Par skatu no Melngalvju nama

Melngalvju nama direktors Dr.art. Ojārs Spārītis:

Gribam turēt latiņu pietiekamā augstumā, lai Melngalvju nams netiktu nodeldēts lētas izpriecās. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mūsu publika ir rīdzinieki dažādās to dzīves izpausmēs un vajadzībās. Mūsu viesi ir no visas Latvijas - tās ir ekskursijas no Gulbenes, Baldones, Olaines… Arī bērnu namu un pansionātu iemītnieki, invalīdi, kuri mūsu namā ciemojas par brīvu.

Galerijas telpas, kas vecajā Melngalvju namā kopš viduslaikiem tika izmantotas kā Hanzas tirgotāju noliktavas, pirmskara laikā stāvēja aizplombētas kā neizmantojami bēniņi. Atjaunotajā namā tie veido divus savstarpēji savienotus stāvus ar multifunkcionālu izmantojumu - konferencēm, nelieliem koncertiem, dinejām, pat diskotēkām, ja nepieciešams. Bet pārsvarā tur iekārtotas mākslas izstādes.

Droši var sacīt, ka Melngalvju nams ir augsts Latvijas valsts un Rīgas pilsētas kultūrpolitiskās kvalitātes mērs. Visi Valsts prezidentes un ministru viesi, kuri šeit pabijuši, namu atklājuši kā pilsētas identifikācijas vietu, kultūras simbolu.

Ar savu darbību izejam ārpus Melngalvju nama telpas. Šogad Maijgrāfa svētkos - 4. maijā - visu dienu izdarības Rātslaukumā. Bet 25. maijā “iemīlējušos” vācu uzņēmēju un finanšu elites grupa noslēgs savu Eiropas antīko automobiļu ralliju ar parādi Rātslaukumā. Ieradīsies apmēram 25 auto. Tādus latviešu publika nebūs redzējusi, jo tiks pārstāvēts tas luksusa automobiļu klāsts, kurš nekādi šeit nevarēja būt padomju laikā.

Turpinot iziešanu no Melngalvju nama pilsētas telpā, bez Maijgrāfa svētkiem un Miķeļdienas, domājam atjaunot Rātslaukumā viduslaiku tirgu tradīciju, kā to praktizē Rietumeiropas pilsētas.

Tagad par ko citu. Parks un apstādījumi nav dogma. Ja kaut ko tajā izzāģē, nepieciešams paredzēt vietu stādīšanai. Kad Cigra un Kufalds veidoja kanāla apstādījumus, kociņi tāpat bija mazi, piesieti pie mietiņiem. Šobrīd parks ir ar savu lapotni, kurai ir gan estētiskā vērtība, taču dažkārt tā sākusi traucēt. Parka atjaunošana ir dārznieka meistarības jautājums. Bet mani kā pilsoni vairāk uztrauc Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa pārvietošana skulptūrai nepiemērotā situācijā, ko nespēju novērst pat kā Rīgas domes Pieminekļu padomes vadītājs. Tagad Blaumaņa piemineklis ir estētiska diskomforta objekts.

Pieminekļu politizēšana sākas pirms vēlēšanām, pēc tam notiek “atpolitizēšana”. Piekrītu mākslas zinātnieka Visvalža Peņģerota 20. gadu sākumā izteiktai atziņai - nav otras ar pieminekļiem tik nabadzīgas pilsētas kā Rīga. Jo daudzus no tiem “noslaucīja” Pirmais pasaules karš, citus iznīcināja cenzūra vai muļķība. Ja šobrīd viens privātuzņēmējs ar saviem līdzekļiem cenšas atjaunot pieminekļus, kas Rīgā kādreiz bijuši, tas ir labi. Gribu cerēt, ka atradīsies tikpat ziedot griboši sponsori no pārējās sabiedrības daļas, dāvājot pilsētai kādus Zemdegas, Zaļkalna darbu atlējumus. Varbūt varam cerēt uz tēlnieku simpozijiem, kas atstātu Rīgai paliekošas sabiedriskās tēlniecības vērtības. Tās darītu harmoniskāku mūsu pilsētu.

“RĪGAS BALSS”