Par Eiropas Savienību kā patvērumu

Latvijas iedzīvotāju attieksmē pret ES un nacionālo identitāti iezīmējas divas pretrunīgas tendences. Šopavasar publicētais “Eirobarometra” pētījums atklāj, ka no visām ES kandidātvalstīm Latvijā ir visvairāk cilvēku, kas sevi nākotnē identificē tikai kā eiropiešus. 8% no simta nav daudz, it sevišķi, ja 39% sevi vispirms identificē ar Latviju un 37% gan ar Latviju, gan Eiropu, tomēr tas ir augstākais cipars 13 valstu vidū. Meklējot tam izskaidrojumu, sociologi sliecas domāt, ka rezultāts uzrāda nepilsoņu - samērā lielas sabiedrības daļas, kas nejūtas piederīga Latvijai - noskaņojumu.

Savukārt kādā citā kvalitatīvajā pētījumā par to, kā cilvēki dažādās valstīs uztver ES, latvieši Eiropas Savienību salīdzina ar Padomju Savienību un neslēpj bailes zaudēt identitāti. “Kas notiks ar mani kā latvieti?” un “Varbūt drošāk ir palikt ārpus ES?” ir jautājumi, ko par Eiropas Savienību uzdod tie, kam tā drīzāk asociējas ar tautām naidīgu veidojumu, kas no Briseles uzspiež savas direktīvas un atņem valstīm teikšanu arvien jaunās politikas jomās.

Lēvenas Katoļu universitātes Filozofijas institūta dekāns beļģis Andrē van de Pute atzīst, ka šāda nedrošības sajūta ir raksturīga veselai sabiedrības daļai gan kandidātvalstīs, gan pašreizējās dalībvalstīs, turklāt gan lielās, gan mazās zemēs. Viņš uzskata, ka šo sajūtu pamatā ir bailes no lielām pārmaiņām pārāk īsā laika sprīdī. “Eiropa daudziem ir uzskatāms piemērs šīm pārmaiņām, kaut gan daudzām no tām patiesībā nav nekāda sakara ar Eiropu.” Viņaprāt, šo pārmaiņu galvenais nesējs ir globalizācija, kas ir ekonomisks fenomens. Ekonomika kļūst aizvien racionālāka, un galvenais tajā ir izdevīgums, līdz ar to ekonomika vienas valsts robežās pamazām izzūd. Ekonomikas globalizācija ir tas, kas cilvēkos rada diskomfortu.

“Paliekot ārpus Eiropas, mazas valstis sevi vēl vairāk pakļauj globalizācijas ietekmei. Domāju arī, ka šo globalizācijas procesu apturēt nevar. Eiropa pat ir patvērums, jo, būdamas kopā, Eiropas valstis var panākt daudz vairāk. Esot ārpusē, vienai valstij nekad nepietiks spēka un ietekmes pretoties globalizācijas ietekmei,” uzskata filozofs A. van de Pute.

Arī Briseles Brīvās universitātes Eiropas Studiju institūta pētnieks Pols Manjete uzskata, ka mazai valstij vienai pašai lielajā pasaules politikā ir vēl grūtāk panākt savu atpazīstamību, kur nu vēl kaut ko ietekmēt sev par labu. P. Manjete uzskata, ka cilvēku bažas par kultūras un identitātes apdraudējumu ES ir mītiskas: “Valodu daudzveidība ES ir stingri aizsargāta, un katras dalībvalsts valoda iegūst ES oficiālas valodas statusu. ES neviens jums neliek runāt angliski vai pieņemt tās vai citas lietas savā kultūrā. Kultūru ES nekādi neietekmē, tieši pretēji - tiek atbalstīta tās daudzveidība. Vienīgais, kas mainās, ir ekonomiskā politika, jo tā ir ES kompetencē.”

“Atšķirības ir totālas,” angļu un franču sabiedrību, kas ES aizvadījušas jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, raksturo abās valstīs dzīvojušais Jūrmalas viesnīcas “Rīgas līcis” direktors Andis Paļeļūns. “Viņi nekad nekļūs viens otram līdzīgi. Mentalitāte un dzīves uztvere ir dažāda. Ja mēs sakām, ka Eiropa mūs nesapratīs, tā jau tāda zemnieciska domāšana, jo arī Eiropā - vai portugālis saprot somu? Vai grieķis īru? Tās ir dažādas tautas, un nemaz nav vajadzīgs līdz galam katru izprast. Vajag sadzīvot,” domā Andis. “Latvieši nezaudē vairāk kā pārējie. To var attiecināt uz visām tautām, un tas notiek visas pasaules, ne tikai ES mērogā.”

Ēst tikai savu zemnieku ražoto pārtiku un noslēgtiem dzīvot tikai savā kultūrā - šīs idejas A. van de Pute uzskata par naivām nacionālistu fantāzijām. Eiropā cilvēki nekad nav bijuši tik bagāti kā šodien, un tas viss nācis ekonomiskās attīstības rezultātā, uz ko pasaule ir virzījusies vismaz pēdējos trīs četrus gadsimtus.

“JAUNĀ AVĪZE”