Lai piena upes Latvijā neizsīktu

Ziedone Bērziņa, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības nozaru un pārstrādes attīstības departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Pašreizējā situācija piensaimniecībā

— Cik pamatots ir piena ražotāju apgalvojums, ka piensaimniecība Latvijā ir ļoti tuvu krīzei?

— To nevar saukt par krīzi. Tās ir ražošanas grūtības, ar ko jāsastopas ikdienā. Tādas laiku pa laikam ir sastopamas katrā ražošanas procesā.

— Galvenais raižu iemesls ir piena iepirkuma cenas kritums gada pirmajos mēnešos. Cik tā šobrīd ir augsta, un kādai tai būtu jābūt, lai piensaimnieki varētu sekmīgi strādāt?

— Piena iepirkuma cena pašreiz ir augstāka nekā iepriekšējā gadā. 2001. gada februārī par tonnu piena maksāja 98,17 latus, bet martā — 99,96 latus. Šogad attiecīgajos mēnešos piena iepirkuma cena bija 103,89 un 101,06 lati.

Ja salīdzinām piena iepirkuma cenas pērnā un aizpērnā gada rudens mēnešos, redzams, ka 2001. gadā tā bija krietni augstāka nekā 2000. gadā. Tolaik šis piena iepirkuma cenu kāpums nebija ekonomiski pamatots. Mūsu piena tirgus ir mazs, līdz ar to piens pāri nepaliek. Pagājušā gada rudenī starp piena pārstrādes uzņēmumiem bija visai liela konkurence, kas arī bija viens no iemesliem straujam piena cenas pieaugumam.

Piena iepirkuma cena — 100 latu par tonnu — piena ražotājam, kurš investē, noteikti ir par zemu, turpretī tam, kas strādā, neieguldot līdzekļus modernizācijā, tā ir pietiekama.

Ik gadu, parādoties zaļai zālei, saražotā piena daudzums strauji pieaug. Protams, piena patēriņš proporcionāli nepieaug — produkts ir jāuzglabā, līdz ar to izmaksas ir lielākas. Piena iepirkuma apjoms vasaras periodā, sākot no maija beigām, pieaug divkārt salīdzinājumā ar pavasara mēnešiem. Pirmajā ceturksnī tiek iepirkti 20 — 25 tūkstoši tonnu piena, bet, sākot ar maiju, — jau vairāk nekā 30 tūkstoši. No jūnija līdz oktobrim piena iepirkuma apjoms pārsniedz 40 tūkstošus tonnu. 2001. gada augustā piena iepirkums pat nedaudz pārsniedza 50 tūkstošus tonnu. Likumsakarīgi, ka piena iepirkuma cena krītas. Tā tas ir katru gadu: aprīlī piena iepirkuma cena sāk kristies, bet oktobrī — pieaugt. Tomēr jāatzīst, ka pēdējos gados šī sezonalitāte ir nedaudz izlīdzinājusies. Agrāk starpība starp iepirkumu pirmajā ceturksnī un vasaras mēnešos bija vēl lielāka, tagad tā sasniedz apmēram divas reizes.

Mūsu piena pārstrādātāji pie tādas situācijas ir pieraduši, jo piena sezonālā ražošana Latvijā ir raksturīga.

— Ar ko saistīta piena iepirkuma izlīdzinājuma tendence pēdējos gados?

— Tā saistīta galvenokārt ar to, ka piena ražotāji maina govju izmantošanas ciklu — govis atnesas vienmērīgāk visu gadu, nevis — kā tas bija iepriekš — februārī un martā. Tas gan nav tik ātri maināms, bet tā ir pozitīva tendence.

Valsts intervence piena produktu tirgū

— Lai samazinātu disproporciju piena iepirkuma cenās ziemas un vasaras mēnešos, Zemkopības ministrija (ZM) ir izstrādājusi MK noteikumu projektu “Noteikumi par valsts intervences pasākumu īstenošanu Latvijas piena produktu tirgū”. Vai intervences iepirkuma mehānisms piena produktu tirgū tiks iedarbināts pirmoreiz?

— Par piena intervenci ir runāts vairākus gadus, kopš sākām harmonizēt Latvijas likumdošanu ar Eiropas Savienības (ES) normatīvajiem aktiem, bet tieši tāds modelis kā Eiropā mūsu valstī līdz šim nav ieviests. Arī šajā noteikumu projektā ir dažas atkāpes no ES prakses, jo pie mums pagaidām nav iespējams veikt atsevišķus administratīvos kontroles pasākumus.

ZM piedāvātais noteikumu projekts attiecas uz tiem piena produktiem, kuri ir ES modelī. Diemžēl Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) piena ražotāju grupa pašreiz ir apturējusi piena intervences projekta tālāko virzību.

— Kāds tad ir ZM piedāvātais intervences modelis, un ko no šādas atbalsta kārtības vēlētos sagaidīt piena ražotāji?

— Piena ražotāji vēlas sagaidīt iespējami stabilāku piena iepirkuma cenu. LOSP pārstāvji apšaubīja, vai šis piena intervences modelis dos garantiju, ka piena iepirkuma cena stabilizēsies un vasaras mēnešos nekritīsies. Viņi nav pārliecināti, ka ZM izstrādātais intervences modelis pašreizējos apstākļos to spētu nodrošināt.

Projekts paredz, ka intervences iepirkums netiek veikts pienam kā izejvielai, bet gan sviestam, sausajam vājpienam un atsevišķu šķirņu sieriem. Mēs piedāvājām izvērtēt vairākus variantus, kas paredz, ka, intervences iepirkumu veicot, izdevumus segs piena pārstrādes uzņēmumiem. Tomēr piena ražotāji uzskata, ka viņiem svarīgāk būtu, lai atbalsts kā cenu stabilizācijas modelis tiktu vairāk vērsts tieši uz piena ražošanu. Par to būs diskusijas, turpmāk sadarbojoties ZM darba grupai un LOSP.

— Jūs paredzat, ka pēc LOSP ieteikumiem atbalsta modelis varētu mainīties?

— Nekas jau nav akmenī iekalts. Izstrādāt normatīvos aktus, kuri nedarbojas, nav mūsu pašmērķis. Mēs tos izstrādājam tāpēc, lai tie dotu labumu potenciālajiem normatīvo aktu adresātiem. Mēs turpināsim diskusijas un sekosim līdzi situācijai. Rezultātā radīsies vai nu šī projekta cits variants, vai arī kāds cits projekts, kas varētu darboties līdzīgi kā intervences modelis, lai stabilizētu piena iepirkuma cenu.

Tomēr īstenot ZM izstrādāto modeli būtu izdevīgāk, jo tādējādi mēs būtu praktiski iedarbinājuši intervences modeli, kāds tas ir ES. Mēs taču ceram, ka iestāja ES nav vairs aiz kalniem. Ja mūsu pārstrādes uzņēmumi nepratīs un nespēs reaģēt uz ES intervences nosacījumiem, tie sākotnēji nevarēs izmantot tās iespējas, kas viņiem tiks piedāvātas. Šī modeļa īstenošana būtu praktisks treniņš piena pārstrādes uzņēmumiem. Arī tām struktūrām, kas piedalās intervences administrēšanā un kontrolē, ir jābūt gatavām darboties ES.

— Kādas struktūras plānots iesaistīt piena intervences īstenošanā?

— Pirmkārt, piena pārstrādes uzņēmumus, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu atzīti kā tirgus dalībnieki, kā arī saražo noteiktas kvalitātes un noteikta apjoma produktu. Kvalitātei ir jābūt nemainīgai un apjomiem — pietiekami lieliem. Otrkārt, ZM Lauku atbalsta dienestu un ZM pakļautībā esošo bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību “Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūra” — institūcijas, kas administrēs piena produktu intervenci. Lauksaimniecības tirgus intervences aģentūra līdz šim ir nodarbojusies tikai ar augkopības produktu intervenci, jo lopkopības produktu intervence līdz šim tādā modelī, kā tas ir ES, Latvijā vēl nav īstenota.

— Tātad jebkurā gadījumā pēc iestājas ES intervences modelis Latvijas piena produktu tirgū būs tāds, kā ZM šobrīd piedāvā?

— Ļoti līdzīgs. Vienīgi no administrēšanas viedokļa tas būs vēl stingrāks. Īpaši stingras būs prasības, kas saistītas ar ražošanas apjomiem un produktu kvalitatīvajiem rādītājiem.

Atbalsta pasākumi

— Par intervences modeļa projektu diskusijas vēl turpināsies un galavārds skanēs vēlāk. Bet kādi valsts atbalsta pasākumi jau pašlaik ir pieejami piena ražotājiem?

— Piena ražotājiem pēdējos divus gadus ir pieejami tiešie maksājumi par pārraudzībā esošu govi ar noteiktu ganāmpulkā esošo govju skaitu un produktivitāti. Lai saņemtu subsīdijas, šogad, tāpat kā iepriekšējā gadā, ganāmpulkā ir jābūt vismaz septiņām pārraudzībā esošām govīm un ganāmpulka vidējai produktivitātei ir jābūt 3500 kg no govs gadā. Ja nu tiešām ir tādi ganāmpulki, kuriem joprojām izslaukums nesasniedz 3500 kg, to īpašniekiem ir nopietni jāpārdomā, vai turpmāk nodarboties ar piensaimniecību. Katrā ražošanas nozarē ir jādomā par ieņēmumiem, tā ir jāuztver kā bizness, kurā var nopelnīt. Ja produktivitāte ir zema, ir jānoskaidro, vai cēlonis tai ir selekcija, barības kvalitāte vai ir kāda cita problēma.

Tiešo maksājumu apjoms pēdējos trīs gados ir pieaudzis: 2000. gadā tie bija tikai 45 lati, pērn — 55 lati, bet šogad — 60 lati par govi, kura visu gadu ir bijusi ganāmpulkā pārraudzībā. Pārrēķinot uz vidējo produktivitāti — apmēram 4000 kg piena gadā no vienas govs piemaksa par vienu izslaukto piena litru iznāk 1,5 — 1,7 santīmi.

Piena ražotāji vēl papildu samaksu tiešo maksājumu formā var saņemt arī tad, ja viņi pārbauda mūsu valstī pārbaudīto buļļu meitas, kā arī pēc govju ganāmpulka ciltsvērtības noteikšanas — par ģenētiski augstvērtīgām govīm. Tāpat piena ražotājs var saņemt arī subsīdijas fermu modernizācijai, aprīkojuma uzlabošanai.

Šogad ar labiem panākumiem tiek izmantoti arī SAPARD līdzekļi. Diemžēl jāatzīst, ka augkopji ir naskāki uz piedāvātās iespējas izmantošanu nekā lopkopji. Bet iespējas pretendēt uz līdzekļiem iekārtu iegādei vai fermu būvniecībai ir. Jācer, ka nākamajās kārtās pieaugs piena ražotāju pieteikto projektu skaits.

— Saistībā ar SAPARD nācies dzirdēt piena ražotāju bažas par to, ka viņiem ir maz cerību uz šo līdzekļu ieguvi, jo no padomju laikiem mantojumā palikušajās fermās ir jāiegulda lielas investīcijas, lai tās sakārtotu atbilstoši prasībām, kas izvirzītas šīs ES programmas potenciālajiem dalībniekiem. Varbūt daudzi piena ražotāji, kas to vēlētos, nemaz nespēj pretendēt uz SAPARD līdzekļiem?

— Ir daudzi aspekti, kāpēc saimniecības neuzdrošinās iesniegt savus projektus, bet pats galvenais — ir vajadzīga pietiekami liela uzņēmība un drosme. Ja tikai pesimistiski domāsim, ka nevaram to un to un ka mums nekas neiznāks, tad arī nekā nebūs.

Šopavasar ir sākusi darboties arī ilgtermiņa kreditēšanas programma, kas paredz lauksaimniekiem iespēju saņemt aizņēmumu ar kredītlikmi 7% gadā, kā arī turpinās valsts atbalsts, kur līdzekļi paredzēti lauksaimniecības kredītu procentu daļējai dzēšanai.

Nosacījumi tātad ir radīti, bet katrai saimniecībai ir jāizvērtē konkrētā situācija, ja viņi vēlas pretendēt uz valsts vai ES finansiālu atbalstu.

— Lielo fermu īpašniekiem nākotne ir, bet kas notiks ar sīkzemniekiem, kuru saimniecībās ir pāris gotiņas?

— Pašreiz laukos problēmas rada tas, ka ražošana ir sadrumstalota. Ir ļoti daudz saimniecību, kas tur dzīvniekus pašu patēriņam. Saimniecību skaits ir ļoti liels, bet ražotās produkcijas apjoms — neliels. Kopējais saimniecību skaits, kurās tur slaucamās govis, pārsniedz 70 tūkstošus, bet desmit un vairāk govju ganāmpulki ir nepilnos divos tūkstošos saimniecību. Viena govs ir apmēram 40 tūkstošos saimniecību. Ir saprotams, ka šajās saimniecībās diezin vai ir plānots attīstīt lielu ganāmpulku. Viņi visdrīzāk arī turpmāk turēs vienu govi piena pašpatēriņam. Tas pat ir apsveicami, ka cilvēks nodrošina sevi ar pārtiku, ja trūkst citu ienākumu. Savukārt tie, kuriem ir piecas sešas govis, varētu pretendēt uz ganāmpulka paplašināšanu vai arī mēģināt pārstrukturizēt saimniecību no piena lopkopības uz liellopu gaļas ražošanu vai rast blakus nodarbošanos, kā tas tiek paredzēts gan Lauku problēmu risināšanas un lauku attīstības koncepcijā, kas patlaban tiek virzīta izskatīšanai Ministru kabinetā, gan SAPARD Latvijas Lauksaimniecības un lauku attīstības programmā. ZM Lauku attīstības departaments nesen izplatīja anketas, lai laukos dzīvojošie noteiktu svarīgākos lauku attīstības pasākumus, kas būtu iekļaujami vienotajā pamatdokumentā un lauku attīstības plānā. ES piedāvā finansiālu atbalstu, bet mums pašiem ir jāizstrādā plāns. Tam jābūt gatavam līdz gada beigām, lai nākamgad Lauku atbalsta dienests tiktu akreditēts iespējamām jaunajām atbalsta programmām pēc iestājas ES.

— Kādas alternatīvās nodarbes jūs saskatāt laukos?

— Tās galvenokārt ir saistītas ar dažādu pakalpojumu sniegšanu. Tie, kas ir ļoti aizņemti intensīvā darbā, vēlas atpūsties, aizbraucot uz laukiem. Var izvēlēties tūrisma, sakoptās vides un amatniecības programmas, tikai ir jāizvērtē, kuras no tām mums ir vairāk vajadzīgas.

— Lai šādās programmās iesaistītos, ir jābūt atbilstošiem priekšnosacījumiem: ne katrā lauku nostūrī varēs īstenot tūrisma programmu, un tikai retais mazas saimniecības īpašnieks varēs kļūt par amatnieku.

— Protams, šie jautājumi jārisina, gan ņemot vērā ainaviskās vides priekšnoteikumus, gan pašvaldības reālās iespējas. Piemēram, infrastruktūras sakārtošanā vairāk būtu jāiesaistās tieši pašvaldībām. SAPARD apakšprogramma, kas paredz atbalstu infrastruktūras sakārtošanai, pašlaik netiek izmantota tādā mērā, kā mēs cerējām sākumā. Iespējams, pašvaldībām trūkst līdzekļu, jo tā patiešām ir dārga programma, kaut gan atbalsts tur ir vēl lielāks nekā citās apakšprogrammās.

Eiropas Savienība: prasības un iespējas

— Cik gatavi jau tagad ir Latvijas piena ražotāji iestājai ES? Vai ir kas tāds, kas viņiem būtu steidzami jāsakārto?

— Visprecīzāk to varētu pateikt Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti, kas pašreiz veic fermu auditu, t.i., pārbaudes. Tomēr, ik gadu analizējot informāciju par to, cik lauksaimnieciskās ražošanas modernizācijas programmas ietvaros ar valsts atbalsta līdzekļiem ir iegādātas slaukšanas iekārtas un piena dzesētāji, redzams: tie, kas to ir izdarījuši, zināmā mērā jau ir gatavi strādāt ES. Lielākais klupšanas akmens pašlaik ir kūtsmēslu krātuvju sakārtošana atbilstoši ES prasībām. Tas prasa lielas investīcijas.

— Vai ir pieejami atbalsta pasākumi tieši šīs problēmas risināšanai?

— Atsevišķu atbalsta pasākumu, kas būtu vērsti tikai uz kūtsmēslu krātuvju sakārtošanu, nav, bet ir iespējams līdztekus citiem modernizācijas pasākumiem ieplānot arī šo, izstrādājot SAPARD projektu. Bet tas ir dārgi, un ne tik ātri var atgūt ieguldītos līdzekļus. Tas ir svarīgi no higiēnas, vides un estētiskā viedokļa, bet konkrēto ražošanas procesu tas krietni sadārdzina.

— Kas sagaida piena ražotājus pēc Latvijas iestājas ES?

— Piena ražotāji kopumā būs ieguvēji, jo varēs ražot stabilākos apstākļos. ES savam iekšējam tirgum izvirza ļoti stingras un stabilas prasības un aizsargā savu tirgu. Nonākot šajā kopējā tirgū, mēs būsim tā dalībnieki un līdz ar to ES nosacījumi uz līdzvērtīgiem principiem attieksies arī uz mūsu ražotājiem.

Līdz šā gada beigām, kad ES sarunu sadaļas “Lauksaimniecība” kontekstā tiks spriests par kvotām, mums ļoti daudz jāstrādā, lai varētu pamatot Latvijas pozīcijas dokumentā pieprasīto kopējo kvotu — 1,2 miljoni tonnu piena gadā, no kurām 900 000 tonnas ir kvota piena realizācijai, bet 300 000 tonnas — tiešās pārdošanas kvota. Eiropas Komisijas pozīcijas projektā piedāvātā kvota Latvijas iekšējam tirgum ir stipri par mazu — 489 474 tonnas piena gadā, kas ir tikai nedaudz vairāk par 50% no vidējā ražošanas apjoma pēdējos piecos sešos gados.

Aizvadītajā gadā Latvijā savam iekšējam tirgum tika saražots vairāk nekā 846 000 tonnu piena, bet pārstrādei pārdots nedaudz vairāk nekā 50 % no saražotā daudzuma. Ļoti daudz piena tiek izmantots pašpatēriņā. Rodoties labvēlīgiem ražošanas un cenu apstākļiem, pārstrādei noteikti tiktu pārdots vairāk piena. Bet mums ir jāpamato, ka mēs tik daudz ražojam iekšējam tirgum un ka arī nākotnē mēs varēsim noteikto daudzumu saražot. Latvijā ir ap 204 000 govju. Ar vidējo produktivitāti apmēram 4000 kilogrami gadā reāli arī sanāk šāds kopējais saražotais apjoms.

— Kas veic Latvijā saražotā piena uzskaiti?

— To veic Centrālā statistikas pārvalde (CSP) un Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība. Par pārstrādes uzņēmumiem uzskaiti veic Pārtikas un veterinārais dienests. No šiem trim avotiem var smelties ziņas par saražoto piena daudzumu mūsu valstī.

Ar šā gada 1. janvāri darbu sācis Piena ražotāju reģistrs. Tas uzskaita katra ražotāja pārstrādes uzņēmumiem pārdotā piena daudzumu. Piena ražotāju reģistrs tiek veidots, lai veidotos visaptveroša datu uzkrāja, kas nepieciešama gan valsts kopējās kvotas pamatošanai, gan individuālo piegādes kvotu sadalīšanai.

— Kāds pamatojums ir pieprasītajai kvotai, ja pašlaik mēs saražojam par apmēram 300 000 tonnām mazāk piena?

— Pirmkārt, aprēķinu pamatā tiek liktas prognozes, ka nākotnē pieaugs govju produktivitāte, jo tā vēl nesasniedz Eiropas valstu vidējo līmeni, kaut gan pēdējos gados tā ir pieaugusi. 1995. gadā Latvijā vidējā produktivitāte bija 3074 kg no govs, 1999. gadā — apmēram 3754 kg, bet 2001. gadā — 4055 kg piena no govs. Pārraudzībā esošo govju produktivitāte ir vēl augstāka — 4763 kg no govs, diemžēl pārraudzībā Latvijā ir apmēram viena trešdaļa govju. ES vidējā produktivitāte ir piecarpus līdz seši tūkstoši kilogramu no govs. Bet ir valstis, kur vidējais izslaukums no govs ir vēl lielāks.

Otrkārt, mēs ceram, ka Latvijā palielināsies govju skaits preču produkciju ražojošajos ganāmpulkos. Tomēr ekonomiski izdevīgāk ir kāpināt ganāmpulka produktivitāti.

— Jūs minējāt, ka saimniecībām tiks piešķirtas individuālās piegādes kvotas.

— Par to noris diskusijas ES. Pašreiz pozīcija par kvotu ES pieņemta līdz 2005. gadam. Eiropā ir ļoti stingri tirgus principi, saimniecība nemaz nedrīkst ražot vairāk, nekā paredzēts tai piešķirtajā kvotā. Saimniecībai nav ierobežojumu, no cik govīm noteiktais piena daudzums būtu jāsaražo, bet, ja saražots tiek vairāk, var saņemt pat sodu. Savukārt, ja kvotu neizpilda, nākamajā gadā var būt problēmas ar tās iegūšanu iepriekšējā apjomā. Saimniekam ļoti labi ir jāpazīst savs ganāmpulks un precīzi jāprot prognozēt tā ražīgumu.

Piena ražotāji un pārstrādātāji

— Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas kopsēdē, kas bija veltīta Latvijas piensaimniecības situācijas analīzei, LZA Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte norādīja: tā nav normāla proporcija, ja ražotājs saņem tikai vienu trešdaļu no galaprodukta ienākuma, kamēr pārstrādātājs patur divas trešdaļas. Kā jūs vērtējat šo situāciju?

— Abas šīs puses nevar būt neatkarīgas viena no otras. Protams, diskusijas ir ļoti smagas abām pusēm. Nākotnē piena pārstrādātājiem ir jābūt stingrām līgumsaistībām ar piena ražotāju, lai būtu lielāka stabilitāte abām pusēm. Pašreiz Latvijā darbojas vairāk nekā 50 piena pārstrādes uzņēmumu, tomēr vairāk nekā 70 % pārdotā piena pārstrādā desmit uzņēmumi. Pārējie pārstrādātāji strādā ar nelieliem piena kā izejvielas apjomiem. Viņiem būtu jāatrod zelta vidusceļš, lai abas puses sekmīgi varētu strādāt arī turpmāk.

— Pēdējā laikā no piena ražotājiem nācies uzklausīt neapmierinātību ar to, ka piena pārstrādātāji nereti modernizācijai nepieciešamos līdzekļus vēlas “izņemt no ražotāju maciņiem”.

— Iespējams, patvaļīgāk pārstrādātāji rīkojas ar tiem klientiem, kuri saražo ļoti maz piena. Tur, kur piena ražošanas apjoms ir pietiekami liels, viņi nevar tā rīkoties. Saimniecības, kas tur vienu govi un kurās katru dienu paliek pāri kādi desmit litri, ko nodot pārstrādei, sniedz arī iespējas kādām pārstrādes uzņēmumu manipulācijām.

Uzskatu, ka saimniecībās ar vienu govi pilnībā jāpāriet uz piena ražošanu pašu patēriņam vai jālegalizē tiešā tirdzniecība ar svaigu produkciju, jo tās diezin vai varēs iesaistīties piena pārstrādes un piena aprites kopējā produkcijas ražošanas ķēdē. Pagaidām to vēl var darīt, bet ir jāsāk domāt, vai nevajadzētu pārkvalificēties uz ko citu. Ir skaidrs, ka fermām izvirzītās prasības prasa investīcijas — gan govju veselības, gan ūdens kvalitātes un citām pārbaudēm. Ja ražošanas apjoms ir neliels, izmaksas tik un tā gulstas uz saimniecību kopumā. Ekonomiski izvērtējot, šādas saimniecības ir nerentablas.

Tomēr visiem piena ražotājiem neatkarīgi no saimniecības lieluma gribas vēlēt optimismu un labas un drošas domas, kas nepieciešamas jebkura projekta īstenošanai. Lai piena lopkopība ir ne tikai uzturlīdzekļu ieguves, bet arī ienākumu avots, vai arī dzīvesveids laukos, ja izdevies atrast ienesīgu blakusnodarbošanos. Ja Latvijas pļavās pēkšņi nebūtu vairs redzamas brūnās govis, ainavā kaut kā ļoti pietrūktu.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore

Slaucamo govju skaits un produktivitāte

Piena ražošana un realizācija