Katram Rīgas domes priekšsēdētājam ir jājūt savu konkurentu elpa pakausī

Ministru prezidents Andris Bērziņš Latvijas Radio vakar, 29.martā

Intervija Latvijas Radio 29. marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ministru prezidents Andris Bērziņš

— Studijā ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Man ir daudz jautājumu, kuru lielākā daļa par vēlēšanām. Joprojām mēs sekojam līdzi politiskajiem notikumiem Rīgas domē, vēl ir arī jautājumi par citām lietām, vairāk ekonomiskām. Sāksim ar vēlēšanu lietām, lai cik tas būtu skumji.

A.Bērziņš: — Labi.

— Un pirmais vispārējais jautājums — viena klausītāja zvanīja un prasīja tā: kā jūs vērtējat šobrīd to situāciju, kā rīkojas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, runājot par nespēju izšķirties, vai strādāt kopā ar sociāldemokrātiem?

A.Bērziņš: — Ļoti labs un sarežģīts jautājums. Protams, es nevaru pagaidām vēl nekādi vērtēt, jo “Tēvzemei un Brīvībai” tūlīt sāksies valdes sēde, kurā viņi par šo jautājumu lems. Man liekas, ka Andris Ārgalis ir pateicis diezgan skaidri un izšķirīgi, ka esošā koalīcija acīmredzot jau ir izveidojusies un ka acīmredzot esošajai koalīcijai nav nepieciešami kādi papildspēki. Par to varēja liecināt arī balsojumi par Rīgas domes priekšsēdētāju, tā ka es domāju, ka “Tēvzemei un Brīvībai” pieņems pareizu lēmumu. Vismaz mēs esam izplatījuši paziņojumu, ka “Latvijas ceļš” joprojām uzskata, ka Andris Ārgalis ir labākais Rīgas mēra kandidāts, tas no mūsu viedokļa, un ka mēs būsim konstruktīvā opozīcijā. Tas nozīmē, ka mēs palīdzēsim pieņemt pareizus lēmumus arī esošajai Rīgas domes varai.

— Jūs te minējāt Andri Ārgali kā labāko kandidātu. Šobrīd jau ir ievēlēts viens Rīgas mērs. Vai jūs cerat un domājat, ka varētu izveidoties situācija, ka Andris Ārgalis vēl šī sasaukuma laikā kļūtu par Rīgas mēru?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka katram Rīgas domes priekšsēdētājam ir jājūt savu konkurentu elpa pakausī. Man šāda elpa bija Andris Ārgalis un Juris Rītiņš. Es domāju, ka Bojāra kungam tāda elpa ir apvienības “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” deputāts Sergejs Dolgopolovs, un par tādu pašu elpu viņam var kļūt arī bijušais domes priekšsēdētājs, tagad vienkārši deputāts Andris Ārgalis.

— Andris Ārgalis ir teicis, ka viņš savu attieksmi ir paudis, viņš nevēlas vairs šādā situācijā darboties tālāk pozīcijā un darbosies kā ierindas deputāts, tajā pašā laikā Karpoviča kungs un vēl citi ir gājuši pie Bojāra un teikuši, ka negrib šķirties no sava amata un ka viņi labprāt strādātu.

A.Bērziņš: — Redziet, bija jau diezgan interesanti — tāds simbolisks balsojums, kad tika ievēlēts deputāts Dolgopolovs, izrādās, ka trīs cilvēki pat no mūsu noslēgtās koalīcijas jeb vienošanās, ko panāca “Latvijas ceļš”, “Tēvzemi un Brīvībai” un Tautas partija, nobalsoja par Dolgopolova kungu. Es arī, godīgi sakot, ar interesi gaidu, kuri cilvēki visvairāk uzstās uz šo sadarbību, jo acīmredzot viņi bija tie, kas balsoja, tie, kas pirmie tagad prasīs Gundaram Bojāram kaut kādus amatus, acīmredzot arī būs tie, kuri balsojuši par šo lēmumu.

— Daži pirmie jau ir bijuši ciemos pie Bojāra kunga.

A.Bērziņš: — Grūti teikt, politikā un demokrātijā jau ir jārunā ar visiem un jākonsultējas, jānoskaidro viedokļi — tā jau ir tā demokrātija, bet cita lieta, protams, vai izšķirties iet kopējā koalīcijā.

— Jūsuprāt, jautājums ir tāds — ja partija, šajā gadījumā mēs acīmredzot varam skatīties tikai uz tēvzemiešiem, tomēr izlemj strādāt, sadarboties ar sociāldemokrātiem un kreiso spēku apvienību, tas varētu būt tāpēc, ka amati?

A.Bērziņš: — Nu, es nezinu kāda cita motivācija vēl varētu būt. Izskatās, ka interešu kopības tomēr nav, ka politiskie uzstādījumi ir atšķirīgi — man vismaz tā izskatās.

— Jautājums ir, protams, arī no otras puses, un man ir vairāki klausītāji zvanījuši un jautājuši par šo situāciju. Viņi saka: pozīcija zākājās — un tā ir Lauberes kundze no Jelgavas —, ka tie ir tādi un tie šitādi. Vai tad nav paši — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, “Latvijas ceļš”, Tautas partija — vainīgi? Jūs esat saspieduši viņus kopā, lai kreisie spēki ar sociāldemokrātiem darbotos, viņiem nebija citas izejas.

A.Bērziņš: — Es gribu teikt tā, ka neviens jau nevienu ar varu spiedis kopā nav, bet politikā jau ir tāpat kā ekonomikā — notiek tādas cikliskas kustības, ka vienu brīdi pie varas ir vieni, tad nāk kādi citi, vienkārši vēlētājam dažkārt kļūst neinteresanti balsot par vieniem un tiem pašiem visu laiku, dažkārt viņi domā — nu, pamēģināsim, kas notiek! Teiksim, Zīgerista fenomens Latvijā bija kaut kas līdzīgs. Cik ātri šis fenomens atnāca un cik ātri aizgāja — tam arī mēs visi esam bijuši liecinieki. Bet, protams, šobrīd koalīcijai, kura ir panākusi savu atbildīgu amatpersonu ievēlēšanu domē, vienkārši būtu jāļauj parādīt, ar kādām metodēm, kā tā realizēs savus vēlētājiem dotos solījumus, tā ir demokrātija.

— Arī Lauberes kundze saka: bet jums ir jāiet un jāpalīdz viņiem!

A.Bērziņš: — Nu, es nevaru runāt Rīgas domnieku vārdā, bet es domāju, ka vismaz mūsu deputāti, atrazdamies konstruktīvā opozīcijā, noteikti palīdzēs pieņemt pareizus lēmumus.

— Bērziņas kundze ir lasījusi, ka Blonskis un Poča tātad sēdēs opozīcijā, ir noslēgts šis sadarbības līgums, un viņa jautā: vai tas nozīmē, ka viņi sēdēs rokas salikuši, viņi taču solīja — pēc 65 gadiem būs braukšana bez maksas (tas gan uz Tautas partiju vairāk attiecas) un arī citādi. Tātad ir jāstrādā — lai Blonskis nodrošina drošību un visu pārējo, nevis sēž opozīcijā...

A.Bērziņš: — Bet tieši tā!

— Bet lai sadarbojas un strādā kopā!

A.Bērziņš: — Es gribētu paskaidrot tiem klausītājiem, kuri tā īsti nezina, ko nozīmē būt par Rīgas domes deputātu. Rīgas domē ir, vismaz manā laikā bija, deviņas komitejas, un visiem domes deputātiem neatkarīgi no tā, kādā partijā viņi bija, no kuras partijas bija ievēlēti, bija tiesības izvēlēties divas komitejas, kurās viņi paši gribēja strādāt. Šajās komitejās tiek izskatīti un ļoti rūpīgi izvērtēti visi jautājumi, kurus skata domē, — tādējādi visi deputāti faktiski ir iesaistīti visu jautājumu lemšanā, un pēc tam visi deputāti kopā par visiem šiem lēmumiem balso. Un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka arī visi mūsu deputāti vēlēsies strādāt kādā no komitejām. Es pieņemu, ka tik tiešām Aloizs Blonskis strādās drošības komitejā, ja tāda tiks izveidota, vismaz tā dzird runājam; Aija Poča noteikti strādās finansu komitejā, un es varu teikt, ka tas būs ļoti liels ieguvums Jurim Bojāram, nē, es atvainojos — Bojāram dēlam, jo viņa tiešām ir ļoti laba speciāliste finansu jautājumos.

— Vēl viena klausītāja zvanīja un jautāja: bet varbūt jums vajag padomāt par valsts labklājību un neļaut pārāk lielu varu kreiso spēku apvienībai, ir jāiet slēgt koalīcijas vai sadarbības līgums ar sociāldemokrātiem, lai strādātu ar viņiem kopā, lai kreisie paliek malā.

A.Bērziņš: — Es neesmu redzējis to līgumu, kurš ir noslēgts, bet es zinu, ka neviens no žurnālistiem šo līgumu ne projekta formā, ne parakstītu nav redzējis — tas tiekot glabāts kaut kur ļoti, ļoti dziļi Jura Bojāra seifā, vismaz avīzēs tā raksta. Savukārt tad, kad mēs slēdzām koalīcijas līgumu, šis bija publiski pieejams dokuments, kur katrs varēja iepazīties ar tām tiesībām un pienākumiem, kādus mēs, koalīcijas partneri, uzņemamies attiecībā viens pret otru. Tā ka šis koalīcijas līgums jau ir noslēgts, vienalga, vai sauksim to par tuvināšanos vai attālināšanos, tas pēc būtības ir koalīcijas līgums.

— Ko nozīmē koalīcija un ko nozīmē sadarbība?

A.Bērziņš: — Ja runā tīri teorētiski, nedalot nekādus amatus, nedalot komitejas, nedalot kaut kādas ietekmes, tad tā ir sadarbība. Mēs sakām, teiksim, tā: vispārības labad mēs sadarbosimies, lai virs Rīgas visu laiku būtu skaidras debesis, tad tā ir sadarbība. Bet, ja mēs sakām tā: vides komitejas priekšnieks, kura rīcībā būs joda raķetes, kurš šaus ar šīm joda raķetēm tad, kad mēs viņam pateiksim, lai izkliedētu jebkurus lietus mākoņus, — tad tā jau ir koalīcija un ļoti konkrēts darbības dalījums.

— Tad, ja vienam sit, otrs atbild vai iet talkā.

A.Bērziņš: — Protams, protams!

— Un šajā situācijā, ja Dolgopolovs tika ievēlēts jeb ja līgums bija noslēgts par to, ja viens ievēlēts, tad arī otru atbalstīs, — tā ir koalīcija?

A.Bērziņš: — Nu, es domāju, ka tā ir šobrīd Bojāra seniora terminoloģiska spēle. Viņš vairākkārt ir komentējis, ka šis līgums esot, un es domāju, ka droši vien žurnālistiem vajadzētu lūgt, lai parāda, kāds šis līgums ir, droši vien tikai pēc tam var šo līgumu kaut kā novērtēt.

— Vai mēs varam šobrīd saprast, ko nozīmē, ja ir ievēlēta vadība un viņi savā starpā vienojušies, nu jā, jautājums ir vienkārši, cik tālu vienojušies.

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Man te arī klausītāja jautāja šajā situācijā: nu labi, jūs esot noslēguši šobrīd opozīcijas līgumu, ko tas nozīmē, vai tā ir opozīcijas koalīcija?

A.Bērziņš: — Mēs neesam slēguši nekādu opozīcijas līgumu. Mums ir noslēgta vienošanās par to, ka mēs uzskatām, ka Andris Ārgalis ir labākā kandidatūra, to mēs noslēdzām pirms domes priekšsēdētāja vēlēšanām. Pašlaik ir parakstīts jauns dokuments, kurā pateikts, ka mēs uzturam šo iepriekšējo vienošanos spēkā un ka mēs joprojām uzskatām, ka mums jāstrādā konstruktīvā opozīcijā un ka joprojām Andris Ārgalis mums varētu būt labākā mēra kandidatūra.

— Vienīgi — ja jūs sakāt, ka tas ir Andris Ārgalis, kurš ir no tēvzemiešiem, un ja paši tēvzemieši tam nepievienojas, tad līgumam, vai kā jūs sakāt, nav nozīmes.

A.Bērziņš: — Nē, tas šobrīd ir paziņojums. Neviens nav teicis, ka viņš taisītos denonsēt jeb uzskatīt par neesošu īsi pirms domes priekšsēdētāja vēlēšanām parakstīto līgumu.

— Ja tēvzemieši šodien valdes sēdē, teiksim, pēkšņi maina savu viedokli un pasaka — O.K., mēs tomēr ejam kopā ar sociāldemokrātiem...

A.Bērziņš: — ...un PCTVL!

— Nu, to viņi tā neteiks, protams!

A.Bērziņš: — Nu, nevar stāvēt tā, divās laivās katrā ar vienu kāju, ir jāizšķiras — vai nu vienā, vai otrā. Es, godīgi sakot, šaubos, un man liekas, ka “Tēvzemei un Brīvībai” ir partija ar pietiekami ilgu vēsturi Latvijas politikā; tā ir vairākkārt demonstrējusi, ka tai ir principi, ka tā šos principus sargā; ka tai ir ļoti svarīgi, ko saka viņu vēlētājs. Es domāju, tie ir maldi, ka varētu pieņemt šādus lēmumus.

— To mēs redzēsim vēl šajā pašā vakarā. Ir arī citi jautājumi, varbūt nedaudz par tiem, bet tomēr — man zvanīja viens klausītājs un teica tā: šodien Poča ir Saeimā uzstājusies, kā tā varot būt, ja viņa tagad ir Rīgas domes deputāte?

A.Bērziņš: — Atbilstoši likumam Počas kundzei savs mandāts kā komisijas vadītājai ir jānoliek līdz 5.aprīlim — tātad 10 dienu laikā pēc ievēlēšanas ir jāpārtrauc visas attiecības ar iepriekšējiem darbiem, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka Počas kundze to visu izdarīs.

— Vēl jums politisks jautājums: Inkēns tiek virzīts kā nākamais cilvēks Prezidijā no “Latvijas ceļa”. Jautājums: kāpēc viņš, jo es arī no klausītāja jautu tādas šaubas par to, vai jums tas bija labākais kandidāts, runājot par visiem pedofilijas skandāliem?

A.Bērziņš: — Šis jautājums tiek demokrātiski izvērtēts pašā Saeimas frakcijā. Tiešām vakar Saeimas frakcijā mums bija diskusijas, bija vairākas kandidatūras, un pēc šīm diskusijām Edvīna Inkēna kandidatūra pirmā tika pieteikta. Tas vēl nebūt nenozīmē, ka tūlīt Edvīns Inkēns tiks ievēlēts, bet viņa kandidatūra ir pieteikta saskaņošanai koalīcijas padomē.

— Klausītājas jautājums bija: kāpēc tomēr viņš?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt tā: deputāti novērtē, ka Edvīns Inkēns ir strādājis, un jāsaka, ka Edvīnam Inkēnam ir izdevies izveidot vienu no labākajām Eiropas komisijām visā Austrumeiropas parlamentārajā telpā, ja tā var izteikties. Viņš ļoti sekmīgi vada šo komisiju, ļoti labi strādā, ļoti precīzi kontrolē, kā virzās Latvija Eiropas Savienības virzienā, kā tiek harmonizēta visa likumdošana, tā ka es nesaskatu šeit absolūti nekā neloģiska.

— Mēs pārejam arī pie citiem jautājumiem, un arī tādus jums uzdevuši klausītāji. Pirmā klausītāja zvanīja un sacīja tā: dzīve ir labāka, un tā jūs vienmēr apgalvojot. Viņasprāt, jūs dzīvojat vai nu citā valstī, vai citā pasaulē, jo viņai dzīve kļūst arvien sliktāka.

A.Bērziņš: — Tas, protams, ir ļoti individuāls jautājums. Neapšaubāmi, ir cilvēki, kuri ātrāk pielāgojušies jaunajiem apstākļiem, kas principiāli atšķiras no tiem, kādi bija pirms desmit gadiem. Ir cilvēki, kuriem varbūt ar šo pielāgošanos jeb adaptēšanos jaunajā situācijā, tirgus ekonomikā ir veicies sliktāk, bet, piemēram, vakar tika statistika publicēta, ka iekšzemes kopprodukta pieaugums pagājušajā gadā Latvijā ir bijis 6,6 procenti — tas ir visaugstākais rādītājs starp Latviju, Lietuvu, Igauniju. Mēs esam arī Igauniju apgājuši par 0,2 procentiem, un 4.ceturksnī iekšzemes kopprodukta pieaugums ir bijis pat 8,7 procenti. Jauno mašīnu, motociklu un to rezerves daļu tirdzniecība pēc statistikas ir palielinājusies par 32 procentiem; lietoto automašīnu tirdzniecība — par 62 procentiem. Ko tas liecina? Tas liecina, ka aizvien vairāk un vairāk cilvēku ir sākuši iegādāties tādas lietas, kas kādreiz skaitījās luksusa prece, bet tagad aizvien vairāk ienāk mūsu dzīvē. Apstrādes rūpniecība un rūpniecība kopumā ir pieaugusi pagājušajā gadā par 5,7 procentiem, tas atkal ir ļoti labs signāls, ka mēs vairāk esam sākuši ražot. Kopējais Latvijā saražoto un eksportēto preču apjoms ir pieaudzis; palielinājušies ir arī dažādi pakalpojumi, maksa; pirmo reizi lauksaimniecībā saražotā apjomi ir palielinājušies par 3,3 procentiem, graudaugu kopraža pieaugusi par 18 procentiem un lopkopības — par 4,1. Tās visas ir ļoti reālas lietas, kurām agrāk vai vēlāk ir jāatspoguļojas katra cilvēka maciņā, katra cilvēka konkrētā dzīves līmenī, tie ir tie skaitļi, ar kuriem es operēju un par kuriem es stāstu. Šeit katram pašam jāizvērtē, vai es esmu visu izdarījis, lai es dzīvotu labāk.

— Vēl ir jautājums par to cilvēku grupu, kuri nevar vairs neko izdarīt, te mēs runājam par pensionāriem.

A.Bērziņš: — Es gribētu piekrist, ka šādi jautājumu nekādā gadījumā nevar stādīt attiecībā uz pensionāriem, bet jāsaprot arī: ja nebūs šīs ekonomikas attīstības, ja nebūs šo ražošanas pieaugumu, kopapjoma pieauguma, ja nebūs, teiksim, celtniecības pieauguma, kur mums ir 8 procentu pieaugums pagājušajā gadā, tad nebūs arī algu, nebūs sociālā apdrošināšanas maksājuma un nebūs līdzekļu, no kuriem maksāt pensijas. Tā ka, salīdzinot ar to laiku, kad mana valdība stājās pie savu pienākumu pildīšanas, kad sociālā budžetā iekasējums pret gada plānu bija kaut kādi nepilni 60 procenti, pašlaik mēs esam caur visām šīm lietām izgājuši jau uz to, ka tuvojamies faktiski sabalansētiem ieņēmumiem un izdevumiem sociālajā budžetā.

— Ja šāda tendence turpināsies, kad arī pensionārs varēs to manīt?

A.Bērziņš: — Nu, es gribētu teikt, ka Labklājības ministrija gatavo pašlaik formulu par to, kā indeksēt pensijas, un nevis vairs attiecībā pret inflāciju, kas faktiski nestrādā, bet kā indeksēt pensijas pret tādu konsolidētu rādītāju, kur būtu iekšā gan viena proporcija inflācijas, gan vidējās darba algas pieauguma temps.

— Tas nozīmē — nākamgad?

A.Bērziņš: — Tas reāli nozīmē — droši vien ar nākamo gadu ir jāmaina pensiju indeksācijas formula.

— Tātad pensionāri varētu manīt kaut vai santīmus — cik daudz vairāk?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka kādi 5—6 santīmi vienkārši būtu ņirgāšanās par pensionāriem. Jāizdara tā, lai pensionāri reāli sajustu, ka viņu pensija tiek indeksēta.

— Te viena klausītāja zvanīja un jautāja: viņa ir izlasījusi šodien, laikam “Lauku Avīzē”, ka Rubīnai bijusi alga 17 tūkstoši, tas kā domniecei, bet viņa ir vēl saņēmusi pensiju 85 latus mēnesī. Kāpēc viņai nav 60 lati kā visiem pārējiem mirstīgajiem?

A.Bērziņš: — Tiešām nezinu. Tad ir jāgriežas par šo jautājumu sociālās apdrošināšanas pārvaldē, dienestā uz vietas, un, ja Rubīnas kundze kaut ko ir izdarījusi ne tā, kā vajag, tad viņai, protams, par to būs jāatbild. Viņa ir amatpersona, kuru pārbauda Valsts ieņēmumu dienesta antikorupcijas jeb korupcijas apkarošanas nodaļa — tātad tur var griezties un lūgt, lai pārbauda.

— Tā nedrīkst būt nekādā gadījumā?

A.Bērziņš: — Tā nevarētu būt, ka viņa... Kaut gan, vai tā nebija pagājušajā gadā, kad šo normu ieviesa gada vidū? Vai nebija daži mēneši, kad viņa varēja saņemt pilnu pensiju?

— Tātad tas vidējais sanāktu. Jā, es arī nezinu.

A.Bērziņš: — Bet nu tas ir jāpārbauda!

— Jā. Un vēlreiz jautājums: kā tad būs ar to 1.jūliju, kad noņems strādājošajiem to ierobežojumu?

A.Bērziņš: — Līdz 1.jūlijam mēs skatīsim šo jautājumu.

— Līdz 1.jūlijam būs rezultāts zināms?

A.Bērziņš: — Jā.

— Jautājums ir nedaudz tā kā cits, bet tomēr — klausītāja saka tā: šobrīd nevar ievest gaļu un izvest no Latvijas — tas ir skaidrs. Bet te ir runa par to, ka zivis tagad vairs nevar izvest. Vai jūs zināt kaut ko vairāk par zivīm?

A.Bērziņš: — Nekādus skaidrojumus Krievijas puse tātad nav sniegusi. Iespējams, ka tā ir kļūda; iespējams, ka tā ir nejaušība; iespējams, ka tā nav nejaušība. Katrā gadījumā mūsu valsts atbildīgas institūcijas pašlaik mēģina šo jautājumu noskaidrot. Ir pilnīgi skaidrs, ka tās problēmas, kuras mēs varam attiecināt uz gaļu saistībā ar lopu mutes un nagu sērgu, nu nekādi nevar attiecināt uz zivīm, it īpaši uz konservētām.

— Un vēl viens jautājums: jūs dodaties nākošnedēļ uz Zviedriju, un tur jūs esat aicināti atkal visu triju Baltijas valstu premjeri?

A.Bērziņš: — Jā, Zviedrijas prezidentūras laikā Zviedrija šo gadu bija pasludinājusi par Baltijas gadu, un faktiski mēs braucam uz turieni divu iemeslu pēc. Pirmkārt, šis Baltijas gads noslēdzas, un, otrkārt, Zviedrija kā Eiropas Savienības prezidējošā valsts vienkārši grib tikties kārtējo reizi, pārrunāt visu triju Baltijas valstu virzību uz Eiropas Savienību, no vienas puses, un droši vien painformēt par kaut kādām jaunām pozīcijām vai jaunām nostādnēm, jauno informāciju, kāda radusies vai pieņemta kaut vai šīs Stokholmas sanāksmes laikā, kas notika burtiski pagājušajā nedēļā, kad sabrauca visu Eiropas Savienības valstu vadītāji un pārrunāja virkni lietu gan formāli, gan neformāli.

— Es saprotu, tur bija runa ar Krieviju vairāk nekā ES.

A.Bērziņš: — Jā, arī Krievijas līdzdalība šajā pasākumā bija, un tāpēc vēl jo vairāk interesanti, teiksim, uzzināt nepastarpināti visu informāciju par to, kā šis sammits noritējis.

— Un ko krievi varbūt ir teikuši par mums?

A.Bērziņš: — Var būt arī šāda informācija, jā.

— Nu ko, paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā