Kad ilgstoši stāvēts vienā punktā

Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas konferencē

Aizvadītajā gadā nāca klajā ekonomikas doktora, Biznesa augstskolas “Turība” asociētā profesora Staņislava Keiša un Balvu rajona padomes izpilddirektora Andra Kazinovska pētījums “Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas problēmas Latvijā”. Tas nosūtīts domu apmaiņas veicināšanai visām Latvijas pašvaldībām. Līdz ar Reģionālās attīstības likuma pieņemšanu un spēkā stāšanos šā gada aprīļa sākumā viedokļi un diskusijas par reģionālās attīstības jautājumiem kā Eiropas, tā Latvijas mērogā iegūst jaunu rezonansi. Apspriešanā aktīvi iesaistās arī pašvaldības un reģionālās attīstības aģentūras. Saredzot reģionu un to pārvaldes struktūru modeļa izveidē veidu, kā līdzsvarot un veicināt Latvijas reģionu attīstību, pašvaldības piedāvā savas pozīcijas un tiešu līdzdalību. Izdevuma autori bija reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas konferences ierosinātāji.

Konferences ievadā uzrunu teica īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš. Viņš neslēpa, ka priekšvēlēšanu laikā politiskās partijas noteikti solīs rūpēties par Latvijas lauku ļaudīm, pašvaldībām un vēlmi sekmēt reģionālo reformu. Taču solījumu pārtapšana reālos darbos iespējama vienīgi tad, ja būs izprasti pašreizējo neveiksmju cēloņi un pārvarēti ierastie stereotipi. “Viens no tiem — valsts varas centralizācijas tendences, atklāti neizteiktas bažas, ka spēcīgas vietējās un reģionālās pašvaldības apdraudēs centrālās varas monopolu sadalīt resursus — budžeta līdzekļus, investīcijas, Eiropas Savienības (ES) fondu naudu. Pieaug plaisa starp valsti un iedzīvotāju, valsti un uzņēmēju. Politiķi riskē vismaz ar protesta vēlēšanu neprognozējamajiem rezultātiem,” teica J.Krūmiņš. Runas neatbilst darbiem, tostarp funkciju deleģēšana, koncesiju mehānisma ieviešana, kam pretī joprojām tiek uzturēta centralizēta valsts pārvaldes tendence. Kā vēl vienu šķērsli J.Krūmiņš minēja ierasto ekonomisko domāšanu reģionālajā politikā, neizprotot tās pamatideju — ieguldīt naudu tajās nozarēs, kur atpalicība ir vislielākā. Tāda ir arī ES strukturālo fondu izmantošanas politika.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Konferencē: Biznesa augstskolas “Turība” asociētais profesors ekonomikas doktors Staņislavs Keišs; īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš (augšējos attēlos); Balvu rajona padomes izpilddirektors Andris Kazinovskis; Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta vadītājs Jānis Ruško (apakšējos attēlos)

Ministrs aicināja cerēt uz iespējamo un darīt to, kas ir iespējams. “Paturot prātā vīziju par reģionālajām pašvaldībām, darīsim visu, lai celtu plānošanas reģionu kapacitāti.

Es nebūt neceru, ka politiķi, valdība un arī mēs paši pārvarēsim bailes no decentralizācijas, šaubas par reģionalizāciju, kā arī ekonomiskās domāšanas šablonus. Tomēr jau tagad es nešaubos par atsevišķu attīstības aģentūru spēju strādāt ar Eiropas Savienības pirmsstrukturālajiem un strukturālajiem fondiem. Bažas drīzāk rada par reģionālo politiku atbildīgo centrālo institūciju nespēja tikt galā ar šādas politikas izstrādi un ieviešanu.”

Par atspēriena punktu reģionālās attīstības padomēm ir jākļūst otrā līmeņa pašvaldībām. Ir jāizmanto e—pārvaldes, pakalpojumu sniegšanas punktu un elektronizācijas iespējas. Par smagāko darbu ministrs uzskata reģionālās politikas īstenošanas un līdz ar to valsts un fondu finansējuma nodošanu reģionālo attīstības aģentūru pārziņā. Kā ministrs, kas ciena un mīl savu valsti un pašvaldības neatkarīgi no to stipruma, vājuma vai bagātības pozīcijām, J.Krūmiņš izteica pārliecību par valsts pārvaldes reformas un reģionālās attīstības ministrijas izveidi. Savukārt, lai respektētu iedzīvotāju un likuma intereses pašvaldību līmenī, izskanēja priekšlikums izveidot valsts reģionālā ombudsmeņa institūciju.

Balvu rajona padomes izpilddirektors Andris Kazinovskis savā runā pievērsās reģionu izveides pamatojumam Latvijā, balstoties uz Eiropas Savienības darbības principiem un reģionālo politiku. Viņš norādīja uz vairākām aktualitātēm, kādēļ Latvijā nepieciešami reģioni. Viena no tām ir saistīta ar Latvijas reģionu nevienmērīgo attīstību pēdējos desmit gados, par to uzskatāmi liecina pēdējo gadu statistika. Reģionu izveidi sekmē arī pielāgošanās integrācijas procesiem Eiropas Savienībā. Veidojot Latvijas izaugsmes modeli, svarīgs priekšnoteikums ir sekmīga reģionālā reforma kompleksā ar valsts pārvaldes un administratīvi teritoriālo reformu. Ilgtermiņā tas nodrošinātu visas Latvijas valsts teritorijas līdzsvarotu attīstību.

A.Kazinovskis norādīja, ka pieminētais triju reformu komplekss savu mērķi sasniegs tikai tad, ja tiks izveidoti stipri reģioni, paplašināti pašvaldību mērogi un pabeigta valsts pārvaldes struktūras demokratizācija. Izskanēja aicinājums no padomju laikiem mantoto valsts centralizēto vadības modeli aizstāt ar publiskās pārvaldes modeli. A. Kazinovskis atgādināja, ka joprojām nav konkretizēta reģiona definīcija.

Eiropas Reģionālās asamblejas (AER) dotā definīcija ir šāda: “Reģiona nosaukums ir jāattiecina uz tādu pārvaldes līmeni, kas atrodas tieši zem centrālās valdības, kuram ir politiska pārstāvniecība, ko garantē ievēlētās reģionālās padomes pastāvēšana, vai, ja tas neizdodas, tam ir asociācija vai valde, ko vietējās varas instances, kas atrodas vienu pakāpi zemāk, ir izveidojušas reģionālajā līmenī.” Šīs definīcijas mērķis ir nedot iespēju reģionalizācijas pretiniekiem izmantot reģionālas terminoloģijas neprecizitātes, lai sniegtu nepareizu informāciju un uzturētu savus argumentus pret reģionu veidošanu, kā arī novērst pārpratumus, kuri rodas, nepareizi lietojot reģiona nosaukumu pirmajā — pāri nacionālo valstu valdībām stāvošajā ES — līmenī un trešajā — ES valstu reģionu — līmenī. Abiem šiem līmeņiem ir liela līdzība vairākās attīstības jomās. Runātājs arī atgādināja to, ka saskaņā ar NUTS (teritoriālo vienību statistikas nomenklatūra) nomenklatūru Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Centrālā statistikas pārvalde 1999. gada 30. martā parakstīja protokolu, lai nodrošinātu ES reģionālās statistikas mērķiem vienotu teritoriālo vienību iedalījumu, kurā akceptēts, ka Latvijā: NUTS 1 līmenis ir vienāds ar NUTS 2 un atbilst visai valsts teritorijai; NUTS 3 līmeni veido 5 reģioni; NUTS 4 – 26 administratīvie rajoni un 7 republikas pilsētas; NUTS 5 veido 7 novadi, 473 pagasti, 70 rajonu un 7 republikas pilsētas.

Taču abu valsts institūciju parakstītajā protokolā statistikas vajadzībām piedāvātais Latvijas teritoriāli administratīvais iedalījums ES reģionālās politikas kontekstā nerada priekšnoteikumus ilglaicīgai un līdzsvarotai visas valsts teritorijas attīstībai, jo neparedz tādu reģionu izveidi, kas atbilstu Eiropas Reģionālās asamblejas dotajai reģiona definīcijai.

Analizējot plānošanas reģionu izveidi, A.Kazinovskis norādīja, ka to galvenais trūkums ir reģioniem liegtā iespēja sadarboties, konkurēt savā starpā un starptautiskajā mērogā par finansu resursu papildu piesaisti labāku projektu izstrādē. Plānošanas reģionu izveides gadījumā šī loma ir atvēlēta centrālajai valdībai. Nenotiks arī sadarbība starp mūsu un Eiropas valstu reģioniem, no tā cietīs gan reģionālā, gan valsts attīstība kopumā. Pareizais risinājums būtu reģionu izveides procesā Latvijā uz plānošanas reģionu bāzes izveidot administratīvos reģionus. Tas nozīmē, ka ir jāatsakās no aizsāktās 5 neperspektīvo plānošanas reģionu izveides un jāpāriet pie (4+1) administratīvajiem reģioniem atbilstošas normatīvās bāzes sagatavošanas. Viņš norādīja, ka ir jānosaka NUTS 1 līmeņa atbilstība visas valsts teritorijai. NUTS 2 līmeni veido (4+1) reģioni (Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale un Rīga).NUTS 3 līmeni Latvijā pagaidām atturas veidot, bet NUTS 4 līmeni nav paredzēts veidot, savukārt NUTS 5 līmeni veidos novadu pašvaldības.

Tā kā reģionālās struktūras var nodrošināt līdzsvarotu attīstību un demokrātisku pārvaldi, uzņēmējdarbības attīstību, risku sadalīšanu un līdzsvarošanu, ir jāsekmē varas nodošana zemākajiem pārvaldes līmeņiem. Lai to panāktu, ir jāveido konkurētspējīgas reģionu pārvaldes struktūras, kuras nodrošinās ekonomisko, sociālo un teritoriālo sasaisti.

A.Kazinovskis izteica pārliecību, ka reģionu pārvaldē jāizmanto policentriska reģiona modelis. Pretējais — monocentriska reģiona — modelis kopē centralizētas valsts pārvaldes modeli. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka tiks sekmēta vienīgi reģionu centru attīstība. Policentriskais modelis paredz valsts un reģionālo institūciju vienmērīgu izvietošanu visās reģiona pilsētās un pašvaldību centros. Tas pavērs iespējas veidoties jauniem industriālajiem centriem, kuri sekmētu arī iedzīvotāju nodarbinātību.

ES reģionālā politika tiek realizēta, izmantojot strukturālo fondu līdzekļus, kurus saņem reģioni. Partnerattiecības starp ES un reģioniem ir vērstas uz to, lai padziļinātu reģionu un vietējo pašvaldību sadarbību, kuru neierobežo nacionālo valstu robežas. To paturot kā pamatnosacījumu, Latvijā visdrīzākajā laikā ir jāizveido 5 (4+1) pašvaldību (administratīvie) reģioni, kuri saskaņā ar “Eurostat” klasifikāciju tiek atzīti par NUTS 2 reģioniem. Kā ceļš uz to tika nosaukta administratīvo reģionu robežu noteikšana, to pārvaldes institūciju izveide, nosakot gan veicamās funkcijas, gan finansējumu, visbeidzot — statistikas uzskaites nodrošināšana atbilstoši NUTS 2 reģionu prasībām.

S.Keišs pieskārās reģionālās reformas nostādnēm saistībā ar valsts attīstību. Saskaņā ar 2000.gada statistikas datiem tika analizēta situācija Latvijas reģionos dažādos attīstības rādītājos, tostarp iekšzemes kopprodukta īpatsvars, rūpniecības sadalījuma kopapjoms, nefinansu investīcijas, ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits, reģistrētā bezdarba rādītāji. Situācija liecina par salīdzinoši augstiem rādītājiem Rīgā un 3 līdz pat 10 reizes zemākiem Latvijas reģionos. S.Keišs norādīja uz nepārdomātu politiku valsts pārvaldes institūciju izvietošanā reģionos. Pastāv liela nesakritība pat vienas ministrijas pārvaldītajās nozarēs. Tā, piemēram, Labklājības ministrijas pārziņā ir 8 reģionālās slimokases, 10 vides veselības centri, Tieslietu ministrijas — 5 tiesu apgabali, 11 naturalizācijas pārvaldes, Uzņēmumu reģistra 9 reģionālās nodaļas. Rodas jautājums: kā iespējams veidot statistiku un izdarīt secinājumus, ja statistikas iztrūkums atsevišķās jomās jau licis sevi manīt?

Eiropas Savienības kontekstā S.Keišs piedāvāja apskatīt salīdzinoši mazāko ES dalībvalstu un kandidātvalstu dalījumu reģionos saskaņā ar “Eurostat” lietoto NUTS klasifikāciju. Tā, piemēram, NUTS 2 reģioni teritorijas lieluma ziņā aptuveni Latvijai līdzvērtīgās valstīs, piemēram, Īrijā, ir 2, Nīderlandē — 12, Čehijā — 8, Slovākijā — 4; mūsu valsts ir noteikusi, ka tā būs viens vienots reģions. Salīdzinājumā ar citām ES kandidātvalstīm Latvijai ir viens no zemākajiem iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājiem, procentuāli no ES vidējiem rādītājiem tas ir 27,7%, Lietuvai — 31%, Igaunijai — 37,2%. Augstākie rādītāji ir Kiprai — 79,3% un Slovēnijai — 68,8%. Lai gan pēdējos divos gados Latvijā IKP ir krietni palielinājies, rezultātu kāpums izpaliek. Kā vienu no iemesliem S.Keišs minēja to, ka trūkst reģionālo struktūru, kas sagatavotu un realizētu projektus no ES reģionālajai politikai novirzītajiem pirmsstrukturālajiem fondiem.

Par valsts teritoriālo iestāžu reģionalizāciju runāja Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta vadītājs Jānis Ruško. Atsaucoties uz pasaules vadošo teorētiķu atzinumiem par valsts kā sarežģītākās sistēmas pārvaldes organizāciju, viņš norādīja, ka valstī atgriežas stratēģiskā plānošana. Par to liecina vairāki valdībā apstiprināti dokumenti. Viens no tiem — līdz 2007.gadam ieviest paredzētā pakalpojuma elektronizāciju (e—pārvalde). Administratīvi teritoriālās reformas iestrādes paredz pakalpojumu centru izveidi un pieejamību attiecīgās apvienotajās pašvaldībās, savukārt valsts pārvaldes līmenī valsts pakalpojumiem ir “jānāk atpakaļ”.

“Bieži iedzīvotāju neapmierinātība ar pašvaldību ir saistīta ar valsts pārvaldes sniedzamo pakalpojumu nepieejamību. Iedzīvotāju atmiņa ir korporatīva — agrāk visu vajadzīgo varēja nokārtot rajona centrā, tagad aina ir gluži citāda,” teica J.Ruško. Viņš arī norādīja, ka valsts pārvalde ne tik daudz ietaupa vai zaudē naudas līdzekļus, izveidojot kādu no struktūrvienībām, bet gan ietekmē tautsaimniecību, uzņēmējus un iedzīvotājus.

Valsts pakalpojumu saņemšana nav apgrūtināta republikas nozīmes pilsētās, taču ir teritorijas, kur pēc pakalpojumiem iedzīvotājiem jādodas uz 5 dažādiem reģioniem. Kā piemērs tika minēts Gulbenes rajona iedzīvotājs, kam dažādu valsts teritoriālo iestāžu pakalpojumi jāmeklē Valmierā, Rēzeknē, Rīgā, Madonā, Gulbenē. Lai gan izveidotajās iestādēs ir ieguldīti līdzekļi ēku sakopšanā, telpu pielāgošanā un remontā, ieguvumu, ja mēģinātu vienkāršot valsts iestāžu teritoriālo sistēmu, būtu nesalīdzināmi vairāk. Kā Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts, tā Latvijas Pašvaldību savienība un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pauž vienotu nostāju — šobrīd ir būtiski valstī noteikt plānošanas reģionus un apstiprināt to robežas, kā arī vienlaikus un tādās pašās robežās apstiprināt valsts pārvaldes reģionus. “Tādā situācijā, kāda ir pašreiz, nav iespējams izvērtēt pieņemto lēmumu ieguvumus vai zaudējumus. Dažādie lēmumi, kas darbojas dažādos mērogos, nedod nekādu skaidrību par notiekošo,” uzsvēra J.Ruško.

Konferences debatēs uzstājās ar reģionālās attīstības jautājumiem vistiešākajā sasaistē esošie valsts, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju darbinieki. Pavisam nesen pie Finansu ministrijas izveidotās Reģionālās politikas un plānošanas pārvaldes vadītājs Ivars Gaters uzsvēra, ka ziņojumos dzirdētā informācija ir gan plaša un daudzpusīga, gan vairāku diskusiju vērta. Taču, runājot par reģionālās administratīvi teritoriālās reformas problēmām un meklējot to risinājumus, vispirms ir precīzi jādefinē un jāizskaidro pamatvērtības, jēdzieni.

“Vai mums ir skaidri reformas mērķi? Tā nedrīkst būt pašmērķis! Mēs runājam par reģionālo administratīvi teritoriālo reformu (ATR) brīdī, kad par to minēts vienīgi ATR likumā ierakstītajā pantā, kurš nosaka, kādus atsevišķus likumus izstrādāt reģionālo pašvaldību veidošanā. Tikai diskusiju līmenī norit vietējā administratīvi teritoriālā reforma. Es tiešām nezinu, par ko mēs runājam nosaukumā “Reģionālā administratīvi teritoriālā reforma”. Tādēļ rodas secinājums, ka mums sākotnēji ir jānoskaidro, ko saprotam ar dažādiem jēdzieniem, terminiem. Un atslēgas vārds ir “reģions”,” tā I.Gaters. Viņš arī norādīja, ka ES Reģionālās asamblejas dokumentos skaidrotais reģiona nosaukums ir viens no daudzajiem. Kas ir reģionālās pašvaldības, ja ir uzsākta diskusija par to izveidi, kad nav skaidrības par vietējo pašvaldību likteni? Ko nozīmē valsts pārvaldes reģionālās struktūras, kas ir plānošanas reģioni? Viņš aicināja būt modriem terminu izmantošanā, jo to lietojuma nepareizs vai neprecīzs tulkojums var radīt ķēdes reakciju turpmākiem neizpratnes gadījumiem.

Latgales attīstības aģentūras (LAA) direktore Inga Goldberga runāja par līdzšinējo pieredzi reģionālās attīstības izpratnē un realizācijā Latgalē, uzsverot vienprātības un vienošanās principa prioritāti. LAA ir sabiedriska organizācija, kuru dibinājušas Latgales pašvaldības. Tā tika izveidota, pastāv un darbojas bez jebkādiem augstākā likumdošanas vai normatīvo aktu līmenī pieņemtiem dokumentiem. Tai nav nekādu pastāvīgu funkciju, darbība tiek organizēta galvenokārt pēc pašvaldību pieprasījumiem. I.Goldberga izteica minējumu, ka, iespējams, Latvijā nav vajadzīga vienota reģionālā sistēma. Lai mainītu situāciju kādā reģionā, nepieciešama atsevišķa pieeja, projekti, īpaši izveidota aģentūra, kā tas ticis darīts, piemēram, Īrijā. Situācijas izmaiņas nenosaka ne kādas institūcijas izveide, ne likuma pieņemšana. Ir jābūt skaidrai politikai, ko līdz ar tās ieviešanu panākt.

Rīgas reģiona attīstības padomes Tehniskās komitejas priekšsēdētājs un Rīgas rajona Plānošanas un attīstības pārvaldes priekšnieks Ojārs Kligins aicināja ar reģionālo attīstību saistītās institūcijas nopietnāk pievērsties šim sarežģītajam jautājumam, piezīmējot, ka līdzšinējais veikums vairāk vērsts uz emocijām. Viņš ierosināja pieņemt lēmumu, kas noteiktu plānošanas reģionu robežu atbilstību rajonu robežām. Līdzīgs priekšlikums bija arī jautājumā par jauno novadu izveidošanu — balstīties uz esošo rajonu robežām. O.Kligins norādīja, ka, gatavojot projektus, nevajadzētu strikti norobežoties ar viena plānošanas reģiona ietvaru: “Katram projektam ir savs izplatības areāls.” Kā nepamatotus viņš nosauca ATR kritērijus — attālums līdz novada centram un iedzīvotāju minimālais skaits novada izveidošanai.

Kuldīgas domes priekšsēdētājs Edgars Zalāns uzsvēra, ka reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas galvenais kavēklis ir “ilgstoša stāvēšana uz vietas vienā punktā”. Tēlaini reformas gaita tika salīdzināta ar kukaiņu lidošanu ap spuldzi, gaidot, kad izslēgs gaismu. “Manī ir iestājies tāds kā panīkums. Ik pa laikam sev vaicāju: ko tad vēl teikt. Runāt par to, cik Latvijā jābūt reģioniem — pieciem, deviņiem vai vēl vairāk — ir lieki. Ir skaidrs — Latvijā jābūt pieciem tieši vēlētiem reģioniem, to funkcijām un kompetencēm atbilstošai finansu struktūrai,” teica I.Zalāns. Viņš teica, ka reģionu izveide nav uztverama kā pašmērķis, bet gan kā valsts konkurētspējas palielināšanas līdzeklis Eiropas un pasaules mērogā. Visiem procesā iesaistītajiem dalībniekiem ir jābūt vienotiem mērķa sasniegšanā. “Reģions ir koordinēta kopdarbība visu partneru attīstības virzienā. Manā izpratnē, lauku attīstība ar īslaicīgu to dotēšanu ir mīts. Ilgākā laikā lauki degradējas, saņemdami finansējumu ar vienreizējām programmām. Attīstības virzienā pilsētām un laukiem ir jābūt nesaraujami saistītiem,” norādīja I.Zalāns. Viņš aicināja izvirzīt mērķi un pakāpeniski virzīties uz priekšu — plānošanas reģioniem pakāpeniski nodot funkcijas un finansējumu un nonākt pie vēlētām reģionālajām pašvaldībām.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore

ES 6 mazāko dalībvalstu un 12 kandidātvalstu teritorija un iedzīvotāju skaits

Nuts 1 — lieli valsts sociālekonomiski reģioni, kas grupē kopā pamatreģionus

Nuts 2 — valsts pamatreģioni reģionālai politikas īstenošanai un analīzei

Nuts 3 — valsts reģioni reģionālo pasākumu veikšanai

Nuts 4, Nuts 5 — nacionālo valstu likumdošanā noteiktais administrat. terit. iedalījums