Sirdsdaugava. Likteņupe. Mūsu lepnums un gods

Daugavas nedēļa, ko 15.maijā atklāja Ķegumā, izskanēja šonedēļ, 21.maijā, Katlakalnā

Daugavas fonda Goda balvas laureāte Ruta Andersone; folkloriste Māra Vīksna; Garlība Merķeļa piemineklis Katlakalna kapos Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

“Katrai vietai ir savs lepnums. Un tas prasās saucams vārdā. Daugavas vietas kļūst vērtīgākas, ja tās sauc vārdā. Jo tad tās — piepulcina. Tad mēs nosaucam viņu pienesumu. Mūsu tautas godu vēros pēc mūsu lielo upju krastiem. Sakopsim savu likteņupi? Bet sakopsim arī ziņu par to!” — Tādi bija Imanta Ziedoņa ceļavārdi Latvijas Kultūras fonda izstrādātajai Daugavas programmai un apgādā “Zinātne” izdotajiem “Daugavas rakstiem”. Kultūras fonda Daugavas komisija tapa jau 1988. gadā, un kopš pirmās dienas tās pastāvīgie partneri ir Daugavas ielejas pagastu, pilsētu un novadu iedzīvotāji un pašvaldības. Ik vasaru tiek rīkota Daugavas nedēļa — katrreiz citā vietā, ar citādu programmu un citādiem akcentiem, bet vienmēr ar vienu galveno mērķi — saglabāt, kopt un novērtēt kultūrvēsturisko mantojumu, radīt un celt gaismā jaunas vides kvalitātes. Un ar katru gadu vairāk — apzināt Daugavas krastos dzīvojušo cilvēku likteņstāstus, godināt savu novadnieku veikumu.

“Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem” — šie vārdi pazīstami katram, kas pakavējies pie Garlība Helviga Merķeļa (1769—1850) pieminekļa Katlakalna kapsētā. Pieminekli šim vācu tautības rakstniekam, publicistam un litertūrkritiķim viņa simtajā dzimšanas dienā uzcēla Rīgas Latviešu biedrība.

Piemineklis tika atklāts ar vislielāko godu, klātesot milzīgām ļaužu masām, jo ar savam laikam ļoti drosmīgo publicistiski vēsturisko darbu “Latvieši” un daudziem citiem rakstiem Garlībs Merķelis bija modinājis tautas pašapziņu, sējis brīves sēklu. Par to, ka viņa personība un atstātais mantojums joprojām var būt iedvesmas avots garā možiem ļaudīm, atceres brīdī runāja Ķekavas pagasta muzeja novadpētniecības metodiķa Velta Srazdiņa:

— Garlībs Merķelis parādīja latviešus pasaulei. Bet ne tikai pasaulei. Viņš latviešus parādīja pašiem latviešiem. Un dara to arī šobrīd. Pirms desmit gadiem, kad sāka noplakt mūsu valsts atdzimšanas radītais garīgais pacēlums, es uzdrīkstējos aicināt Latvijas skolēnus rakstīt domrakstus par Garlība Merķeļa darbos skartajiem tematiem, par latvietību cauri laikiem, ar mudinājumu meklēt latvieti sevī un izprast latvieti pasaulē. Cerot, ka šis mudinājums var sasniegt arī savu virsuzdevumu — atrast latvieti sevī un apliecināt latvietību pasaulē. Jau desmit rudeņus Garlība Merķeļa dzimšanas dienā šeit ir pulcējušies jaunieši no visas Latvijas. Tie, kuru rokās ir Latvijas nākotne. Un es ceru, ka ar dievpalīgu izdosies izdot grāmatā labākos skolēnu domrakstus, kas sacerēti šajos desmit gados. Uz šīs ieceres piepildīšanos man ļauj cerēt arī daudzās skolēnu vēstules. Un es šeit gribētu nolasīt dažas rindas no Rudzātu vidusskolas 1998. gada absolventa Raivja Anspaka vēstules. Viņš raksta, ka mācās Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, pašlaik — dienas nodaļas 4. kursā. Paralēli studijām jau kopš 2. kursa viņš arī strādā. Pirmā darbavieta bijusi Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa, un pirmais darbs (Kāda paralēle ar Merķeļa biogrāfiju!) — tiesas sēžu sekretārs. Pēc tam sekojis darbs Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskajā departamentā un pašlaik — zvērinātu advokātu birojā. Un viņš raksta: “Man savā darbā ir nācies saskarties ar visdažādākajām sabiedrībā esošajām negācijām — noziedzību, korupciju, jauniešu problēmām, kas saistītas ar psihotropo un narkotisko vielu lietošanu. Ļoti ceru, ka Jūsu veiktais darbs daudziem jauniem cilvēkiem liks izvēlēties labāku un pilnvērtīgāku dzīves ceļu. Jo vairāk jauniešu pievērsīsies savas tautas un sabiedrības vēsturei un aktuālajām problēmām, jo stabilāka un stiprāka būs gan valsts, gan tauta, gan sabiedrība.”

Novadpētniece Vaida Villeruša turpat netālu zināja parādīt vēl divas pieminamas kapu kopiņas: tur atdusas pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Baumaņa māte un vācu tautības literāts Frīdrihs Johans Baumanis, kas bijis pazīstams publicists un sacerējis arī kapa runas.

Skaista ir vairāk nekā divsimt gadu vecā Katlakalna baznīca, ko projektējis Kristofers Hāberlands. Otrā pasaules kara laikā sabojāts jumts un cietuši iekštelpu rotājumi, taču dievnams bijis cilvēkiem atvērts visos laikos. Ilgus gadus te kā mācītājs kalpojis teoloģijas profesors Roberts Feldmanis, kam pašlaik rit 92. mūža gads. Viņš ap baznīcu iekopis neparastu dārzu ar apmēram trīssimt kokaugu sugām un šķirnēm. Te aug zilganā Engelmaņa egle ar neparasti mīkstām skujām, Korejas ciedrupriede, kas ir viena no pasaules augstākajām priedēm, Japānas dievu koks katsura un tamlīdzīgi retumi. Katra mēneša pēdējā sestdienā te notiek parka kopšanas talkas, bet rudeņos kokaudzētavu darbinieki no visām Latvijas malām brauc vākt reto koku un krūmu augļus un čiekurus sējai.

“Kā nerimst viļņi Daugavā, tā nerimstam mēs spēkā augt” — tā rakstīts 1869. gadā dibinātās Pļavniekkalna sākumskolas karogā. Bērni savu Daugavas un dzimtās puses izjūtu izteikuši gan zīmējumos, gan sagatavotajos priekšnesumos. Viņi piedalās arī Daugavas nedēļas izskaņas sarīkojumā Katlakalna tautas namā.

Lai pateiktu paldies pašiem čaklākajiem darba darītājiem, Daugavas fonds ir iedibinājis gada balvu. Kā pirmā to 1999. gadā saņēma audēja no Jersikas, pēc tam vīru koris “Staburadze” un pērn - skolotāja no Dignājas. Šajos svētkos tika apbalvota skolotāja Ruta Andersone no Ķeguma pilsētas ar lauku teritoriju. Kā svinīgajā brīdī teica fonda prezidents Bruno Otersons, viņa bez citiem labiem darbiem ir krietni pētījusi sava novada vēsturi abos Daugavas krastos un izveidojusi grāmatas par Ķegumu un par Tomi. No sirds apsveicot fonda lēmumu, Vaida Villeruša, kas ir Daugavas komisijas locekle kopš tās dibināšanas dienas, īpaši izcēla laureātes nopelnus savu novadnieku pašapziņas celšanā: “Ruta Andersone pati nāk no senas, stipras dzimtas un savas saknes ir apzinājusi līdz 18. gadsimta sākumiem. Viņas dzimtās Veckaktiņu mājas nekad nav tikušas pamestas, nekad nav bijušas citās rokās. Skolā viņa iekārtojusi brīnišķīgu muzeju ar daudzu skolotāju dzīvesstāstiem un vēstures liecībām. Ar visu savu darbību viņa diendienā ceļ Tomes ļaužu lepnumu par dzimto pusi, saucot kopā arī pasaulē izkaisītos novadniekus. Pašlaik kopīgiem spēkiem tiek celts skaists, balts dievnams, jo Tomes baznīca kara laikā tika sagrauta.”

Ar ļoti vērtīgu dāvanu Daugavas fonds iepriecināja arī citus svētkos dalībniekus un viesus. Tas ir ilgi gaidītais Daugavas ielejas tūrisma karšu komplekts, kas sagatavots un izdots ar Daugavas ielejas pašvaldību, VAS Latvenergo, Valsts zemes dienesta un Zviedrijas vides aizsardzības aģentūras atbalstu. Komplektā ir četras kartes: no Rīgas līdz Lielvārdei, no Jumpravas līdz Jēkabpilij, no Līvāniem līdz Līksnai un no Kaplavas līdz Koškoviciem. Sniegtas pašvaldību, tūrisma informācijas centru, muzeju, pasta nodaļu un citas nepieciešamās adreses un - kopā ar attēliem - lakoniskas ziņas par kartēs atzīmētajām pilsētām, baznīcām, pilskalniem, dižakmeņiem un daudziem citiem objektiem. Piemēram, ja esat nolēmis doties uz Kaplavas pusi, varat izlasīt ziņas par Bragišķu mājām, kur 20. gadsimta 30. gados palaikam apmeties Jānis Jaunsudrabiņš. Par to atgādina piemiņas akmens un ekspozīcija, kur var izlasīt arī rakstnieka teiktos vārdus: “Lielais, gleznainais vārds, kas pats šūpojas un līgojas savos trīs balsienos: DAU GA VA.” Vairākas kultūrvēsturiskās vietas par apskates cienīgiem objektiem kļuvušas tieši ar Daugavas programmas gādību. Tāda ir 13. gadsimta lībiešu vadoņa Ako piemiņas zīme, Baltais krusts virs 14. gadsimtā celtās Sv.Jura baznīcas drupām Salaspilī, vairāk nekā divdesmit dabas un izziņas takas un Piedrujā uzstādītā piemiņas zīme senajiem Daugavas nosaukumiem. Par pašu senāko Dueinas (Dveinas) vārdu teikts, ka to, domājams, vēl pirmsbaltu periodā devušas indoeiropiešu ciltis pirms kādiem 7000 gadiem.

Daugavas komisijā kopš pašiem sākumiem darbojas arī folkloriste Māra Vīksna. Ar šo pusi viņai esot īpašas attiecības, jo tieši te viņa pirmo reizi piedalījusies ekspedīcijā. Tas bijis pirms 34 gadiem, un viņas pirmais vākums bijušas te pierakstītās simt padomju Jāņu dziesmas. Bet šai reizē viņa ļāva ieskatīties Friča Brīvzemnieka vākumā, divās diži senatnīgās grāmatās, kas izdotas 1887. gadā. Un starp čaklākajiem folkloras teicējiem te minēti arī trīs Daugavmalas vīri: skolotājs Jānis Ozols no Seces, stukmanietis Jānis Sproģis un pats ražīgākais pasaku, mīklu, sakāmvārdu un buramvārdu devējs Juris Simenovs, ko barons no viņa dzimtās puses Ķeipenes atvedis uz Doli. Viņš bijis ļoti gaišs cilvēks, darbojies atturības biedrībā “Austra” . Piektā gada soda ekspedīcijas viņa māju ar lielo, bagātīgo bibliotēku nodedzināja un viņu pašu 1906. gadā nošāva. Kā jau Kārlis Skalbe konstatējis, - starp Piektā gada upuriem un dainu vācējiem bija vieni un tie paši vārdi.

Par to, kas ar Daugavas programmu paveikts un kas vēl darāms, runāja projekta vadītāja Elvīra Mantrova, savus ierosinājumus izteica Ķeguma pagasta vecākais Inārs Beļinskis, kā arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore