“Mūsu mērķis ir stiprināt Baltijas valstu vienotību un saskaņu”

No 23. līdz 25.maijam Lietuvas Republikas galvaspilsētā Viļņā notika Baltijas asamblejas 20.sesija un Baltijas Ministru padomes 8.sēde

Par Baltijas asamblejas 20.sesijas darbu

23.maijā Viļņā darbu sāka Baltijas asamblejas 20.sesija. Pirmajā sesijas dienā notika Baltijas asamblejas prezidija, Baltijas asamblejas komiteju un Baltijas asamblejas partiju grupu sēdes, bet vakarā — Baltijas asamblejas prezidija rīkota pieņemšana.

24.maijā Baltijas asamblejas 20.sesiju atklāja Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētājs Artūrs Paulausks. Viņš akcentēja Baltijas asamblejas nozīmi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vienotības stiprināšanā, kā arī kopīgu problēmu risināšanā gūtos panākumus.

Savukārt Beniluksa Starpparlamentu konsultatīvās padomes viceprezidents Žans Marī Apārs atskatījās uz Beniluksa Starpparlamentu konsultatīvās padomes izveidošanas vēsturi un tās paveikto Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas tuvināšanā. Viņš sacīja, ka Eiropas valstu integrācija un sadarbība ir viena no efektīvākajām iespējām sekmēt ekonomisko uzplaukumu. “Mūsu trīs nelielās valstis līdzinās vienai lielai valstij, un tā ir iespēja tikt uzklausītam un sadzirdētam,” teica Ž.M.Apārs.

Baltijas asamblejas 20.sesijas delegāti uzklausīja arī Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājas un Baltijas asamblejas Lietuvas delegācijas vadītājas Ģiedres Purvaneckienes ziņojumu. Viņa uzsvēra, ka Lietuvas prezidentūras laikā Baltijas asambleja nostiprinājusi un paplašinājusi sadarbību ar Ziemeļu padomi, un kā veiksmīgi īstenotus projektus minēja konferences par pārtikas preču aizsardzību, lauksaimniecības problēmām un reģionālo sadarbību. Par nepietiekami apskatītu un risinātu jautājumu loku Lietuvas delegācijas vadītāja uzskata sociālo sfēru.

Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs Romualds Ražuks, uzstājoties ar līdzziņojumu, akcentēja Baltijas valstu vienotības nepieciešamību, sekmīgo sadarbību ar Beniluksa Starpparlamentu konsultatīvo padomi un kontaktus ar Ziemeļu padomi. R.Ražuks atgādināja diskusijas par Lietuvas nostāju NATO paplašināšanas jautājumā. “Lietuvas viedoklis par to, ka nav obligāta visu triju Baltijas valstu uzņemšana NATO, izraisīja dedzīgus strīdus un asas debates. Taču pati dzīve un politisko procesu norise pasaulē pierādījusi Latvijas nostājas pareizību — jēga ir tikai visu triju Baltijas valstu vienlaicīgai integrācijai aliansē. Arī ceļā uz Eiropas Savienību Latvija, Lietuva un Igaunija savas pozīcijas ir izlīdzinājušas,” sacīja Latvijas delegācijas vadītājs. R.Ražuks arī uzsvēra, ka Baltijas valstu parlamentāriešu sadarbība Baltijas asamblejas ietvaros iegājusi jaunā, kvalitatīvi atšķirīgā fāzē, ko var uzskatīt par ieskriešanos pirms iestāšanās ES un NATO. Ir skaidri pateikts — ja Baltijas valstis tiks uzņemtas šajās organizācijās, tas notiks vienlaikus, ja uzņemšana tiks atteikta, tad nevis ārējo, bet iekšpolitisko, no mums pašiem atkarīgo iemeslu dēļ. Līdzziņojuma noslēgumā R.Ražuks akcentēja, ka Baltijas valstu sadarbības pamatā ir kopīgas intereses un mērķi ārpolitikas un drošības jomā — stabila demokrātija, labklājība un ekonomiskā attīstība, kas vislabāk īstenojami, kļūstot par Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm.

Savukārt Baltijas asamblejas Igaunijas delegācijas vadītāja Trivimi Vellistes līdzziņojumā liela uzmanība bija pievērsta drošības aspektam un Baltijas valstu virzībai uz iestāšanos NATO. “Mūsu nākamā sesija notiks Rīgā laikā, kad Prāgas sammitā jau būs pieņemts lēmums par alianses tālākās paplašināšanas norisi,” teica T.Velliste un piebilda, ka tas izvirzīs jaunus uzdevumus arī Baltijas asamblejas dalībniekiem.

25.maijā Baltijas asamblejas 20.sesijas dalībnieki izskatīja arī jautājumu par Eiropas Savienības paplašināšanos kā jaunu iespēju Baltijas reģionam.

Lietuvas Seima Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs un Baltijas asamblejas Drošības un ārlietu komisijas loceklis Vītenis Povils Andrukaitis uzsvēra, ka pēc Baltijas valstu uzņemšanas Eiropas Savienībā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbība joprojām būs ļoti svarīgs aspekts, lai panāktu trīs Baltijas valstu interešu ievērošanu. “Jaunas Baltijas reģiona iespējas atsauksies arī uz mūsu kaimiņiem, tāpēc reģionālo attiecību veidošanai un stiprināšanai ir tik būtiska nozīme,” teica Lietuvas pārstāvis. Jau tagad eksports no Baltijas reģiona sasniedzis ievērojamus apjomus, tāpēc ir pamats ar optimismu raudzīties nākotnē un prognozēt, ka tas palielināsies vēl vairāk. Runātājs pieskārās arī darbam Eiropas Savienības Konventā, uzsverot, ka tā ir laba iespēja paust savu viedokli un tikt sadzirdētiem.

Savukārt Latvijas Saeimas Eiropas lietu komisijas locekle Viola Lāzo sacīja, ka Baltijas valstis ir gatavas Eiropas Savienības iestāšanās sarunu noslēgumam un, lai nodrošinātu šī mērķa piepildīšanos, apmainās ar informāciju, saskaņo viedokļus un dažādu projektu ietvaros attīsta praktisko sadarbību. Viņa uzsvēra reģionālās politikas nozīmību gan pašreiz, gan arī pēc iestāšanās ES – jau tagad par tās potenciālu liecina Beniluksa valstu politiskā savienība, Ziemeļvalstu savienība un Vidusjūras reģiona valstu apvienība. “Neatkarīgi no katras atsevišķas valsts politisko, ekonomisko un sociālo vēlmju kopuma būs jāturpina vienota reģiona politikas izveide, jo paplašinātās Eiropas Savienības kontekstā Baltijas reģions būs neliela, bet ļoti svarīga ģeopolitiska telpa,” teica deputāte. V.Lāzo arī sacīja, ka pēc iestāšanās ES aktuāls varētu būt jautājums par Baltijas asamblejas un Baltijas Ministru padomes kompetenci, funkcijām un darbības mehānismu. Uzrunas noslēgumā tika uzsvērts, ka Baltijas valstu integrācija Eiropas Savienībā jau šodien liek izvirzīt un risināt konkrētus uzdevumus. Kā būtiskākos kopējos īstermiņa mērķus pirms iestāšanās ES V.Lāzo minēja uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, iekšējo robežu šķērsošanas procedūras vienkāršošanu, izglītības jomas sakārtošanu, kā arī organizētās noziedzības apkarošanu un vides aizsardzību.

Arī Igaunijas puses pārstāvis, Baltijas asamblejas Igaunijas delegācijas vadītājs Trivimi Velliste uzsvēra Baltijas valstu vienotības nozīmi un sacīja, ka Baltijas valstu ģeogrāfiskais stāvoklis ir pamats kopīgo mērķu un interešu saskaņošanai. Viņš minēja sekmīgo sadarbību ar Ziemeļu padomi, kas sekmējusi Baltijas valstu labāku spēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem un prasībām, kas tiek izvirzītas Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, integrējoties Eiropas struktūrās.

Baltijas asamblejas 20.sesijas dalībnieki izskatīja jautājumus, kas skar Eiropas Savienības paplašināšanu un integrāciju NATO, kā arī informācijas sabiedrības attīstību Baltijas valstīs. Sesijas noslēgumā tika pieņemts nobeiguma dokuments, kā arī ievēlēti Baltijas asamblejas prezidija un komiteju priekšsēdētāji.

Runājot par NATO paplašināšanu un Baltijas valstu ieguldījumu Eiropas un transatlantiskajā drošībā, Lietuvas aizsardzības ministrs Lins Antans Linkēvičs uzsvēra, ka Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā varētu kalpot par piemēru arī citiem reģioniem, jo, piemēram, projekti par gaisa satiksmes nodrošināšanu un mīnu meklēšanu saskan arī ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas īstenotajiem uzdevumiem. Ministrs sacīja, ka mūsu valstu īstenotā aizsardzības politika nav vērsta pret Krieviju, un izteicās, ka lielās kaimiņvalsts attieksme pret trim Baltijas valstīm pēc 11.septembra traģiskajiem notikumiem ASV kļuvusi konstruktīvāka.

Savukārt Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja vietniece un Baltijas asamblejas Drošības un ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietniece Helēna Demakova sacīja, ka vairums iedzīvotāju nesaprot, ka NATO paplašināšana, mums kļūstot par pilnvērtīgu dalībvalsti, pilnībā integrējot savus militāros spēkus un informāciju ar NATO, nevis atrodoties konsultatīvās attiecībās dažos jautājumos kādā paplašinātā padomē, kā tas tagad top NATO un Krievijas gadījumā, nav iedomājama bez mūsu ciešas integrācijas citās jomās. “Mums ir liels darbības lauks un sadarbības iespējas nākotnē, izmantojot mūsu zinātniekus noteiktās NATO programmās. Intelektuālais potenciāls Baltijas valstīs ir augsts, un līdzdalība NATO būs ieguldījums ne tikai drošībā, bet arī tautsaimniecībā,” teica deputāte.

Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers akcentēja, ka, atbildot uz lielo jautājumu, vai esam gatavi dalībai Ziemeļatlantijas aliansē, nepieciešams apzināties, kā izmantosim tās piedāvātās drošības garantijas un vai spēsim sniegt savus resursus, tostarp arī finansiālos, kopējā drošībā, tā stiprinot globālo aizsardzību. Kā būtisku ministrs akcentēja arī sabiedrības informēšanas darbu par nepieciešamību Baltijas valstīm integrēties NATO.

Sestdien, 25.maijā, Baltijas asamblejas 20.sesijas dalībnieki apsprieda informācijas sadarbības attīstības perspektīvas Baltijas valstīs.

Lietuvas valdības Informācijas sabiedrības attīstības komitejas direktors Jozs Zalatorus informēja par pakalpojumu progresu informācijas tehnoloģiju nozarē un sacīja, ka vajadzētu nodrošināt iespēju katram iedzīvotājam izmantot, piemēram, interneta pakalpojumus, tāpēc valsts piedāvājumi šajā jomā vēl jāpilnveido. Viņš arī pastāstīja, ka Lietuvā tiek sagatavots likumprojekts par telekomunikācijām, kuru plānots pieņemt nākamgad.

Latvijas delegācijas pārstāvis un Baltijas asamblejas Izglītības, zinātnes un kultūras komitejas loceklis Dainis Stalts runāja par vienota valsts bibliotēku informācijas tīkla veidošanos Latvijā. Viņš uzsvēra, ka vienota bibliotēku tīkla izveide nav tikai tehniska problēma — daudz grūtāk ir radīt vienotu vispārējo politiku, spēju sadarboties profesionāli un racionalizēt pieaugošos izdevumus, kā arī informēja par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas nepieciešamību un tā ietekmi vienotas informatīvas aprites nodrošināšanā.

Savukārt Konkordijas universitātes lektors Rauls Rebane akcentēja humanitārā aspekta nozīmību informātikā. “Kad pienāks laiks un mēs varēsim sūtīt vēstis uz visām pasaules malām, skaidri nāksies apzināties vienu skaudru patiesību — mēs kļūsim vieglāk ievainojami un manipulējami,” sacīja lektors.

Lietuvas delegācijas pārstāve un Baltijas asamblejas Izglītības, zinātnes un kultūras komitejas priekšsēdētāja Irēna Šauliene uzsvēra globalizācijas faktora nozīmību informācijas sabiedrības attīstībā. “Šajā procesā ir būtiski īstenot stabilas reformas, izmantojot Eiropas Savienības atbalstu un sabiedrības izglītību informācijas jomā,” sacīja deputāte. Viņa arī akcentēja bibliotēku lomu sabiedrības informēšanā un izglītošanā, kā arī pauda cerību, ka finansējums šīm vajadzībām netiks liegts.

Sesijas nobeigumā tika pieņemts paziņojums par Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes sadarbību; piecas rezolūcijas — par sadarbību ar Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalu, par lauksaimniecības politiku, par Eiropas Savienības atbalsta izmantošanas veicināšanu, par bibliotēku lomu informācijas sabiedrības attīstībā un par vēstures mācīšanas pilnveidošanu; divi nolikumi — par Baltijas asamblejas medaļu un par Baltijas asamblejas balvas laureātu darbu izdošanu; kā arī lēmums par Baltijas asamblejas jauno struktūru un stratēģiju.

Sesijas dalībnieki ievēlēja Baltijas asamblejas prezidiju un komiteju vadītājus. Prezidija priekšsēdētāja amats turpmāko pusgadu uzticēts Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītājam Romualdam Ražukam.

Nolemts, ka nākamā — 21. — Baltijas asamblejas sesija notiks Rīgā šā gada 12.-14.decembrī.

 

Saeimas preses dienests

“Baltijas valstu iestāšanās NATO un ES nav aiz kalniem”

Romualds Ražuks, Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs

Līdzziņojums Baltijas asamblejas 20.sesijā 2002.gada 24.maijā

Augsti godātais Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētāj Paulauska kungs, godājamie ministru kungi, Lietuvas, Igaunijas un Latvijas parlamentārieši, Baltijas asamblejas nacionālo delegāciju deputāti, jūsu ekselences, ārzemju diplomātiskā korpusa pārstāvji, asamblejas viesi, visi mūsu triju parlamentu darbinieki, kas sekmēja un sekmē veiksmīgu Baltijas asamblejas 20.sesijas norisi šeit, Lietuvā, Viļņas pievārtē.

Laiks lido vēja spārniem, un šī jau ir pēdējā Baltijas asamblejas sesija, kurā Baltijas asamblejas delegācijas sastāvā piedalās Latvijas 7.Saeimas deputāti, tāpēc šī ir ne tikai mana kā Latvijas delegācijas vadītāja runa, bet arī mūsu, Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas locekļu, pēdējā iespēja šajā prestižajā starptautiskajā parlamentāriešu forumā paust savu pārliecību un uzskatus ar vienu mērķi — stiprināt Baltijas valstu vienotību un saskaņu, pārvarēt domstarpības un pārejošās grūtības, dedzīgos strīdus, kurus šodien atceras tikai retais. Es uzdrošināšos atgādināt dažus no tiem.

Tikai nedaudz vairāk nekā pirms trim gadiem oponenti no abām pusēm dziļi un enerģiski apšaubīja divu parlamentāriešu organizāciju — Baltijas asamblejas un Beniluksa Starpparlamentu konsultatīvās padomes — plānveidīgas sadarbības jēgu un lietderību. Tagad kopā ar Beniluksa parlamentu ir īstenoti daudzi kopīgi projekti pārrobežu sadarbības jomā, veiksmīga bija trīspusējā kopā ar Ziemeļu padomi Kioto līguma atbalstam organizētā konference par klimata jautājumiem, taču it īpaši gribu akcentēt lauksaimniecības problēmām un pārtikas drošumam veltīto konferenci šopavasar Viļņā. Šī konference kļuva par īstu Baltijas asamblejas un Beniluksa Starpparlamentu konsultatīvās padomes veiksmīgas sadarbības apogeju. Protams, milzīgs nopelns konferences organizēšanā ir vienam no idejas autoriem, mūsu patiesam draugam Beniluksa Starpparlamentu konsultatīvās padomes viceprezidentam Žanam Marī Apāram, kas piedalās arī šajā sesijā. Taču, Apāra kungs, būsim patiesi un atzīsim, ka netika līdz galam novērtēts arī viena augumā neliela, klusa, pieticīga un ļoti pieklājīga cilvēka — Žosa van Vasenhoves — nopelns. Tieši viņš pirms vairāk nekā trīsarpus gadiem neļāva šīm saitēm pārtrūkt.

Nozīmīgā mūsu sadarbības partnere — Ziemeļu padome, kas pavisam drīz atzīmēs savu pusgadsimta jubileju, — sadarbojas ar mums kopš pašiem pirmsākumiem, kad pēc ziemeļnieku parauga pirms desmit gadiem tika dibināta Baltijas asambleja. Kopš tā brīža mūsu parlamentāro asambleju sadarbība ne uz mirkli nav pārtrūkusi, viss notika plānveidīgi, sakarīgi, pieklājīgi un, protams, — ļoti demokrātiski. Man ir tiesības vērtēt pēdējos trīsarpus gadus, kad es vadīju Latvijas delegāciju Baltijas asamblejā. Taču jāteic, ka problēmas tika risinātas lēni, pārāk lēni, lai mēs, nule atbrīvojušies no komunisma jūga, spētu ar šo tempu samierināties. Neslēpšu, bija brīži, kad man tas sagādāja vilšanos, un par to visu es tik atklāti šajā parlamentārajā auditorijā atļaujos runāt tikai tāpēc, ka jūs esat mūsu tuvākie sabiedrotie un draugi, tāpēc ka Baltijas attīstība nākotne nav iedomājama bez jūsu reģiona — Ziemeļu reģiona — ar tā milzīgo intelektuālo un sociālo potenciālu, ar augstiem demokrātijas standartiem. Ziemeļu un Baltijas reģionam ar iekšējo Baltijas jūru, izmantojot Ziemeļu dimensijas ideoloģiju un savstarpēji izdevīgi sadarbojoties ar septiņiem Krievijas ziemeļaustrumu reģioniem, ir iespējams izveidot stabilitātes centru šajā Eiropas Savienības nostūrī. Taču taisnības labad jāteic, ka risinājums tika rasts arī Ziemeļu padomes 52.sesijā, kad Reikjavīkā zviedru moderātu ierosinātais un visu Ziemeļu padomes konservatīvo atbalstītais balsojums par Baltijas valstu tūlītēju uzņemšanu Ziemeļu padomē bija kā auksta duša. Tas skaidri norāda uz to, ka mūsu tuvināšanās process ir par lēnu un ka tam tiek pievērsts maz uzmanības. Paldies jums, konservatīvie ziemeļnieki, par šo balsojumu, tas noteikti ieies Baltijas valstu jaunāko laiku vēsturē. Un tiešām pēc tam ledus sakustējās. Mums noteikti jāturpina Rīgā 2001.gada maijā notikušajā Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes trešajā kopīgajā sēdē un Ziemeļu padomes 53.sesijā Kopenhāgenā iesāktās diskusijas par nākotnes sadarbības iespējām un, galvenais, par mūsu ātrāku tuvināšanos. Baltijas valstu iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā vairs nav aiz kalniem. Mūsu formālo aizbildināšanos ar atpalicību militārajā, demokrātijas, cilvēktiesību vai pat ekonomikas un sociālajā jomā jau pavisam pārredzamā nākotnē vairs neuzklausīs. Es vēršos pie jums, Ziemeļu kolēģi, pie cienījamās Ziemeļu padomes prezidentes Outi Ojalas kundzes un izsaku cerību, ka mūsu nākamā kopīgā tikšanās Lundā būs saturīga un bagāta ar ilgtspējīgu attīstību veicinošiem lēmumiem. Lietuvas prezidēšanas pusgads, kas beidzas šajā sesijā, bija labs un cerīgs spurts attiecību intensificēšanai ar Ziemeļu kolēģiem. Latvijas delegācija, pārņemot prezidēšanu, sola šo tempu nezaudēt, neraugoties uz parlamenta vēlēšanām, kas mūs gaida oktobrī, un īstenot virkni pasākumu, kuru centrā būtu starptautiska konference par likumdošanas ietekmi uz narkotiku izplatības ierobežošanu. Tā notiks 2002.gada 13.septembrī, un tajā piedalīsies gan parlamentārieši, gan eksperti no Baltijas asamblejas, Ziemeļu padomes un Beniluksa Starpparlamentu konsultatīvās padomes. Tas ir ārkārtīgi aktuāls un šobrīd parlamentos neizprasts temats, kura risināšanā mums būtu ārkārtīgi nepieciešamas Ziemeļu un Beniluksa valstīs uzkrātās zināšanas. Šis Baltijas valstīs ienākušais lāsts ir jāuzveic, jo runa ir par mūsu jaunatni.

Pabeidzot savu runu, es neuzdrošinos teikt, ka atlicis tikai saldais ēdiens, jo rūgto brīžu vēl ir pietiekami daudz, tomēr ar visu Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja atbildību es uzdrošinos apgalvot, turklāt strikti apgalvot, ka, balstoties uz trīsarpus gadu ilgo pieredzi šajā amatā, Igaunijas Latvijas un Lietuvas parlamentāriešu sadarbība ir kvalitatīvi mainījusies — mainījusies ne tikai iekšienē, mums pašiem augot un gūstot pieredzi. Šis kvalitātes lēciens izpaudās arī ārēji, pat biežāk nekā ik mēnesi kopīgi ar Ziemeļu un Beniluksa kolēģiem veicot parlamentāro darbu. Tā bija milzīga skola, kuru aizmirst nav iespējams. Bija arī daudzi baltiešu savstarpēji kašķi un strīdi, kurus tagad atceras tikai retais. Raksturīgs piemērs — problēmas radīja Lietuvas viedoklis par to, ka nav obligāta visu triju Baltijas valstu vienlaicīga uzaicināšana iestāties NATO. Daudzas stundas tika patērētas neauglīgās diskusijās, daudz šķēputika lauzts. Taču pati dzīve un politisko procesu norise pasaulē ir pierādījusi Latvijas nostājas pareizību, proti, ka jēga ir tikai visu triju Baltijas valstu vienlaicīgai integrācijai NATO. Arī ceļā uz ES mēs, visas trīs Baltijas valstis, pakāpeniski esam izlīdzinājušas savas pozīcijas. Atcerieties kaut vai to, kādas kaislības izraisīja Lietuvas deputāta Vīteņa Andrukaiša priekšlikums referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā rīkot visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus, izmantojot to kā milzīgu mobilizējošu faktoru. Latvijas delegācija tūlīt pat atbalstīja šo priekšlikumu un savā vārdā iesniedza to rakstveidā, taču šīs idejas pareizību pierādīt nebija viegli. Bet kurš gan šodien vairs atceras visas šīs kaislības. Esmu pārliecināts, ka Baltijas valstu parlamentāriešu sadarbība Baltijas asamblejas ietvaros ir iegājusi jaunā, kvalitatīvi atšķirīgā fāzē, to var uzskatīt par ieskriešanos pirms iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Šie gadījumi, kad spilgti un brīžiem nepievilcīgi izpaudās konkurence starp Baltijas valstīm, jau sen ir aiz muguras. Tagad ir skaidri pateikts — ja uzņems, tad uzņems visas trīs Baltijas valstis kopā. Ja šī uzņemšana tiks atteikta — tad nevis ārējo, bet iekšpolitisko, no mums pašiem atkarīgo iemeslu dēļ. Tas gan mums ir jāsaprot.

Kas tad ir raksturīgs šim jaunajam “mierīgajam” Baltijas valstu parlamentāriešu sadarbības modelim? Baltijas valstu sadarbības pamatā ir kopīgas intereses un mērķi ārpolitikas un drošības jomā: stabila demokrātija, labklājība un ekonomiskā attīstība. Šie mērķi vislabāk īstenojami, kļūstot par ES un NATO dalībvalstīm. Baltijas valstu sadarbības ietvaros tiek uzturēts aktīvs politisks dialogs prezidentu, parlamentu spīkeru, valdību vadītāju un ārlietu ministru līmenī. Sadarbības koordināciju savukārt nodrošina Baltijas asamblejas un Baltijas Ministru padomes institūcijas. Šie tad arī būtu tie mērķi, kas Baltijas Asamblejai prioritārā kārtā jāsasniedz jau tuvākā laikā — 2002.gadā, kurš būs tik nozīmīgs Baltijas valstu ārpolitikai. Baltijas valstis ir gatavas pabeigt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un saņemt uzaicinājumu iestāties NATO. Un tas ir arī ievērojams visu mūsu Baltijas asamblejas sasaukumu nopelns un padarītā darba rezultāts. Gan to parlamentāriešu nopelns, kuri šo darbu sāka, gan mūsu nopelns, kas šo posmu noslēdz.

Izsakot visdziļāko pateicību visiem, visiem, kas šo darbu ir veicinājuši, pirmām kārtām vēlos pateikties nu jau aizsaulē aizgājušajam Latvijas delegācijas vadītāja vietniekam Jurim Sinkam. Šos pateicības vārdus nodosim arī viņa ģimenei, apciemosim viņa atdusas vietu Meža kapos Rīgā.

Īpaša pateicība par visu paveikto, par nekad neatteikto palīdzību un padomu Igaunijas delegācijas vadītājam Trivimi Vellistes kungam. Trivimi, tu esi viens no tiem retajiem, kurš bieži tiek uzrunāts ar vārdiem “vecais uzticamais draugs”. Tāds tu esi bijis man un arī citiem Latvijas delegācijas locekļiem.

Milzīgs ieguvums, un ne tikai Lietuvas delegācijai, bija Ģiedres Purvaneckienes kundzes ievēlēšana par Lietuvas delegācijas vadītāju. Ģiedres prasme rast kompromisus tad, kad liekas, ka tie vairs nav iespējami, māka uzklausīt ikvienu, ar godu pārstāvēt gan savu valsti Lietuvu, gan visu Baltiju īsā laikā ļāva viņai kļūt par īstu Baltijas asamblejas līderi. Ģiedre, tev vēl garš ceļš politikā ejams, un mēs, visi latvieši, svēti tam ticam.

Atļaujiet pateikties mūsu prātīgajai ģenerālsekretārei Baibai Moļņikas kundzei, apsviedīgajai ārlietu padomniecei Marikai Laizānes kundzei, kā arī vissirsnīgākajai no visām nacionālajām sekretārēm Ingrīdai Sticenko. Jūs visas esat gudras, skaistas, izglītotas un darbā nenogurdināmas. Jūs esat viss, bez jums es nebūtu nekas. Pateicos par visu kopīgi īstenoto.