Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Starptautiskajā kristiešu un ebreju padomes konferencē Rīgā 2002.gada 26.maijā:

Rabīn profesor Rozen! Ekselences! Dāmas un kungi!

Man ir liels gods pasniegt prestižo Sigmunda Šternberga balvu divu izcilu šīs balvas saņēmēju pārstāvjiem: profesoram Klausam Švābem un Starptautiskās jubilejas kustībai par ekonomisko un sociālo taisnīgumu.

Man ir ļoti žēl, ka profesors Švābs nevarēja ierasties, lai personiski saņemtu šo apbalvojumu, bet man ir bijis gods tikties ar viņu vairākas reizes un uz mani atstāja dziļu iespaidu viņa darbs, kas veltīts, lai uzlabotu situāciju pasaulē un kalpotu globālām sabiedrības interesēm. Pasaules ekonomikas forums, ko profesors Švābs izveidoja 1971.gadā, ir kļuvis par galveno starptautisko organizāciju, kas sekmē dialogu starp uzņēmējiem, valdībām, inteliģenci un citiem pilsoniskas sabiedrības līderiem.

Katru gadu Pasaules ekonomikas forums pulcē ietekmīgas personības no ziemeļiem un dienvidiem, austrumiem un Rietumiem, no bagātākām un nabagākām valstīm. Tā panākumu pamatā ir foruma neatkarība un objektivitāte, kā arī tas, ka to neietekmē nekādas politiskās, atbalstītāju vai reģionālās intereses.

Es izsaku sirsnīgu pateicību profesoram Švābam par viņa augstsirdību, novēlot 1000 mārciņu no piešķirtās balvas labdarības organizācijai pēc manas izvēles, un tas ir rehabilitācijas centrs bērniem, kas cietuši no vardarbības un seksuālās izmantošanas.

Šī gada otra balvas saņēmēja — Starptautiskā jubilejas kustība par ekonomisko un sociālo taisnīgumu — ir aktīvi darbojusies, lai sekmētu tādu politisko un ekonomisko sistēmu attīstību, kas ir visaptverošas, caurskatāmas, līdzdarboties spējīgas un atbildīgas. Tā ir iestājusies par izmaiņām pasaules politiskajās un ekonomiskajās strukturālajās attiecībās, lai varētu samazināt valdību korumpētību visā pasaulē, kā arī neveselīgo aizdošanas un aizņemšanās politiku un apkārtējai videi kaitīgās aktivitātes.

Profesoram Švābam un Starptautiskajai jubilejas kustībai par ekonomisko un sociālo taisnīgumu ir kopīgs mērķis — panākt, lai pasaule kļūtu labāka, un es pateicos Starptautiskajai kristiešu un ebreju padomei par to, ka tā nolēma pasniegt šo prestižo ikgadējo balvu tās izcilajiem saņēmējiem šeit, Rīgā.

Dāmas un kungi!

Rīgas iedzīvotāji lepojas ar savas pilsētas daudznacionālo un daudzkultūru vidi, kur cilvēki, kam ir atšķirīga ticība un valoda, ir dzīvojuši kopā kopš pilsētas dibināšanas vairāk nekā pirms 800 gadiem. Kopš savas ierašanās Latvijā 16.gadsimtā līdz nacistiskās Vācijas iebrukumam Rīgā 1941.gadā Latvijas ebreji bija aktīvi iesaistījušies valsts kultūras dzīvē un politikā, kā arī devuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas ekonomikā. Latvijas ebreju kopiena bija starp tām nedaudzajām ebreju kopienām Eiropā, kas nepiedzīvoja grautiņus un vardarbīgas represijas.

Šo mierīgo vēstures posmu pēkšņi pārtrauca holokausts, kura laikā Latvija zaudēja 30 procentus no pirmskara ebreju tautības iedzīvotājiem. Holokausta laikā nacisti izdarīja vislielākās masu slepkavības un visbarbariskākos noziegumus pret cilvēci, kādi jebkad ir pastrādāti uz Latvijas zemes.

Kopš Latvija atguva neatkarību 1991. gadā, tās vadītāji ir nepārprotami nosodījuši holokausta masu slepkavības kā visdrausmīgākos noziegumus pret cilvēci. 1994.gadā tika uzcelts memoriāls uz sinagogas drupām, ko vācu nacisti un viņu līdzskrējēji nodedzināja 1941.gada 4.jūlijā. Kopš 1990.gada šis datums oficiāli ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena Latvijā. Katru gadu šajā dienā pie katras privātās un sabiedriskās ēkas Latvijā ir Latvijas karogs ar melnu lenti kā cieņas un atceres apliecinājums mūsu Latvijas ebreju draugiem, kaimiņiem un viņu ģimenes locekļiem.

Kopš es stājos savā amatā 1999.gadā, mana prioritāte ir bijusi veicināt holokausta atceri, izglītību un pētniecību Latvijā un atbalstīt tolerances un sapratnes principus, kas tika deklarēti Stokholmas un Durbanas konferencēs 2000. un 2001.gadā. Es esmu aktīvi atbalstījusi Latvijas Vēstures komisijas darbību, ko 1998.gadā izveidoja iepriekšējais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un kurai ir uzdots izpētīt tos noziegumus pret cilvēci, kas tika pastrādāti Latvijas teritorijā nacistu un padomju okupācijas laikā. Komisijas īpaša darba grupa, kurā ietilpst gan Latvijas, gan ārvalstu eksperti, ir sākusi nopietnus pētījumus par notikumiem, kas saistīti ar holokaustu Latvijā.

Latvijas Vēstures komisija ir devusi ierosmi vairākiem projektiem sadarbībā ar dažādiem partneriem, piemēram, vairāku publikāciju par holokaustu tulkošanu latviešu valodā, tai skaitā “Pastāstiet to saviem bērniem (“Tell Ye Your Children”), Elijas Vīzela “Nakts” (Elie Wiesel’s “Night”), Simona Vīzentāla “Saulespuķe” (Simon Wiesenthal’s “Sunflower”) un “Annas Frankas dienasgrāmata” (“Diary of Ann Frank”). Šogad komisija publicēja Leo Dribina darbu “Antisemītima vēsture Latvijā”, kura pirmais izdevums jau ir izpārdots Latvijā.

Vēstures komisija sniedz palīdzību Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centram, kas strādā pie holokausta upuru vārdu apzināšanas projekta, ko vada Ruvins Ferbers.

Kopā ar muzeju “Ebreji Latvijā” Vēstures komisija ir arī nosūtījusi 580 vēstules visām Latvijas pašvaldībām ar lūgumu sniegt informāciju par to, kur atrodas un kādā stāvoklī ir ebreju kapi un piemiņas vietas visā valstī.

Latvijas Vēstures komisija ir piedalījusies un organizējusi vairākas starptautiskas konferences par holokaustu, tai skaitā Rīgā pagājušā gada novembrī un šajā mēnesī Upsalas universitātē Stokholmā.

Latvija ir nozīmējusi oficiālu pārstāvi starptautiskajai organizācijai holokausta atcerei, izglītībai un pētniecībai Eiropā.

Mūsu valdība ir arī pieņēmusi rīcības plānu, kur, cita starpā, ir paredzēta ebreju piemiņas vietu sakopšana visā valstī. Pagājušā gada novembrī es atklāju jaunu piemiņas vietu Biķernieku mežā, un es esmu informēta, ka drīz sāksies darbs pie holokausta piemiņas vietas sakopšanas, Rumbulas mežā.

Latvijas Ārlietu ministrija kopā ar Vēstures komisiju ir izveidojušas ceļojošu izstādi par ebreju kopienas vēsturi Latvijā, kas tika demonstrēta visā valstī. Šogad Izraēlas vēstniecība ierosināja sagatavot vēl vienu izstādi, kas bija veltīta drosmīgajiem diplomātiem, kuri izglāba ebreju dzīvības šoa periodā Eiropā.

Muzejā “Ebreji Latvijā” nesen tika atklāta jauna stacionāra izstāde ar Vācijas un Zviedrijas valdību atbalstu.

Latvijas Vēstures skolotāju asociācija ir izveidojusi īpašu darba grupu, kas izstrādās priekšlikumus, kā holokausta notikumus sistemātiski iekļaut pārstrādātā vēstures mācīšanas programmā. Holokausts jau tiek mācīts kā mācību priekšmets Latvijas skolās, un tas ir iekļauts pamatskolu un vidusskolu vēstures galaeksāmenos, bet Latvijas skolotāji strādā pie tā, lai holokausta izpratne būtu vēl dziļāka nekā tagad.

Ar ASV un Zviedrijas valdības atbalstu vairāki skolotāji ir piedalījušies speciālos semināros par holokausta izglītību, un vairāki skolotāji ir apmeklējuši “Jad Vašem” centru Izraēlā, pateicoties Izraēlas vēstniecības Rīgā atbalstam.

Dāmas un kungi!

Kas cilvēka dabā ir tāds, kas noved pie tādu drausmīgu noziegumu kā holokausta izdarīšanas? Vai pie vardarbīgām etniskām tīrīšanām, kas notika bijušajā Dienvidslāvijā apmēram pirms desmit gadiem? Vai pie pusmiljona iedzīvotāju noslepkavošanas Ruandā, ko izdarīja viņu līdzpilsoņi? Un kas liek fanātiskām teroristu grupām izdarīt asiņainus pašnāvnieciskus uzbrukumus, kuru mērķis ir nogalināt pēc iespējas vairāk civiliedzīvotāju?

Šādu noziegumu sakne bieži slēpjas dziļi iesakņojušos dusmu kādā izpausmes formā pret izjustu netaisnību. Pārāk bieži gan šādas netaisnības vaininieki, gan upuri tiek iedalīti kategorijās pēc tādiem plašiem kritērijiem kā rase un ādas krāsa, reliģija un kultūras tradīcijas, tautība un etniskā izcelsme, valoda, sociālā piederība un profesija, dzimte un seksuālā orientācija.

Vajāto personu iekšējo grupu un agresoru ārējo grupu formulēšana pēc šādiem plašiem kritērijiem ir pamata cēlonis rasismam, aizspriedumiem un citām neiecietības formām. Tā rezultātā notiek vienkāršota un duālistiska cilvēku iedalīšana kategorijās, tajos, kas ir pelnījuši cieņu, un tajos, kas nav to pelnījuši.

Dāmas un kungi!

Tas ir skumjš vēstures paradokss, ka reliģiskā pārliecība, kam pēc definīcijas vajadzētu ieaudzināt un veicināt visaugstāko cilvēcību, bieži ir ticis piesaukts kā iemesls vardarbīgam konfliktam. Galu galā reliģija apmierina cilvēka nepieciešamību izjust svētumu, un tas ir kopīgs visām kultūrām. Reliģija ir arī sabiedrības vērtību kodeksa un pareizā un nepareizā izpratnes pamatā. Taču, kad centieni aizsargāt to, ko kāds uzskata par pareizu, tiek novesti līdz galējībai, tad sākas to, kurus uzskata par nepareiziem, vajāšana un pat nogalināšana, kas ne tikai tiek attaisnota, bet pat fanātiski sludināta kā patiesi ticīgo svēts pienākums.

Šodien, 21.gadsimta sākumā, neiecietība un konflikti, kuru pamatā ir reliģiskās atšķirības, ir galvenie draudi mieram un drošībai uz šīs planētas. Tajā pašā laikā šādu vardarbību varētu apturēt, ja tikai vairāk cilvēku ievērotu to reliģiju principus, ko viņi sludina.

Trīs pasaules lielākajām reliģijām — jūdaismam, kristietībai un islāmam — ir daudz vairāk kopīga, nekā daudzi cilvēki to iedomājas. Gan kristieši, gan musulmaņi, piemēram, atzīst lielu skaitu ebreju svēto rakstu, ieskaitot Svēto Toru, un uzskata tos par svētiem rakstiem.

Būtībā kristietības un islāma paši pamati ir stingri iesakņoti senajā jūdaismā. Līdz pat šai dienai morāles kodekss, ko Jehova nodeva Mozum desmit baušļu veidā, sniedz skaidras uzvedības vadlīnijas šo trīs ticību cilvēkiem. Patiesi, tādi pamatprincipi kā cieņa pret cilvēka dzīvību ir kopīgi visām pasaules lielākajām reliģijām, un daudzas kultūras visā pasaulē atzīst, ka mīlestība, līdzjūtība un cieņa pret līdzcilvēkiem ir galvenie tikumi.

Dāmas un kungi!

Vardarbība ir daļa no cilvēka dabas, bet tolerance ir cilvēka kultūras produkts. Tā ir jāmāca, jāieaudzina un jākultivē sabiedrībā.

Es ceru, ka šādi starptautiski pasākumi kā Starptautiskās kristiešu un ebreju padomes organizētās konferences, kā arī citi forumi, tādi kā Civilizāciju dialogs, kura iniciators bija Irānas prezidents Khatami, veicinās savstarpēju sapratni un pasaules plurālisma atzīšanu. Dažādība var būt savstarpējas bagātināšanās, nevis apspiešanas avots. Atšķirības var papildināt cita citu, nevis izraisīt konfrontāciju.

Veids, kā izskaust aizspriedumus un naidīgumu, ir — kultivēt pretējas jūtas: empātiju, līdzjūtību, līdzcietību, toleranci un sapratni, kas dod pozitīvas emocijas. Tikai izrādot cieņu otram cilvēkam, mēs varam radīt sevī patiesu cilvēcību.

Tad mēs varam teikt: tu esi mans brālis, tāpat kā es esmu tava māsa, jo mēs visi esam vienas un tās pašas pirmatnējās mātes — Ievas — bērni, mēs visi piederam pie cilvēku rases.

“LV” (Gunta Štrauhmane) tulkojums no angļu valodas