No tirgziņa par diplomātu

Jānis Vesmanis — pirmais Latvijas sūtnis padomju Krievijā

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nākamā tirgziņa un virsskolotāja Jāņa Vesmaņa mūža gājums sākās 1877. gada 3. maijā lauksaimnieka ģimenē Grīnvaldes (tag. Zaļenieku) pagastā. Jaunais zemgalietis beidza Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļu ar pirmās šķiras diplomu. Nokārtojis īpašus pārbaudījumus tautsaimniecībā un tirdzniecības zinībās, J. Vesmanis ieguva virsskolotāja tiesības un strādāja par pedagogu vairākās Rīgas mācību iestādēs. Līdztekus pedagoģiskajam darbam viņš uzrakstīja vairākas mācību grāmatas, no kurām pazīstamākās bija politiskās ekonomijas kurss. Kā Latvijas skolotāju biedrības priekšsēdētājs J. Vesmanis organizēja un vadīja pirmos latviešu pedagogu vasaras kursus Rīgā.

Kā simtiem un tūkstošiem latviešu, arī viņš Pirmā pasaules kara laikā nokļuva Krievijā, kur, strādājot Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā Petrogradā, pārzināja no Rīgas evakuēto fabriku darbības atjaunošanu Iekškrievijā un to finansēšanu, piedalījās kara rūpniecības uzņēmumu darba organizēšanā un veica citus saimnieciskus darbus.

Dzimtene tomēr bija mīļāka par visu. 1919. gada beigās, ar lielām grūtībām pārgājis lielinieku fronti, J. Vesmanis ieradās Rīgā, lai stātos neatkarīgās Latvijas valsts dienestā. Tas sākās 1920. gada 10. martā Ārlietu ministrijā, kur J. Vesmanim kā piedzīvojušam tautsaimniekam uzticēja vadīt starpresoru komisiju saistību kārtošanai ar Igauniju (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14. apr., 1657.lieta, 2.lapa).

Miera sarunas Maskavā un Rīgā

Jau pēc mēneša — 10. aprīlī — viņam kā Latvijas ārlietu ministra biedra Aurēlija Zēberga vadītās miera delegācijas loceklim vajadzēja doties uz Maskavu, lai sāktu ilgu un grūtu dialogu ar lielinieku valdības delegāciju, kuru vadīja Ābrams Jofe. Neraugoties uz visām grūtībām, tomēr līdz 1920. gada jūnija vidum līguma pirmos pantus izdevās saskaņot. Tos, kuros Krievija atzina Latvijas neatkarību uz mūžīgiem laikiem, kuros tika noteikta robeža un kuros līgumslēdzējas puses apņēmās nepieļaut uzturēties savā teritorijā citai valstij naidīgām organizācijām vai grupām.

Pēc tam sākās, runājot prof. Aivara Strangas vārdiem, “jauna kaulēšanās”. Tagad par saimnieciskiem jautājumiem. Tas negāja ne par matu vieglāk. Otrā puse formulēja savu viedokli, no kura neatkāpās līdz pat sarunu beigām. Krievi atteicās pilnībā reevakuēt no Latvijas aizvestās iekārtas un mantas, atteicās atzīt Latvijas tiesības uz tai pienākošos Krievijas zelta daļu, atteicās kompensēt kara zaudējumus. Ā.Jofe pat paziņoja, ka Latvijai ir tiesības tikai uz tām vērtībām, kuras jau atrodas tās teritorijā.

Kad pārtikas un sadzīves apstākļi Maskavā kļuva neciešami, ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics lūdza pārcelt sarunas uz Rīgu. Kremlis tam ilgi pretojās, bet beidzot piekāpās, un 1920. gada 15. jūlijā krievu delegācija 32 cilvēku sastāvā ieradās Rīgā.

Latvijas delegācijas vadība tagad bija uzticēta Jānim Vesmanim. Viņam palīdzēja Kārlis Pauļuks, Pēteris Berģis, Ansis Buševics un pulkvedis Eduards Kalniņš, kā arī 26 eksperti un 8 sekretāri. Diskusijas ilga augas dienas līdz 9. augustam, kad notika sarunu dalībnieku pēdējā sēde. Nākamajā dienā Valsts papīru drukātavā iespiesto miera līguma tekstu vēlreiz rūpīgi pārbaudīja, novēršot neprecizitātes. 11. augustā pulksten 12.40 līgumu parakstīja: Latvijas valdības vārdā jau minētie delegācijas locekļi, Padomju Krievijas valdības vārdā — Ā.Jofe un sūtnis Rīgā J. Gaņeckis. Kad tas bija izdarīts, varēja doties uz rautu Oto Švarca restorānā.

Līgumam bija 23 panti. Pirmais no tiem noteica, ka no “miera līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp līdzīgām pusēm tiek izbeigts”.

Šo pantu precizēja īpaša vienošanās, kas noteica, ka ar 13. augusta pulksten 24 jebkura darbība uz robežas starp abām valstīm tiek pārtraukta.

Armijas avīze “Latvijas Kareivis” nākamajā dienā rakstīja: “18. novembris 1918. gadā un 11. augusts 1920. gadā ir lielas dienas mūsu vēsturē. Ar vienu sākās cīņa par mūsu valsti, ar otro ir nobeidzies mums uzspiestais karš. Latvijas zeme ir iztīrīta no ienaidniekiem. Latvijas lauki ir vienoti, un tos nebradā svešas kājas. Mēs esam ieguvuši neatkarīgu valsti.”

Konceptuāla nozīme bija 2.pantam, uz kuru vēl mūsdienās atsaucas (un pamatoti) latviešu politiķi, diplomāti un vēsturnieki. Tāpēc citēsim to pilnīgi: “Izejot no Krievijas Socialistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”

Diplomāta darbā

Tā kā, tautas valodā runājot, J.Vesmanis bija labi apostījis gaisu Maskavā, Ministru kabinets 1920. gada 20. septembrī iecēla viņu par Latvijas sūtni padomju Krievijā (min. lieta, 2.lp.). Šā darba sekmīgai veikšanai viņš saņēma vairākas valdības pilnvaras: slēgt un parakstīt papildu konvenciju starp Latviju un padomju Krieviju par bēgļu repatriāciju un optācijas tiesību; stāties sakaros ar Tālo Austrumu republikas valdību jautājumu nokārtošanai par bēgļu un viņu mantu reevakuāciju, slēgt un parakstīt attiecīgu konvenciju; vest sarunas, slēgt un parakstīt konvenciju starp Latviju un padomju Krieviju par pavalstniecības optāciju (turpat, 2.lp.). J. Vesmanis ar sūtniecības personālu ieradās Maskavā 2. novembrī. Tajā pašā mēnesī tika parakstīta vienošanās par ķīlnieku gūstekņu apmaiņu.

Strādāt valstī, kura nebija atmetusi domu par pasaules revolūciju un kurā veidojās totalitārs režīms, nebija joka lieta. Turklāt savu zīmogu uzspieda Latvijas ilgstošā atrašanās cariskās impērijas sastāvā, lielinieku nodibinātā “proletariāta diktatūra”, resp., čekas radītā terora atmosfēra, latviešu bēgļu tūkstoši un galu galā latviešu sarkanie strēlnieki.

Tas viss sarežģīja un bieži vien kavēja J. Vesmaņa un viņa nelielā palīgu pulciņa darbu. Traucēja un kavēja, bet ne uz mirkli neapstādināja to.

1920. gada decembrī, kad J. Vesmanis bija atbraucis uz Rīgu, lai apspriestu ar augstām amatpersonām vairākus ar Latvijas sūtniecības darbību saistītus svarīgus jautājumus, viņam bija garāka saruna ar LTA korespondentu, kuru 30. decembrī publicēja “Valdības Vēstnesis”. Diplomāts atzīmēja, ka attiecības starp sūtniecību un Krievijas valdību līdz šim bijušas labas. Momentos, kad Latvijā saasinās saskarsme ar Krievijas pārstāvniecību, arī Maskavā sāk izturēties pret latviešiem noraidošāk.

Pēdējā laikā padomju iestādes nāk vairāk pretim Latvijas pusei. Tās uzstādīja sūtniecībā tā dēvēto Juza aparātu, ar kura palīdzību var tieši sazināties ar Rīgu. Decembra beigās uz Latviju nosūtīja 20 vagonus ar sugas lopiem, kuri savulaik bija evakuēti uz Krieviju.

Taču slikti risinās kuģu reevakuācijas jautājums, kur krievi liek pretim visādus šķēršļus. Tas pats attiecas uz citām vērtībām. Labāk var izkārtot juridiska un politiska rakstura jautājumus. Miera līgumā paredzētā optācija jau tiek organizēta. Taču nav skaidrības par optantu mantu aizvešanu. J. Vesmanis atzīmēja, ka bēgļu reevakuācija gan vēl vilksies kādu gadu. Padomju valdība rūpēsies, lai turpmāk ļaudis varētu braukt cilvēcīgākos apstākļos. Diezin vai viņš pats ticēja šiem vārdiem, taču J. Vesmaņa rokas saistīja diplomāta statuss un protokols.

Par gaisotni, kādā sūtnim bija jāstrādā, liecina J. Vesmaņa oficiāls paziņojums, kuru 1921.gada 5. janvārī publicēja “Valdības Vēstnesis”. Diplomāts informēja lasītājus, ka viņš saņem milzum daudz vēstuļu kā no Krievijas, tā Latvijas, kurās pilsoņi lūdz palīdzēt atgriezties dzimtenē, atsvabināt no dienesta padomju iestādēs, atbrīvot no karaklausības, no apcietinājuma, atprasīt rekvizētās mantas, izvest savus īpašumus uz Latviju utt. J.Vesmanis paskaidroja, ka sūtniecība ir bezspēcīga spert kādus soļus katrā atsevišķā gadījumā. Iebraukšanai Latvijā pašreiz vienīgais ceļš ir bēgļu un optantu ešeloni. Sūtniecība nevar pieprasīt atsevišķu pilsoņu sūtīšanu uz Latviju. Lai iegūtu miera līgumā paredzētās pilsoņu tiesības, tās jāpierāda dokumentāri. Viņš aicināja Latvijas iedzīvotājus palīdzēt šajā ziņā saviem tautiešiem, kuri bija devušies bēgļu gaitās bez vajadzīgajiem dokumentiem.

Nākamajā sarunā ar LTA līdzstrādnieku (“Valdības Vēstnesis”, 1921, 1.apr.) J.Vesmanis noraidīja baumas, it kā esot pasliktinājušās attiecības starp Latviju un Krieviju. Tiesa, ir zināmas nesaskaņas starp viņu un krievu ārpolitikas vadītāju. Daudzi strīdīgi jautājumi tiek risināti. Apmierinoši panākumi ir gūti ieslodzīto Latvijas pilsoņu atbrīvošanā. Principā ir izšķirts ripojošā materiāla reevakuācijas jautājums. Taču Maskava vilcinās noslēgt optācijas konvenciju (to parakstīja tikai 1921.gada 22.jūlijā).

Padomju valdības aparāts, konstatēja J.Vesmanis, ir visai smags un strādā samērā gausi. Tāpēc kļūst saprotams, ka “es jau pēc veselu gadu ilgstoša darba Krievijas lietās jūtos stipri noguris. Arī lielākā daļa sūtniecības darbinieku, ievērojot diezgan nelabvēlīgos apstākļus, galvenā kārtā telpu ziņā, izrāda noguruma zīmes un tiecas tikt atpakaļ uz Latviju”.

Drīz pēc šīs intervijas J.Vesmanis iesniedza valdībai lūgumu atbrīvot viņu no sūtņa darba Maskavā. Uz Ministru kabineta 1921.gada 7.jūnija lēmuma pamata Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste 13.jūnijā J.Vesmaņa iesniegumu apmierināja (min.l., 2.lp.).

Atvelkot elpu un ārstējoties dzimtenē, ekssūtnis pievērsās publicistikai, korespondējot Latvijas laikrakstiem par aktuāliem ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumiem. Tā kā viņš bija labi iepazinis situāciju austrumu kaimiņvalstī, J.Vesmanis droši varēja likt kādam savam rakstam nosaukumu “Bads Krievijā” (“Jaunais Vārds”, 1921, 14.aug.). Autors atzīmēja, ka tur bada nāvē mirst miljoniem cilvēku. Tā nav krievu tautas vaina, bet nelaime. Rīgā iebraukusi padomju Krievijas palīdzības delegācija. Tā ir krievu tautas delegācija. “No sirds novēlam viņai sekmes viņas darbā.”

Tā paša izdevuma trijos laidienos (1921, 6., 10.–11.jūn.) politiķis ievietoja apceri “Mūsu pamats”, kurā deklarēja, ka Latvijas pamats “ir un paliek zemkopība”, ka “mūsu nākotnes ēka ceļama vienīgi uz spēcīgas un plaukstošas zemkopības pamata”. Satversmes sapulcei jāpasteidzas ar agrārlikuma galīgu pieņemšanu. Zemes reformas likums it tikpat svarīgs kā Satversmes likums. Latvijā, pēc J.Vesmaņa domām, piemērotākais saimniekošanas veids ir mazsaimniecības. Ar to dibināšanu iespējams ātri atrisināt bezzemnieku jautājumu. Mazsaimnieki apstrādās zemi bez algota darbaspēka. Taču jāattīsta kooperācija. Tāpat jārūpējas par kara laika izpostīto sētu atjaunošanu.

Publikācijā “Kāds vārds par rūpniecības atjaunošanu” (“Jaunais Vārds”, 1921, 23.okt.) J.Vesmanis atzīmēja, ka, runājot par lielrūpniecības atjaunošanu un tālāku attīstību Latvijā, jāņem vērā, ka trūkst kapitāla un pieredzes. Par to nav ko skumt, jo lielrūpniecība atradās sveštautiešu rokās. Jāattīsta sīkrūpniecība un amatniecība. Diezin vai te J.Vesmanim var piekrist.

Kad Ministru kabinets 1922.gada 3.janvārī bija apstiprinājis viņu par Latvijas valdības pārstāvi Latvijas–Igaunijas jauktā norēķinu komisijā, maizes darbs ritēja tur. Ierēdņa dienests turpinājās ģenerālsekretāra rangā Baltijas valstu un Krievijas ekonomiskajā birojā, kas atradās Rīgā, un Latvijas–Lietuvas norēķinu komisijā (min.1., 2.lp.).

Tie visi bija labi un vajadzīgi darbi, taču J.Vesmanim jau tuvāka bija kļuvusi politika, un viņš gatavojās startēt 1.Saeimas vēlēšanās 1922.gada rudenī. Acīmredzot ar to ir saistīta viņa raksta “Saeimas vēlēšanas un politiskās partijas” parādīšanās Latvijas presē (“Jaunākās Ziņas”, 1922, 27.–28.sept.). Īsi pastāstījis par parlamenta vēlēšanu kārtību un aicinājis pilsoņus piedalīties tajās, autors sīkāk raksturoja politiskās partijas. Labā spārna partijas ir kristīgie nacionālisti, bezpartijiskie nacionālisti un Zemnieku savienība. Vistālāk pa labi atrodas kristīgie nacionālisti, kuri grib pagriezt vēstures ratu atpakaļ pie monarhisma, visaktīvāk uzstājas pret agrārreformu, par “taisnīgu” atlīdzību muižniekiem (kopā ar Zemnieku savienību). Šī partija nav ne kristīga, ne nacionāla. Tuvu viņiem stāv bezpartijiskais nacionālais centrs ar Arvedu Bergu priekšgalā.

Pēc J.Vesmaņa domām, Zemnieku savienība pārstāv vecsaimniekus. Tie ir cienījami cilvēki. Taču Zemnieku savienība kā visulaik valdošā partija ir atbildīga par dažādiem korupcijas faktiem un skandāliem.

Otru pretējo galējo spārnu pārstāv dažādu nokrāsu sociāldemokrāti. Daļa no viņiem tiecas pēc proletariāta diktatūras. Tās nav nacionālas partijas, jo ir apvienojušās dažādās internacionālēs.

Tautas lielākā daļa ir vidusšķiras. Tām jāizveido Saeimā stiprs demokrātiskais centrs. Tad arī būs vieglāk sastādīt valdību, cerīgi publikāciju beidza J.Vesmanis.

Un viņš nekļūdījās: 1922.gada 7.un 8.oktobrī notikušajās vēlēšanās J.Vesmanis ieguva 1.Saeimas deputāta mandātu. Kopā ar Gustavu Zemgalu, Kārli Skalbi, Pēteri Berģi un vairākiem citiem deputātiem viņi izveidoja 6 vīru lielu demokrātiskā centra frakciju.

J.Vesmanis bija rosmīgs parlamentārietis. Viņš darbojās četrās komisijās un Kultūras fonda valdē. Un jau pirmajā sesijā kā budžeta komisijas priekšsēdētājs referēja par kredītiem valsts izdevumiem no 1918.līdz 1922.gadam, valsts otro papildu budžetu 1922./1923. saimniecības gadā, kā arī par sanitārām konvencijām ar Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Igauniju. J.Vesmanis debatēs runāja par Latvijas Universitātes Satversmi, biržas likumu un agrāko līgumu un parādu nokārtošanu.

Kā Saeimas ārlietu komisijas loceklis un labs Krievijas pazinējs J.Vesmanis vadīja Latvijas delegāciju Maskavas atbruņošanās konferencē, kura notika no 1922.gada 2.līdz 12.decembrim, bet kura beidzās bez rezultātiem. Viņš laikrakstā “Latvijas Sargs” 1922.gada 19.decembra numurā publicētajā intervijā norādīja, ka Krievija konferencē centās panākt, lai tā pēc atbruņošanās ar savu karaspēku būtu daudz pārāka par citām valstīm. Tā prasīja samazināt armijas līdz 25% no iepriekšējā līmeņa. Tas nebija pieņemams, jo Krievija pēc kara nesamazināja savu karaspēku tik daudz, cik citas valstis, tai ir arī neregulārs karaspēks (milicija, robežsardze u.tml.). Tas nozīmētu nostādīt Baltijas valstis stratēģiskā ziņā sliktākā stāvoklī. Tās ierosināja vispirms parakstīt neuzbrukšanas paktu. Krievija sākumā piekrita, bet, kad projekts bija sagatavots izskatīšanai redakcijas komisijā, tā iestājās par Baltijas valstu armiju praktisko atbruņošanu. Visa tā rezultātā sarunas izjuka.

Krievijas nolūks, sasaucot konferenci, rezumēja J.Vesmanis, “cik redzams, bija vienīgi propaganda savas miermīlības demonstrēšanai un cenšanās diskreditēt pilsoniskāžs valstis”. Viņaprāt, zināms konferences ieguvums ir vienīgi tas, ka Baltijas valstu starpā, izņemot Lietuvu, “nodibinājās apvienota fronte un zināma saskaņa”.

Rakstā “Latvija un ārvalstis” (“Latvijas Vēstnesis”, 1922, 30.sept.) J.Vesmanis uzsvēra, ka Latvijas neatkarības vislabākais garants būs Baltijas valstu apvienība. Kāpēc tā vēl nav nodibināta? Ar abiem dienvidu kaimiņiem kavē nesaskaņas to starpā. Taču arī Latvijas nenoteiktā, svārstīgā politika attiecībā pret tām. Somija nevar izšķirties, uz kuru pusi orientēties — uz Baltijas vai ģermāņu valstīm.

Ar Igauniju nav domstarpību lielos politiskos jautājumos. Ir gan sīki strīdīgi jautājumi. Ir panākta vienošanās ostu nodokļu un dzelzceļa tarifu saskaņošanā. Bet ar to nepietiek. Arī ar iekļaušanos Baltijas savienībā ne. Latvijai ir jākļūst par pasaules saimnieciskā organisma daļu. Jāslēdz tirdzniecības līgumi ar citām valstīm, jāizstrādā muitas minimāltarifi ar valstīm, ar kurām slēdz šos līgumus.

Saeimas svarīgākā administratīvi saimnieciskā fukcija bija valsts budžeta akceptēšana. 1.Saeimas pilnvaru laikā (1922–1925) tika pieņemti trīs valsts budžeti, un par visiem ziņoja šīs komisijas priekšsēdētājs Jānis Vesmanis. Parlamenta otrās sesijas 26.sēdē 1923.gada 5.jūlijā viņš nolasīja referātu par 1923./1924.saimniecības gada valsts budžetu. Referents ievadā akcentēja postulātu, ka “budžeta tiesības ir Saeimas vissvarīgākās tiesības”, ka “valsts budžets rada pamatu visai valsts saimniecībai (..) pamatu visai valsts politikai” un ka ar budžeta palīdzību “parlaments gūst iespēju līdzrunāt, pat sacīt izšķirošo vārdu visās valsts un tautas dzīves nozarēs”.

Raksturojot budžeta projekta ieņēmumu daļu, J.Vesmanis atzīmēja, ka tā lauvas tiesu — 89% — dod trīs saimnieciskie resori: Finansu, Satiksmes un Zemkopības ministrija. Tieslietu ministrijas kontā ir tikai 0,3% ieņēmumu, Ārlietu ministrijas — 0,4%, Izglītības ministrijas — 0,6%, Iekšlietu ministrijas — 0,8% utt.

Visvairāk izdevumu — 23,5% — bija paredzēts Satiksmes ministrijai, pēc tam Kara ministrijai — 17%, Finansu ministrijai — 9,9%, Izglītības ministrijai — 6,8%, Zemkopības ministrijai — 5,7%, Tieslietu ministrijai — 2,3% — un citiem resoriem.

Ziņotājs informēja deputātus, ka budžeta komisija valsts finansu plānu apspriedusi aptuveni 180 (!–R.T.) sēdēs. Viņaprāt, “šis darbs nav domāts tikai tekošam gadam,” bet gan “šī darba rezultāti paliks arī uz priekšdienām”.

Divās Saeimas sēdēs notika vispārējas debates par J.Vesmaņa ziņojumu, kurās piedalījās dažādu partiju 14 parlamentārieši. Viņi kopumā arī runāja vispārēji. Par deputātu zināmu neieinteresētību šādu jautājumu apspriešanā liecina fakts, ka otrās sēdes beigās zālē pietrūka kvoruma, un diskusiju vajadzēja beigt.

Budžeta caurskatīšana pa daļām notika 12 sēdēs, uzstājoties 113 runātājiem (te gan jāievēro, ka ne viens vien deputāts debatēja vairākkārt). Arī balsošana notika pa atsevišķām daļām, kuru pavisam bija 15: Valsts prezidents un viņa sekretariāts, Saeima un tās kanceleja, Ministru kabinets un valsts kanceleja, Statistikas pārvalde, deviņas ministrijas, Valsts kontrole un Valsts kredīts.

Tautas kalpi sāka ar budžeta ieņēmumiem. Protams, tie sevišķus iebildumus neizraisīja, jo tomēr nebija noteicošie. Ar šo uzdevumu deputāti tika galā vienā sēdē, turklāt par visām daļām balsojot gandrīz vienprātīgi.

Izšķirošā kauja budžeta frontē notika, diskutējot par šā dokumenta projekta izdevumu daļu valdības, ministriju un to struktūrvienību, resoru, nozaru, novadu, apriņķu un dažbrīd pat pagastu un mācību iestāžu šķērsgriezumā un skatījumā. Uz katedru devās vai visu 1.Saeimā pārstāvēto frakciju deputāti, lai paustu un pierādītu lauksaimniecības vai izglītības, Kurzemes vai Latgales prioritāti. Vārdu lūdza vispieredzējušākie un vistalantīgākie partiju oratori un polemisti. Savu nozaru intereses un vajadzības skaidroja un aizstāvēja gandrīz visi ministri. Malā nepalika minoritāšu deputāti, iestājoties par savu tautību prasībām. Komentējot diskusijās sacīto, bieži vajadzēja runāt arī Jānim Vesmanim.

Nav iespējams un nav arī vajadzības nedaudzās lappusēs pārstāstīt debatētāju teikto, viņu argumentāciju un daudzos skaitļus. Tas jāatstāj speciāliem pētījumiem. Te jāuzsver tikai pats galvenais: 1923.gada vasarā — tāpat kā pirms tam un pēc tam — Saeimā noritēja parlamentāra, demokrātiska un valstiska diskusija par visnotaļ būtiskām Latvijas attīstības problēmām.

Daudzās balsošanas par budžeta projekta atsevišķām izdevumu daļām nebūt nebija vienprātīgas, bet tās beidzās ar galīgo balsojumu 1923.gada 20.jūlijā, kad Latvijas valsts 1923./1924.saimniecības gada budžets saņēma 62 tautas pārstāvju “par”. Pret balsoja 30 parlamentārieši, nevienam neatturoties. Līdz ar to Latvijas republika bija saņēmusi savu otro budžetu. Pēc līdzīga scenārija noritēja arī pārējo divu budžetu apspriešana, par kuriem referēja J.Vesmanis. Tāpēc lai izpaliek stāstījums par tiem.

Saeimas sekretāram bija ko sacīt arī par citiem svarīgiem Augstā nama darbības jautājumiem. 1923.gada 26.jūnija plenārsēdē viņš runāja, apspriežot Z.Meierovica sastādītās valdības deklarāciju. J.Vesmanis izteicās kritiski par atsevišķām šā dokumenta tēzēm un ministriem, bet kopumā savas frakcijas vārdā solīja atbalstīt jauno Ministru kabinetu. 1.Saeimas pēdējā sesijā 1925.gada pavasarī un vasarā viņš referēja par 14(!) jautājumiem: Ministru kabineta iekārta, valsts papildu budžets 1924./1925.gadam, konsulāra konvencija starp Latviju un Poliju, tirdzniecības konvencija starp Latviju un Franciju, draudzības līgums starp Latviju un Turciju, tirdzniecības un kuģniecības līgums starp Latviju un Somiju u.c. Debatēs J.Vesmanis runāja par četriem likumiem un trim likumprojektiem.

Līdztekus darbam parlamentā viņš kopš 1923.gada 15.augusta rediģēja dienas laikrakstu “Latvijas Vēstnesis”, kas turpināja savā laikā populārā izdevuma “Baltijas Vēstnesis” tradīcijas. 1925.gada beigās, izpildījis deputāta un redaktora pienākumus, J.Vesmanis diendienā turpināja piedalīties valsts saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija Kultūras fonda un Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis, lasīja lekcijas Latvijas tautas universitātē un rakstīja presē. Līdz liktenīgajam 1941.gada 14.jūnijm, kad Jāni Vesmani kopā ar tūkstošiem cilvēku iesēdināja lopu vagonā, lai nogādātu Vjatlagā Kirovas apgabalā. Tur jau pēc gada — 1942.gada 13.jūnijā — viņš aizgāja mūžībā.