Nevajag apvainoties, ja izsaka vērtējumu

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 23. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Pievērsīsimies sākumā medicīnas jautājumiem. Jaunais labklājības ministrs jau sācis, es ceru, savu darba pienākumu pildīšanu, tajā pašā laikā man ir jautājumi, kas, šķiet, ir vēl par iepriekšējā ministra un varbūt iepriekšējo ministru darbību. Jautājums ir par mediķu streiku. Mediķi ir solījuši streikot un laikam pat ne vienu dienu vien — tā varētu būt zināma neuzticības izteikšana Labklājības ministrijas darbībai vai, jūsuprāt, visas valdības darbībai?

Andris Bērziņš: — Es vairākkārt jau esmu teicis, ka ministram tomēr vajadzēs atrisināt to jautājumu, ar kuru iepriekšējais ministrs netika galā, tas ir algu jautājums, sistēmas sakārtošanas jautājums, un ir jāpanāk, lai gan medicīnas darbinieki, gan pacienti, kuri dodas uz veselības aprūpes iestādēm, tomēr redzētu, ka sistēma uzlabojas un pilnveidojas.

— Daudz kas sistēmā ir atkarīgs no naudas, bet naudu piešķir valdība.

A.Bērziņš: — Jā, šā gada budžetā pagaidām neizskatās, ka mums varētu būt papildu budžets; mēs diezgan sekmīgi turamies pašu noteiktajos budžeta rāmjos, kuros, kā visi zina, ir arī budžeta deficīts; mēs to nepārsniedzam, un iekasēšana ir pat nedaudz labāka nekā noteiktais budžeta deficīts, taču mums nebūs nekādas citas naudas, kā vienīgi tie 21,4 miljoni, kas šogad papildus iedoti veselības aprūpei.

— Valdība grasījās skatīt jautājumu par medicīnas māsu fiksēto algu noteikšanu, bet atlika šo jautājumu.

A.Bērziņš: — Finansu ministrija nebija sagatavojusi dokumentu un nebija norādījusi izdevumu avotu, nebija arī klāt aprēķina, cik tas maksās, tā ka pie šī jautājuma mēs atgriezīsimies pēc nedēļas, un, ja tikai tā problēma būtu jārisina, tad jau būtu vienkārši.

— Jūs atbalstāt mediķu streiku?

A.Bērziņš: — Es vispār esmu pret streikiem — ir jāmēģina ministram sēsties pie galda ar slimnīcu asociāciju, slimnīcu biedrību, ar arodbiedrībām un jārod risinājums.

— Bet mediķu prasības, spriežot pēc sacītā, atbalstāt?

A.Bērziņš: — Nu ko nozīmē prasības? Prasības, protams, vienmēr ir lielākas nekā iespējas šīs prasības apmierināt, taču mediķu un medicīnas darbinieku neapmierinātība ar sistēmu man ir saprotama.

— Viens no tādiem medicīnas iestādes centriem, ja tā varētu sacīt, ir Kurzemes novada rehabilitācijas centrs “Tērvete”. Jūs bijāt piektdien Tērvetē, un, es ceru, jums ir nosūtīta vēstule, lūgums no “Tērvetes” vadības par situāciju, kāda ir izveidojusies “Tērvetē” sakarā ar to, ka viņi nav saņēmuši valsts pasūtījumu, kā tas bijis iepriekšējos gados, tas būtībā nozīmē, ka viņiem rudenī “Tērvete” jātaisa ciet.

A.Bērziņš: — Jā, es saņēmu šādu vēstuli, un es biju iebraucis “Tērvetē”, izstaigāju, apskatīju visu sanatoriju. Un jāsaka, ka vienkārši būtu noziedzīgi, ja šo skaisto arhitektūras pieminekli burvīgā vietā, kur daudzi Latvijas cilvēki ir braukuši ārstēties, kopuši savu veselību, tagad tā aizlaistu postā. Tas arī būs viens no jautājumiem, kas jāatrisina jaunajam labklājības ministram. Nevar būt tā, ka Labklājības ministrijas īpašumā esošs bezpeļņas uzņēmums — sanatorija “Tērvete” — faktiski nesaņem nekādu valsts pasūtījumu par tiem cilvēkiem, kuri tur gadu desmitiem ir atguvuši savu veselību, un ir spiests faktiski iet uz likvidāciju.

— Vaina ir jāuzņemas Labklājības ministrijai par to, kā tas ir iznācis?

A.Bērziņš: — Nu, protams, protams! Ja ir reģionālās veselības aprūpes iestādes, tajā skaitā rehabilitācijas iestādes, un ja nerūpējas par to, lai šie rehabilitācijas pakalpojumi tiktu daudzmaz vienmērīgi sadalīti pa visu Latvijas teritoriju — jo jāsaprot arī, protams, ka valsts pasūtījums — tās ir zināmas darba vietas un zināma infrastruktūra pašvaldībās — tad uz kurieni mēs ejam?

— Tātad jūs varētu solīt tērvetiešiem, ka jūs lūgsit šo lietu sakārtot?

A.Bērziņš: — Nu, tur ir vairāki jautājumi, kas acīmredzot būtu jārisina kopīgi gan administrācijai, gan Labklājības ministrijai, taču tas būs viens no labklājības ministra uzdevumiem.

— Šodien Saeima no rīta skatīja grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām”, man bija tas gods tur piedalīties un paskatīties, kā tas notiek. Pēc pusotru stundu ilgiem cītīgiem strīdiem un debatēm beigu beigās viņi nolēma, ka viss, ko viņi ir darījuši, ir jāatdod atpakaļ vēlreizējai pārskatīšanai. Viens no jautājumiem bija par stingrās uzskaites pavadzīmju lietošanu darījumos, kas nepārsniedz tūkstoš latu, tur viens no ierosinājumiem bija, ka šajos gadījumos nevajadzētu šīs stingrās pavadzīmes lietot. Tad sākās runas par kontrabandu un par to, ka šādā veidā notiks nekontrolēta kontrabandas vai, varbūt teiksim tā, drīzāk nelikumīgas uzņēmējdarbības plūsma Latvijā. Kā jūs komentētu situāciju, kāpēc Saeima šobrīd par šādām lietām nespēj vienoties, jo tās bija koalīcijas partijas, kas savstarpēji balsoja pretēji?

A.Bērziņš: — Redziet, šis jautājums pirmām kārtām nav nopietni izdiskutēts un nav skatīts valdībā. Tie bija priekšlikumi, kurus sagatavoja attiecīga atbildīgā komisija un tādējādi mēģināja šīs problēmas risināt. Ir skaidrs, ka kārtībai ir jābūt lielākai; ir skaidrs, ka preču vērtībai ir jābūt saistītai ar stingrās uzskaites pavadzīmēm, taču teikt, ka no nulles ir nepieciešams — tātad arī prece par diviem latiem ir jāved ar stingrās uzskaites pavadzīmi —, acīmredzot nebūtu prātīgi. Tādēļ man liekas, ka labākais no šāsdienas diskusijas Saeimā ir tas, ka ir jāatrod kāds saprātīgs skaitlis — vai tie būs 100, vai 200 lati — un jāpasaka, ka jebkura prece, kas ir dārgāka par 100 latiem, ir jāved ar stingrās uzskaites pavadzīmēm. Un to, es ceru, komisija varēs izdarīt, un nekas traģisks nav noticis, jo dokuments ir atdots atpakaļ atbildīgajā komisijā, kura varēs šo jautājumu izskatīt. Un es pieņemu, ka arī valdībā mēs varētu to paskatīt, lai paustu konkrētu viedokli.

— Īstenībā vēl viens jautājums šajā sakarā tika cilāts — kāpēc tās pavadzīmes ir tik dārgas, vienai pavadzīmei pašizmaksa ir desmit santīmi. Pieminēja 500 latu banknoti — man tur stāsta, ka tā izmaksāja tikai divus santīmus.

A.Bērziņš: — Man ir grūti ko komentēt. Acīmredzot tā jau ir politiskā retorika, kas saistīta ar vēlēšanu kampaņu.

— Runājot par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju — jautājums par biroja vadītāju bija pietiekami aktuāls, un tur debatēja, strīdējās. Beigu beigās, kā saprotu, jūs esat sākuši visu no gala — vismaz tā šodien varēja lasīt laikrakstos.

A.Bērziņš: — Nē, no gala mēs neesam sākuši. Tie cilvēki, kas ir jau pieteikušies vai pieteikti, paliek šajā sarakstā, taču būs iespēja pieteikties vēl arī citiem. Tātad faktiski, lai izpildītu likumu, lai ar 1.jūliju šī amatpersona varētu stāties pie savu pienākumu pildīšanas, vienkārši bija nepieciešama straujāka reakcija; un, sakot “straujāka”, es nebūt nedomāju mazāk atklātu. Šo cilvēku faktiski vērtēs divas institūcijas — papriekš viņu izvērtēs valdība, virzot uz Saeimu, pēc tam vērtēs Saeima un pateiks — der vai neder. Tā ka mums bija svarīgi atrast gudru cilvēku ar lielu sabiedrisko prestižu, ar tīru biogrāfiju, ar visām tām kvalifikācijas normām, ko prasa gan likums “Par korupcijas biroju”, gan likums “Par valsts noslēpumu”, un mēs Koalīcijas padomē vienojāmies par šādu shēmu. Pēc tam “Tēvzemei un Brīvībai” mainīja savu viedokli, un vienkārši, lai nebūtu nevajadzīgas politiskas diskusijas, mēs pagarinājām šo pieteikumu iesniegšanas termiņu par divdesmit dienām, publicējām to avīzē. Bet jauna tur nekā nav.

— Bet tas nozīmē, ka šis darbs aizkavēsies?

A.Bērziņš: — Nu, man izskatās tā, ka līdz 1.jūlijam mēs nepaspēsim iecelt šo cilvēku, taču šodien es esmu devis Tieslietu ministrijai uzdevumu apskatīties no juridiskā viedokļa, kā Ministru kabinets varētu iecelt kādu tehnisko administratoru, kurš varētu sākt telpu iekārtošanu, mēbeļu iegādi vai vēl ko, lai tad, kad būs atrasts biroja priekšnieks, viņš varētu uzreiz stāties pie savu pienākumu pildīšanas.

— Saeimā un vispār koalīcijā pēdējā laikā tie viedokļi šad tad dalās. Kā jūs to skaidrojat?

A.Bērziņš: — Nu, tas ir normāli.

— Vairāk nekā iepriekš, starp citu!

A.Bērziņš: — Varētu teikt — tas ir priekšvēlēšanu tuvums. Protams, katram ir savs viedoklis, ir svarīgi šo viedokli darīt zināmu sabiedrībai, it īpaši tādēļ, ka Saeimas sēdes tiek translētas un daudz cilvēku klausās, kas notiek Saeimā. Bet es domāju, ka mēs tiksim ar šo problēmu galā arī Koalīcijas padomē un nākamie balsojumi būs saskaņoti, un tas nav nekāds signāls, ka koalīcija nespēj funkcionēt.

— Tiesneši ir satraukušies par Valsts prezidentes vakar izteiktajiem paziņojumiem, pareizāk sakot, secinājumiem jeb pārdomām par to, ka tiesneši darbojas vai nu korumpēti, vai arī apšaubāmi, ir gari tiesas procesi un tā tālāk. Viņi sasauks ārkārtas sēdi, kurā apspriedīs šos pēdējā laika apvainojumus tiesnešiem. Kā jūs to komentējat, vispirms — kā jūs vērtējat līdzšinējo tiesu sistēmas darbību Latvijā?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā: tiesu vara ir neatkarīga vara, un nevienam nav tiesību iejaukties tiesu varas darbībā, tas ir viens no pamatprincipiem — varas dalīšanas princips, taču, protams, tiesu vara, tāpat kā jebkurš cits mūsu sabiedrības loceklis vai varas sastāvdaļa, ir pakļauta sabiedrības vērtējumam. Un es gribētu teikt, ka nevajadzētu apvainoties par to, ka kāds izsaka kādu vērtējumu; drīzāk ar darbiem ir jāpierāda, ka šis vērtējums nav pareizs.

— Kāds ir jūsu vērtējums.

A.Bērziņš: — Man arī ne sevišķi lielu sajūsmu izraisa viens otrs nepārdomāts spriedums — no mana viedokļa. Es domāju, ir bijuši tādi gadījumi, ka es, teiksim, lasot avīzēs dažādus aprakstus, nesaprotu, kādēļ ir tik mazi sodi cilvēkiem, kas izdarījuši smagus noziegumus. Protams, ir jāvērtē visas šīs lietas puses, taču manī rada neizpratni arī jautājumi par to, kādēļ, teiksim, narkotiku tirgoņi tiek atbrīvoti un kādēļ tik mazus sodus saņem. Es domāju, tas ir viens no lielākajiem ļaunumiem, tā ka tiesu sistēmai kopumā ir nepieciešams pašiem sev uzdot jautājumus un mēģināt rast atbildes, iekarot lielāku sabiedrības uzticību. Taču es kategoriski atturētos teikt, ka visi tiesneši ir slikti un visi tiesneši ir korumpēti — tā nedrīkst runāt.

— Vai, jūsuprāt, problēma ir personībās vai problēma ir sistēmā?

A.Bērziņš: — Ziniet, droši vien, ir gan viens, gan otrs. Piemēram, Kriminālprocesa likums, teiksim, mums nav sevišķi moderns — tas ir garš, ļoti komplicēts, grūti pildāms visiem — gan tiem, kas veic izmeklēšanas procesu, gan prokuroriem. Tajā pašā laikā tas rada arī problēmas tiesnešiem, tā ka jāstrādā ir paralēli — gan tiesnešu profesionālā līmeņa paaugstināšanā, tiesu varas nostiprināšanā, gan arī likumdošanas bāzes sakārtošanā.

— Un šie garie tiesu procesi, par ko runāja prezidente?

A.Bērziņš: — Nu, arī, bet tas ir vairāk procesuāla rakstura jautājums, arī šie procesuālā rakstura jautājumi ir jāpadara dinamiskāki, straujāki. Es piekritu prezidentei tad, kad viņa runāja par nejaušību lietu izvēlē jeb lietu sadalē tiem vai citiem tiesnešiem — tur ir ļoti liela loģika un liela jēga.

— Latvijā ir Lietuvas dienas, un šajā sakarā arī jūsu kolēģi viesojās Latvijā, jūs esat ticies ar Lietuvas augstākajām amatpersonām — pašreizējām un laikam arī bijušajām, kas šobrīd ir Latvijā. Kādas ir pašreizējās attiecības starp Latviju un Lietuvu?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka situācija ir stabila. Mēs tiešām pārrunājām daudzus jautājumus, par kuriem esam arī pirms tam runājuši Baltijas valstu Ministru padomē un par kuriem atkal runāsim nākamajā padomes sēdē, kas būs 25. un 26.jūnijā, šoreiz Lietuvā. Mēs pārrunājām arī tādus šābrīža aktuālos jautājumus, kas saistīti, teiksim, ar dažādu pārtikas produktu cenām un to ietekmi uz mūsu tirgiem. Es gribu teikt, ka mēs — gan Lietuvas puse, gan Latvijas puse — esam nonākuši pie kopēja viedokļa: ir likums par dempingu, un, ja kādam liekas, ka kāds mēģina ar negodīgiem paņēmieniem ieiet cita tirgū, tad vienkārši ir jāiedarbina šī likuma normas, un Latvija ir iedarbinājusi antidempinga procedūru pret Lietuvas piena produktu ražotājiem un tirgotājiem, savukārt Lietuva ir ierosinājusi antidempinga normas pret Latvijas rauga ražotājiem un, lai cik interesanti tas būtu, mūsu sērkociņu ražotājiem. Tātad šāda veida procesi notiek abās pusēs, un tur jau ir speciālistiem un nopietniem ekonomistiem jāizvērtē, cik lielā mērā tas ir vai nav dempings, un tad attiecīgi jārīkojas — tāds ir ceļš uz godīgu konkurenci.

— Šīs pašreizējās ekonomiskā rakstura nesaprašanās...

A.Bērziņš: — Nevarētu teikt, ka tās ir nesaprašanās. Tas ir jautājums par konkurenci starp uzņēmumiem, starp ražotājiem, un valdība šajā procesā piedalās tikai tik lielā mērā, cik to nosaka likums par konkurenci.

— Lietuvas puse ir teikusi, ka tas ir viņu izmēģinājuma projekts un gatavošanās Eiropas Savienības brīvajam tirgum, kurā iemetīsies. Vai mēs varam teikt, ka mums arī tā ir tāda gatavošanās?

A.Bērziņš: — Nu, ja es pareizi zinu, tad, piemēram, astoņas tonnas jogurta dienā tiek eksportētas no Latvijas uz Lietuvu, tā ka tā ir divvirzienu iela. Tā ir divvirzienu iela, un Latvijas preču eksports uz Lietuvu pagājušajā gadā ir pieaudzis par 18 procentiem, tā ka mēs arī nestāvam uz vietas. Un, ja palūkojamies, kādēļ Lietuvas imports Latvijā ir lielāks, tad ļoti lielu daļu veido, piemēram, Mažeiķu naftas produkti — benzīns, degviela un citas lietas. Tā ka nevarētu teikt, ka mēs stāvam uz vietas, mēs abi divi attīstāmies — straujāk, mazāk straujāk, kā kuru brīdi, bet kopumā attīstāmies, un tas ir svarīgi mums. Arī mums ir jāmācās dzīvot šajā vienotajā ekonomiskajā telpā, un arī mums ir šī pieredze, ko mēs gūstam, piemēram, risinot problēmas. Atcerieties, bija pirms kāda laika situācija ar cūkgaļu vai tagad ar pienu, mēs mācāmies piemērot Eiropas Savienības normas un standartus, lai varētu rīkoties arī tad, kad būsim Eiropas Savienībā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā