Par ebreju tēmas mūsdienīgumu

Dr.hist. Leo Dribins:

Latvijā grāmatas par ebrejiem sāka iznākt XX gadsimta 20. gados. Taču arī šeit tās gandrīz visas bija ar antisemītisku saturu. Zinātniski centās rakstīt tikai pašu ebreju autori: M. Šacs-Aņins, I. Ovčinskis, M. Gercs u.c. - jidiša valodā, savējiem.

Turpretī J. Dāvja, G. Kalniņa u.c. brošūrās un grāmatiņās latviešu lasītājus «baroja» ar Krievijas impērijas politiskās policijas - ohrankas aģentu safabricēto Ciānas gudro protokolu pretebrejiskām atziņām. (Preses slejās gan guva atspoguļojumu arī ebrejiem labvēlīgie autori.) Antisemītiskus aizspriedumus pauda arī latviešu nacionālistiskās publicistikas avangardists Ernests Blanks. Taču, kad nacisti sāka ebreju vajāšanu Vācijā, viņš norobežojās un 1933. gadā brošūrā “Hitlers, žīdi un Latvija” aicināja latviešus atbalstīt ebreju pretestību nacismam. Šo darbu asi nosodīja pērkonkrustieši un citi antisemīti, bet K. Ulmanim tas acīmredzot bijis pieņemams viedoklis. Viņa autoritārā valdība aizliedza antisemītisko grāmatniecību. Toties nacistiskās okupācijas gados antisemītiskie publicisti pilnīgi pārņēma ebreju tēmu savās rokās.

Zinātniskā literatūra par ebreju pagātni un šodienu Latvijā guva zaļo gaismu tikai pēc neatkarīgas demokrātiskas valsts atjaunošanas. Deviņdesmito gadu vidū nāca klajā J. Šteimaņa, B. Volkoviča, M. Vestermaņa, L. Dribina grāmatas par Latvijas ebrejiem, kuras izpirka samērā ātri. Sabiedrības interese bija nepārprotama. Lūzumu galīgi nostiprināja Itakas koledžas profesora A. Ezergaiļa monumentālais darbs “Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944”. Tas pasaulei pierādīja, ka latviešu vēsturnieki seko Rietumu historiogrāfijas sāktajai plašai un patiesīgai Eiropas ebreju katastrofas izpētei un atspoguļošanai, atmaskojot un nosodot nacisma noziegumus. A.Ezergaiļa zinātniskais varoņdarbs bija ļoti kontraversāls, jo vērsās kā pret padomju drošībnieku ierēdniecisko tēzi par «latviešu buržuāzijas vainu», tā arī pret tiem nacionālās vēstures interpretētājiem, kuri vēlējās noklusēt daudzas traģiskās parādības un netieši reabilitēt līdzvainīgos no «savējo» kārtas. Latvijas ebreju tēmā vēl ir neizpētīti un tādēļ neatbildēti jautājumi. Pētījumi noveda mani pie vairākiem pamatsecinājumiem.

1. Latvieši un ebreji savā kopumā nekad nav bijuši savstarpēji naidīgi. Ebreji nekad nav mēģinājuši uzkundzēties latviešiem, kavēt vai nepieļaut viņu garīgo un nacionālo atmodu, savas valsts nodibināšanu un nostiprināšanu. Tie latvieši, kas savā darbībā bija ebreju nāvīgi ienaidnieki, nekad nav pārstāvējuši tautu. Gluži otrādi, viņi nodevuši latviešu nacionālās intereses, kalpojot carismam, nacismam, viens otrs arī staļinismam. Tie ebreji, kas nodarījuši politisku ļaunumu latviešiem, nekad nav bijuši ebreju kopienas pārstāvji. Pat pretēji - viņi ienīduši to vai augstprātīgi ignorējuši, krāpuši, arī denuncējuši savus tautiešus svešām varām īpaši padomju diktatūras laikā.

2. Ebreji kopš savas pirmās ierašanās Latvijā ir veicinājuši šeit tirdzniecības, amatniecības, rūpniecības un finansu dzīves izaugsmi, paši bijuši daudzu saimniecisko pasākumu iniciatori. Viņiem bijusi sevišķi izcila loma medicīnas attīstībā. Ļoti rezultatīva bija ebreju izcelsmes īpašnieku loma Latvijas Republikas tautsaimniecības atjaunošanā 1920.-1934. gadā, parlamentārās demokrātijas periodā. Viņi veidoja Latvijas banku sistēmu, palīdzēja nostiprināt valsts valūtu, radīt stabilo latu.

3. Latvieši līdz pat XX gadsimtam neaplipa ar antisemītisma slimību. To šeit ievazāja no Krievijas un Vācijas. Taču jāatzīst, ka Latvijas brīvvalstī demokrātiskās iekārtas apstākļos 1920. gados pret demokrātiju noskaņotā nacionālistiskā opozīcija spēja izveidot latviešu «nacionālo antisemītismu», kas demagoģiski izmantoja sociālo nevienlīdzību, ebreju uzņēmēju lielās peļņas faktoru, nabadzīgo ebreju segregāto kreisumu, lai ekonomiski nestabilos laika posmos latviešu zināmu daļu (15-20%) noskaņotu pret ebrejiem. Tika izveidots antisemītisko propagandistu aktīvs, kas 30. gados sāka mācīties arī no hitleriešu pieredzes Vācijā. Demokrātija nevēlējās stingri aizsargāt republikas ebreju pilsoņu cieņu no naidu kurinošas kūdīšanas uzbrukumiem. Pēc 1934. gada 15.maija Kārļa Ulmaņa autoritārā valdība gan aizliedza antisemītiskās publikācijas, bet neizravēja to saknes. Antisemītiskie vārdi un izrīcības iegrūda zināmu ebreju jaunatnes daļu komunistiskās opozīcijas rindās, un no tās - viņi nokļuva 1940. gada kolaboracionistu pulkā. Bet pats boļševistiskais kolaboracionisms nebija ebreju roku darbs.

4. Nacistiskās okupācijas gados ne Latvijas ebreji, ne demokrāti nespēja pretoties holokausta zvērībām, bet vietējie pretdemokrātiskie spēki palīdzēja nacistiem īstenot viņu noziedzīgos plānus. Tomēr arī toreiz bija cilvēki, kas pārvarēja šausmu stingumu un centās aizsargāt un glābt citus pilsoņus. Latvijas godu tolaik pārstāvēja Konstantīns Čakste, Žanis Lipke un viņam līdzīgie.

5. No XX gadsimta sākuma Latvijas ebrejus stipri ietekmēja cionisma kustība. Arī padomju režīma laikā tā modināja cilvēku nacionālo apziņu un organizēja viņu repatriēšanos uz savu seno tēvzemi. No Latvijas teritorijas uz Izraēlu 100 gados pavisam devušies apmēram 30 tūkstoši ebreju. Šis process brīvi varēja attīstīties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

6. Latvijas ebreju atdzimusī kopiena atbalstīja latviešu tautas cīņu par nacionālās valsts atjaunošanu. Taču ļoti daudzi šejienes ebreji neticēja latviešu nacionālajām tieksmēm. Bija jāpārvar padomju propagandas radītie stereotipi, kļūdainais priekšstats, ka pilsoniska Latvija neizbēgami būs antisemītiska. Liekas, ka mūsu dienās šis maldīgais pieņēmums ebreju vidē ir tā sarucis, ka nespēj vairs ietekmēt viņu nostāju. Bet latviešu un ebreju saprašanos un apvienošanos Latvijas nacionālā sabiedrībā vēl traucē demokrātijas nekonsekvence. Antisemītisma recidīvi parazitē uz liberālās attieksmes pret ksenofobisku un pseidorasistisku uzskatu paudējiem, viņu izdarību nesodāmību.

Ne reizi vien esmu sastapies arī ar tādu uzskatu, ka, veidojot attiecības ar ebrejiem, nevajagot pārāk akcentēt pagātnes drūmās lappuses. Arī holokausts Latvijā esot jau tāla pagātne, un pārāk bieža tās atgādināšana jeb atcere tikai traumējot mūsdienu paaudzi. Šo nostāju mēģina ietērpt pat pamatnācijas nacionālās cieņas aizsargāšanas ietvarā. Bet kā gan var aizmirst vairāk nekā 90 tūkstošu cilvēku nogalināšanu Latvijā tikai tādēļ, ka viņiem bija zināma etniska izcelsme. Nerēķinoties ar viņu attieksmi pret Latviju un latviešu tautu. Nogalinot arī vairāk nekā tūkstoti Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku. Atņemot Latvijai daļu no tās intelektuālā potenciāla.

Pasaules demokrātiskajās valstīs dominē uzskats, ka attieksme pret holokaustu un tā atceri ir svarīgs demokrātiskās iekārtas pašapliecināšanās komponents. Tas ir arī sava veida kritērijs, kas parāda, cik lielā mērā ir pārvarēta totalitāro un pustotalitāro varu ideoloģijas ietekme, cik patiesa ir vēlme turpmāk iet tikai pa demokrātiskas attīstības ceļu. Un tie darboņi, kuri vēlas noklusēt vai vismaz mazināt holokausta cirsto ļaunumu, pat aicina nedēvēt nacisma klātbūtni par naidīgu spēku okupāciju, nodara Latvijai tikai sliktu. Kaut vai tādēļ, ka Ziemeļatlantijas alianse (NATO) uzņem savā pulkā tikai tādas valstis, kuras ir nosodījušas nacismu un tā noziegumus. Tā pierādot savu izvēli: aizstāvēt demokrātiju.

No Latvijas nākuši daudzu Izraēlas valsts un sabiedriskie darbinieki, piemēram, Jelgavas rabīns un Latvijas Saeimas deputāts M. Nuroks savā laikā bija Izraēlas satiksmes ministrs, rīdzinieks M. Ārens - aizsardzības un ārlietu ministrs, daugavpilietis I. Harels - izlūkdienesta “Mossad” vadītājs.

Ebreju tēmas jaunajiem akcentiem Latvijā ir cerīga perspektīva. Ja iesāktos pētījumus turpinās jauni autori. Tā notiek citās Eiropas valstīs.

“DIENA”