Andris Lasmanis, Ģimenes ārstu asociācijas prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

— Nestabili, bailīgi, aizdomīgi un ne visai apmierināti.

— Kādēļ?

— Pašlaik notiekošā reforma ģimenes ārstam uzliek atbildību par veselības aprūpes nepietiekamo finansēšanu. Un tas, lūk, ģimenes ārstiem rada nedrošības sajūtu. Jo vietās, kur reforma darbojas, pirmā pieredze parādījusi, ka ārsti, kuri daudz strādā, kuriem pacientu vidū ir liela popularitāte, un kuru aprūpē ir daudz sarežģītu pacientu, iztērē ļoti daudz no tā dēvētās galvas jeb pacientu skaita naudas un mēnešalgai viņiem atliek tikai kādi divdesmit vai četrdesmit lati. Turpretim kādā lauku nostūrī dzīvojošie ārsti dzīvo zaļi. Jo pie viņiem vairāk vai mazāk automātiski ir piereģistrēti visi šajā apkaimē dzīvojošie cilvēki, kuriem ārsta apmeklēšanai bieži vien nav naudas, nemaz jau nerunājot par aizbraukšanu uz rajonu centru, lai izdarītu kādus papildu izmeklējumus. Jā, šiem ārstiem alga ir ap tūkstots latiem mēnesī. Līdz ar to gan vieniem, gan otriem ģimenes ārstiem rodas vilšanās par šo modeli, par ģimenes ārstu. Un vēl: visi izmeklējumi, ieskaitot pat sarežģītāko kompjūterdiagnostiku un kodolmagnētisko rezonansi, ir jāapmaksā ģimenes ārstam no savas "kabatas". Turklāt izmeklējumi kļūst aizvien dārgāki, bet ģimenes ārstam naudas nekļūst vairāk. Nauda viņam nepieaugs aizvien lielāka atbilstoši izmeklējumu padārdzinājumam. Toties aizvien mazāk un mazāk ārstam paliek naudas, ar kuru apmaksāt savu darbu. Tātad — kaut kas šajā modelī, šajā plānošanā nav pareizi. Mūsu ģimenes ārstu asociācija, kurā ir katra rajona pārstāvji, šo jautājumu ir apspriedusi un lūgusi izmeklējumiem paredzētos līdzekļus atdalīt no ģimenes ārsta pacientu skaita naudas no viņa naudas maciņa.

Slimokases varētu veikt šo kontroli. Jo galu galā slimokases dažādiem mērķiem tērē pāris miljonu latu. Un tie ir tikai administratīvi mērķi.

Starp citu Rīgas novada slimokasē, man šķiet, ir ap simts darbinieku. Ja, piemēram, Rīgā ir četri simti ģimenes ārstu, tad uz katriem četriem ģimenes ārstiem slimokasē ir viens darbinieks. Taču viņiem, protams, ir jākontrolē ne vien ģimenes ārsti, bet arī slimnīcas un citas ārstniecības iestādes. Tādēļ, lūk, ģimenes ārsti šajā situācijā jūtas ļoti nabadzīgi, un bieži vien labi ārsti kļūst vēl trūcīgāki nekā līdz šim. Tas satrauc. Tas nav normāli, kaut kas notiek nepareizi.

— Vai tiesa, ka uz ģimenes ārstu rēķina parazitē dažādas aģentūras un citas iestādes, kas dzīvo no pašfinansēšanās?

— Jā. Rodas ļoti daudz gan valsts, gan privāto aģentūru (pašlaik ir aptuveni astoņas), kuras visas uzurpē kaut kādu kontroles funkciju. Un visām šīm aģentūrām mums, ģimenes ārstiem, nākas maksāt. Ja ir nepieciešams kaut ko pārbaudīt, piemēram, vai ģimenes ārsta klīnikā ir normai atbilstoši sanitārie apstākļi vai atbilstoši noteikumiem nokomplektēta prakse, tad man, ģimenes ārstam, par šo kontroli ir jāmaksā ļoti bagātīgi un pilnīgi neadekvāti manai algai. Par šo pārbaudi, piemēram, apmaksa ir viens lats par stundu. Turpretim mana alga stundā ir tikai kādi trīsdesmit vai piecdesmit santīmi. Turklāt mums vēl obligāti katru gadu šī kontrole ir jāpasūta un par šo abonementu atkal ir jāmaksā kādi trīsdesmit lati. Cik vien ir iespējams, no ģimenes ārsta tiek izspiesta nauda. Tagad, piemēram, ir izveidota aģentūra, kas kontrolē un sertificē medicīnas iestādi. Vienmēr esmu teicis, ka tikpat labi trīs ģimenes ārsti varētu aiziet pie ceturtā un apskatīt, vai viņa doktorātā pacientu pieņemšanai ir viss nepieciešamais. Pusstundas laikā to varētu izdarīt un uzrakstīt aktu, ka šo doktorātu, šo klīniku var sertificēt, jo viss tur ir atbilstoši noteiktajiem normatīviem. Taču tagad, lūk, šo pārbaudi veic piecu sešu cilvēku komisija, un katram jāmaksā piecus latus par stundu. Ģimenes ārstiem šādas kontrolējošas aģentūras vizīte izmaksā deviņdesmit latus. Turklāt vēl katru gadu jānoslēdz līgums un jāsamaksā trīsdesmit latu par to, ka mani, ģimenes ārstu, uzraudzīs. Tā ir gandrīz vai kā soda nauda. Bet tikai par ko? Bieži vien es to dēvēju par oficiālu iestāžu reketu pret ģimenes ārstiem. Ja pirms vēlēšanām tika solīts, ka visas šīs apmaksas būs no kādiem citiem līdzekļiem, tad tagad tās vienalga tiek kārtotas no pacienta aprūpei paredzētajiem līdzekļiem. Šo sertifikācijas naudu ģimenes ārsts vispirms samaksā aģentūrai, kas viņu kontrolē, un pēc tam gaida, kad slimokase kādreiz šo naudu atmaksās. Taču atmaksā šo naudu ne jau no kādiem nezināmiem, bet no pacienta aprūpei paredzētajiem līdzekļiem. Tātad — par visu tiek maksāts no ģimenes ārsta naudas. Vēl jau ir arī doma, ka apmaksātos medikamentus tāpat varētu iekļaut ģimenes ārstu finansējumā. Un ir pilnīgi skaidrs, ka valdība ir apsolījusi medikamentus apmaksāt desmitkārt vairāk nekā tiem ir atvēlēti līdzekļi. Ja, priekš daudziem vairs nepietiks naudas medikamentu apmaksai, var sacīt, ka visa šim nolūkam paredzētā nauda taču ir atdota ģimenes ārstam, bet viņš acīmredzot, neprot saimniekot ar šiem līdzekļiem. Mūsu nostāja ir ļoti kategoriska: mēs negribam maksāt par medikamentiem un par izmeklējumiem. Lai galvas nauda tiktu tērēta vienīgi mūsu darba apmaksai, tam, ko mēs darām. Ja maksāsim par medikamentiem un dārgajām izmeklēšanas metodēm, tad strādāsim par ļoti, ļoti zemām algām vai pat bankrotēsim.

— Vai cilvēki labprāt savā ģimenē pieņem vēl vienu ģimenes locekli — ģimenes ārstu?

— Noteikti. Jo viņam nav jādod ģimenes ārstam ēst, nav jādod viņam vieta savā dzīvoklī. Ļoti daudzi cilvēki labprāt pieņem ģimenes ārstu savā ģimenē. Jo cilvēka psiholoģija arvien vairāk pārskaņojas uz šādu, manuprāt, visracionālāko medicīniskās palīdzības modeli. Protams, ka dažkārt pacientam ir grūti pierast, ka viņš pats bez nosūtījuma nevar aiziet, piemēram, pie acu ārsta. Varu gan iet pie privāti praktizējoša acu ārsta, taču par to nāksies attiecīgi maksāt. Bet varbūt varētu palīdzēt ģimenes ārsts, jo arī viņš orientējas acu slimībās, tāpat citās kaitēs. Sarežģītākos gadījumos viņš nosūta pie attiecīgā speciālista. Ir jāuzticas vienam ārstam. Tāpat kā cita amata meistaram. Ja es, piemēram, aizbraucu uz autoservisu, tad saku meistaram: "Žeņa, te ir mana mašīna. Jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, taču kāda vaina — nezinu. Apskaties, lūdzu, un, kad mašīna būs gatava, piezvani man." Viņš paskatās pats, piesauc palīgā vienu meistaru, otru, un, kad ir salabojis, piezvana, lai braucu savai mašīnai pakaļ. Ar ģimenes ārstu ir līdzīgi. Pacients uztic viņam rūpes par savu veselību, un ģimenes ārsts izšķir, kad ir nepieciešama, piemēram, acu ārsta, kad endokrinologa konsultācija. Bet varbūt šī konsultācija nemaz nav vajadzīga, ģimenes ārsts pats var tikt galā.

Izvēloties ģimenes ārstu, ir vēl viena priekšrocība. Un, proti: ģimenes ārsts pamazām ieiet pacienta ģimenē ne tikai kā slimību ārstētājs. Galvenokārt — kā veselības saglabātājs. Un ne vien fiziskās, bet arī psihiskās veselības saglabātājs. Jo daudzi cilvēki cieš no dažādiem diskomfortiem. Bieži vien vajag ļoti maz, lai šo diskomfortu, kas radies mājas vai darba problēmu sakarā, likvidētu. Ārsts daudz var palīdzēt, lai to novērstu. Ir vēl citi jautājumi, ko ģimenes ārsts risina citādi nekā poliklīnikas iecirkņa ārsts. Ja pacientam, piemēram, nepieciešama ārstēšanās stacionārā, var pateikt: "Zini, tev jāiet uz slimnīcu." Bet var izstāstīt sīki — uz kādu nodaļu, kādēļ, ko tur darīs, kurš būs ārstējošais ārsts. Var ar šo ārstu sazināties un norunāt, ka viņš pacientu sagaidīs. Tāpat ģimenes ārsts var izstāstīt pacientam, cik viņam par ārstēšanos slimnīcā būs jāmaksā. Ejot uz slimnīcu, pacientam bieži vien ir diskomforts, jo viņš uztraucas, ka nezinās, kam un cik būs jāmaksā. Mūsos nereti ir vecās padomju laiku ideoloģijas paliekas. Arī vadītājos tās ir. Jo viņi mēdz sacīt, ka slimokases pretendē uz visu ārstēšanas izdevumu apmaksu. Bet tā taču nav. Nākas vēl papildus maksāt, kā mēs agrāk teicām, dot kukuli ārstam, lai viņš mūs labāk aprūpētu un lai viņam nebūtu jādomā, kur vēl piestrādāt un vairāk nopelnīt savai iztikai. Viss notiek tāpat kā agrāk gan slimnīcās, gan ambulancēs. Un kad es saku Rīgas novada slimokases direktoram, ka vajag šīs piemaksas legalizēt, viņš atbild, ka to nedrīkstot darīt. Tātad ārstam šie pieclatnieki jāņem no pacienta pa kluso?! Nē, tā arī nedrīkstot darīt. Tur ir šis sociālisms cilvēku domāšanā. Vajadzētu legalizēt pacienta apmaksātu brīvprātīgu honorāru profesoram par konsultāciju, atbilstošu samaksu par ķirurģisko operāciju. Un, lai pacients, ejot uz slimnīcu, zinātu, ka viņš legāli var papildus samaksāt ārstam par operāciju vai lai viņu labāk aprūpētu. Pašlaik ir viena liela neskaidrība. Ārsts nesaņem pienācīgu atalgojumu, slimnieks nezina, kam, cik un par ko viņam jāmaksā. Tas ir nesakārtots jautājums. Bet neviens par to nevēlas domāt. Taču viss notiek.

— Cik pašlaik Latvijā strādā ģimenes ārstu?

— Aptuveni seši simti. Rīgā ap simts, bet kopā ar pediatriem un iecirkņa terapeitiem — ap četri simti.

— Vai ir noteikts normatīvs, cik pacientu jābūt vienam ģimenes ārstam?

— No 1200 līdz 2200. Nedrīkst būt ne vairāk un ne mazāk. Pašlaik, kamēr daudzi cilvēki pie ģimenes ārstiem vēl nav reģistrējušies, minimālais pacientu skaits varētu būt ap sešsimt.

— Vai drīkst būt vairāk pacientu nekā paredzēts normatīvos?

— Dažreiz, jā. Taču ārstam būs grūti tik daudz pacientu aprūpēt. Būs garas rindas un pazemināsies kvalitāte. Pati loģika, pati ārsta apziņa darbojas pret pārlieku pacientu daudzumu. Pirmā koncepcija, kuru savulaik izstrādāja, norādīja, ka vienam ģimenes ārstam būtu ieteicams sešsimt pacientu. Mūsu asociācija uzskata, ka šis skaitlis varētu būt 1400. Bet 2000 un 2200 ir pārspīlēts skaitlis. Starp citu arī perspektīvajos plānos ir vienam ģiemenes ārstam paredzēts 1400–1800 pacientu.

Nauda tiek iedalīta uz iedzīvotāju, nevis ārstu skaitu. Un jo ārstu būs vairāk, jo mazāk viņiem būs naudas. Nauda iet līdzi pacientam. Ja ārstam ir vismaz 1200 pacientu, tad ārstam var būt mēnesī 100–200 latu alga. Taču tas ir vidējs aprēķins. Nevis tas, ko teicu sākumā, ka laukos ārsts, kurš nedara gandrīz neko, saņem algā tūkstoti latu, turpretim pilsētās ārsts, kurš dara daudz, var saņemt labi ja simt latus mēnesī.

— Varbūt atgādiniet, pirms cik gadiem jūs kļuvāt par ģimenes ārstu?

— Pirms gadiem četrpadsmit, vēl bijušās Padomju savienības laikā. Tad vēl gan nebija tāda formulējuma — "ģimenes ārsts". Es biju, kā krievu valodā saka: "cfvjpdfytw". Pats sev piešķīru šo nosaukumu. Zinājām, ka ārzemēs tādi ir, taču īsta priekšstata par ģimenes ārstu nebija. Bet 1991.gadā sertifikātus saņēma pirmie trīs ģimenes ārsti. Vēl pirms atestācijas es strādāju par ģimenes ārstu bez sertifikāta.

— Vai nebija žēl aiziet no ķirurga darba?

— Nebija žēl. Ķirurga darbs ir smags, tas saistīts ar nakts dežūrām, ar nervozēšanu, stresiem. Alga maza. Ja ķirurgam tuvojas piecdesmit gadu vecums, tad par to visu ir jāpadomā. Gan pacientu dēļ, gan savas veselības labā. Tolaik pazīstamam ekonomistam lūdzu, lai viņš uztaisa modeli manai varbūtējai privātpraksei. Taču izrēķinājām, ka ķirurgam privātpraksei ir nepieciešams ļoti daudz naudas. Viņš teica, ka es varētu kļūt par ģimenes ārstu, jo ārzemēs tādi ir. Laukos kādreiz biju strādājis, un tur jau bieži vien nācās būt ne vien ķirurgam, bet arī bērnu ārstam, ginekologam un terapeitam. Pieņēmu šo domu par ģimenes ārstu. Kad bija jau pirmie trīs sertificētie ģimenes ārsti, tad nodibinājām mūsu "partiju" — Ģimenes ārstu asociāciju. Tagad asociācijā ir jau pāri par tūkstoti sertificētu ģimenes ārstu, taču no viņiem šajā jomā gan strādā tikai kādi septiņi simti.

— Pacienti jūs var meklēt un atrast jebkurā diennakts laikā jebkurā vietā?

— Protams. Man, tāpat kā maniem četriem kolēģiem, ar ko šajā klīnikā kopā strādājam, ir mobilais telefons. Vienmēr mēs viens otru varam aizvietot, ja pacients kāda iemesla dēļ nevar sazvanīt mani vai manu kolēģi. Mēs vienmēr interesējamies par savu kolēģu pacientiem, tādēļ neviens pacients nekad nepaliek bez palīdzības.

— Naktīs pacienti bieži zvana?

— Nē. Jo ir ļoti liela priekšrocība, ja ģimenei ir savs ārsts, ar kuru var kontaktēties jebkurā laikā. Svešs ārsts pa telefonu sniegt konsultāciju neuzņemsies, jo tas ir visai liels risks. Bet savam pacientam, viņu labi pazīstot, zinot viņa veselības stāvokli, varu pa telefonu pateikt, ko darīt, kādas zāles dzert, līdz brīdim kamēr aizbraukšu apskatīt. Es pat bieži vien zinu, kādas manam pacientam mājās ir zāles, kuras viņš varētu lietot. Tāpat zinu, kura mamma prot novērtēt pati bērna stāvokli un kura to neprot. Zinu, kura daudz uztraucas par katru sīkumu, zinu, kura ir adekvāta.

— Vakcinēties pret kādu saslimšanu pareizāk būtu ģimenes ārsta klīnikā vai Infektoloģijas centrā?

— Infektoloģijas centrā potēšana ir komerciāla manipulācija. Tur jebkurā diennakts laikā var vakcinēties un par to, protams, jāmaksā. Bet no kura lauku rajona kāds brauks uz Infektoloģijas centru, lai vakcinētos!? Latvijā ir firmas, kuras, lai izplatītu savas vakcīnas, organizē brigādes, kas brauc pa iestādēm un nehigiēniskos apstākļos cilvēkus potē. Bet tas nav normāli un tā nedrīkstētu būt! Jo bieži vien šādos apstākļos nav ārsta, kas pacientu apskata, lai noteiktu, vai viņu drīkst vakcinēt. Potēšana ir nopietna iejaukšanās cilvēka organismā. Jo radīt imunitāti ar preparātu, kas var izraisīt alerģiju vai kādas citas parādības, nav nemaz tik viennozīmīgi. Es, piemēram, savam pacientam, kurš nedrīkst ēst olas, nedošu pretgripas vakcīnu. Bet vai šādās izbraukuma vakcinācijās kāds interesējas par tādām detaļām! Potēšanu, manuprāt, drīkst izdarīt tikai ģimenes ārsts. Jo viņš zina, kam viņš to dara un vai drīkst šim cilvēkam to darīt. Ja cilvēks vakcinēsies citur, sarežģījumus (kuri, lai gan ne bieži, taču mēdz būt) nāksies ārstēt ģimenes ārstam.

— Kādam, jūsuprāt, ideālā variantā jābūt ģimenes ārstam?

— Vispirms viņa darbības vietai jāatrodas iespējami tuvu saviem pacientiem. Lai pacientam nebūtu jāmeklē sev pieņemamu, gudru ģimenes ārstu tālu no savas dzīvesvietas. Kvartālā ir ģimenes ārsts, un visi kvartāla iedzīvotāji ļoti mīl savu ģimenes ārstu. Kā mazā pagastiņā, visi iet pie viņa. Ģimenes ārsts noteikti brauc ar lepnu mašīnu un staigā vislabākos uzvalkos vai kostīmos. Vecie ārsti savulaik teikuši, ka ārstam jābrauc ar labāku automašīnu nekā viņa pacientiem un jāvalkā dārgāki uzvalki nekā viņa pacientiem. Pacienti tad viņu cienīs. Bet, ja ārsts savas mājas pagalmā, citiem redzot, slaucīs ielu, pacienti diezin vai pie viņa gribēs iet. Pacientam ārsts asociējas ar kaut ko ļoti tīru, aristokrātisku, un šis tēls ārstam ir jāsaglabā un jārespektē. Ārstam ir jābūt komunikablam, un viņš nedrīkst būt iedomīgs, lai pacients viņam uzticētos. Kvartālā arī bērniņi pazīst ārstu, un ārsts, savukārt, sastopot bērnu, var apvaicāties, vai iesnas viņam ir pārgājušas. Ārsts šajā kvartālā ir savs cilvēks.

Armīda Priedīte,

"LV" informācijas redaktore