Par kroplas reformas draudiem

Medicīnas akadēmijas rektors Dr.habil.med. prof. Jānis Vētra:

Ārsta prestižs nemainīgi augsts ir tajā sabiedrības daļā, kura bieži slimo. Tomēr arī nauda ir viens no būtiskākajiem profesijas prestiža rādītājiem, un, ja salīdzina Latvijas mediķu algas, piemēram, ar Amerikas mediķu algām, tad mūsu ārstu ienākumi ir simts reizes mazāki. Bet salīdzinot ar Rietumu valstu mediķiem, tā starpība, mazākais, ir desmit reizes. Visi speciālisti, kas strādā Latvijas slimnīcās, ir darba ņēmēji ar konkrētu darba algu, kas ārstiem svārstās ap 150 latiem - kuram “uz rokas”, kuram “uz papīra”. Nesen Rēzeknes slimnīcā uzzināju, ka tur ķirurgam ar 25 gadu darba stāžu alga uz papīra par vienu slodzi ir 134 lati, bet pediatram - 114. Loģiski spriežot, papildus viņiem ir arī citi ienākumi. Bet ne jau ar pacientu honorāriem vai pilnīgu pāreju uz privātpraksi var nokārtot mediķu atalgojumu.

No algas problēmas rodas nākamā - cilvēku resursi veselības aprūpē. Daudzviet Latvijā jaunākie praktizējošie ārsti ir jau četrdesmitgadnieki. Piemēram, Valkas rajonā strādā seši ginekologi, no kuriem četri ir pensijas vecumā, bet mana kursabiedrene joprojām tur ir jaunākā ginekoloģe. Vispārizglītojošās vidusskolas absolvents, pirms dodas uz Latvijas Medicīnas akadēmiju, prāto - ko es darīšu pēc studiju beigšanas? Par ārstu jāmācās 10 gadi - seši gadi ir studijas un vidēji četri gadi - rezidentūra. Pēc desmit sūriem studiju gadiem sāc strādāt un neko nevari nopelnīt. Paiet vēl desmit gadi, un alga kā bijusi, tā palikusi nedaudz vairāk par simts latiem. Tieši darba tirgus nesakārtotība visvairāk ietekmē studēt gribošo skaitu. Un tas ir neliels.

Par laimi, joprojām sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuru dzīves aicinājums ir kļūt par ārstu, jo viņi grib palīdzēt citiem, neuztraucoties, cik par to nopelnīs. Bet cik ilgi Latvijas medicīna noturēsies uz šo ideālismu vien?

Daudzās medicīnas specialitātēs strādā vairāk nekā 20% pirmspensijas vecuma ārstu. Kad viņi aizies pensijā, vieta paliks tukša. 2000. gadā Latvijā strādāja 6856 ārsti un 14 934 medicīnas māsas, bet 2001. gadā vairs 6499 un 14 663 māsiņas. Turklāt ārstu skaits pa reģioniem ir ļoti nevienmērīgs. Uz katriem 1000 rīdziniekiem ir 38 ārsti, bet uz tikpat lielu Rēzeknes rajona iedzīvotāju skaitu - tikai 5 ārsti. Citur aina ir šāda: Ventspilī - 18, Tukumā - 17, Jelgavā - 24, Balvos - 13, Jelgavas rajonā - 9,81, Jēkabpilī - 16, Kuldīgā - 9,51 ārsts. Eiropas Savienības valstīs ārstu un medicīnas māsu skaits visu laiku vienmērīgi palielinās, bet Latvijā, sākot no 1995. gada, nepārtraukti samazinās.

Normāli vajadzētu būt tā, ka vispirms Labklājības ministrija izanalizē sabiedrības veselības stāvokli, saslimstību un pēc tam aprēķina, kādi speciālisti un cik daudz būtu nepieciešami, lai atrisinātu šīs problēmas. Bet īstenībā notiek tā, ka slimokases aptaujā slimnīcas, kādi speciālisti tām ir nepieciešami, bet daudzu ārstniecības iestāžu vadītāji atbild - mums nevienu nevajag, jo mums nav naudas algām.

Tā ir ačgārnā sistēma, kas neveidojas no slimnieka un sabiedrības vajadzībām, bet gan no naudas daudzuma. Ja par pamatkritēriju kadru jautājumā tiks ņemta nauda, tad medicīnas speciālistu Latvijā trūks vienmēr.

Latvijā veselības aprūpi reformē kopš 1993. gada, bet ne reizi reforma nav nopietni skatīta no cilvēku resursu viedokļa. Var radīt vislabākos modeļus, bet, ja nebūs speciālistu, kas tos spēj realizēt, reformas paliks uz papīra vai iegūs ļoti kroplas formas. Pirms īstenot veselības aprūpes reformu, tajā īpaši ir jāplāno tieši cilvēku resursi. No kurienes gan mums tie jaunie ārsti radīsies, ja šobrīd nav zināms, kas mūs ārstēs pēc diviem, pieciem un desmit gadiem.

“LAUKU AVĪZE”