Dr. oec. Malda Jaunzeme, Dr. oec. Rita Oškalne, Dr. habil. oec. Andris Sproģis — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “LV” 23.05.2002., nr.77

Nabadzība nav tikai ekonomiska, bet arī morāles problēma. Varbūt nabadzība ir neizbēgama? Palūkosimies uz šo jautājumu no morāles viedokļa, ko par to saka lieli humānisti. Māte Terēza apgalvo: “Nabadzība nav liktenis. Nabadzība ir radusies no tevis un manis kā mūsu atteikšanās rezultāts dalīties ar citiem. Dievs nav radījis nabadzību, viņš radīja tikai mūs. Problēma netiks atrisināta, kamēr mēs nespēsim atteikties no mūsu alkatības.” Vai citviet: “Nabadzību rada netaisnas struktūras.”

Indiešu zinātnieks A.Sens, Nobela prēmijas ekonomikā laureāts, apgalvo, ka badu neizraisa tikai dabas stihijas vien, bet ka tā ir ekonomiska un politiska katastrofa, no kuras var izvairīties. Tipiski, ka zemēs, kur no pārtikas trūkuma mirst tūkstošiem cilvēku, patiesībā ir pārtikas uzkrājumi vai arī pietiek naudas tās importam.

Grāmatu grāmatā Bībelē rakstīts (pasvītrojums — aut.): “Jo nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās, bet lai notiktu izlīdzināšana: jūsu pārpalikums tagad lai nāktu par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts: “Kam bija daudz, netapa bagāts, kam bija maz, netapa nabags”” [Bībele: Apustuļa Pāvila otrā vēstule korintiešiem]. Un arī: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā” [Bībele: Apustuļa Pāvila vēstule efeziešiem].

Kristus mācība runā par izlīdzināšanu, domājot brīvprātīgu izlīdzināšanos, dalīšanos labumos ar saviem līdzcilvēkiem. Brīvprātīga, labprātīga došana, dalīšanās ar citiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā, kur valda nauda un vara, ir retums. Lai izaugtu tādi cilvēki, varam tikai pasapņot, kas valstī būtu jāveic izglītībā, audzināšanā (televīzija, prese, grāmatas utt.). Tā vien šķiet, ka vairums līdzekļu un spēku tiek tērēti, lai šāds cilvēks nevarētu izaugt.

Līdztekus ilgstošam audzināšanas darbam valdībai sabiedrības negatīvā noslāņošanās un reizē ar to arī nabadzības problēma jārisina kā ekonomiska problēma. Latvijas valdība 2000. gadā ir pieņēmusi nabadzības novēršanas stratēģiju. Tās mērķis ir panākt, lai līdz 2015. gadam trūcīgo iedzīvotāju skaits nepārsniegtu 10%, bet trūcīgo un mazturīgo personu kopējais skaits nepārsniegtu 25% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Valdības pasākumi šā mērķa sasniegšanai ir saistīti ar indivīda darbaspēju attīstību, viņa izglītošanu, ekonomisko aktivitāšu veicināšanu, tie ir ilglaicīgi un prasa līdzekļus. Zinot, ka nabadzība atražo nabadzību, valdībai nepieciešams īsā laikā mazināt nabadzību, nepieļaut tālāku sabiedrības noslāņošanos. Un to valdība var izdarīt, izstrādājot nodokļu sistēmu, kas būtu orientēta uz taisnīguma un vienlīdzības principiem. Ar nodokļu palīdzību valsts var samazināt nabadzību divējādi: palielinot nabadzīgo ļaužu ienākumus ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un samazinot nabadzīgo ļaužu patēriņa izdevumus ar pievienotās vērtības nodokli. Ļoti svarīgs ir rādītājs — indivīda nodokļa(–u) īpatsvars viņa ienākumos. Un patiešām jāuzskata par netaisnību, ja šis rādītājs nav atkarīgs no indivīda ienākumu līmeņa. Vai var uzskatīt, piemēram, par taisnīgu, ja cilvēks, kura mēneša ienākumi ir 30 latu, pērkot maizes klaipu, samaksā tikpat lielu pievienotās vērtības nodokli kā cilvēks, kurš var mēnesī tērēt 300 latus?

Šeit būtu vietā minēt Dānijas labklājības formulu: “Nedaudziem nepieder pārāk daudz, un vēl mazāk ir tādu, kuriem pieder pārāk maz.” Dānijas valdība ienākumus no nodokļiem, kas var sasniegt pat 68%, izmanto, lai ar pabalstiem un sociālā dienesta palīdzību mazinātu atšķirības starp turīgiem un ne tik turīgiem.

Ja mūsu valdība ne tikai ar acīm, bet ar sirdi ieskatītos bezkaislīgajos statistikas datos, piemēram, 2. tabulā par patēriņa izdevumiem 2000. gadā, un tiešām spētu izjust, kāda ir cilvēka eksistēšana, ja viņš tērē pārtikai dienā 46 santīmus, izglītībai mēnesī 8 santīmus, veselībai mēnesī 62 santīmus, tad tai būtu jāatzīst, ka tā nedrīkst turpināties, un jāmeklē tūlītēji risinājumi, rīkojot pat konkursus, lai noteiktu un izvēlētos labāko risinājuma variantu.

PVN kā līdzeklis nabadzīgo iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai

Ikviens Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no viņa ienākumiem, pērkot preces un pakalpojumus, kas nav atbrīvoti no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), to maksā 18%.

Gandrīz visās pasaules valstīs, kur iekasē PVN, uz atsevišķām precēm un pakalpojumiem nodokļa likmes ir diferencētas pēc principa: zemākas likmes par standartlikmi ir pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, augstākas par standartlikmi ir luksusa precēm un pakalpojumiem. Īpaši svarīgas preces un pakalpojumi vispār ir atbrīvoti no PVN maksājumiem.

ES valstīs PVN likmes pārtikas precēm un lauksaimniecības produkcijai ir šādas (iekavās norādīta pamatlikme): Somijā — 17% (22%), Īrijā — 12 % (20%), Portugālē — 12% (17%), Zviedrijā — 12% (25%), Itālijā — 10% (20%), Austrijā — 10% (20%), Grieķijā — 8% (18%), Vācijā — 7% (15%), Spānijā — 7% (16%), Beļģijā — 6% (21%), Luksemburgā — 6% (15%), Nīderlandē — 6% (19%), Francijā — 5,5% (20,6%), Lielbritānijā — 2,5% (17,5%).

Tā kā pievienotās vērtības nodoklis nav tiešais nodoklis, tad šeit nav tiešu saistību ar indivīda ienākumiem. PVN ir patēriņa nodoklis. Taču nabadzīgo ļaužu stāvokli ir iespējams uzlabot, nosakot salīdzinājumā ar standartlikmi samazinātas PVN likmes pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem: lielākai daļai pārtikas preču, visnepieciešamākajiem preses izdevumiem, komunālajiem maksājumiem. Turpretī īpašām precēm un pakalpojumiem (luksusa un prestiža, cilvēka veselībai kaitīgām u.tml.) būtu nepieciešams noteikt paaugstinātas nodokļa likmes.

Latvijā pārtikas un bezalkoholisko dzērienu īpatsvars patēriņa izdevumos 2000. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī bija 37,5%, bet kvintiļu grupās šādi: 1. kvintilē — 58,6%, 2. — 48,2%, 3. — 43,8%, 4. — 38,9%, 5. — 25,2%. Tādējādi redzams, cik svarīgi ir samazināt PVN likmi tieši pārtikai.

Kāda varētu būt notikumu attīstība, ja pārtikai noteiktu pazeminātu PVN likmi, piemēram, 5%?

Ja pārtikas preču cenas nemainītos, no šāda pazeminājuma iegūtu tikai pārtikas preču piedāvātājs, nevis pieprasītājs — pircējs. Pazemināt cenas — tas nav raksturīgi. Vienīgais spēks, kas to var piespiest, ir konkurence. Pārtikas preču cenu pazeminājuma gadījumā pieaugtu, kaut nedaudz, pieprasījums pēc pārtikas precēm, uz ko reaģētu piedāvātāji. Mūsuprāt, Latvijā, pazeminot pievienotās vērtības likmi pārtikas produktiem, pārtikas produktu cenas tomēr ar laiku pazeminātos. 3. tabulā dots naudas ietaupījums pārtikai mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli, ņemot vērā faktisko patēriņu 2000. gadā, dažādu procentuālu cenu pazeminājumu gadījumā.

Pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšana pārtikai un tam sagaidāmā cenu samazināšanās pārtikai paaugstinātu ikviena iedzīvotāja, gan trūcīga, gan turīga, dzīves līmeni. Relatīvi lielāks paaugstinājums būtu trūcīgajiem, jo viņu patēriņa izdevumu īpatsvars pārtikai ir krietni lielāks nekā turīgo iedzīvotāju pārtikas īpatsvars patēriņa izdevumos.

Šajā gadījumā iedzīvotāju polarizācija saglabātos, tomēr paaugstinātos vidējais dzīves līmenis un pašu trūcīgāko dzīves līmenis, kas šobrīd ir vissvarīgākais. Pastāvot tik zemam patēriņa līmenim, kāds tas bijis 2000. gadā, ieguvums nav liels pat tad, ja cenas samazinātos par 15%.

Lai precīzāk varētu aprēķināt sagaidāmās dažādu ekonomisko rādītāju (valsts budžeta ieņēmumus no PVN, nopirkto pārtikas preču daudzuma utt.) izmaiņas atkarībā no PVN likmes izmaiņām, jāņem vērā preču pieprasījuma un piedāvājuma līknes.

Aprēķinu būtību paskaidrosim vienas preces gadījumā. Pieņemsim, ka pieprasījuma un piedāvājuma līknes ir taisnes. Pieprasījuma līkni var konstruēt, zinot vienu taisnes punktu D0 un pieprasījuma cenas elastības koeficientu h. Par punkta D0 koordinātēm var ņemt, cik daudz attiecīgās preces un par kādu cenu ir nopirkts kaut kādā atskaites laika periodā (cena P0 ietver sevī pievienotās vērtības nodokli; Ps + PVN = P0). Pieprasījuma cenu elastības koeficienti Latvijā netiek publicēti.

Visbiežāk pieprasījums pēc pārtikas precēm ir neelastīgs: h < 1. Vēl pieņemsim, ka par cenu Ps piedāvātāji ir gatavi pārdot preci jebkurā daudzumā (pieprasījuma taisne horizontāla). Grafiski aprakstītā situācija attēlota 1. zīmējumā.

Aprēķini tiek balstīti uz to, ka ir notikusi preces realizācija: prece daudzumā Q0 ir tikusi piedāvāta par cenu Ps un nopirkta par cenu P0, tātad starpība

ir PVN ieņēmumi pie standartlikmes i0 (zīmējumā - taisnstūra laukums).

Uzskatot par zināmu pieprasījuma cenu elastības koeficientu h, pieprasījuma taisnes vienādojumu caur punktu D0 varam pierakstīt sekojoši: .

Ja PVN likmi no i0 samazina uz i1, tad prece tiks realizēta par cenu .

Cik daudz par šādu cenu ir gatavs pirkt patērētājs, nosakām no pieprasījuma taisnes vienādojuma, ieliekot tajā cenu P1 un aprēķinot Q1:

Pēc PVN likmes samazināšanas no i0 uz i1 pircējs pērk daudzumu par cenu .

PVN ieņēmumi pie pazeminātās likmes i1 zīmējumā ir taisnstūra laukums.

Valsts budžetā PVN ieņēmumu izmaiņas, samazinot PVN likmi atsevišķai precei, atkarīgas no likmes samazinājuma lieluma, no punkta D0 (izejas pozīcijas) un pieprasījuma cenu elastības šajā punktā. Kļūdaini būtu apgalvot, ka valsts PVN ieņēmumi jebkurā PVN likmes samazinājuma gadījumā obligāti samazināsies. Pārtikas precēm pieprasījuma cenu elastība ir stipri augstāka nabadzīgo ļaužu grupā nekā bagāto, tāpēc pieprasījuma izmaiņas atkarībā no PVN likmes izmaiņām var pat būt tādas, ka budžetā PVN ieņēmumi palielinās.

Piemērs. 2000.gadā vidēji viens mājsaimniecības loceklis ir patērējis gaļas iegādei 5,94 Ls mēnesī, iegādājoties gaļu un gaļas produktus, pārrēķinātus svaigā gaļā 5,32 kg. Izejot no tā, 1 kg gaļas vidējā cena ir bijusi 1,12 Ls. Tā kā republikā ir aptuveni 2 370 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2000. gadā patērētāji ir nopirkuši aptuveni 151,3 miljonus kg gaļas (5,32 kg x12 x 2370 = 151,3 miljonus kg), samaksājot par to 169,5 miljoni latu. (1,12 Ls x 151,3 = 169,5 miljoni latu). Samaksātais PVN ir 25,86 miljoni latu. (169,5 : 1.18 x 0,18 = 25,86 miljoni latu).

Kā izmainīsies pieprasījums pēc gaļas un PVN ieņēmumi, ja PVN likmi mainītu robežās no 9% līdz 3% un ja pieprasījuma cenas elastība gaļai ir h= – 0,9? ( 4. tabula).

Šādā veidā var prognozēt iespējamās gaļas patēriņa un maksas par to izmaiņas, kā arī no šīm izmaiņām izrietošās PVN ieņēmumu izmaiņas atsevišķās kvintiļu grupās. Prognozi var veikt attiecībā uz dažādām pārtikas precēm. Precīzākas, kā arī reālākas prognozes iegūtu, ja ņemtu vērā arī piedāvājuma cenu elastību.

Līdztekus diskutējams ir jautājums par pārtikas produktu izlietojumu, kam beidzies derīguma termiņš. Latvijā daļa iedzīvotāju dzīvo pusbadā, kas neatgriezeniski kaitē viņu veselībai. Īpaši maz maznodrošinātie iedzīvotāji patērē gaļas un piena produktus. Vienlaikus ar nepietiekamo pārtikas patēriņu jāatzīmē Latvijā izveidota sistēma, ka tirdzniecības uzņēmumos drīkst realizēt tikai preces ar tā saukto derīguma termiņu. Jebkura prece, kurai beidzies derīguma termiņš, piemēram medus, eļļa, alkoholiskie dzērieni, maize, piens u.c, ir jāizņem no apgrozības un jālikvidē. Līdz ar to daļa no oficiālā uzskaitē uzrādītā patēriņa nav pat uzturā izlietota, bet likvidēta.

Šāda “likvidēšanas” kampaņa Eiropas Savienības valstīs un ASV nenotiek. Preces, kurām beidzies derīguma termiņš ( medus, alkoholiskie dzērieni, maize, piens u.c.), bet kas ir derīgas un nekaitīgas uzturam, tiek vienkārši nocenotas un tās pērk maznodrošinātie iedzīvotāji. Latvijā šādu sistēmu nepieļauj un ir izveidota valsts institūcija — grupas, kuras apstaigā veikalus un uzliek sodus, ja atrod tur preci (medu, maizi, minerālūdeni, kafiju u.c.), kurai beidzies derīguma termiņš. Soda pat tad, ja notecējis termiņš par vienu dienu, piemēram, degvīnam vai suņu sausajai barībai, kurai garantētais derīguma termiņš ir 1 līdz 3 gadi. Dabā suņi ierok zemē pat gaļu un pēc zināma laika to izrok un apēd. Diemžēl Latvijas attiecīgās valsts institūcijas praktiskās pašsapratnes gaisotnē darbojas kā soda struktūra “baltais rekets”. Uz likvidēto preču un soda naudas rēķina palielinās pārējo preču cenas. Tātad par tiem pašiem 20—30 Ls, kas izdoti pārtikai, var nopirkt mazāk preču, jo tās veikalos ir dārgākas.

Nodokļa likmju diferencēšana atkarībā no ienākuma līmeņa

Vistaisnīgāk būtu saistīt PVN likmi ar patērētāja rīcībā esošiem ienākumiem, taču šādu ideju ir grūtāk īstenot praksē, lai gan neiespējami tas nav. Kaut kas līdzīgs notiek tad, kad pensionārs, kura pensija nepārsniedz 60 latu, uzrādot apstiprinošu dokumentu, par braukšanu Rīgas sabiedriskajā transportā var maksāt 2 reizes mazāk (0,10 Ls). Šāds dokuments varētu derēt kā atļauja maksāt par noteiktām precēm un pakalpojumiem nodokli ar pazeminātu PVN likmi. Piemēram, cilvēkiem, kuri ieskaitīti 1.kvintilē, veikalā neprasītu maksāt PVN, t.i., šai ļaužu grupai piemērotu 0% pievienotās vērtības likmi. Savukārt patērētājiem no augstākām kvintilēm likme būtu attiecīgi lielāka (piemēram, 2. kvintilei — 5%, 3. kvintilei — 8%, 4. kvintilei — 10%), standartlikme varētu saglabāties patērētājiem no augstākās kvintiles. (Varianta ieviešana ir sarežģīta.)

Varētu iet arī citu ceļu, nediferencējot PVN likmi pārdošanas — pirkšanas brīdī, bet daļu no iekasētā nodokļa atmaksājot potenciāliem patērētājiem diferencēti atkarībā no katra ienākumiem.

Secinājumi un priekšlikumi

1. Latvijā nevienlīdzība ienākumu sadalē starp iedzīvotājiem ir liela un turpina palielināties, turklāt lielai daļai cilvēku ienākumi ir tik mazi, ka viņus pamatoti var uzskatīt par nabagiem.

2. Lai apturētu negatīvo iedzīvotāju noslāņošanos, jāpanāk iedzīvotāju ienākumu izlīdzināšana un nabadzīgo ļaužu dzīves līmeņa paaugstināšana. Par neapmierinošu jāuzskata valdības ilglaicīgā stratēģija nabadzības apkarošanai. Ir jārīkojas operatīvāk.

3. Samazinot PVN likmes pirmās nepieciešamības precēm, īpaši pārtikai, un ieviešot negatīvu iedzīvotāju (vai vismaz progresīvu) ienākuma nodokli, tiktu atrisinātas vairākas problēmas: nabadzīgi cilvēki varētu iegādāties uztura preces, kas atbilstu veselīgāka uztura principiem; daļa iedzīvotāju no “lūdzēja” pēc dažāda veida palīdzības pārietu labākā — “pircēja” statusā, tā atslogojot sociālās palīdzības fondu; palielinātos pieprasījums pēc precēm, kas būtu stimuls pārtikas ražošanai, ja nepalielinātu importu. Tiktu sekmēta arī lielāka sabiedrības konsolidēšanās, kas arī nav mazsvarīgs faktors veselīgas sabiedrības attīstībai.

4. Rakstā dota metodiska pieeja, kā aprēķināt un analizēt patērētāja ieguvumu un attiecīgo valsts budžeta ieņēmumu izmaiņas, samazinot PVN likmes dažādām precēm. Metodikā tiek pieņemts, ka ir zināmas šo preču pieprasījuma un piedāvājuma cenu elastības. Metodika derīga jebkuru, ne tikai pārtikas, preču analīzei. Raksta autori plāno veikt detalizētus aprēķinus atsevišķu svarīgāko pārtikas preču grupām kvintiļu griezumā.

5. Diskutējams ir jautājums par to preču realizācijas iespējām, kam beidzies tā sauktais derīguma termiņš. To varētu risināt, lemjot par šo preču pārcenošanu uz zemāku cenu un piedāvājumu pircējiem, gadījumos, kad prece vēl derīga pārtikai vai citam mērķim.

6. Autori cer ierosināt zinātniekus, attiecīgu valsts institūciju darbiniekus un sabiedrību uz diskusiju jautājumā par PVN likmju pieskaņošanu iedzīvotāju ienākumiem: cilvēks ar mazākiem ienākumiem maksā mazāku PVN.

7. Sakarā ar iespējamo Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā atzīmējam, ka viena no Eiropas Savienības budžeta ienākumu sastāvdaļām ir Eiropas Savienības dalībvalstu maksājumi budžetā 1,4% apmērā no PVN ieņēmumiem (izņemot Spāniju, Portugāli, Grieķiju un Īriju, kurām ir jāmaksā 1% no PVN ieņēmumiem), kas arī nav mazsvarīgs faktors. Latvijā PVN likmes samazināšana atsevišķām preču grupām varētu ietekmēt šo maksājumu apmēru.

Izmantotā literatūra

1. Krastiņš Oļģerts. Statistika par mums pašiem. — Rīga, Latvijas statistiķu asociācija, 2001. — 96 lpp.

2. Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.— Rīga, LR Centrālā statistikas pārvalde, 2001.— 249 lpp

3. Mājsaimniecības budžets 2000.gadā.— Rīga, LR Centrālā statistikas pārvalde, 2001. — 145 lpp.

4. Richard G.Lipsey, Peter O. Steiner, Douglas D. Purvis. Economics. — Harper&Row, Publishers, New York. — 1987.

1. zīmējums. Preces pieprasītā daudzuma Q0 par cenu P0 izmaiņas PVN likmes pazemināšanas gadījumā (punkta D0 transformācija par punktu D1)

3. tabula

Pārtikas un bezalkoholisko dzērienu patēriņa iespējamās izmaiņas

uz 1 mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls

(attiecībā pret faktisko patēriņu 2000.gadā)

4.tabula

Gaļas patēriņa un maksas iespējamās izmaiņas uz 1 mājsaimniecības locekli mēnesī,

aprēķinātais PVN ieņēmumu samazinājums valstī gadā ar dažādām PVN likmēm attiecībā pret sākuma stāvokli: 5,32 kg par cenu 1,12 Ls uz 1 mājsaimniecības locekli mēnesī, PVN likme — 18%, 2,37 milj.

iedzīvotāju (gaļas pieprasījuma cenu elastības koeficients: — 0,9)