Par nodokļiem un sabiedrību

Par kādu iespēju iedzīvotāju noslāņošanās samazināšanai mūsu valstī

Dr. oec. Malda Jaunzeme, Dr. oec. Rita Oškalne, Dr. habil. oec. Andris Sproģis — “Latvijas Vēstnesim”

Makroekonomiskie rādītāji Latvijā — iekšzemes kopprodukts uz vienu Latvijas iedzīvotāju, strādājošo vidējā darba alga, vecuma pensiju vidējais apmērs, ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli un citi rādītāji, kuri raksturo iedzīvotāju dzīves līmeni, — kopš 90. gadu vidus lēni, bet stabili pieaug. Tajā pašā laikā Latvijā plaisa starp nabagajiem un bagātajiem padziļinās.

Par nevienlīdzību ienākumu sadalē Latvijas sabiedrībā liecina Džini indekss, kas Latvijā turpina pieaugt: 1997.gadā — 0,31, 1998.gadā — 0,32, 1999.gadā — 0,33, 2000.gadā — 0,34. 20% trūcīgāko mājsaimniecību (27% no kopējā mājsaimniecībām piederošo personu skaita valstī) rīcībā 2000. gadā bija 9,2% no visu mājsaimniecību ienākumu masas. Savukārt 20% turīgāko mājsaimniecību (17% personu) rīcībā bija 39% summārā ienākumu apjoma. [3]

Ienākumu nevienlīdzība izraisa patēriņa nevienlīdzību, kas arī pieaug. Reāls patēriņa izdevumu pieaugums 2000. gadā salīdzinājumā ar 1999. gadu bijis tikai 5. kvintiļu grupā (20% turīgāko mājsaimniecību grupējumā pēc patēriņa izdevumiem uz 1 mājsaimniecības locekli). Pirmajās četrās kvintiļu grupās (80% mājsaimniecību) patēriņa izdevumu pieaugums atpalika no cenu indeksa pieauguma. Ļoti iespaidīgs iedzīvotāju noslāņošanās dziļuma raksturojums dots O.Krastiņa pētījumā [1]: “Spriežot pēc tiem labklājības rādītājiem, ko izsaka vērtības izteiksmē, sabiedrības trūcīgākā daļa — 10% — iztiek ar desmito daļu no tā, ko var atļauties sabiedrības 10% turīgāko.”

Latvijā kā cilvēka vajadzību mēru lieto viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību (2000. gadā — 84 Ls).

Līdz 1998. gadam statistikas grāmatās tika publicēta arī krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība (1998. gadā — 56 Ls). Tātad, ja indivīda rīcībā mēnesī nav 84 latu, viņš nevar dzīvot atbilstoši sabiedrībā noteiktajam dzīves standartam. Šādu dzīves standartu nevar nodrošināt ne “vidējais” mājsaimniecības loceklis ( ienākums mēnesī 2000. gadā — 69,19 Ls), ne “vidējais” pensionārs (pensijas vidējais apmērs nestrādājošiem 2000. gadā — 58 Ls). Vienīgi “vidējais” strādājošais ar neto darba samaksu 109 Ls 2000. gadā varētu veidot vidusšķiru, ja viņam neiznīkstošā sabiedrībā nebūtu jāuztur vismaz viens bērns. Kopā ar bērnu arī šis strādājošais ir spiests dzīvot zem noteiktā dzīves standarta.

Mūsu pirktspēja salīdzinājumā ar iedzīvotājiem citās valstīs

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, par vidējo mēneša algu Latvijā var nopirkt 76 kg liellopu gaļas, Somijā 143 kg, Zviedrijā — 161 kg. Ja pirktu tikai pienu, tad Latvijā varētu nopirkt 500 litrus, Somijā — 1,7 tūkst. litru, Zviedrijā — 1,8 tūkst. litru. Kafiju Latvijā varētu nopirkt 20 kg, Somijā — 243 kg, Zviedrijā — 289 kg. Latvijā, caurmērā rēķinot, par algu var nopirkt apmēram piecas reizes mazāk preču un pakalpojumu nekā Zviedrijā un Somijā. Jāatzīmē, ka Somijā, Zviedrijā un arī vidēji Eiropas Savienības (ES) valstīs mazumtirdzniecības cenas pēc valūtas kursa ir augstākas nekā Latvijā.

Novērtējot iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, Eiropas Savienības valstīs tas vidēji ir virs 23 tūkstoši eiro, turpretī kandidātvalstīs ievērojami mazāk, piemēram, Slovēnijā — 16 tūkstoši eiro, Čehijā — 13 tūkstoši eiro, Slovākijā — 11 tūkstoši eiro, Polijā — 9 tūkstoši eiro, Igaunijā — 8 tūkstoši eiro, Latvijā — 7 tūkstoši eiro, Bulgārijā — 6 tūkstoši eiro.

Kāpēc Latvijā ir tik zemi ienākumi, kas tam par cēloni, un kādas tam var būt sekas?

Tā kā Latvijā nav īpašu objektīvu nosacījumu šādai atpalicībai, ir jābūt subjektīviem apstākļiem, kāpēc lielākā daļa tautas dzīvo nabadzībā, bet neliela daļa, tai skaitā arī valdības locekļi, — ļoti lielā bagātībā.

Latvijā vidējā tautsaimniecībā nodarbinātā iedzīvotāja neto naudas ieņēmumi 2001. gadā bija 113 Ls (bruto 155 Ls,) un 2002. gadā tie sasniegs ap 120 Ls uz 1 iedzīvotāju mēnesī. No šiem ienākumiem 2002. gadā ap 41 % patērēs pārtikai, kas ir mazāk nekā 29 Ls mēnesī. Ja iztikas minimuma pārtikas preču grozs 2001. gada decembrī bija 28 Ls, tad 10% iedzīvotāju patērē virs 100 Ls mēnesī, bet viena trešdaļa iedzīvotāju neatliek pat 25 Ls mēnesī.

Vidējais pārtikas patēriņš uz iedzīvotāju Latvijā 2001. gadā bija 28 Ls mēnesī, kas kopā valstī ir virs 0,8 miljardiem Ls, bet kopējais ražotais iekšzemes kopprodukts lauksaimniecībā bija tikai 0,1 miljards latu. Šī lielā starpība norāda vai nu uz lauksamniecības produkcijas ražošanas nelielo apjomu valstī, zemajām pārtikas produktu cenām, lielo materiālietilpību ražošanas procesā, vai arī lielajām izmaksām pārtikas produkcijas pārstrādē. Šo starpību daļēji kompensē arī lauksaimniecības produkcijas imports, t.sk. ar Eiropas Savienības subsidēto produkciju, kas samazināja pārtikas produktu cenas Latvijā un reizē arī peļņas masu Latvijas lauksaimniecībā.

Lai dotu iespēju palielināt pārtikas iepirkumu katram iedzīvotājam, būtu racionāli samazināt pievienotās vērtības nodokli lauksaimniecības produkcijai, kā to dara visās pasaules attīstītās valstīs. Samazinot nepārstrādātai lauksaimniecības produkcijai pievienotās vērtības nodokli no 18% uz 9% vai pat 0%, būtu iespēja palielināt preču iepirkumu uz katru iedzīvotāju vismaz par 5 līdz 10 Ls gadā, vienlaikus palielinot lauksaimniecības produkcijas pieprasījumu par 10 līdz 20 miljoniem latu gadā. Turklāt tas dotu iespēju palielināt arī vietējā ražojuma lauksaimniecības produkcijas noietu ( ja nepalielinātu importu ) un celtu ienākumus lauksaimniecībā nodarbinātajiem.

Tātad, no vienas puses, risinātos lauksaimniecības ienākumu pacēluma līmenis, no otras puses, nodrošinātība ar pārtiku. Ar valdības aktīvu rīcību, sasniedzot ienākuma līmeni uz vienu iedzīvotāju vismaz Lietuvas un Igaunijas līmenī, būtu iespējams paaugstināt lauksaimniecības produkcijas pieprasījumu par 0,116 miljardiem Ls. Ja ienākumu līmeni Latvija paceltu līdz Čehijas vai Slovēnijas līmenim bez būtiska importa palielinājuma, tad pārtikai patēriņš varētu pieaugt vidēji līdz šo valstu līmenim un lauksaimniecības produkcijas pieprasījums Latvijā pieaugtu par vienu trešdaļu. Reizē ar to valdības tuvākās nākotnes uzdevums ir sekmēt ražošanas attīstību, kas celtu ienākumu vidējo līmeni uz vienu iedzīvotāju, līdz ar to veicinātu labāku patēriņa līmeni. Lai paaugstinātu patēriņa līmeni, minimālajai algai 2001.gada cenās jābūt vismaz 120— 130 Ls un vidējai pensijai virs 92 Ls.

Iedzīvotāju noslāņošanās pēc viņu rīcībā esošiem ienākumiem

Mājsaimniecību budžetu pētījumi Latvijā sniedz plašu informāciju par mājsaimniecības locekļu ienākumiem, to struktūru, par faktoriem, kas iespaido cilvēka ienākumu līmeni.

Informācija par ienākuma sastāvu vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 2000. gadā gan kopumā, gan atsevišķās kvintiļu grupās (kvintile — viena piektā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to rīcībā esošā ienākuma lieluma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli) dota 1. tabulā, aiz katra absolūtā lieluma norādot šā ienākuma posteņa īpatsvaru attiecīgajā grupā.

1. tabulas dati nav iepriecinoši. Vairāk nekā 80% iedzīvotāju (5. kvintilē ir 17% no visām mājsaimniecībām piederošo personu skaita) ienākums ir mazāks par pilnu iztikas minimumu. Ļoti niecīgu īpatsvaru ienākumos dod tīrais ienākums no privātās uzņēmējdarbības, amatniecības un lauksaimnieciskās ražošanas. Turklāt abi šie rādītāji pēdējos gados samazinās. Nepavisam par normālu nevaram uzskatīt arī algota darba samaksas un sociālo transfertu īpatsvaru ienākumos. Ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli 5. kvintilē 2000. gadā vairāk nekā 6 reizes pārsniedza ienākumu 1. kvintilē un ir bijis 2 reizes lielāks pat par ienākumu uz vienu mājsaimniecības locekli 4. kvintilē.

Algota darba samaksas īpatsvars mājsaimniecības locekļa ienākumos vidēji visās mājsaimniecībās 2000. gadā bija 58%. 2000. gada oktobrī 46% tautsaimniecībā strādājošo bruto darba samaksa nepārsniedza 100 latu jeb neto darba samaksa — 73,50 latu, ja nav ienākuma nodokļa atlaižu par apgādājamajiem, vai 76,12 latu, ja ir ienākuma nodokļa atlaide par vienu apgādājamo. Tā kā nodarbināto skaits tautsaimniecībā 2000. gadā bija 1038 tūkstoši cilvēku, tad tas nozīmē, ka 477 tūkstoši cilvēku ar ienākumiem no algota darba Latvijā nevarēja nodrošināt sev, nerunājot par apgādājamajiem, pilnu iztikas minimumu. Ļoti zemā darba samaksa arī ir iemesls, ka cilvēkiem ir mazi ienākumi. Tautsaimniecībā kopā visvairāk darbinieku strādājuši ar bruto darba samaksu robežās no 50 līdz 60 latiem (22,4%) un robežās no 100 līdz 150 latiem (20,2%). Strādājošo mēneša vidējā darba samaksa 2000.gadā bija: bruto — 150 lati, neto — 109 lati. [2]

Noslāņošanās pēc iedzīvotāju patēriņa izdevumiem

Pētījumi par mājsaimniecību budžetiem dod informāciju ne tikai par mājsaimniecību ienākumiem, bet arī izdevumiem. 2. tabulā apkopoti dati par atsevišķiem mājsaimniecības izdevumiem vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli visās mājsaimniecībās un vidēji kvintiļu grupās 2000. gadā. Šoreiz gan kvintile ir viena piektā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas augošā secībā pēc patēriņa izdevumu lieluma uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. 20% ģimeņu, kuras ieskaitītas 5.kvintilē, patēriņa izdevumi uz vienu mājsaimniecības locekli vairāk nekā 6 reizes pārsniedza patēriņa izdevumus, ko tērē viens mājsaimniecības loceklis ģimenēs, kuras ieskaitītas 1. kvintilē, kā arī vairāk nekā 2 reizes pārsniedza patēriņa izdevumus vidēji visu mājsaimniecību grupā. 2000. gadā salīdzinājumā ar 1999.gadu gan kopējie patēriņa izdevumi, gan izdevumi pārtikai samazinājās zemnieku saimniecībās un mājsaimniecībās, kurām nav patstāvīgu iztikas līdzekļu avotu — algotas darba samaksas, pensijas u.c. [3]

Vai atšķirība cilvēku ienākumos ir likteņa noteikta?

Katrs cilvēks ir ar noteiktām spējām, fiziskajām un garīgajām dotībām, katrs ir nolikts noteiktos apstākļos — labvēlīgos vai viņam mazāk labvēlīgos, tāpēc atšķirīgas ir arī ļaužu spējas gūt ienākumus. Padomju laikos valsts dažādi ierobežoja strādājošo ienākumu apjomus, nosakot darba samaksas sistēmu, kas nepieļāva krasas atšķirības. Valsts pat ierobežoja dzīvokļu, māju, siltumnīcu utt. platību. Kāpēc? Lai nerastos bagātnieku šķira, lai ierobežoti dabas resursi netiktu izlietoti nevajadzīgi, lai sabiedrība nenoslāņotos un nerastos sociāla spriedze.

Tagad kapitālismā (vai vēl pārejas periodā uz to) valsts vairs nekādi neierobežo savu pavalstnieku vēlmes tikt pie naudas un mantas. Un tagad Latvijā ir bagātnieki un nabagi, nav vidusslāņa. Arī tā sauktajās attīstītajās valstīs ir nabadzīgi cilvēki, piemēram, ASV 1984.gadā 14,4% iedzīvotāju tika klasificēti kā nabagi.

1. tabula

Mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma sastāvs un struktūra vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 2000. gadā, latos [3]

2. tabula

Mājsaimniecības izdevumu sastāvs un struktūra vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 2000. gadā, latos [3]

Turpmāk — vēl