan pārstrādā uz vietas papīra produkcijā un to nu gan pēc tam eksportē. Pasaulē pieprasījums pēc papīra un citu celulozi izmantojošo nozaru galaproduktiem ir relatīvi stabils.

Savdabīgs risinājums ir akciju sabiedrības “Baltijas holdings” darbībā, kura izvēlējās mērķi — Latvijas smagās un vieglās rūpniecības atjaunošanu, ieguldot pārdomātas investīcijas ar zaudējumiem strādājošu un bankrotējošu uzņēmumu pārpirkšanā, restrukturizācijā un modernizācijā. Te tika izvēlēta arī kuģu būve un remonts, jo pasaules vēsture apliecinājusi jūras transporta ekonomisko izdevīgumu un stabilitāti visās tautsaimniecības nozarēs. Arvien būs nepieciešama gan jaunu kuģošanas līdzekļu būvniecība, gan lietoto ūdens transporta līdzekļu remonts. Tāpēc iegādājās kuģu būves un remonta uzņēmumus — Rīgas kuģu remonta rūpnīcu un “Tosmari”. Šai nozarei ir laba konkurētspēja, izpildot ne tikai remontus plašam klientu lokam, bet arī kuģu korpusu izgatavošanu pēc norvēģu pasūtījuma.

Līdzīga loģiska pieeja ir tiem Latvijas uzņēmumiem (“Tehnoprojekts”, “Ripo 1”, “Zīglera mašīnbūve”, “Krāsainie lējumi”), kuri kļūst par stabiliem piegādātājiem Rietumu auto tirgū, kas slēpj labu perspektīvu mūsu mašīnbūvētājiem. Šajā piemērā ir nelielie uzņēmumi, kuri ražo detaļas un mezglus lielajiem rūpniecības gigantiem.

Līdz šim nepilnīgi izmantota arī iespēja caur ostām transportējamo izejvielu daļēji pārstrādāt tepat Latvijā. Tā var būt jēlnaftas pārstrāde degvielā un dažādās eļļās, kā arī naftas un dabasgāzes ķīmiskās rūpniecības izveide. Ostās atklājamas arī ražotnes, kas saistītas ne tikai ar izejvielu tranzītu, bet papildus arī ar tradicionālām darba vietām, tajā skaitā sievietēm. Ventspilī Latvijas un Krievijas kopuzņēmums a/s “Ventspils Lumber” ir iecerējis izveidot jaunu plātņu — MDF — rūpnīcu (ražojot arī zāģmateriālus un celulozes šķeldu). Izejmateriālu — skuju apaļkokus — piegādās no Krievijas ziemeļu un rietumu rajoniem.

Ja paanalizējam tautsaimniecības vēsturi, tad piejūras un ostas pilsētās nereti tika veidoti tekstilrūpniecības uzņēmumi, kur zvejas vīru un ostu strādnieku sievas varētu strādāt un pelnīties. Tā ir papildu pievienotā vērtība un papildu ieņēmumi ģimenes, pašvaldību un valsts budžetos.

Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības un labas kaimiņattiecības ar Krieviju var rast iespējas šajā valstī iegūtās izejvielas, materiālus pārstrādāt Latvijā precēs, kuras domātas realizācijai Rietumu tirgū. Vai arī otrādi, piemēram, ar ārvalstu kapitālu atbalstu Latgalē izvietot tādu preču ražošanu, kas paredzētas Krievijas tirgum. Te var būt dažādu kopuzņēmumu formas, gan ar Rietumu, gan ar Austrumu kapitāla līdzdalību.

Arī ražotās lauksaimniecības produkcijas pārstrādes iespējas vēl nav pilnībā izmantotas. Iegūtās rapša sēklas var pārstrādāt kvalitatīvā pārtikas eļļā, izaudzētos alus miežus — iesalā, rapša eļļu — biodīzeļdegvielā, graudus un cukurbietes — bioetanolā un tamlīdzīgi.

4. Jaunās nozares ar augstu pievienoto vērtību

Iekšzemes kopprodukta tālāks kāpums un eksporta aktivitātes galvenokārt saistāmas ar elektronikas un modernas aparātbūvniecības un mašīnbūves, farmaceitiskās ķīmiskās rūpniecības attīstības iespēju izmantošanu. Dienaskārtībā arvien aktīvāk jāienāk jaunām, zinātņietilpīgām augsto tehnoloģiju nozarēm. Tās ir informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, elektroniskās iekārtas, elektrodiagnosticēšanas un radioloģiskā aparatūra, specifiski biotehnoloģijas un biomedicīnas virzieni, jaunu materiālu veidošana. Neapšaubāmi, nākotnē jāpalielinās to nozaru īpatsvaram, kuras ražo preces ar augstu pievienoto vērtību.

Īpaša loma valsts ekonomiskā potenciāla attīstībā pievēršama informācijas tehnoloģiju attīstībai. Latvijas apstākļos ar tās kvalificētiem kadriem un labām iestrādēm informācijas tehnoloģiju produkti var kļūt par nopietnu eksporta ienākumu avotu. Taču te būtiski pilnveidojama sistēma pašreizējo zinātnisko izstrādņu (kompozītie materiāli un tamlīdzīgi) komercializēšanā un pārvēršanā konkurētspējīgā produktā ar augstu pievienoto vērtību. Pēc statistikas datiem, pašreiz Latvijā aptuveni 30 uzņēmumu ražo augstas tehnoloģijas produktus un programmproduktus.

Šādu jaunu nozaru attīstību labi var sekmēt arī industriālo parku attīstības modeļu iedzīvināšana valsts reģionālos centros un citās pilsētās. Par to var pārliecināties Olainē, “Nordic Industrial Park” (NIP), kas izveidots uz bijušās plastmasas pārstrādes rūpnīcas nekustamo īpašumu rekonstrukcijas bāzes. Šajā Latvijā un Baltijā pirmā industriālā parka teritorijā izveidota vesela virkne jaunu ražošanas uzņēmumu ar plašu darbības spektru, konkurētspējīgu eksporta produkciju: metāla un alumīnija izstrādājumi (transporta konteineri, celtniecības metālkonstrukcijas) ASV un Skandināvijas tirgum; plastmasas izstrādājumu ražošana ar liešanas un izpūšanas tehnoloģijām; kartona un plastikāta iepakojuma ražošana (a/s “Staburadze” vajadzībām u.c.); otrreizējā plastmasas pārstrāde; dažādu metāla apkures radiatoru (kompaktā izpildījumā) ražošana un vairumtirdzniecība Rietumeiropas valstu tirgum; logu, durvju un stikla pakešu produkcijas ražošana; zivju apstrāde — moivu vītināšana un saldēšana Japānas tirgum un tradicionālā zivju pārstrāde; informācijas tehnoloģijas un cita saimnieciskā darbība. Izveidota komforta servisa zona. Pierādīts, ka var konkurēt ar augstāko tehnoloģiju Rietumu tirgū.

NIP ir nodarbināti ap 500 darbinieki, no tiem 73% ir dažādu strādnieku profesiju pārstāvji — ražošanas iekārtu operatori stikla pakešu, metālapstrādes, plastmasu pārstrādes uzņēmumos, atslēdznieki, metinātāji, elektriķi, zivju sagatavotāji, vērēji, autovadītāji u.c. Sadarbībā ar Nodarbinātības valsts dienestu piesaistīti un ar jaunām pastāvīgām darba vietām nodrošināti 138 bezdarbnieki.

Līdzīgs industriālais parks veidojas Rīgā bijušās rūpnīcas “Ellar” teritorijā (“Nordic Technology Park”). Šādas iespējas varētu būt arī citās Latvijas pilsētās ar atpalikušu rūpniecību — Jelgavā, Jēkabpilī, Liepājā un citur.

5. Sāpju bērns — reģionālās rūpniecības panīkums

Pavisam nelāga situācija ir ar rūpniecības izvietojumu ārpus Rīgas areāla. Kopumā valsts reģionos ārpus Rīgas rūpniecības attīstība risinās gauži nepietiekami. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latgalē ir tikai 23 procenti, Vidzemē — 28%, Zemgalē — 33% un Kurzemē — 55% salīdzinājumā ar Rīgu. Turklāt šī starpība pieaug. Visstraujākais rūpniecības produkcijas kopapjoma pieaugums 2000.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu, ir Rīgas reģionā, apmēram par 36 procentiem, kamēr Latgales reģionā vērojams kritums par 32 procentiem. Rīgas reģionā (Rīgā, Jūrmalā un Rīgas rajonā) 2000.gadā tika saražots vairāk nekā 61 procents no visas Latvijas rūpniecības kopējās produkcijas.

Atbalsts rūpniecības attīstībai no Rīgas attālākos reģionos un pilsētās var tikt meklēts līdzībās, kādas pastāv un saņem uzņēmēji brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās (atvieglojumi uzņēmuma ienākuma nodokļa, nekustamā īpašuma nodokļa un PVN nomaksā u.c.). Krietni vairāk iespēju ir tiem, kuri darbojas Liepājas un Rēzeknes speciālajās ekonomiskajās zonās, kā arī Rīgas un Ventspils brīvostās. Rūpnieciskās attīstības izaugsmes interesēs lauku rajonos jebkuras investīcijas ražošanā varētu tikt atbrīvotas no aplikšanas ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Nelielu atbalstu rūpniecībai (saimnieciskie projekti papildu pievienotās vērtības radīšanai, ekonomikas dažādošanai, pakalpojumu nozares attīstībai) gūst no īpaši atbalstāmo reģionu attīstībai paredzētajiem līdzekļiem (“Reģionālais fonds”), kuri pamatā virzīti kredītprocentu kompensācijai par akceptētiem uzņēmējdarbības attīstības projektiem. Taču tie ir pavisam nelieli līdzekļi un nav īsti zināms to tālākais liktenis — vai tie netiks pārtransformēti kādā citā atbalsta paveidā vai vairs nebūs nemaz.

Nākotnē jārēķinās ar to, ka tikai neliela daļa iedzīvotāju, kas nedzīvo pilsētās, nodarbosies ar lauksaimniecisko uzņēmējdarbību. Pārējie maizīti vienkārši pelnīs, no rīta iekāpjot savā automašīnā un dodoties uz tuvāko pilsētu strādāt. Tas ir normāli, ja darbs ir 50 vai pat līdz 80 kilometru attālumā no mājām. Tomēr kavēklis ir tas, ka pilsētas vēl nav industriāli attīstītas un ceļi slikti.

Rūpniecības aktivizēšanu reģionos jūtami pozitīvi varētu ietekmēt lielo rūpniecības uzņēmumu filiāļu atvēršana lauku reģionu centros. Šajā ziņā lieluzņēmumiem var būt spēcīga papildu funkcija. Tā, akciju sabiedrība “Latvijas finieris” izveidoja Rēzeknē meitas uzņēmumu SIA “Verems” liekti līmēto detaļu ražošanai eksportam. Gatavo produkciju eksportē uz Vāciju, Franciju, Beļģiju, Itāliju un Zviedriju. Te izmanto arī no mātes uzņēmuma atvestās nolobītas un izžāvētas skaidas, kuras šķiro un apstrādā, presē un līmē. Tas ļauj palielināt finierkluču lietderīgās izmantošanas koeficientu.

Līdzīgi a/s “Ogre” izveidoja vairākas filiāles reģionos. Akciju sabiedrība nopirka un filiāļu vajadzībām rekonstruēja ēkas Daugavpilī, Gulbenē, Preiļos un citur ar vairākiem simtiem strādājošo. Filiāļu iekārtošana atsevišķos gadījumos veikta sadarbībā ar Nodarbinātības valsts dienestu, kas arī no savas puses ieguldījis līdzekļus darbinieku apmācībā. A/s “Baltijas holdings”iecere ir sadarboties arī ar citām Latvijas pašvaldībām filiāļu atvēršanā. Šobrīd a/s “Ogre” ražotā trikotāža galvenokārt tiek pārdota Rietumu un Austrumu tirgos.

Atbalsts būtu vēlams arī ārvalstu kompānijām, kuras nāk ar iniciatīvām savu meitas uzņēmumu atvēršanā reģionālās pilsētās, piemēram, metālapstrādē, tekstilrūpniecībā, lauksaimniecības produkcijas pārstrādē. Arī Jūrmalas pilsētā, līdzko savu darbību apturēja akciju sabiedrības “Jūras līcis” un dziednīca “Rīgas līcis”, bezdarbs sasniedza 10,8 procentus.

Reģionu attīstību var sekmēt, rodot labvēlīgākus apstākļus būvniecībai, it sevišķi veicinot privātpersonu interesi būvēt. Īsto būvniecības procesu veicina privātās investīcijas. Tas arī būtu noslogojums būvmateriālu ražotājiem un realizētajiem un dažādiem specializētiem pakalpojumiem būvniecībā. Veidojami labvēlīgāki priekšnoteikumi būvēt reģionos, kur mēs atzīstam, ka tajās teritorijās jādzīvo un jādarbojas cilvēkiem. Tas jānosaka reģionālās plānošanas ietvaros. Iedzīvotāju skaits Rīgā un tās apkaimē strauji pieaug, un pēdējais laiks valstij mainīt savu politiku šajā virzienā. Lielas Latvijas teritorijas daļas var palikt neapdzīvotas kā tuksneši un viss koncentrēties Rīgā. Visās Eiropas valstīs tiek piedāvāti t.s. reģionālie būvniecības kredīti, par kuru izmantošanas iespējām Latvijas apstākļos der padomāt.

Protams, rūpniecības attīstībai valsts dziļākos reģionos nepieciešami labi autoceļi. Tāpēc jebkura likumdošanas akta grozījumu izskatīšanas kontekstā valdība tiek mudināta (palielinot degvielas akcīzes nodokļa atskaitījumus Valsts autoceļu fondā esošo 60 procentu vietā līdz 90—100 procentiem) veikt valsts autoceļu sakārtošanu, to sabrukuma novēršanu. Šajā gadā valstī vajadzētu remontēt vismaz 1070 kilometru ceļu, bet pašreizējā situācija rāda, ka remonta darbi būs iespējami tikai 117 kilometros. Bez labiem autoceļiem nav iespējama rūpniecības paātrināta attīstība reģionos, lauku attīstība vispār un tūrisma aktivitāšu izvēršana. Pašreizējā situācijā ceļu būves kompānijas tiecas uz Rīgu, kur ielu remontam tiek atvēlēts salīdzinoši liels finansējums. Otrs infrastruktūras elements veiksmīgai rūpniecības attīstībai reģionos ir labs telekomunikāciju tīkls. Taču laukos telefona tīkla ciparizācijā ir vēl daudz kas darāms. Jau ilgstoši tiek gaidīts, lai SIA “Lattelekom” pildītu uzņemtās saistības lauku telekomunikāciju modernizācijā.

Reģionālās politikas būtiskai uzlabošanai Latvijā jānosaka atbildīgais, kas varētu pilntiesīgi koordinēt šos procesus. Lai gan pašreiz par atbildīgo it kā tiek nominēta Finansu ministrija, tomēr ministrija darbojas diezgan autonomi šīs kompleksās problēmas risināšanā. Ja pārlūkojam Nacionālās attīstības plānu, tur ir pretencioza sadaļa: “3.Prioritāte — valsts teritorijas līdzsvarota un ilgtspējīga attīstība.” Un šajā sadaļā ir nopietns ieraksts: “2.3. Veicināt rūpniecisko centru veidošanos plānošanas reģionos, kas stimulētu visa reģiona attīstību.” Un tas arī vienīgais — bez iespējamiem ekonomiskiem instrumentiem un svirām, kā attīstīsies rūpniecība reģiona iekšienē un citi praktiskie jautājumi. Un kāpēc gan lai reģionus atdzīvinātu, tur skolotāji un ārsti nevarētu saņemt augstāku atalgojumu (ar vienādu kvalifikāciju) nekā, piemēram, Rīgā, tas ir, piemērojot koeficientu sistēmu?