“Mūsu mērķis ir stiprināt Baltijas valstu vienotību un saskaņu”

No 23. līdz 25.maijam Lietuvas Republikas galvaspilsētā Viļņā notika Baltijas asamblejas 20.sesija un Baltijas Ministru padomes 8.sēde

Eiropas Savienības paplašināšanās ir jauna iespēja Baltijas reģionam

Viola Lāzo, Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas locekle

Ziņojums Baltijas asamblejas 20. sesijā

Baltijas valstu sadarbība pamatojas uz kopējām interesēm un mērķiem ārpolitikas un drošības politikas jomās: demokrātijas neatgriezeniskums, drošība un labklājība, ekonomiskā attīstība, kā arī reģionālā sadarbība. Šos mērķus vispilnīgāk var sasniegt, kļūstot par Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalstīm. 2002.gads Baltijas valstīm ir īpaši nozīmīgs kopīgo ārpolitisko mērķu sasniegšanā. Baltijas valstis ir gatavas ES iestāšanās sarunu noslēgumam, kā arī uzaicinājuma saņemšanai kļūt par NATO dalībvalsti Prāgas sammita laikā. Arī lai nodrošinātu šo mērķu piepildījumu, Latvija, Lietuva un Igaunija apmainās ar informāciju, saskaņo viedokļus un attīsta praktisko sadarbību dažādu projektu ietvaros.

Baltijas valstu sadarbības ietvaros tiek uzturēts aktīvs politiskais dialogs prezidentu, parlamentu spīkeru, valdību vadītāju, kā arī ārlietu ministru līmenī. Sadarbības koordināciju nodrošina Baltijas asambleja — parlamentārā līmenī — un Baltijas Ministru padome — valdības līmenī.

Ja Lietuva, Latvija un Igaunija katra atbilstoši savam pamatlikumam jeb konstitūcijai atbalstīs iestāšanos Eiropas Savienībā, mums būs jāturpina vienota reģiona politikas izveide. Eiropas Savienības dalībvalstu grupēšanās pēc reģionālā principa faktiski sākusies jau pirms konkrētu valstu iestāšanās Eiropas Savienībā. Pašlaik ES iekšienē (un ārpus tās robežām!) redzam vairākus paraugus, kas jau tagad kalpo par ideju bāzi turpmākai Baltijas valstu sadarbībai. Beniluksa valstu politiskā savienība, kas pašreizējai Eiropas Savienībai kalpoja kā dažādu procedūru kopsadarbības piemērs. Ziemeļvalstu savienība, kas veido tādus projektus kā Ziemeļu dimensija, kura pilnasinīga iedzīvināšana diemžēl kavējas tieši no ES nākošā finansējuma dēļ. Vidusjūras reģiona valstu apvienības EUROMED projekts pašlaik ir vislabākais piemērs, kas nodrošināts ar ES ieinteresēto dalībvalstu lobiju un attiecīgu finansējumu. Vēl varētu minēt tādus ES reģionālos projektus kā Balkānu CARDS programma. Zināmu iniciatīvu izrādījušas arī Višegradas valstis. Šādus līdzīgus piemērus varētu atrast vēl.

Bet kā ir ar Baltijas valstu apvienību? Vēsturiski vērtējot, redzam, ka Baltijas valstis neskaitāmas reizes visdažādākajos veidos mēģinājušas dibināt Baltijas savienību vai Baltijas ūniju. Reizēm šajos projektos iesaistījušās ne tikai Latvija, Igaunija un Lietuva, bet arī Polija un Somija. Protams, tas liecina tikai par Baltijas telpas interešu kopības noturību. Arī šodien neatkarīgi no katras atsevišķas valsts politisko, ekonomisko un sociālo vēlmju kopuma, būs jāturpina vienota reģiona politikas izveide. Paplašinātās Eiropas Savienības kontekstā Baltijas reģions būs neliela, bet ļoti svarīga ģeopolitiska telpa. Protams, šodien Briselē mēs neatradīsim kādu nodaļu, kas nodarbotos tikai ar sevišķas triju Baltijas valstu politikas veidošanu. Vispirms mēs esam trīs neatkarīgas valstis ar neatkarīgu politiku, un tikai brīvprātības princips var būt mūsu sadarbības pamatā.

Atgādināšu, ka politiskajā kopsadarbībā esam apsteiguši manis sākotnēji minētos piemērus. Igaunijas, Lietuvas un Latvijas sadarbību Baltijas Ministru padomē regulē kopējs līgums. Visticamāk, ka arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā trīs Baltijas valstis turpinās sadarbību tajās jomās, kur pati dzīve to pieprasīs. Nedomāju, ka radīsies nepieciešamība pēc vēl ciešākas politiskas vienotības, nekā to veidos kopība Eiropas Savienībā dalībvalsts statusā. Tomēr, manuprāt, jaunajā statusā būs jāpārskata Baltijas asamblejas un Baltijas Ministru padomes kompetences, funkcijas un darbības mehānismi.

 

Baltijas valstu integrācija Eiropas Savienībā jau šodien liek mums risināt kopējus mērķus. Pozitīvi vērtēju faktu, ka par ES dalībvalstīm mums ir reālas iespējas kļūt vienlaikus. Tas sekmē kopējas reģiona politikas veidošanu. Kā būtiskākos kopējos īstermiņa uzdevumus pirms iestāšanās ES Latvijas puse redz: uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, iekšējo robežu šķērsošanas procedūras vienkāršošanu, izglītības jomas sakārtošanu, organizētās noziedzības apkarošanu, vides aizsardzību. Baltijas valstīm joprojām jāturpina regulāra informācijas apmaiņa par ES integrācijas gaitu parlamentu, prezidentu, ministru un ekspertu līmenī.

Tas gan nav mana ziņojuma temats, tomēr kā vislabāko piemēru mūsu valstu sadarbībā redzu Baltijas valstu kopējo drošības un aizsardzības politikas veidošanu un koordināciju. Tādi praktiskās sadarbības projekti kā BALTBAT, BALTDEFCOL, BALTNET, BALTRON, arī BALTLOG, BALTMED, BALTWING varētu būt reģionālās sadarbības paraugi. Protams, citās jomās sadarbība arī nekad netiks tā reglamentēta kā aizsardzības jomā.

Šajā Baltijas asamblejas auditorijā īpaši vēlos uzsvērt baltiešu parlamentāro sadarbību paplašinātajā Eiropas Savienībā. Protams, mēs varam tikai prognozēt Eiropas Parlamenta struktūru, tā lomas pieaugumu, tā attiecības ar valstu nacionālajiem parlamentiem. Bet ir skaidrs, ka mūsu valstu Eiropas Parlamenta deputāti plecu pie pleca ikdienā strādās vienās komisijās, frakcijās un darbagrupās. Veidosies jaunas reģionālās kopības, skaidrs, ka Baltijas telpas interešu aizstāvībā mums jābūt vienotiem. Jau šodien mēs vairāki no Baltijas asamblejas delegātiem strādājam kopīgi gan ar savu partiju grupu kolēģiem Eiropas Parlamentā, gan Eiropas Konventā. Protams, varu uzdot retorisku jautājumu: kas mums jādara jau šodien, lai stiprinātu Baltijas parlamentārās asamblejas pozīcijas nākotnei jau pašlaik?

Mūsu turpmākās kopdarbības veiksmes paplašinātajā Eiropā būs atkarīgas no tā, kā mēs jau tagad protam pierādīt konkrētos projektos savu prasmi tikt galā ar iesākto. Pievērsīšu jūsu uzmanību jomām, kur ieceres vai iesākti darbi liecina gan par mūsu kopējo vajadzību prioritātēm, gan par prasmi piesaistīt citas valstis Baltijas projektiem, gan par prasmi iekļauties citu iniciētajos projektos. Tā ir uzņēmējdarbības nosacījumu pilnveidošana, enerģētika, transports, tūrisms, iekšlietas un tieslietas.

Uzņēmējdarbības nosacījumu pilnveidošanā reģiona stabilitāti sekmējošs faktors būs reģiona ekonomiskās pievilcības paaugstināšana. Labs piemērs ir Baltijas kopējās tranzīta procedūras ieviešana, kas ievērojami vienkāršo tranzīta muitas formalitāšu noformēšanu. Būtiska ir vienkāršotas robežšķērsošanas nodrošināšana starp Baltijas valstīm. Kā pārliecinājāmies iepriekšējā BA Komunikācijas komitejas sēdē, steidzami jāstrādā pie kopīgas robežkontroles sistēmas uzlabošanas (kam jau šodien jābūt savietojamai ar ES prasībām), jāsakārto katras valsts juridiskā bāze, jānodrošina kopīgi robežkontroles punkti ar nepieciešamo tehnisko un informatīvo bāzi.

 

Enerģētikas jomā jāīsteno sadarbība, lai izveidotu vienotu Baltijas elektroenerģijas tirgu un sekmētu tā integrāciju Ziemeļeiropas un Rietumeiropas elektroenerģijas tirgos. Baltijas asamblejas komitejas šai nozarei veltījušas lielu vērību, pat rīkojot speciālas izbraukuma sēdes Narvā un Ignalinā. Latvija atbalsta Baltic Ring koncepciju, kas paredz Baltijas jūras reģionā īstenot vairākus elektropārvades savienojumus (Igaunija–Somija, Lietuva–Polija u.c.), tādējādi nodrošinot reģionu ar līdzsvarotām enerģētikas resursu piegādēm. Šajā jomā nozīmīga bija Baltijas valstu valdību vadītāju Andra Bērziņa, Aļģirda Brazauska un Sīma Kallasa sanāksme Lietuvā šā gada 1.martā, kas perspektīvi saskaņoja valstu viedokļus, plānus, finansu piesaistes iespējas šajā nozarē. Jāpiemin arī 100 miljonu vērtais pirms četriem gadiem izstrādātais “Estlink” projekts, kas paredz elektrokabeļlīnijas izbūvi starp Igauniju un Somiju. Šī projekta ekonomiskais izdevīgums vēl jāizvērtē, ņemot vērā iespēju garantēt ilgtermiņa stabilas elektroenerģijas piegādes par zemām cenām. Jāņem vērā arī Krievijas tirgus specifika un Ignalinas AES faktors.

Latvija atbalsta vienota gāzes tīkla izveidi reģionā, lai nodrošinātu reģiona valstīm alternatīvus gāzes resursu avotus. Ja tiktu panākts pozitīvs Eiropas Komisijas lēmums par ilgtermiņa kontraktiem par gāzes piegādēm, vajadzētu nopietni apsvērt Norvēģijas gāzes piegādes celtniecības projektu. Aktīvi partneri te ir arī Polija un Dānija. Tomēr Baltijas valstu ekonomiskais izdevīgums te vēl jāpēta katrai valstij atsevišķi.

 

Transporta jomā nozīmīgākie joprojām ir “Via Baltica” un “Rail Baltica” projekti. “Via Baltica” otrās investīciju programmas īstenošana sekmēs ērtāku pasažieru satiksmi un lielāku tranzītkravu plūsmu maršrutā Tallina–Rīga–Kauņa–Varšava. Baltijas asamblejai vajadzētu aicināt Poliju pievērst lielāku uzmanību autoceļa infrastruktūras uzlabošanai Polijas un Lietuvas robežas tuvumā. Varbūt te lieti noderētu arī Ziemeļu padomes atbalsts, kā to jau ierosinājusi Igaunijas puse.

Jāņem vērā, ka tikai visas trīs Baltijas valstis kopā ko nozīmē Eiropas mērogā. Katra atsevišķi transporta infrastruktūras attīstībai nākotnē no Eiropas fondiem tās nespēs piesaistīt kaut cik ievērojamus līdzekļus. Labs piemērs šai tēzei ir “Rail Baltica” projekts, kas paredz Eiropas standarta platuma sliežu ceļa izbūvi maršrutā Varšava–Kauņa–Rīga–Tallina. Tas ietilpinātu Baltijas valstis I Krētas koridorā, kas mūs perspektīvā savienotu tiešā dzelzceļa satiksmē ar Viduseiropu un Rietumeiropu. Neaizmirsīsim, ka šodien no Tallinas uz Varšavu pa dzelzceļu aizbraukt vispār nevar. Šodien pienācis laiks pieņemt politisku lēmumu par “Rail Baltica” projekta īstenošanu.

 

Tūrisma jomā ir svarīgi noslēgt perspektīvu ilgtermiņa sadarbības līgumu, kas noteiktu triju valstu kopīgās intereses.

 

Iekšlietu un tieslietu jomā divpusējo līgumu noslēgšanas vienlaicīgums garantē Baltijas valstu telpas vienotību tādos sektoros kā savstarpēja palīdzība dabas katastrofu, ceļu satiksmes pārkāpumu jomā. Būtiski ir vistuvākajā laikā ieviest identifikācijas kartes un izmantot tās ceļošanai Baltijas valstīs.

Visi manis minētie piemēri ir piemēri Baltijas sadarbībai, kas turpināsies, arī mums kļūstot par ES dalībvalstīm. Svarīgi, ka jau šodien, kur un kad vien tas iespējams, mēs cenšamies iekļauties Eiropas demokrātiskajā, tiesiskajā, saimnieciskajā, jā, arī birokrātiskajā sistēmā. Katra no mūsu valstīm cenšas saglabāt savu nacionālo identitāti. Mēs esam labdabīgas konkurentes savā starpā un nākotnes Eiropā. Sacensības gars mūs nav pametis nevienos vēsturiskos laikos. Varbūt pēc divdesmit gadiem mūs sauks par “Baltijas tīģeriem”? Varbūt tās būs paralēles ar “Austrumāzijas tīģeriem”? Varbūt tā būs cīņa ar zobiem un nagiem par Baltijas vietu zem Eiropas saules? Latviešu valodā vārdi “valsts” un “savienība” ir sieviešu dzimtē. Tas manā valodā jebkurai valstiskai savienībai dod mātišķu maiguma un gādības pieskaņu. Turēsimies kopā, baltieši, jaunajā Eiropā!

Par vienotu valsts bibliotēku informācijas tīkla veidošanos

Dainis Stalts, Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas loceklis

Koncepcijas vēsture

Jau 1989.gadā vairāki ietekmīgāko bibliotēku, kā arī Bibliogrāfijas institūta (bijušās Grāmatu palātas) vadītāji, lai saskaņotu kopīgu rīcību, veidoja savus bibliogrāfiskos resursus elektroniskā formā. Jau toreiz tika definēti mērķi — tiekties pēc vienotiem standartiem un programmatūrām. 1991.gadā tika izveidota pirmā koncepcija ar finansiālo pamatojumu. Diemžēl arī tā netika atbalstīta.

Tas noveda pie tā, ka aktīvākās bibliotēkas meklēja katra savu risinājumu. Latvijas Universitātē, balstoties uz talantīgiem jauniem informācijas tehnoloģiju (IT) speciālistiem, tika radīts pašmāju produkts — integrēta bibliotēku informācijas sistema ALISE, kuru sākumā ieviesa virkne augstskolu bibliotēku, bet vēlāk arī vairāk nekā 100 publiskās bibliotēkas.

Latvijas Akadēmiskā (agrāk Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka) iegādājās franču programmatūru “Liber/Media”, kas, pateicoties bibliotēkas vadības un IT speciālistu kompetencei, vēl joprojām nodrošina šīs ļoti nozīmīgās Latvijas bibliotēkas funkcijas.

Latvijas Nacionālā bibliotēka gāja citu ceļu, jo tai nebija iespējams piesaistīt tik spēcīgu IT speciālistu grupu. Ar Zviedrijas karaļnama granta palīdzību tika iegādāta viena no pazīstamākajām sistēmām bibliotēku pasaulē VTLS (ASV), kas bez nepieciešamības pēc tehniskā atbalsta nokalpoja pat līdz 1999.gadam, kad Latvijas bibliotēku informācijas tīkla konsorcijs (BITK) izvēlējās Aleph500 (Izraēla). Savukārt Nacionālās bibliogrāfijas datu bāzu veidošanai tika izraudzīta ALISE, jo absolūts vairākums bibliotēku varēja viegli izmantot datus (visas publikācijas Latvijas teritorijā un par Latviju), kas radīti ar šīs programmas palīdzību. Sistēma nodrošināja arī izvadformu sagatavošanu, kas bija nepieciešams, lai taptu iespiestās versijas (Preses hronika) tām bibliotēkām, kurām vēl nebija nekādas datortehnikas.

Tā radās situācija, ka mazā valstī pastāv trīs bibliotēku programmatūras un trīs datu apmaiņas formāti.

1994.gadā jau pēc Latvijas Attīstības aģentūras vadītāju iniciatīvas tika sākts darbs pie kompleksas koncepcijas LATLIBNET, kura paredzēja pasākumus visu segmentu iekļaušanai vienotā tīklā, kā arī triju esošo sistēmu savietojamību. Koncepcija vairākus gadus tika iesniegta Valsts investīciju programmā, taču atbalstu līdzfinansējuma formā guva tikai pēc tam, kad Mellona fondā (ASV) tika akceptēts Latvijas Nacionālās bibliotēkas sagatavotais projekta pieteikums.

 

Pirmie vērā ņemamie soļi

1. Bibliotēku informācijas tīkla konsorcijs (BITK)

Pateicoties Mellona fonda atbalstam (kopumā ~ l 000 000 USD) 1996.gadā astoņas valsts nozīmes bibliotēkas — Akadēmiskās, Lauksaimniecības akadēmijas, Medicīnas akadēmijas, Medicīnas zinātniskās, Nacionālās, Patentu tehniskās, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Universitātes, bet no 2002.gada arī Policijas akadēmijas — 1997.gadā varēja sākt LATLIBNET projekta pirmā posma realizāciju. Izņemot Latvijas Akadēmisko bibliotēku, visas bibliotēkas konkursa rezultātā iegādājās Aleph500. Tika pieņemts lēmums par kopīga servera iegādi 6 (tagad 7) bibliotēkām Rīgā un atsevišķu Lauksaimniecības universitātei Jelgavā. Tika pieņemts lēmums veidot daļēji sadalītu, daļēji centralizētu kooperatīvo kopkatalogu, kas nozīmēja to, ka katra bibliotēka katalogu ierakstus ievada uzreiz kopkatalogā un no tā “saņem” sava kataloga replikāciju kā loģiski izdalītu datu bāzi. Tas pats attiecas uz Nacionālās bibliogrāfijas datu bāzēm (monogrāfijām, seriāliem, analītiku etc.). LNB uzņēmās atbildību par bibliogrāfiskās kvalitātes kontroli. Savukārt LAB pēc tam, kad tika demonstrēts reāls darbs savietojamības virzienā, arī saņēma finansējumu “Libe Media” jaunu versiju iegādei.

No Valsts investīciju programmas tika finansēta (~Ls 700 000) aparatūras iegāde — lokālie tīkli, interneta pieslēgumi, datortehnikas iepirkumi, kā arī projekta menedžments (tika izveidota algota konsorcija administrācija), sistēmas un tīklu administrācija.

Tā kā tikai Patentu bibliotēka sāka pilnīgi no nulles elektroniskā kataloga veidošanu, pamatīgu darbu prasīja datu konversija. LNB katalogs tika konvertēts no VTLS, bet pārējo 6 bibliotēku katalogi un Nacionālā bibliogrāfija no sistēmas ALISE. Tomēr šodien visi dati (~ 800 000 ierakstu) laimīgi ir konvertēti un ir pieejami online (http://www.linc.lv). Protams, ne visas problēmas ir atrisinātas. Turpinās diskusijas par meklēšanas sistēmu lietošanu un darba organizāciju. Ir problēmas ar kirilica tekstiem. Šo problēmu atrisinās Unicode instalācija, kas ir paredzēta, saskaņā ar līgumu, tuvākajā laikā. Tajā pašā laikā ir radīti vairāki jauni produkti un pakalpojumi.

Sadarbībā ar Latvijas kompāniju “SWH Technologies” tika izstrādāta ļoti produktīva programmatūra, kas nodrošina iespiesto Nacionālās Bibliogrāfijas resursu retrospektīvo konversiju Aleph500 sistēmā. Piemēram, avīžu un žurnālu rakstu aprakstus tas ļauj apstrādāt desmit reizes ātrāk nekā ar rokām. Lai konvertētu visus 2,5 miljonus ierakstu, ir nepieciešams 21 cilvēka gads, jeb 7 cilvēku grupa ar to var tikt galā trīs gadu laikā.

Savukārt, strādājot pie lasītāju datu bāzes veidošanas, radās ideja ieviest vienotu lasītaju karti visu 9 bibliotēku lasītājiem. Tas notika 2001.gadā. Pie tam studentiem, kuriem apliecības ir ar svītrukodiem, nav vispār jāizgatavo īpaša apliecība. Lasītājs ar kartes nr. 1 ir medicīnas doktors, kurš nomainīja uzreiz piecu bibliotēku lasītāju kartes.

Konsorcija izveidošana sekmēja arī bibliotēku spēju sadarboties un pieņemt kopīgus lēmumus. Rezultātā tieši konsorcija administrācija tagad atbild gan par globālu elektronisko pilnu tekstu resursu pieejamību (eIFL projekts dod iespēju piekļūt gandrīz 4000 žurnāliem un citām datu bāzēm visām bibliotēkām, kurās ir internets).

 

2. Publisko bibliotēku vienotā tīkla projekts

1996.gadā Latvijas Kultūras ministrija, balstoties uz LATLIBNET koncepciju, iesāka publisko bibliotēku vienotā tīkla projektu. Tā atbalstīja pilota projektu Limbažu bibliotēkā (rajona centrs ar ~ 10 000 iedzīvotājiem). Tomēr tālāk ministrijas iespējas nesniedzās. Talkā nāca Sorosa fonds — Latvija un Atvērtās sabiedrības institūta Bibliotēku tīkla programma Budapeštā. Vispirms tika izsludināts konkurss Latvijā. Tika izraudzīti 18, galvenokārt rajonu centrālo bibliotēku projekti. Tika sagatavots viens apvienots projekts. Līdzekļi tika piešķirti pēc līdzfinansēšanas principa, vietējās pašvaldības ieskaitot. Tika izraudzīta ALISE. Tā ar vienu projektu tika nodrošināts tas, ka puse no visa publisko bibliotēku tīkla — 33 administratīvās vienības — ieguva līdzīgas iespējas uzsākt publisko bibliotēku automatizāciju. Šobrīd ALISE ir visās reģionu (rajonu) galvenajās bibliotēkās, daudzās pilsētu, vairāku bērnu un pagastu bibliotēkās visos rajonos, kopā aptverot ~ 15% no visām Latvijas publiskajām bibliotēkām.

Uz ALISE bāzes (sevišķi jaunākajām versijām) ir attīstīti vairāki pakalpojumi un produkti, piemēram, rajonu kopkatalogi, pašvaldību informācija elektroniskā formā, pilnu tekstu datu bāzes utt.

 

3. Latvijas izglītības informatizācijas sistēma (LIIS) — skolu bibliotēkas

Viens no nozīmīgākajiem deviņdesmito gadu beigu informatizācijas projektiem valstī ir Latvijas izglītības informatizācijas sistēma. Tā ir masīva investīcija, kas aptver visas valsts izglītības iestādes, piegādājot ne tikai datortehniku, nodrošinot interneta pieslēgumus, bet arī ieviešot mācību programmas skolniekiem/studentiem un skolotājiem/pasniedzējiem un veidojot visu priekšmetu mācību saturu.

Viens no šī projekta rezultātiem ir programmatūra “Bibliotēka”. Tās uzdevums ir nodrošināt skolu bibliotēkas ar bezmaksas, taču pietiekami attīstītu līdzekli, kas ir nepieciešams katalogu veidošanai un mācību procesa atbalstam. To lieto aptuveni 70 skolas. Interese par šo programmatūru ir arī nelielās publiskās bibliotēkās.

 

Bibliotēku tīkla sakārtošana (likumdošana)

Vienota bibliotēku tīkla veidošana nav tikai tehniska problēma, kas faktiski ir mazākā problēma. Daudz grūtāk ir radīt vienotu vispārējo politiku, spēju sadarboties profesionāli un racionalizēt pieaugošos izdevumus. Arī Latvijā viens no šķēršļiem bibliotēku attīstībā bija vienotas stratēģijas trūkums. To pastiprināja ne tikai objektīvie faktori (pakļautība daudzām ministrijām, municipalitāšu milzīgās pilnvaras utt.), bet arī subjektīvie, ko zināmā mērā apliecina četru profesionālo asociāciju pastāvēšana vienā nozarē (Latvijas Bibliotekāru biedrība (dib. 1923.gadā), Latvijas Akadēmisko bibliotēku asociācija (1994), Skolu bibliotēku asociācija (1996) un Mūzikas bibliotēku asociācija (1999).

Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē izdevās ievērojami uzlabot situāciju. Tika pieņemti divi likumi — par obligātā eksemplāra piegādāšanas kārtību un bibliotēkām. Tika noteikts elektronisko publikāciju statuss (bet netika atrisināts online publikāciju jautājums, pagaidām ir tikai iecere LNB uzticēt mūžīgai saglabāšanai nacionālos radio un TV ierakstus), Nacionālā elektroniskā kopkataloga veidošanas kārtība, izveidota Nacionālā bibliotēku padome utt.

Paralēli LNB Standartu nodaļa sadarbībā ar Bibliotēku standartu tehnisko komisiju pie Tieslietu ministrijas, balstoties uz starptautiskajiem standartiem, izstrādāja visu bibliogrāfisko standartu paketi. Tika panākta vienošanās par kopējo datu apmaiņas formātu.

 

Nacionālās programmas

Lai iegūtu stabilāku pozīciju valsts mēroga stratēģiju un prioritāšu vidū, bibliotēkas aktīvi piedalījās divu nacionālo programmu sagatavošnā, kuru būtība bija noteikt attiecīgo virzienu attīstību līdz 2010.gadam, ieskaitot vidēja un ilgtermiņa aprēķinus par nepieciešamo finansējumu.

Pirmā bija Nacionālā programma “Informātika”, kurā vairākās nodaļās (par universālo informācijas pakalpojumu, resursu veidošanu u.c.) tika definēta bibliotēku loma un uzdevumi.

Savukārt Nacionālās programmas “Kultūra” ietvaros tika sagatavota apakšprogramma “Bibliotēkas”. Tā tika saskaņota ar Nacionālo programmu “Informātika”. Abas programmas tika apstiprinātas LR Ministru kabinetā, kas ļauj pretendēt uz budžeta un valsts investīciju finansējumu.

 

Motivācija un kvalifikācija

Ne mazsvarīgs faktors vienotas politikas veidošanā ir bibliotēku darbinieku kvalifikācija un motivācija. Programmatūru ieviešana, interneta iespēju izmantošana, kā arī pieaugošais pieprasījums pēc bibliotēku pakalpojumiem (desmit gadu laikā pieaudzis 1,5 reizes valstī kopumā, LNB vien 2 reizes), ir radījis vajadzību un arī patiesu interesi par profesionālās kvalifikācijas celšanu, bet virtuālo realitāti par galveno prioritāti bibliotēku darbinieku acīs. Top sistēmbibliotekāri, pieaug prasmes datus bāzēt, digitalizēt, veidot mājaslapas utt. Informācijas menedžments dominē pār fondu menedžmentu.

Apmēram 600 bibliotekāru (~ 20%) katru gadu mācās Latvijas Universitātes Profesionālas tālākizglītības centrā, kuru ir izveidojušas Latvijas Universitāte, NLB, IT ALISE un BITK, arī ar Sorosa fondu Rīgā un Budapeštā atbalstu. Katru gadu LU maģistru programmā iestājas ap 20 bibliotekāru. To ir beiguši gandrīz visu zinātnisko un centrālo publisko bibliotēku direktori. Šogad ir izveidota īpaša uz informācijas un komunikāciju tehnoloģijām orientēta profesionālās maģistratūras programma, kurā mācās 9 sistēmbibliotekāri.

 

Jaunie pakalpojumi

Bibliotēkas nebūt nesamierinās tikai ar bibliogrāfiskās informācijas apstrādi un pieejamību. Tās ir pievērsušās attālinātu lasītāju vajadzībām, pilnu elektronisko tekstu resursu veidošanai un licenču iegādēm.

Pirmo var minēt LAB izcilākā krājuma “Broce Monumente”, kas aptver 18 gs. Rīgas, Kurzemes un Vidzemes (t.sk. Igaunijas) arhitektūras pieminekļus, portretus, etnogrāfiskus materiālus, arhīvu dokumentu kopijas utt.) digitalizāciju un iespēju pie tā piekļūt ar interneta starpniecību.

LNB digitalizē kartes, mākslas plakātus, provinces presi, senas fotogrāfijas, skaņu plates utt.

Mājaslapas veidojas kā virtuālo pakalpojumu — dokumentu piegādes, starpbibliotēku pakalpojumu sniegšanas utt. — punkti. Tiek apstrādāti un pieejami internetā to bibliotēku krājumi, kuriem liela kultūrvēsturiskā nozīme valsts mērogā, bet top arī reģionālas nozīmes digitālo kopiju krājumi publiskajās bibliotēkās. 50 Latvijas bibliotēkas piedāvā saviem lasītājiem elektroniskos žurnālus u.c. datu bāzes. Rīgas Tehniskās universitātes bibliotēka piedalās ES tālmācības projektā “Dedicate”. Apmēram 50 publiskajās bibliotēkās ir izveidoti starptautiski interneta pieejas punkti (SIPP), kurus daļēji finansējis SFL. Veidojas starprajonu projekti ar pašvaldību un skolu līdzdalību. 2001.gada sākumā pēc LNB iniciatīvas uzsākta arhīvu, muzeju un bibliotēku kooperācija. 25. un 26.aprīlī Rīgā notika pirmā Baltijas valstu arhīvu, muzeju un bibliotēku speciālistu konference. Savukārt Latvijas Kultūrkapitāla fonds ir nodibinājis speciālu mērķa programmu (2002.gadam ~ 90 000 Euro) visu trīs sektoru sadarbībai.

 

Literatūras iegāde

Neraugoties uz digitalizācijas ēru un virtuālo realitāti, bibliotēkās tuvākajās desmitgadēs nezudīs nepieciešamība pēc reāliem iespieddarbiem — grāmatām, periodikas u.c. izdevumiem. Visā pasaulē iespiedprodukcijas apjomi joprojām pieaug. Mācību literatūra, monogrāfijas, tāpat kultūras vajadzību un kvalitatīva brīvā laika pavadīšana joprojām saistāma ar tradicionālo bibliotēku un lasīšanu.

90. gadu sākumā dramatiski samazinājās iespējas iegādāties literatūru visu līmeņu bibliotēkām no pagasta līdz pat Nacionālajai. Ilgu laiku galvenais avots bija dāvinājumi un starptautiskā grāmatu apmaiņa. Tomēr dekādes beigās stāvoklis sāka uzlaboties. No 1997.gada LNB saņem finansējumu, kas ir samērojams ar citām Austrumeiropas, t.sk. Baltijas, valstīm. No 2001.gada līdzīga situācija ir Latvijas Universitātes bibliotēkā. Pašvaldības gadu no gada nedaudz, bet konsekventi palielina finansējumu publiskajām bibliotēkām. Dažas pašvaldības ir sasniegušas līmeni, kuru pieprasa Starptautiskās bibliotēku asociāciju federācijas (IFLA) vadlīnijas. KKF ir izveidojis arī speciālu mērķa programmu, kas paredz grāmatu iepirkumus publiskajām bibliotēkām Ls 100 000 vērtībā. Ir arī speciāla programma bērnu bibliotēkām. No visām KKF atbalstītajām grāmtām pa vienai ir jānonāk katra rajona galvenajā bibliotēkā.

Labas iespējas papildināt fondus ir vairākām speciālajām un to augstskolu bibliotēkām, kurām ir ne tikai valsts finansējums. Tomēr vissmagākā situācija ir valsts finansēto augstskolu bibliotēkās (izņemot LU). LAB budžets vispār nepieaug jau kādus septiņus gadus.

 

Telpas

Tāpat kā pastāv reālas grāmatas, pastāv un pat pieaug nepieciešamība pēc reālas telpas gan tiem, kuri vēlas lasīt tradicionālā ceļā, gan tiem, kuri bibliotēkā vēlas izmantot modernās tehnoloģijas. Gan tāpēc, ka visi nekad to nevarēs atļauties mājās vai darbā, gan tāpēc, ka ir bibliotekāri, kuri vienmēr labāk zina, kā meklēt un atrast katram nepieciešamo informāciju.

Arī šajā ziņā situācija nedaudz mainās. Kopš 20. gadiem galvenā Latvijas problēma ir Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka.

Tajā pašā laikā pēdējos piecos gados jaunas telpas ir ieguvušas vairākas augstskolu bibliotēkas, pirmkārt, jaunizveidotās (Rīgas Ekonomikas un Juridiskās augstskolas, augstskola “Turība”, Ventspils augstskola), kā arī Rīgas Tehniskā universitāte.

Jaunas telpas iegūst arī publiskās bibliotēkas pilsētās (Rēzeknē, Kuldīgā, Ogrē u.c.) un pat pagastos (Sutri Preiļu raj.,), top jauni projekti Ventspilī, Valmierā, Madonā, Limbažos u.c.

 

LNB projekts

Tālāka vienota bibliotēku informācijas tīkla veidošanai ir kalpojusi arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas ideja.

Vispirms, strādājot septiņās nepiemērotās ēkās, nepiemērotos darba apstākļos, daļēji svešos valdījumos esošās ēkās ar 300 lasītāju vietām 1300 apmeklētājiem dienā un 7 lokālajiem tīkliem, bibliotēka nevar efektīvi veikt savus pienākumus ne tikai savu lasītāju, bet visa valsts bibliotēku tīkla labā. Tie ir:

• obligātā eksemplāra saņemšana un pārdale, mūžīga saglabāšana, vistuvākajā nakotnē arī nacionālo elektronisko publikāciju arhivēšana;

• preses un bibliotēku statistika;

• nacionālo standartu veidošana;

• nacionālās bibliogrāfijas veidošana un retrokonversija;

• nacionālais elektroniskais kopkatalogs;

• starptautiskais un nacionālais starpbibliotēku abonements un dokumentu piegāde elektroniskā formā;

• nacionāla un novadpētniecības rakstura reto grāmatu, rokrakstu, laikrakstu, karšu, plakātu, fotogrāfiju, pastkaršu, nošu u.c. digitalizācija un restaurācija;

• profesionālais atbalsts publisko un bērnu bibliotēku tīklam, pētniecība.

2000.gada sākumā Ministru kabinetā tika pieņemts lēmums apvienot LNB jaunbūves ideju ar valsts vienotas bibliotēku informācijas sistēmas izveidi.

 

Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas (VVBIS) koncepcija

VVBIS programma faktiski balstās uz LATLIBNET koncepciju un iestrādēm. Vispirms tā paredz iesaistīt visus galvenos bibliotēku segmentus — zinātniskās, pirmkārt, reģionu augstskolu, publiskās un skolu bibliotēkas, likvidēt nesavietojamību pašreiz izmantojamo programmatūru starpā, iegādāties līdzvērtīgu aparatūru, sagādāt interneta pieslēgumus un rīkot darbinieku apmācību, tādā veidā nodrošinot visus reģionus ar vienādām attīstības iespējām, jo bibliotēku pašlaik datoru skaits ir nepietiekams, nepietiek līdzekļu e–resursu licenču iegādei un tikai nedaudzām bibliotēkām ir interneta pieslēgums (44 publiskajās bibliotēkās 4,6%).

Par nosacījumu LIS izvēlē tika izstrādātas virkne prasības, no kurām galvenās ir šādas:

1. Bibliogrāfisko vienību kataloģizācija jāveic atbilstoši starptautiskajiem standartiem un formātam.

2. Bibliotēku programmatūrām ir jārealizē īpaša vienota protokola funkcijas, kas nodrošina meklēšanu un datu apmaiņu katalogos online.

3. Katalogos jāvar meklēt informāciju ar interneta pārlūkprogrammu palīdzību.

4. Katalogu un dokumentu kodēšanai jāizmanto daudzvalodu standarts.

5. Dokumentu veidošana jānodrošina ar tradicionāliem ierakstu un datu transporta standartiem.

6. Datu apstrāde ir jābalsta uz pasaulē visatzītāko metadatu sistēmu (dati par datiem (“Dublinas kodols” — Dublin Core)).

7. Ir jāizmanto elektronisko un tradicinālo publikāciju identifikatori — ISBN, ISSN, ISMN, URL.

Sagaidāmās projekta izmaksas eiro:

LNB jaunā ēka: 145 000 000

VVBIS:

• Datortehnika ~ 13 000 000

• Bibliotēku informācijas sistēma (programmatūra) ~ 3 500 000

• INTERNET pieslēgums ~ 800 000

• Projekta ieviešana, t.sk.darbinieku apmācība ~ 5 500 000

• LNB ēkas ICT komponents ~ 13 500 000

Kopā VVBIS ~ 36 miljoni eiro.

Viss projekts kopā ~ 180 000 000 eiro.

 

Likums par LNB projekta realizāciju

Lai panāktu projekta īstenošanu, Latvijas parlamentā divos lasījumos ir akceptēts likums “Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta realizāciju”, kas nosaka to, ka LNB projekts ir jauna ēka un VVBIS, kā arī tā finansēšanas avotus.

VVBIS ir saņēmis atbalstu Nacionālās programmas “Informātika” padomē, Nacionālajā bibliotēku padomē, Nacionālajā informācijas sabiedrības padomē (iekļaujot “e–Latvija” rīcības plānā), bet LNB projekts kopumā ir iekļauts Nacionālās attīstības plānā. 2001.gada 6.novembrī Ministru kabinets akceptēja VVBIS programmu un noteica, ka to administrēs Bibliotēku konsorcijs.

Konsorcijs ir parakstījis vienošanos par sadarbību ar vēl divām programmām, kuras tāpat skar ikvienu valsts administratīvo teritoriju — LIIS un Pašvaldību informatizācijas sistēmu (PVIS).

LNB projekta īstenošanai 2002.gadā ir piešķirts 1 miljons eiro. Aptuveni puse no šīs summas tiks izlietota publisko bibliotēku pilotprojektiem.

LNB projekts tiks atbalstīts pilnā apjomā, pateicoties likuma pieņemšanai, taču LNB jaunajai ēkai ir jābūt atklātai līdz 2008.gada 18.novembrim, bet VVBIS programmas ieviešana ir jāpabeidz 2005.–2006.gadā.