Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mēs ieejam nozīmīgā mūsu tautu un visa Eiropas kontinenta vēstures posmā". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.05.2002., Nr. 80 (2655) https://vestnesis.lv/ta/id/62553

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Mūsu mērķis ir stiprināt Baltijas valstu vienotību un saskaņu"

Vēl šajā numurā

29.05.2002., Nr. 80 (2655)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Mēs ieejam nozīmīgā mūsu tautu un visa Eiropas kontinenta vēstures posmā”

No 27. līdz 28.maijam Latvijā, Rīgā, notika Eiropas Parlamenta prezidenta un paplašināšanās procesā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāju kārtējā, 13.sanāksme

E2.JPG (19688 bytes)
Vakar, 28.maijā, Eiropas Parlamenta prezidenta un paplašināšanās procesā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāju 13.sanāksmes noslēgumā Saeimas namā: Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Eiropas Parlamenta prezidents Pets Kokss kopā ar kandidātvalstu parlamentu priekšsēdētājiem
E3.JPG (22603 bytes)

Vakar, 28.maijā: Saeimas tribīnē — Eiropas Parlamenta prezidents Pets Kokss, Saeimas prezidijā — Saeimas sekretāre Silvija Dreimane un Saeimas sekretāra biedrs Aleksandrs Bartaševičs
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 28.maijā, beidzās Eiropas Parlamenta (EP) prezidenta un paplašināšanās procesā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāju sanāksme. Tajā divas dienas līdz ar 13 Eiropas Savienības kandidātvalstu parlamentu vadītāju un šo valstu delegāciju pārstāvjiem sarunās piedalījās Eiropas Parlamenta prezidents Pats Kokss un viceprezidents Deivids Martins.

Uzrunājot sanāksmes dalībniekus, P.Kokss uzsvēra, ka šī viņam pēc ievēlēšanas augstajā amatā ir pirmā reize, kad var uzrunāt tik plašu kandidātvalstu parlamentāriešu auditoriju. Tāpat šī ir pirmā reize, kad debates par Eiropas nākotni ir izvērstas tik plašā mērogā. “Eiropas Parlamentam šī nav formāla pozīcija. Politiski šis gads ir noteicošais brīdis, lai panāktu vienošanos par nākotni, jo mūsu ceļa karte Eiropas paplašināšanā ir sastādīta. Tas ir liels progress. Es vēlos, lai mūsu tikšanās būtu kā relaksācija, lai sarunas noritētu kā līdzīgam ar līdzīgu. Kā ierindas parlamentārietis es domāju, ka ir jāvērš spēki uz to, lai rītdienas Eiropa kļūtu demokrātiskāka un atklātāka. Ir jāsekmē parlamentārās demokrātijas ievērošana un panākumi jāgūst kopīgiem spēkiem,” norādīja EP priekšsēdētājs.

Līdz šā gada novembrim EP ir paredzētas debates, tad, pēc Koksa domām, novērotāju statusā sāks uzaicināt arī kandidātvalstis. Līdz ar valstu parlamentu pārstāvjiem tiks aicināti piedalīties arī žurnālisti, jo informācijas izplatīšana iespējami plašākā mērogā ir ļoti svarīgs uzdevums.

Runājot par referendumiem, kas daudzos gadījumos būs noteicošie iestājai Eiropas Savienībā, P.Kokss norādīja, ka tautas vienprātības panākšana ir politiķu uzdevums. Augstā EP amatpersona izteica atziņu, ka pašreizējais Eiropas Parlaments savā pastāvēšanā kopš 1977.gada ir izgājis cauri augšanas fāzei un nonācis brieduma punktā. Un, ja šai institūcijai tās nākotnes vārdā ir nepieciešamas kādas reformas, ir jābūt drosmei uzņemties atbildību un tās veikt. “Eiropas Parlaments ir pats svarīgākais Eiropas pastāvēšanas un tā paplašināšanas procesā,” atzina P.Kokss.

13.EP prezidenta un paplašināšanās procesā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāju sanāksmē diskusijām tika piedāvātas vairākas tēmas: ES sarunu sasniegtais progress, ES pašreizējie uzdevumi, EP un kandidātvalstu parlamentu jaunas sadarbības formas, konvents par Eiropas nākotni.

Diskusijās kandidātvalstu parlamentu vadītāji un pārstāvji izteica savu redzējumu, viedokļus un ieteikumus. Tika norādīts, ka ES neierobežo tās dalībvalstu nacionālo identitāti, tajā pašā laikā ļaujot gūt pieredzi. Līdz ar eiro ieviešanu Eiropas ekonomikā ir vērojams progress. Eiropas pilsoņi tic, ka ES spēs panākt uzlabojumus cīņā pret starptautisko terorismu un sekmēsies valstu iekšējās un ārējās drošības nostiprināšanās. Tika minēts demokrātijas deficīts ES un trūkumi parlamentāro pārskatu sistēmā, kā arī nihilisma un eiroskeptiķu pieaugums gan dalībvalstīs, gan kandidātvalstīs. Kā ieteikums izskanēja vēlme pārskatīt un izvērtēt EP un kandidātvalstu parlamentu savstarpējās sadarbības principus un veicināt dialogu. Atsevišķas valstis izteica gatavību atvērt savas pārstāvniecības EP. Kā liecina Latvijas pieredze, EP uz vietas esošu parlamenta pārstāvju vai atašeju darbība dod labus rezultātus.

Sanāksmes otrajā dienā Eiropas Parlamenta un kandidātvalstu parlamentu vadītāji un pārstāvji sprieda par Eiropas Savienības (ES) Konventa darbu un Eiropas nākotni, kā arī sagatavoja kopīgu paziņojumu.

Uzsākot diskusiju par Konventā apspriestajiem jautājumiem, kas skar Eiropas Savienības nākotni, ES prezidējošās valsts Spānijas parlamenta Deputātu kongresa pirmā vicepriekšsēdētāja Margarita Mariskala de Gante Mirona informēja par Konventa darba rezultātiem un uzdevumiem līdz tā mandāta beigām 2003.gada martā. Viņa arī pastāstīja, ka Konvents sācis jaunu diskusiju, kuras mērķis ir panākt iespējami plašāku sabiedrības, tostarp akadēmisko aprindu un nevalstisko organizāciju, pārstāvju iesaistīšanos Eiropas nākotnes apspriešanā, lai iedzīvotājus tuvinātu ES institūcijām. Atzīstot, ka Eiropas nākotnes arhitektūra jāveido strauji, M.M.G.Mirona norādīja, ka Konventa pienākums ir radīt tādu Eiropas nākotnes modeli, “ar kuru tās pilsoņi varētu lepoties”. Sevišķa uzmanība būtu jāpievērš mandātu, kompetenču un atbildības sadalīšanai, dažādu ES instrumentu efektivitātes nodrošināšanai, kā arī jāturpina attīstīt ES tiesiskos pamatus.

Nacionālo parlamentu pārstāvis ES Konventā Aloizs Peterle pastāstīja, ka beigusies Konventa darba pirmā fāze, kurā spriests par vispārējo filozofiju un stratēģiju, un sācies kvalitatīvi jauns posms — izveidotas sešas darba grupas, kuru uzdevums ir sagatavot galaziņojumus. Viņš uzsvēra, ka to darbā būtu jāiesaistās arī kandidātvalstu nacionālo parlamentu pārstāvjiem. A.Peterle arī aicināja samazināt plaisu starp pilsonisko sabiedrību un ES centrālajām institūcijām, piedaloties nacionālajos pilsoniskajos forumos par ES nākotni.

Latvijas pārstāvis Eiropas Konventā Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks raksturoja Konventu kā būtisku laikmeta iezīmi, kas nodrošina politikas atklātību, iesaistot pēc iespējas vairāk iedzīvotāju tās veidošanā. Runājot par Eiropas nākotni, viņš akcentēja domu, ka “nākotnē ES jāsaglabā kā vienota daudzveidība — nacionālo valstu savienība, kuras pamatā būtusubsidiaritātes princips un skaidrs kompetenču sadalījums”. Viņš arī pauda uzskatu, ka Konventa mandātu būtu lietderīgi pagarināt līdz starpvaldību konferences sākumam 2003.gada rudenī, kurā ar balsstiesībām vajadzētu piedalīties arī kandidātvalstu pārstāvjiem, jo tieši konference, balstoties uz Konventa priekšlikumiem, pieņems lēmumus par Eiropas nākotni.

E4.JPG (25327 bytes)
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”
Vakar, 28.maijā, Saeimas namā: Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume un Eiropas Parlamenta prezidents Pets Kokss

Kandidātvalstu parlamentu pārstāvji, uzstājoties debatēs, akcentēja nacionālo parlamentu intensīvāku iesaistīšanos Eiropas Parlamenta darbā. Izskanēja doma par otras EP palātas veidošanu no nacionālo parlamentu pārstāvjiem, kā arī tika uzsvērta vienlīdzības statusa nodrošināšana visām dalībvalstīm, tām darbojoties ES institūcijās.

Sanāksmes noslēgumā tās dalībnieki pieņēma kopīgu paziņojumu, kurā apsveica ES Padomes Lākenā pieņemtos lēmumus par ES paplašināšanos un Eiropas Konventu. “Sanāksmes dalībnieki pozitīvi vērtē kandidātvalstu un dalībvalstu kopīgo apņemšanos pabeigt sarunas līdz 2002.gada beigām, paredzot 10 jaunu kandidātvalstu uzņemšanu 2004.gada sākumā,” teikts galadokumentā.

Atsevišķs punkts tika veltīts Eiropas Komisijas priekšlikumiem saistībā ar ES turpmāko finansējumu un sarunām par lauksaimniecības politiku. Sarunās iesaistītās puses tika aicinātas atrast līdzsvarotu risinājumu, kas veicinātu vienlīdzīgas attieksmes principus un konkurences nosacījumus esošajām un nākamajām ES dalībvalstīm.

Paziņojumā atzinīgi vērtēta Eiropas Parlamenta iniciatīva pēc uzņemšanas līgumu parakstīšanas uzaicināt kandidātvalstu parlamentāriešus piedalīties EP darbā kā novērotājiem.

Galadokumentā ietverts arī aicinājums sadalīt vietas Eiropas Parlamentā, balstoties uz proporcionalitātes un taisnīguma principiem.

Saistībā ar Eiropas nākotnes jautājumiem paziņojumā pausta cerība, ka kandidātvalstu pārstāvji varēs pilnībā piedalīties nākamās starpvaldību konferences darbā, kas sanāks saskaņā ar Deklarāciju par Eiropas nākotni.

Preses konferencē, kas notika pēc kopīgas deklarācijas pieņemšanas, Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume teica: “Šobrīd ir laiks, kas lielā mērā būs izšķirošs, lemjot par Eiropas Savienības nākotni. Mani īpaši gandarī apziņa, ka šī tikšanās notika Latvijā. Sanāksmes laikā valdīja savstarpēja izpratne un visu tajā iesaistīto pušu vēlēšanās pēc iespējas drīzāk panākt situāciju, kad kandidātvalstis kļūst par ES dalībvalstīm.” Deklarācijā norādīts, ka sanāksmes dalībnieki atzīst 2002.gada izšķirošo nozīmi ES paplašināšanās procesā un aizvadītā gada nogalē ES Padomes Lākenas sanāksmes laikā pieņemtos lēmumus, kas apstiprināja ceļu virzībai uz Eiropas paplašināšanos un izveidoja ES Konventu. Kā norādīja J.Straume, šie lēmumi neapšaubāmi sekmēs to, ka 2004.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās varēs piedalīties daudzas pašreizējās ES kandidātvalstis. Gan EP prezidents, gan arī Saeimas priekšsēdētājs uzsvēra, ka kandidātvalstu politiķiem viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir savas tautas pārliecināšana par ES kā savas valsts nākotni.

EP priekšstāvis preses konferencē apliecināja, ka ES apsveic kandidātvalstu vēlmi sasniegt izvirzītos mērķus. Sanāksmes darbu viņš novērtēja kā sekmīgu. P.Kokss norādīja, ka no nākamā gada varētu tikt sākta regulāra kandidātvalstu dalība EP komiteju un grupu darbā. Atbildot uz Latvijas žurnālista jautājumu, kā augstā amatpersona vērtē Latvijas izredzes iestājai Eiropas Savienībā ar tik lielu nepilsoņu skaitu, P.Kokss kā apsveicamu rīcību minēja naturalizāciju. Kā vienu no jaunākajiem pozitīvajiem piemēriem viņš nosauca Eirovīzijas konkursu Igaunijā un pēc tautības krievietes Latvijas pārstāves Marijas Naumovas uzvaru. “Tas ir sava veida simbols. Es esmu optimists, Latvijai izdosies atrisināt nepilsoņu jautājumu,” ar pārliecību atzina P.Kokss.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore, Saeimas preses dienests

Eiropas Parlamenta prezidents Pets Kokss:

Runa Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas 13. (ārkārtas) sēdē 2002. gada 28. maijā

Prezidenta kungs! Parlamenta deputāti! Kolēģi!

Man ir liels gods šodien būt šeit ar jums kopā Saeimā. Tā nav mana pirmā vizīte Latvijā kā politiķim, bet tā ir mana pirmā vizīte, esot Eiropas Parlamenta prezidenta amatā. Un man ir liels prieks par šo iespēju uzrunāt šo Augsto namu.

Es esmu īru izcelsmes eiropietis, un es jūtu radniecisku saikni ar jums savā Latvijas apmeklējuma laikā: abas mūsu valstis ir nelielas valstis, kas atrodas Eiropas perifērijā, un dažādos veidos vēstures gaitā mēs esam saskārušies ar lielo kaimiņu iegribām. Mūsu abām tautām ir ļoti izteikta identitātes izjūta un mūsu kultūras, valodas un tradīciju vērtējums. Tās ir tās lietas, kas ir palīdzējušas mūsu nācijām izdzīvot pat tajos laikos, kad neatkarīga valsts nepastāvēja. Bieži vien mazajām valstīm, kas vēlas iestāties lielajā Eiropas Savienībā, rodas jautājums par identitāti: vai mūsu identitāte saglabāsies, ja mēs iestāsimies šajā savienībā? Iestāties vai ne — tā ir jūsu brīva izvēle, jo jūs esat brīva, neatkarīga, suverēna tauta.

No Eiropas Parlamenta viedokļa es gribu teikt, ka mēs ieguldīsim ievērojamus līdzekļus, lai nodrošinātu, ka jau no paša sākuma, ja jūs nolemsiet iestāties, jūsu deputāti mūsu Parlamentā varēs strādāt latviešu valodā, tas ir, strādāt gan Parlamenta komitejās, gan politiskās grupās, gan plenārsēdēs. Mēs atbalstīsim šo iespēju. Un tas pats attiecas arī uz dokumentu, kā arī direktīvu un regulu projektu tulkošanu. Tā tiks nodrošināta.

Tātad ne tikai ievēlētie deputāti, bet arī pilsoņi, ko jūs pārstāvat, varēs detalizēti sekot līdzi likumdošanas politiskajam procesam savā dzimtajā valodā. Un tā ir investīcija multikultūrā, ko Eiropas Parlaments iegulda tādā Eiropā, kurai tas tic, — Eiropā, kura respektē daudzveidību, kultūru dažādību. Mēs nekad nespēsim uzcelt veiksmīgu Eiropas Savienību, ja mēs ignorēsim savas dziļi iesakņojušās tradīcijas, savu daudzveidību un kultūru bagātību. Un tātad, atbildot uz jautājumu, vai, atrodoties Eiropas Savienībā, var saglabāt identitāti, es skaidri atbildu: “Jā!” Taču par šo identitātes saglabāšanu ir jārūpējas tiem, kuri pārstāv šo identitāti. Neviens Eiropā nemēģinās jums atņemt jūsu mantojumu! Un tātad jūs esat šā kultūras mantojuma ilgtspējības avots.

Otrais jautājums, kas bieži izskan vairākās kandidātvalstīs, debates šo valstu sabiedrībā. Tiek apgalvots, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, viena savienība zināmā mērā tiks aizstāta ar otru — tātad Maskavas vietā nāks Brisele, un ir vērts par to brīdi padomāt.

Tātad pirmais pretarguments šim pilnīgi nepareizajam uzskatam ir tāds, ka, ja jūs iestāsieties Eiropas Savienībā, tad tā būs brīvas un neatkarīgas tautas brīva un suverēna izvēle. Tātad jūs paši varat izlemt — iestāties vai neiestāties, un tā ir jūsu pašu izvēle, ko jūs darīsiet.

Otrkārt, ja Eiropas Savienībā ir kāds spēks, tad tas ir pārliecības un saprāta spēks, bet tas nav ārējo draudu vai pārākas militārās varas spēks. Visa kārtība Eiropas Savienībā ir radīta sarunu veidā, tas nav politisks diktāts.

Eiropas Savienībā, ja jūs nolemsiet tajā iestāties, pie katra galda jums būs rezervēta sava vieta. Jūsu komisārs Eiropas Komisijā, jūsu ministrs Ministru padomē un jūsu deputāti varēs līdzdarboties katrā parlamenta struktūrā — gan specializētajās komitejās, gan parlamenta grupās, gan plenārsēdēs, un vērtības, kādas mums Eiropas Savienībā ir, ir tās vērtības, kurām arī jūs esat uzticīgi mūsdienu Latvijā, — cilvēktiesību respektēšana, likuma vara, varas dalīšana starp tiesu, policiju un valdības institūcijām, atvērta tirgus ekonomika, plurālistiska demokrātija, brīva prese.

Tās visas ir tās lietas, kuras, pēc manām domām, ir dziļi iesakņojušās jūsu nacionālajās tradīcijās un centienos. Un šīs vērtības jums ir kopējas ar Eiropas Savienību. Tas nav tā, kā bija agrākos laikos, jo tagad pastāv brīva izvēle, atvērtība sarunām un aktīva piedalīšanās, un tas ir tas, ko mēs piedāvājam. Tā ir galvenā fundamentālā atšķirība!

Es gribētu apsveikt Saeimas priekšsēdētāju un savus kolēģus deputātus ar to, ka jūs esat paaudze, kas ir īstenojusi nepieredzētu pāreju uz atjaunotu neatkarīgu Latviju, ka jūs pārņemat acquis communautaire — un tas ir ļoti liels un sarežģīts darba apjoms — un esat sasnieguši ļoti ievērojamu progresu. Strādājot šajā virzienā, jūs bruģējat ceļu nākamajām paaudzēm un paverat tām jaunas iespējas.

Es domāju, ka, ja jūs izlemsiet iestāties Eiropas Savienībā — un es ceru, ka jūs tā izlemsiet —, šis lēmums būtiski ietekmēs jūsu vietu gan visā pasaulē, gan šajā reģionā, jo reālu drošību šodien un nākotnē nodrošina ne tikai tādas drošības organizācijas kā NATO. Es zinu, ka jūsu valsts ar to saista lielas cerības, un es ceru, ka tās piepildīsies jau tuvākajā nākotnē, bet īstais drošības avots ir izlīgums, stabilitāte un progress, un šāda veida drošību Eiropas Savienība dod savām dalībvalstīm, kuras pagātnē bieži vien ir karojušas savā starpā, bet tagad, pēc vienas paaudzes, šāda varbūtība tām liekas pilnīgi neiespējama.

Pirmo reizi gadsimtu gaitā mēs Eiropas kontinentā veidojam kopīgu uzplaukuma, izlīguma un miera zonu. Taču mēs to nedarām ar ieročiem, bet darām ar brīvu tautu brīvu gribu, un tas nodrošina Eiropas izlīguma procesam stiprumu un dziļumu.

Žans Monē, viens no Rietumeiropas integrācijas pamatlicējiem pēc Otrā pasaules kara, ir teicis: “Ja mainās konteksts, mainās problēma.” Es ticu, ka, Latvijai esot Eiropas Savienībā, mainīsies konteksts, un jūsu attiecības, cita starpā arī ar Krieviju, būs pavisam citādas — brieduma pilnas —, jo šeit būs cita ģeopolitiskā, ģeostratēģiskā dimensija, ja jūsu valsts būs lielākas Eiropas saimes locekle. Ar Eiropas Savienības Ziemeļu dimensijas politikas starpniecību nostiprināsies sadarbība gan ar Ziemeļvalstīm, gan ar Baltijas valstīm.

Attiecībā uz iestāšanās sarunām jāteic, ka jūs Latvijā esat ļoti tālu tikuši šajā procesā. Kaut gan jūs sākāt šo sarunu procesu vēlāk, jūs esat aizsteigušies priekšā daudziem citiem, un tas ir liels jūsu sasniegums. Kā politiķis es gribētu teikt, ka šis darbs, kas ir ieguldīts un kas ir nepieciešams, gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā, tomēr ir vēl tikai pirmā fāze, jo iestāšanās Eiropas Savienībā ir notikums, kam ir vēsturiska nozīme. Būt Eiropas Savienībā — tas ir process, tas nav vienreizējs notikums! Tas ir tāpat kā kāzu organizēšanā: sākumā iegulda lielas pūles, bet pēc tam par pašu laulības dzīvi daudz nedomā. Tagad, kad tik daudz pūļu ir ieguldīts “kāzu sagatavošanā”, nākamajai fāzei vajadzētu būt pēciestāšanās stratēģijai — tātad: ko jūs darīsiet tad, kad būsiet iestājušies, ja pieņemam, ka jūs to izdarīsiet savlaicīgi? Es ceru, ka tā arī notiks. Un šī ideja par pēciestāšanās stratēģiju ir ļoti būtiska.

Es gribētu minēt piemēru no Īrijas dzīves, lai precizētu to, ko es domāju. Mana valsts sakarā ar to, ka mums bija pieejami Eiropas solidārie līdzekļi no strukturālajiem un kohēzijas fondiem, arī no lauku attīstības un citiem fondiem, ir kļuvusi par lielu eksperti šo iespēju izmantošanā reālajā dzīvē. Ja plāni ir uzrakstīti uz papīra, ja jums prātā ir labas idejas un interesantas teorijas par attīstību, tas viss ir labi, taču ar to vien nepietiek. Un es varu pateikt, ka 15 mūsu dalībvalstīs ir dažādi gūto panākumu līmeņi, daļai nav visai labi veicies, izmantojot šīs iespējas.

Ļoti liels uzsvars ir jāliek uz administratīvās kapacitātes veidošanu, un es zinu, ka jūs to saprotat, jo jūs bieži to dzirdat no ES institūcijām, no Eiropas Komisijas, un to nedrīkst novērtēt par zemu. Laba administratīvā kapacitāte ir absolūti nepieciešams priekšnosacījums šajās “laulībās”, nevis tikai iestāšanās brīdī, lai jūs varētu maksimāli izmantot piedāvātās iespējas.

Jums ir nepieciešams sagatavot un identificēt labus projektus. Labs projekts nav tikai laba ideja, ko kāds no jūsu vēlētājiem nedēļas nogalē jums iečukstējis ausī, bet labs projekts ir tāds projekts, kas iepriekš ir ticis ļoti rūpīgi izvērtēts. Jums ir jāizvērtē, kur vislabāk šīs investīcijas atmaksāsies, jo šīs investīcijas paver nākotnes iespējas, un tāpēc ļoti svarīgi ir visu izvērtēt un saplānot, gan nodrošinot apmācību, gan runājot par lauku rajonu uzplaukumu, gan par mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Ir nepieciešams ļoti augsts prasmju līmenis, jo, ja visa tā pietrūkst, šīs iespējas var palikt tikai uz papīra.

Minēšu divus piemērus. Runājot par to, kā Īrija šos fondu līdzekļus pārvērš iespējās, ja mums būtu Olimpiskās spēles, mana valsts ar savu administratīvo stilu katru gadu izcīnītu pa zelta medaļai, diemžēl Olimpiskās spēles tik bieži nenotiek un arī mēs ne tik bieži tajās uzvaram, tāpēc būtu labi uzvarēt vismaz kādā disciplīnā. Taču Eiropas Savienībā ir arī tādas valstis kā, piemēram, Grieķija, kura vēl nav pilnībā apguvusi šo procesu, un pēc programmas izpildes beigām tai vēl ir atlikuši neizmantoti līdzekļi, pie tam lielā apjomā. Viņi gan ir izgudrojuši Olimpiskās spēles, taču šajās sacensībās viņi nebūtu ieguvuši medaļu, jo viņi vēl nav apguvuši šīs iemaņas.

Tātad: solidaritātes fondu sniegtās iespējas ir pieejamas uz papīra, bet jums pašiem ir jāprot tās izmantot, un šādā sakarā ļoti svarīga ir administratīvā kapacitāte, tāpēc tai ir jāpievērš ļoti liela uzmanība, domājot par pēciestāšanās stratēģiju.

Tas pats attiecas arī uz lauku rajonu attīstību. Es zinu, ka šeit cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, ir bažas par to, kas viņus sagaida Eiropas Savienībā. Es gribu jums teikt, ka pat tad, ja jūs paliksiet ārpus Eiropas Savienības, pie jums tik un tā būs ļoti būtiskas pārmaiņas. Pasaule mainās, un Latvija nevar prasīt, lai laiks ritētu atpakaļ. Latvija globalizētā pasaulē nevar apturēt šo procesu un pateikt, ka tā grib izkāpt. Un tā, vai nu esot Eiropas Savienībā, vai ārpus tās, tik un tā būs nepieciešamas pārmaiņas, bet Eiropas Savienības ietvaros mums ir mehānisms, kā atvieglot šīs strukturālās pārmaiņas. Mums ir šādu pārmaiņu pieredze, un mēs varam tajā dalīties.

Es zinu situāciju, kāda ir izveidojusies manā vēlēšanu apgabalā, jo tajā ietilpst gan pilsētas, gan lauki. Lauku attīstībai Eiropas Savienībā ir īpaša līderprogramma, un arī mēs sākumā domājām, kas tā ir par programmu, kaut gan, protams, mēs visi mākam lasīt. Tie ir reāli projekti reāliem cilvēkiem, kuri strādā reālu darbu, un, ja jums ir bažas par to, kāda būs situācija jūsu vēlēšanu apgabalos, ja jūs pārstāvat lauku rajonu, tad runājiet ar Eiropas Komisiju, ar Eiropas Parlamentu, lai sazinātos ar dalībvalstu iedzīvotājiem lauku rajonos, ar tiem, kam ir kāda pieredze; galvenie eksperti esam nevis mēs — es un citi politiķi — , bet gan iedzīvotāji uz vietām, kas izmanto šos fondus, lai radītu sev iespējas. Redzot šādus reālus piemērus, jūs varēsiet runāt ar cilvēkiem, dot viņiem cerību, ka šie pārveidojumi notiks, bet tie var notikt tikai tādā veidā, ka tie dos viņiem reālas cerības.

Eiropas Parlaments atbalstīs Eiropas Komisijas finansiālo plānu, kas gan ir diezgan strīdīgs attiecībā uz tādu jautājumu kā tiešie maksājumi lauksaimniecībai. Tomēr es gribu jūs iedrošināt. Šajā vizītē man bija iespēja detalizēti uzklausīt jūsu galvenā sarunu vadītāja apsvērumus, ārlietu ministra bažas it īpaši attiecībā uz kvotām un citiem ar lauksaimniecību saistītiem jautājumiem, un es sapratu, ko viņi teica. Es šo viedokli aizvedīšu un pastāstīšu Briselē. Es ceru — kaut gan neesmu pilnvarots vadīt sarunas — , ka mēs atradīsim veidu, kā nodrošināt, lai jūsu viedoklis kvotu jautājumā tiktu saprasts, uzklausīts, un ceru, ka tam tiks rasts pozitīvs risinājums. Un tas būs taisnīgs risinājums, jo visi šie risinājumi tiks panākti diskusiju ceļā, uzklausot sarunu partnerus. Un rīt, atgriezies Eiropas Parlamentā Briselē, es par šiem jautājumiem runāšu.

Šīs uzrunas nobeigumā es gribētu pievērsties paplašināšanās lielajiem uzdevumiem, izaicinājumiem.

Es jau īsumā esmu runājis par pieskaņošanās procesu, par pēciestāšanās stratēģiju, bet kāds ir šis lielākais Eiropas Savienības paplašināšanās uzdevums? Tas ir vislielākais uzdevums, ar ko nākas saskarties mūsdienu eiropiešu paaudzei. Šobrīd mums ir pieskārusies vēstures roka. Mums ir jāsadziedē barbariskā 20.gadsimta cirstās brūces mūsu kontinentā, un tāpēc ir iespējami milzīgi pārveidojumi. Eiropas Parlamentam un man, tā prezidentam, tā ir galvenā politiskā prioritāte šobrīd.

Es gribu jums teikt, ka Eiropas Parlaments bija pirmā politiskā Eiropas institūcija, kas uzstāja, ka jūs ir jāuzņem, ja jūs vēlaties iestāties, ka jums ir jākļūst par pilntiesīgu dalībvalsti, pie tam laicīgi, lai jūs jau 2004.gadā varētu piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un es ceru, ka tā tas notiks.

Es vēlētos teikt, ka pēc tam, kad jūs nākamā gada sākumā būsiet parakstījuši iestāšanās līguma projektu, es gribētu ar jūsu parlamenta priekšsēdētāja starpniecību ielūgt astoņus šā parlamenta deputātus, jo tas ir Latvijai paredzētais deputātu skaits saskaņā ar Nicas līgumu. Tātad es gribētu ielūgt atbilstoši jūsu parlamenta politiskajai struktūrai astoņus deputātus uz Eiropas Parlamentu kā novērotājus, aicināt viņus apmeklēt mūsu komiteju un politisko grupu sēdes, arī plenārsēdes, un būt pilnīgi iesaistītiem it visā, tikai ar vienu izņēmumu — pagaidām bez balsstiesībām, jo tās sekos pēc līguma ratifikācijas.

No mūsu puses, mēs mācīsimies ar jums strādāt — strādāt ar jaunām valodām un sastapties ar citiem izaicinājumiem, un tā mēs varēsim sagatavoties tam brīdim, kad pēc vēlēšanām darbu sāks pirmie pilntiesīgie jūsu deputāti. No jūsu puses, tas būs mītu salaušanas process. Tad jūs redzēsiet, kādi mēs esam, kā mēs strādājam; jūs varēsiet informēt savus vēlētājus par to, kā mēs risinām tādus jautājumus kā lauku attīstība un citus.

Šā gada novembrī mums Eiropas Parlamentā būs plašas debates par paplašināšanās procesu, un es vēlētos, lai arī Saeimas deputāti būtu klāt šajās debatēs. Mēs ar jums sazināsimies un ielūgsim vairākus deputātus, taču es vēlētos, lai jums līdzi dotos arī Latvijas preses pārstāvji — gan centrālās, gan reģionālās preses pārstāvji, arī no radio un televīzijas. Jums tā būs iespēja informēt cilvēkus par to, kas notiek Eiropā Eiropas Savienības paplašināšanās sakarā.

Tomēr ir viena problēma — referenduma sagatavošanas kampaņa —, kas ir izaicinājums tieši politiķiem, nevis citiem: acquis communautaire ir tehniskā ziņā ļoti sarežģīts, un pie tā pārņemšanas ir strādājuši gan Eiropas Komisijas, gan jūsu ministriju eksperti, savukārt mūsu, politiķu, uzdevums ir pārliecināt iedzīvotājus, tas nav ministriju uzdevums! Tagad ir pienācis laiks, lai mēs, politiķi, gan 15 dalībvalstīs, gan kandidātvalstīs pārņemtu šo iniciatīvu no tehnokrātiem, pasakot viņiem paldies, un sāktu veidot atbalsta politiku. Mums ir jāstrādā ar vēlētājiem, jāpārliecina vēlētāji, jāgūst viņu atbalsts.

Pagājušajā sestdienā, kad Igaunijā Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā — un es apsveicu jūs un apsveicu viņu ar šo lielo sasniegumu! — , es nodomāju, ka Latvijai ir radusies jauna vēstniece, jo viņa tagad popularizēs jūsu valsti. Es domāju, viņa būs brīnišķīga vēstniece. Es domāju, ka viņa būs vēstniece, kas darīs savu darbu ne tikai ar mūzikas starpniecību vien, jo viņa ir simbols. Viņa iemieso to daudzšķautņainību, to sarežģītību, kas, pēc manām domām, raksturīga Latvijai mūsdienās. Un, pēc manām domām, varētu teikt, ka viņa šajā brīdī ir Dieva sūtīta. Šāds cilvēks ar šādu pieredzi šajā brīdī var parādīt, kāda Latvija ir šodien. Šī iespēja klauvē pie jūsu durvīm, un nākamgad referendumā jums būs jāizdara izvēle, un tas attiecas ne tikai uz ekonomiskajām iespējām. Šeit ir runa arī par stabilitāti un izlīgumu, kas ir ilgtspējīgs un noturīgs. Es ceru, ka jūs nolemsiet iestāties.

Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos atsaukties uz šo Eiropas Savienības karogu, kas ir manā priekšā. Vāclavs Havels vairākkārt ir uzrunājis Eiropas Parlamentu. 1990.gadā viņš teica, skatoties uz karogu: “Nesapņojot par labāku Eiropu, mēs nekad neuzcelsim labāku Eiropu! Man divpadsmit Eiropas zvaigznes nenozīmē lepnu pārliecību, ka mēs uzcelsim paradīzi zemesvirsū, jo tādas nekad nebūs. Man šīs divpadsmit zvaigznes atgādina, ka pasaule varētu kļūt labāka — labāka kādreiz un dažreiz —, ja mums būs drosme lūkoties zvaigznēs.”

Latvijas tautas tradīcijas ir liela bagātība, tā ir romantiska kultūra, kas noskaņo sapņošanai. Es domāju, ka Latvijai priekšā stāv brīnišķīgas iespējas, un es ceru, ka jūs to izmantosit. Arī es darīšu visu, lai jūs pārliecinātu sekot šai iespējai.

Paldies!

Eiropas Parlamenta prezidents Pets Kokss — sarunā ar Latvijas Saeimas deputātiem:

Atbildot uz Saeimas deputātu jautājumiem Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas 13. (ārkārtas) sēdē 2002. gada 28. maijā

Viola Lāzo:

Ļoti cienījamais Eiropas Parlamenta prezidenta kungs! Ļoti pateicos par tiem labajiem vārdiem, kurus jūs veltījāt Latvijai savā runā, un arī par tām problēmām, kuras jūs iezīmējāt.

Jūs esat Eiropas Parlamenta prezidents pārmaiņu laikā Eiropā. Palielināsies Eiropas Savienības dalībvalstu skaits — Eiropas Savienība būs plašāka savās ģeopolitiskajās robežās. Iespējams, ka palielināsies Eiropas Parlamenta pilnvaras, un iespējams, ka mainīsies arī Eiropas Parlamenta struktūra. To mēs vēl nezinām. Un iespējams — un ļoti ceram, ka tas tā būs —, ka nacionālo parlamentu pārstāvjiem būs lielāka saikne ar Eiropas Parlamentu.

Taču man jāteic, ka diemžēl tieši pašā Eiropas Savienībā nesakārtotie jautājumi pašlaik vairo eiroskeptiķu skaitu kandidātvalstīs, to skaitā arī Latvijā. Latvijas tautai ir neiespējami pozitīvā gaismā izprast tādus notikumus kā politiskās svārstības Austrijā un, prezidenta kungs, diemžēl arī referendumu Īrijā, arī Francijas prezidenta vēlēšanu starpposmu, kā arī tādas lietas kā Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas izraisītās kolīzijas.

Jūs savā uzrunā Latvijas parlamentam jau pieskārāties dažām no šīm lietām, tomēr es vēlētos jūs aicināt to konkretizēt, sniedzot atbildi uz manu jautājumu. Jūs esat Eiropas Parlamenta prezidents gan ar politiķa, gan ar žurnālista pieredzi, un jums pašam ir seši bērni, un tādēļ esmu pārliecināta, ka Eiropas nākotnes jautājumi jums ir ļoti svarīgi.

Mans jautājums: kā jūs prognozējat Eiropas Savienības valstu pilsoņu turpmāko politisko izvēli? Vai tā nosvērsies pa labi vai pa kreisi, vai tā nemainīs plānus paplašinātajā Eiropā?

Pateicos, Eiropas Parlamenta prezidenta kungs!

Pets Kokss:

Atskatoties uz pēdējiem 20 gadiem, uz dominējošo politiku, varētu teikt, ka šī pāreja no centriski labējiem uz centriski kreisajiem ir bijusi cikliska. Pie varas ir bijuši centriski labējie, pēc tam pēdējos 10 gadus — centriski kreisie, un tagad atkal sākas pāreja atpakaļ pie centriski labējiem, un šis cikliskums ir veselīgas demokrātijas daļa, jo plurālistiskai demokrātijai, kad laika gaitā balsu sadalījums mainās, tas palīdz novērst situāciju, ka visu laiku pie varas ir viena valdība un viena šķira ar visām no tā izrietošajām sekām.

Un tātad būtiska iezīme šajā pārejā no centriski kreisās uz centriski labējo valdību ir ļoti respektablā politiķu šķira. Šīs galējības, uz ko jūs atsaucāties, kā piemēru minot Lepēna kungu, protams, ir jāņem vērā, taču tad, kad franču vēlētāji “pamodās” un saprata, ko tas nozīmē, kas ir kas, tad vairāk nekā 80 procenti vēlētāju izvēlējās demokrātiju, klasiskas demokrātiskas vērtības, un, domājot par Lepēna kungu, ir svarīgi atcerēties, ka šajā sistēmā viņš beigu beigās saņēma mazāk nekā vienu piektdaļu no savu atbalstītāju balsīm.

Protams, runājot par Lepēna kungu un par citiem tamlīdzīgiem gadījumiem, kurus jūs minējāt, ņemsim vērā, ka ir radušās populistiskas galēji labējas kustības. Populisms jebkurā valstī balstās uz bailēm, populistu galvenā kārts ir bailes, un populistu galvenā metode ir grēkāžu meklēšana, un, ja cilvēki, teiksim, ir bez darba, tad vainosim emigrantus, ja kaut kas nav kārtībā mājās, — vainosim Briseli! Tātad tiek izmantotas bailes un meklēti grēkāži.

Taču tā jautājumus nevar atrisināt, jo daudz kas ir jādara mums pašiem, un no jūsu uzdotā jautājuma es sapratu, ka tādiem politiķiem, kāds esmu es, ir jādubulto centieni, lai palīdzētu šīs bailes kliedēt, nevis jāizmanto šīs bailes. Jāuzsver, ka grēkāžu meklēšana nav nekāds risinājums, tā nav alternatīva politiskajai atbildībai, taču ar to nākas saskarties virknē valstu, un šāda situācija var rasties arī vēl citās zemēs. Es nezinu...

Galu galā tās nav man pieņemamas vērtības — meklēt grēkāžus. Ir jāmeklē risinājumi!

Juris Dobelis:

Godātais Eiropas Parlamenta prezidenta kungs! Eiropas Parlamentā darbojas dažādu valstu un tautību pārstāvji. Katra jauna valsts, kas kļūs par Eiropas Parlamenta dalībvalsti, nesīs sev līdzi jaunas tradīcijas, kultūru un valodu. To skaitā būs arī mūsu valsts — Latvija.

Latviešu valoda ir viena no vissenākajām indoeiropiešu valodām, krietni vien senāka nekā, piemēram, slāvu vai ģermāņu valodas. Un tāpēc man ir šāds jautājums: kādas ir jūsu domas par praktiskām iespējām izmantot tiešajā Eiropas Parlamenta darbā visu Eiropas Parlamenta dalībvalstu valodas?

P.Kokss

: Vispirms par vēlēšanu politiku. Jūs no Latvijas ievēlēsit astoņus Eiropas Parlamenta locekļus. Vienīgais nosacījums ievēlēšanai būs, lai jūsu valstī pietiekami daudz cilvēku tiem uzticētos. Ja jūs esat, teiksim, izcils valodnieks vai jums ir arī kādas izcilas dotības vēl bez tā, ka jūs spējat gūt tautas atbalstu, tas ir labi, bet tā nav obligāta prasība. Prasība šajā demokrātiskajā sistēmā ir tā, ka jātop ievēlētiem no savas valsts. Un tad, kad jūs būsit ievēlēti, jums būs tiesības, esot Eiropas Parlamenta locekļiem, politiskās grupās un komitejās strādāt pie tādiem jautājumiem kā lauksaimniecība, transports, vide, politika un citiem. Tātad jums būs tiesības, plenārsēdēs uzstājoties, runāt latviski, kā arī tiesības klausīties citu dalībvalstu pārstāvju runu tulkojumus latviešu valodā un saņemt arī dokumentus latviski. Taču tam no mūsu puses būs vajadzīgas lielas investīcijas. Es negribu šeit teikt, ka tās būs izmaksas, jo tās ir investīcijas. Tās būs investīcijas mūsu dalībvalstu pilsoņos, jo tās ļaus jums, Latvijas pārstāvjiem, šo dokumentu saturu darīt zināmu jūsu pašu valodā jūsu vēlētājiem, interešu grupām Latvijā. Tāda ir mūsu apņemšanās. Tas ir liels izaicinājums, tas ir liels uzdevums. Un, protams, tā praktiskā problēma ir tāda, ka ir jāatrod pietiekami daudz tulku un tulkotāju visām institūcijām, kurām tie būs nepieciešami, lai varētu to visu nodrošināt. Šādus cilvēkus vajadzēs gan Eiropas Komisijai Briselē, gan Ministru padomei, gan arī Eiropas Parlamentam. Ceru, ka viss laikus tiks saplānots, lai tiktu nodrošināts pietiekami daudz šādu cilvēku. Katrā ziņā tāda ir mūsu apņemšanās, un mēs esam gatavi veikt šo investīciju, jo tautu kultūru daudzveidības respektēšana ir mūsdienu Eiropas pamats.

Māris Sprindžuks:

Godātais Eiropas Parlamenta prezidenta kungs! Godājamais Eiropas Parlamenta viceprezidenta kungs! Jūs savā runā daudz uzmanības veltījāt lauksaimniecībai un lauku attīstībai. Ļoti pateicos, ka jūs izteicāt savu viedokli.

Mans jautājums: kā jūs vērtējat Eiropas sabiedrības noskaņojumu paplašināšanās kontekstā? Vai Eiropas Komisijas 31.janvāra paziņojums par pozīciju lauksaimniecības sarunās neliecina par eiroentuziasma kritumu un finansiālas solidaritātes samazināšanos Eiropas sabiedrībā? Kā jūs to vērtējat?

P.Kokss:

Man jums jāteic: es ceru, ka Eiropas Parlaments atbalstīs manu viedokli. Mums gan nav bijušas debates par šo jautājumu, bet es domāju, ka Eiropas Parlaments atbalstīs Komisijas priekšlikumu. Un es jums paskaidrošu, kāpēc.

1999.gada aprīlī, Vācijas prezidentūras laikā, Berlīnē tika parakstīta vienošanās, ka līdz 2006.gadam jānosaka “griesti” attiecībā uz finansējumu, kāds tagad būs pieejams Eiropas Savienības dalībvalstīm saistībā ar gaidāmo paplašināšanos no 2004.gada līdz 2006.gadam, kura var aptvert līdz pat 10 valstīm. Šajā laika posmā Eiropas Komisija stāv grūtas izvēles priekšā: vai mēs izveidosim tādu finansējuma paketi, kas respektēs Berlīnē pieņemto ierobežojumu, vai arī mēs to pārkāpsim un veidosim jaunu finansējuma paketi visām dalībvalstīm? Un tā nu Eiropas Komisija pieņēma tādu lēmumu, un es domāju, ka tas ir pareizs lēmums. Ja mēs lūgsim tagad visām 15 dalībvalstīm sākt no jauna debates par Eiropas Savienības dalībvalstu finansējumu, tas aizkavēs paplašināšanās brīdi, jo tās būs garas un sarežģītas debates, kurās būs varbūt ne tikai ieguvēji, bet arī zaudētāji. Jāteic, ka šādas debates noteikti ir nepieciešamas, taču šobrīd Eiropas Komisija pieņēma lēmumu palikt pie tiem pašiem jau agrāk noteiktajiem “griestiem”, tādējādi nodrošinot ātrāku paplašināšanos. Būtībā tas ir izvēles jautājums divu iemeslu dēļ.

Pirmais. Tātad tiek noteikts šis ierobežojums, un līdz ar to mēs varēsim ātrāk paplašināties.

Un otrs. Mēs varam sēsties pie sarunu galda tad, kad mēs plānosim finansējumu laikam pēc 2006.gada. Īstenībā tā ir reāla politika, taču man jāsaka, ka komisijas plānos ir paredzēts tērēt par 40 miljardiem eiro vairāk, nekā bija sākumā domāts. Kandidātvalstis jau ir izteikušas savu neapmierinātību ar šo finansējumu, bet 15 dalībvalstis, no otras puses, vēl nav pilnīgi atbalstījušas šādu finansējumu. Es domāju, ka Eiropas Komisija rīkojās pareizi attiecībā uz šo lauksaimniecības budžetu.

Es gribētu minēt vienu argumentu, lai aizstāvētu šo finansējuma paketi. Pirmkārt, tā pieļauj drīzu paplašināšanos un, otrkārt, tiek īstenots vienādas attieksmes princips attiecībā uz tiešajiem maksājumiem… Es saprotu, ka tas prasīs ilgu laiku, taču 30.janvāra Paziņojuma sakarā šie tiešie maksājumi vēl nebija aktualizējušies darba kārtībā.

Tagad ir nolemts, ka līdz 2006.gadam šie tiešie maksājumi būs 25% no kaut kādas konkrētas summas, taču pirms tam tie bija 100% no nekā. Tātad kaut kas tomēr ir panākts.

Mēs katrā ziņā vēlamies, lai jūs iestātos maksimāli ātri un piedalītos sarunās par savu nākotni, un tāpēc Eiropas Parlaments to atbalstīs, jo šis ir labākais variants, lai nodrošinātu agrīnu Eiropas Savienības paplašināšanos.

Valdis Birkavs:

. Jūsu ekselence! Domājot par Eiropas nākotni, nevar ignorēt divas tendences. Varbūt tās nav pārāk spilgtas, bet tās ir redzamas. Viena no tām ir zināma psiholoģiskā polarizācija, kas pasaulē radusies pēc 11.septembra.

Otra ir radikalizācija, kuru mēs novērojam kā tendenci dažu Eiropas Savienības valstu vēlēšanu rezultātos. Un runa šeit nav par labēju vai par kreisu politiku, bet gan par tiem cēloņiem, kuri cilvēkiem izraisa bažas.

Es gribētu dzirdēt jūsu viedokli par to, kādas izmaiņas jau ir notikušas vai kādas ir gaidāmas Eiropas Savienības politikā vīzu, bēgļu un migrācijas jautājumos, kā arī palīdzības sniegšanā nabadzīgajām valstīm. Manuprāt, psiholoģiskais klimats gan Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan kandidātvalstīs lielā mērā ir atkarīgs no šo jautājumu ļoti saprātīga risinājuma. Paldies!

P.Kokss:

Ja runājam par tendencēm pēc 11.septembra, es gribētu sākt ar vienu un likt uzsvaru uz to, ka, raugoties no Eiropas Parlamenta viedokļa, ir nepieciešams izvairīties no stereotipiem, jo citādi mums rodas briesmas, ka sabiedrībā, debatēs ikviens islāma reliģijas piekritējs tiek uzskatīts par fundamentālistu un teroristu. Šāda stereotipu veidošana, respekta trūkums pret citām civilizācijām mums ir nepieņemams, jo tādā veidā mēs tikai veicinām fundamentālisma nostiprināšanos.

Es, būdams Eiropas Parlamenta prezidents, esmu Eiropas Savienībā ticies ar visiem arābu valstu pārstāvjiem, ar islāma valstu vēstniekiem Eiropas Savienībā, un es ļoti gribētu uzsvērt šo civilizāciju dialoga ideju. Mēs Eiropas Parlamentā veidojam šādu nostāju tādēļ, lai izvairītos no noslīdēšanas līdz šādiem vienkāršotiem stereotipiem.

Otra dimensija. Pagājušajā nedēļā es biju Itālijas parlamentā un ieraudzīju tur cerīgu zīmi — Āfrikas valstu parlamentu priekšsēdētāju grupu no Vidusjūras dienvidu piekrastes un no Centrālās Āfrikas valstīm. Tā nebija bijušās koloniālās varas radīta grupa Āfrikas valstu attīstības veicināšanai, bet gan pašu afrikāņu veidota grupa, un mums ir jārada iespējas, lai šie cilvēki paši varētu veidot savu nākotni, uzņemties atbildību par to un sadarboties.

Savukārt mums, eiropiešiem, ir jāapliecina solidaritāte, sniedzot atbalstu gan finansu, gan arī pārējā potenciāla nostiprināšanā. Ir prieks redzēt, ka viņi uzņemas atbildību par savu nākotni un vēlas sadarboties gan korupcijas apkarošanā, gan labas pārvaldes sistēmas veidošanā, gan arī demokrātijas nostiprināšanā. Tā ir cerīga zīme, un mēs esam gatavi atbalstīt viņu centienus un viņiem palīdzēt.

Tā bija manas atbildes pirmā daļa saistībā ar patvēruma meklētājiem. Es zinu, kāda ir bijusi manas valsts vēsture un kāda ir jūsu valsts vēsture. Mums ir bijusi ilga emigrācijas vēsture — vairāk nekā simt četrdesmit gadu cilvēki ir emigrējuši no mūsu valsts, taču arī pēc mūsu valsts neatkarības iegūšanas 1922.gadā emigrācija diemžēl turpinājās, un līdz ar to mēs esam zaudējuši daudz mūsu dzīvā spēka. Tā salauza cilvēku sirdis un ļoti negatīvi ietekmēja daudzus lauku rajonus. Es arī zinu, ka pirmais iemesls, kāpēc cilvēki brauca projām, bija tas, ka nebija nekādu ekonomisko iespēju, izredžu, un tāpēc es domāju, ka galvenais veids, kā varētu risināt šo migrācijas problēmu, ir ekonomikas attīstība. Tas varbūt skan naivi, bet tas ir absolūti nepieciešams. Tai ir jākļūst par galveno prioritāti.

No otras puses, mums ir jārespektē starptautiskās saistības un Ženēvas konvencija, jo ir cilvēki, kuri bēg no režīmiem, kas viņus apspiež, un mūsu pienākums ir šiem cilvēkiem palīdzēt.

Trešā lieta. Mums Eiropas Savienības līmenī vajadzētu vienoties par kontrolētu, ierobežotu ekonomisko migrāciju, par kaut kādu noteiktu ekonomiskās migrācijas līmeni. Tā ir ilūzija — domāt, ka katrs patvēruma meklētājs patiešām ir bēglis.

Taču, palūkojoties uz demogrāfisko situāciju, kāda ir daudzās Eiropas valstīs, kur iedzīvotāji noveco, redzam, ka mums būs vajadzīgs darbaspēks. Mēs varētu palūkoties uz tādām valstīm kā Kanāda, kurai ir atvērtas parādes durvis, bet kura stingri kontrolē un ļoti noslēgtas tur tā saucamās sētas durvis. Mums vajadzētu vienoties par zināmu kontrolētu ekonomisko migrāciju Eiropā, bet vienlaikus ir jābūt arī stingrai apņēmībai cīnīties pret noziedzību, pret cilvēku tirdzniecību, pret tiem, kas iedzīvojas uz Trešās pasaules valstu posta un nabadzības rēķina, jo zināma vergu tirdzniecība pastāv arī mūsdienās. Mums ir nepieciešams atbalstīt attīstību, apzināties reālo situāciju un bargi cīnīties pret noziedzību, jo ļoti daudzi cilvēki ir iekļuvuši šīs vergu tirdzniecības tīklos, šajā apburtajā lokā. Šajā jautājumā mēs Eiropā aizvien ciešāk sadarbojamies.

Pagātnē daudzas valstis nevēlējās atteikties no savas suverenitātes un nodot to Eiropas kopējā pārziņā, bet tās diemžēl netika galā un nu ir sapratušas — un mēs visi Eiropas Savienībā to apzināmies —, ka tikai visiem kopā mums ir lielākas izredzes gūt panākumus.

Pašlaik mēs stāvam uz jaunas patvēruma meklētāju un migrācijas politikas sliekšņa. Un jau galotņu tikšanās laikā Seviljā Spānijas prezidentūras laikā mēs varam sagaidīt nopietnus politiskus lēmumus šajā jomā.

Rišards Labanovskis:

Godājamais Koksa kungs! Eiropas Savienības dokumenti atzīst valstu rīcības brīvību likumu un kritēriju noteikšanā konstitucionālās sistēmas ietvaros atkarībā no katras valsts vēsturiskajiem un politiskajiem faktoriem. Šāda frāze ir lasāma, piemēram, Strasbūras tiesas spriedumā 9.aprīlī: “Atkarībā no katras valsts vēsturiskajiem un politiskajiem faktoriem...” Kāpēc tomēr Eiropas Savienības institūcijas ļoti maz ņem vērā šos faktorus, vērtējot kandidātvalstis?

Attiecībā uz Latviju tās ir okupācijas un rusifikācijas joprojām nepārvarētās sekas. Vai tad Pilsonības likuma, Valsts valodas likuma un Izglītības likuma vēl lielāka liberalizācija, par ko pēdējā laikā izteikušies divi Eiropas eksperti — Studmans un Šrotere, patiesi darīs Latviju iekšēji stabilāku?

Ko par to saka Eiropas Parlamenta prezidents, jo nacionālās identitātes aizstāvība pēc gadiem var izlauzties kā protests un pievienoties tām balsīm, kas pieņemas spēkā Francijā, Nīderlandē, Dānijā un Austrijā?

P.Kokss:

Es domāju, ka jautājums par nacionālo identitāti ir katrai tautai ļoti sarežģīts, un it īpaši sarežģīts tas ir tādai tautai kā jums, jo jūs esat ļoti cieši saistīti ar vēsturi, kas šo sarežģītību ir radījusi. Jo tuvāk mēs iepazīstam šo vēsturi, jo vairāk emociju mums rodas saistībā ar šo vēsturi.

Mans viedoklis ir šāds: neatkarīgi no likumdošanas stāvokļa īstā samierināšanās notiek cilvēku sirdīs, cilvēku prātos. Un to es varu teikt, vērojot situāciju Ziemeļīrijā. Mums ir gan teritoriālais sadalījums, gan arī sadalījums etniskā ziņā starp īru nacionālistiem un Olsteras unionistiem, tas ir, starp tiem, kuri grib, lai Ziemeļīrija būtu Īrijas sastāvā, un tiem, kuri grib palikt Lielbritānijas sastāvā. No šīs ilgās un grūtās pieredzes mēs esam kaut ko mācījušies. Trīsdesmit gadus pēc kārtas Ziemeļīrijā ir valdījis terorisms, taču kopš 1998.gada mēs ar cerībām raugāmies uz samierināšanās procesu. Mēs esam izpratuši, ka nacionālisma, nacionalitātes un pašizteiksmes teritoriālā dimensija noved strupceļā. Mums ir jāatrod ceļš, kā panākt izlīgumu, kā sadzīvot uz šīs salas, kā pieņemt un respektēt mūsu daudzveidību un atšķirības. Ir jāsaprot, ka, ja mēs to panāksim, tad vairs netiks apdraudēta nedz vienas, nedz arī otras puses identitāte.

Protams, man, Eiropas Parlamenta pārstāvim, nevajadzētu te lasīt lekciju par to, kas jums jādara. Es domāju, ka reālie pārveidojumi — attieksmes maiņa — notiek cilvēku sirdīs un prātos. Manuprāt, visu šīs valsts iedzīvotāju grupu interesēs ir respektēt šīs atšķirības un prast dzīvot kopā. Jo vairāk mēs uzsveram atšķirības, jo pieaug risks, ka veidosies tāda politika, kādu jūs minējāt. Es ceru, ka, ņemot vērā to progresu, ko jums jau ir izdevies sasniegt, un to, ka jūs civilizētā veidā spējat atrisināt šo atšķirību izraisītos jautājumus, jūs arī turpmāk spēsiet atrisināt šīs problēmas.

Protams, nevar izvairīties no grūtiem jautājumiem. Vēlreiz atsaukšos uz Eirovīzijas konkursa uzvarētāju un teikšu, ka viņa atspoguļo, iemieso šīs atšķirības, kuras savu izpausmi rod tik dažādos veidos, tomēr mums ir jādomā par veiksmīgu sadzīvošanu, veiksmīgu integrāciju, par šo atšķirību veiksmīgu izmantošanu.

 

Eiropas Parlamenta prezidenta un paplašināšanās procesā iesaistīto valstu parlamentu priekšsēdētāju kopīgais paziņojums

1. Tikšanās dalībnieki vienojās, ka 2002. gads ir izšķirošs gads Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā. Viņi izteica gandarījumu par izredzēm, ka līdz šā gada beigām iestāšanās sarunas varēs noslēgt pat ar 10 kandidātvalstīm, kā arī par to, ka paātrinās Rumānijas un Bulgārijas iestāšanās process.

 

2. Atzinīgi tika novērtēti ES Padomes Lākenas sanāksmes lēmumi, kas apstiprināja “ceļa karti” virzībā uz paplašināšanos un veidoja pamatu Konventam par Eiropas nākotni.

3. Atzinīgi tika novērtēta arī kandidātvalstu un dalībvalstu apņēmība pabeigt sarunas līdz 2002. gada beigām, lai jau 2004. gada sākumā varētu uzņemt pirmās 10 jaunās dalībvalstis, un tika izteikts vienbalsīgs atbalsts Rumānijas un Bulgārijas centieniem pabeigt sarunas pēc iespējas ātrāk, pamatojoties uz skaidru ceļa karti.

4. Atzinīgi tika novērtētas tiešās sarunas ar Kipru, kas risinās labajā Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē, un tika izteikta cerība, ka attiecībā uz šīs salas nākotni izdosies panākt visaptverošu noregulējumu, kas ļaus Kiprai kā vienotam veselumam iestāties Eiropas Savienībā. Tomēr tika atzīts, ka šis noregulējums nevar būt priekšnoteikums Kipras iestājai Eiropas Savienībā, un tika atgādināti ES Padomes Helsinku sanāksmes slēdzieni Kipras jautājumā.

Tikšanās dalībnieki bija vienisprātis par to, ka Turcijas pirmsiestāšanās stratēģija ir jānostiprina saskaņā ar ES Padomes Lākenas sanāksmes slēdzieniem un jāatbalsta pēc iespējas ātrāka sarunu uzsākšanai nepieciešamo kritēriju izpilde.

5. Tikšanās dalībnieki pievērsa uzmanību Eiropas Komisijas priekšlikumiem par turpmāko finansiālo struktūru un sarunām lauksaimniecības politikas jomā. Tika atzīmēta arī deklarācija, kuru 22. maijā Varšavā pieņēma 10 valstu ārlietu ministri un kurā tika paredzēts iestāšanās sarunas pabeigt 2002. gadā. Sarunu puses tika aicinātas rast izsvērtu risinājumu, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un veicinātu vienlīdzīgu apstākļu radīšanu tagadējo un nākamo dalībvalstu konkurencei. Tikšanās dalībnieki bija vienisprātis, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nedrīkst negatīvi ietekmēt nevienas jaunās dalībvalsts finansiālo stāvokli, turklāt tas attiecas arī uz pirmo līdzdalības gadu.

Atgādinot par ES Gēteborgas sammita deklarāciju, tikšanās dalībnieki bija vienisprātis, ka jau tuvākajā laikā jānodrošina papildu pirmsiestāšanās fondi tām valstīm, kas Eiropas Savienībā iestāsies vēlāk.

6. Kandidātvalstu parlamentu priekšsēdētāji ir gandarīti par faktu, ka Eiropas Parlaments ar visiem spēkiem cenšas panākt, lai ES laikus izpildītu savu vēsturisko paplašināšanās misiju un jauno dalībvalstu pilsoņi varētu piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2004. gadā. Tika apsveikta arī Eiropas Parlamenta iniciatīva uzaicināt kandidātvalstu parlamentu locekļus piedalīties Eiropas Parlamenta darbībā kā novērotājiem tūlīt pēc tam, kad būs parakstīti attiecīgi pievienošanās līgumi.

7. Tikšanās dalībnieki vēlreiz izteica aicinājumu nodrošināt apmierinošu vietu sadali Eiropas Parlamentā, balstoties uz proporcionalitātes un taisnīguma principiem. Šie principi attiecināmi vienlīdz uz visām valstīm, ieskaitot Ungāriju, Čehijas Republiku un Maltas Republiku, kurām saskaņā ar Nicas līgumu būtu mazāk vietu Eiropas Parlamentā nekā citām valstīm ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu.

8. Tikšanās dalībnieki apsveica Eiropas Konventa darba uzsākšanu un šajā kontekstā atzinīgi novērtēja kandidātvalstu piedalīšanos Konventa darbā, kur tās var lietot savu valodu un ir pārstāvētas Prezidijā. Tikšanās dalībnieki cer, ka kandidātvalstis varēs sekmīgi piedalīties nākamajā starpvaldību konferencē, kas tiks sasaukta atbilstoši Deklarācijai par Eiropas Savienības nākotni.

9. Eiropas Parlamenta prezidents paziņoja, ka sasauks 14. tikšanos ar parlamentu priekšsēdētājiem Briselē īsi pirms ES Padomes Kopenhāgenas sanāksmes.

Pēc iestāšanās sarunu beigām nākamo tikšanos plānots sasaukt Maltā 2003. gada sākumā.

Rīgā 2002. gada 28. maijā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!