Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs tiešām darām visu, lai sērga neiekļūtu Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.03.2001., Nr. 52 (2439) https://vestnesis.lv/ta/id/6260

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par finansēm ārstniecībai

Vēl šajā numurā

30.03.2001., Nr. 52 (2439)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs tiešām darām visu, lai sērga neiekļūtu Latvijā

Valsts veterinārā dienesta priekšnieks Vinets Veldre Latvijas Televīzijā vakar, 29.martā

V.JPG (20944 BYTES) Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Valsts veterinārā dienesta priekšnieks Vinets Veldre

Intervija Latvijas Televīzijas 29. marta raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar. Vai Latviju jau ir skārusi dzīvnieku mutes un nagu sērga?

V.Veldre: — Nedod Dievs, kādai valstij šādu nelaimi, konkrēti mutes un nagu sērgu vai kādu citu tā sauktās A grupas slimību.

— Ja cilvēks ar rokām pieskaras slimam dzīvniekam, vai viņa rokām arī var piemesties šī sērga?

V.Veldre: — Ja cilvēks tiešā veidā pieskaras pie čūlām, tad tās var pārnest, ja ir novājināta imunitāte, bet tas ir ļoti retos gadījumos.

— Ja es pērku gaļu tirgū un šī gaļa ir slima ar mutes un nagu sērgu, kas notiek?

V.Veldre: — Vīruss saglabājas augsnē trīs mēnešus, tas ir tur, kur dzīvnieks ir ganījies. Zem sniega vīruss saglabājas vairāk nekā 200 dienas. Saldētā gaļā, piena produktos vīruss saglabājas pat gadu. Un tādējādi, nonākot citā valstī vai citā fermā, produkts tiek atkausēts, gatavots ēdināšanai, vīruss kļūst aktīvs un izplatās tālāk.

— Ja es apēdu šādu gaļu, vai man sāk pūžņot visas rokas?

V.Veldre: — Nē, rokas sāk pūžņot tad, ja jūs tiešā veidā saskaraties ar slimu dzīvnieku.

— Bet dzerot pienu?

V.Veldre: — Tas ir tieši tas pats, cilvēkus šī sērga neietekmē, tāpat kā zirgus un putnus. Taču slimība ir pārnesama ar cilvēku palīdzību, ar apģērbu, ar apaviem, ar autotransportu un vēl daudzos citos veidos.

— Šī slimība ir no grēku plūdiem vai 19. vai 20. gadsimta brīnums?

V.Veldre: — Grūti pateikt kāpēc, bet es esmu lasījis daudzās grāmatās, ka šī sērga parādās ik pēc 8, 10 gadiem. No kurienes un kā parādās, nav zināms. Šī slimība jau sen ir Centrālajā Āzijā, Āfrikas valstīs, Dienvidamerikā, tagad arī Eiropā.

— Tātad tas ir 8, 10 gadu cikls?

V.Veldre: — Jā, tieši tā. Trakumsērgai šis vilnis ir ik pēc četriem gadiem. Ļoti svarīga ir profilakse. Mūsu pašu zemniekiem tiek tērēta valsts nauda, lai viņus pasargātu. Mēs esam iztērējuši 125 tūkstošus latu, lai veiktu reālu dezinfekciju uz robežām.

— Bet pāri robežai diezgan daudz ienāk kontrabanda. Vai jūs nevarētu lūgt šajā raidījumā kontrabandistus atturēties no saviem gājieniem?

V.Veldre: — Ja tas palīdzētu Latvijā nenokļūt kontrabandai, es lūgtu arī viņus, lai gan, manuprāt, viņiem ir jārāda kulaks no prokuratūras puses. Kontrabandisti ir jātver ciet un jābāž aiz restēm, nav ko viņus žēlot. Izplatot produkciju no sērgas skartajām valstīm, man kā veterinārārstam ir svarīgi tas, ka šī sērga tiek ievazāta arī mūsu valstī, kā arī svarīgi ir tas, ka kontrabandas gadījumā netiek nomaksāti nodokļi. Cilvēki dažkārt nesajēdz, ko viņi dara. Šajās dienās, sadarbojoties ar Kontrabandas apkarošanas centru un Galveno muitas pārvaldi, mēs esam atklājuši Rīgas 2. saldētavā 76 tonnas gaļas tieši no Īrijas. Paldies Dievam, marķējumā bija uzrādīts, ka tā bija ražota un fasēta, pirms Īrijā tika konstatēta mutes un nagu sērga.

Šī gaļa no gaisa nenokrita. Es neesmu nekad gājis pa ielu vai pa mežu un jutis, ka man uz galvas uzgāztos gaļas gabals.

— Ir daudzas neprognozējamas lietas, piemēram, meža zvēri, kas nepazīst robežas. Starp tiem ir arī pārnadži, piemēram, brieži un aļņi.

V.Veldre: — Anglijā tā ir problēma numur viens. Es ļoti jūtu līdzi saviem kolēģiem Lielbritānijā, kā arī Holandē un Francijā. Šī sērga ir ārkārtīgi nepatīkama lieta. Tās izplatības ātrums ir cunami viļņa ātrums — 200 kilometri pāri ūdens šķēršļiem. Literatūrā raksta, ka šo sērgu var pārnēsāt pat gājputni. Pierādījis to gan neviens nav.

— Kas būtu jādara tagad fermas īpašniekam?

V.Veldre: — Pirmkārt, cilvēkam no šīs sērgas nav jābaidās. Dzīvnieku īpašniekam ir jāsargā savas govis, cūkas un pārējie dzīvnieki. Nedrīkst fermās ielaist nevienu svešu personu. Tas, protams, neattiecas uz tiem nenormālajiem indivīdiem, kas tur dzīvniekus un tos nebaro.

— Vai tādi vēl ir?

V.Veldre: — Ir. Manu pārvalžu speciālisti ar to ir saskārušies. Bet par dzīvnieku mutes un nagu sērgu, pret to ir jāizturas ar vēsu prātu, nav pamata uztraukties. Ja ir mazākās aizdomas, pirmkārt ir jāzvana vetārstam, kas savukārt rīkosies atbilstoši instrukcijām. Pats bīstamākais ir skriet pāri pār pļavu pie kaimiņa Andra vai Jāņa un teikt: ar manu ganāmpulku kaut kas nav kārtībā, atnāc un apskaties. Tas ir viens no bīstamākajiem momentiem, jo kaimiņu Andrim vai Jānim šī sērga būs klāt jau nākamajā dienā. Ir jāzvana vetārstam, kurš zinās, kā rīkoties. Zemniekiem būtisks ir jautājums: manā ganāmpulkā ir sērga, ko tagad darīt? Atbrauks vetārsti kopā ar policistiem un nokaus visus dzīvniekus. Es varu pateikt ar pilnīgu atbildības sajūtu, ka Zemkopības ministrijai ir vairāki modeļi par kompensācijām zemniekiem sērgas gadījumā.

— Vai pastāv tāda lieta kā apdrošināšana?

V.Veldre: — Es ieteiktu jebkuram dzīvnieku īpašniekam turēt labus dzīvniekus, šķirnes dzīvniekus un meklēt risinājumus to apdrošināšanai. Es neesmu to pārbaudījis, taču man liekas, ka šobrīd nevienam neizdosies savu ganāmpulku apdrošināt, jo apdrošinātāji arī nav muļķi. Zina, ko tas nozīmē sērgas gadījumā. Ja kāds piedāvās zemniekam kredītu ar ārkārtīgi izdevīgiem kredīta procentiem, kas faktiski ir augļi, piemēram, 9–10 procenti… Reāli šobrīd kredītu iespējas ir tikai Hipotēku bankā un Zemes bankā. Tur tad arī zemnieks var uzdot jautājumu: vai jūs apdrošināsiet manas govis un manus zirgus? Šobrīd vienīgā institūcija, kas reāli domā par kompensāciju zemniekiem, ir Zemkopības ministrija. Bieži vien man liekas, ka tad, kad iet slikti, tad bļauj, lamājas, bet tad, kad iet labi, tad neviens neko nesaka. Ar to mēs darām paši sev ļaunumu. Mēs beigās sākam baidīties paši no savas ēnas.

— Vai zemniekiem par dezinfekciju kaut kas būs jāmaksā?

V.Veldre: — Nē, par to maksās valsts. Arī par vakcīnām, ja pieņems šādu lēmumu — vakcinēt dzīvniekus, nebūs jāmaksā.

— Šodienas “Dienā” ir rakstīts, ka dzīvniekus nedrīkst vakcinēt, jo tad šī slimība it kā saglabājas. Tas iznāk tā, lai iznīcinātu cūciņas, visi bērni, kas ar tām ir slimi, ir jāsadedzina.

V.Veldre: — Nedrīkst vilkt analoģiju starp cilvēkiem un dzīvniekiem. Cilvēciski arī kā amatpersona, zinot to, kā notiek vakcinācija, es nesaprotu, kāpēc to neatļauj. To it kā aizliedz Eiropas ierēdņi, taču tas nav attaisnojums. Ja šī sērga, nedod Dievs, skars Latviju, ticiet man, mums pašiem ar to būs jātiek galā. Mums būs jātiek galā ar saviem zemniekiem, saviem lopiem un savu naudu.

— Tātad jūs esat par vakcināciju?

V.Veldre: — Jā, es pat šo modeli piedāvāju ministram. Ja skar vienu fermu, tad nevakcinēt. Ja skar divas fermas 2–3 dienu laikā, tad dot rīkojumu vakcinēt viena rajona robežās.

— Tas nozīmē, ka Eiropa nepieņems mūsu piena produktus.

V.Veldre: — Katrai rungai ir divi gali. Valsts var vakcinēt, bet tā valsts, kurā šī sērga nav reģistrēta, var aizliegt piena un gaļas produktu importu uz 24 mēnešiem. Ko mēs tad darīsim? Katru gadu Latvija eksportē vairāk nekā 70 tūkstošus tonnu piena. Uz tā turas arī piena cena. Ja ir apdraudēts eksports, ir apdraudēts ganāmpulks. Pirmā vietā mums ir ganāmpulks. Otrā vietā ir piensaimnieki. Iespējams, radīsies citi tirgi, vai pienrūpniecība pārorientēsies uz cita veida ražošanu — pulveri vai sviestu. Tas ir viens no atkāpšanās modeļiem.

— Jums nav bail pieņemt tik izšķirīgus lēmumus?

V.Veldre: — Par to man maksā algu. Protams, tie ir nepatīkami lēmumi. Iespējams, pēc tam man prasīs aiziet, taču es par savu krēslu ne mazākā mērā neuztraucos. Es zinu to, ka attiecīgajā brīdī lēmums būs jāpieņem man, patīk tas Eiropai vai — nepatīk. Jo viņiem par mums galva nesāpēs. Atvainojiet, ja kāds no Ārlietu ministrijas klausās šo raidījumu, es neaģitēju pret Eiropas Savienību.

— Sakiet, jūs kā veterinārārsts jau esat pārdzīvojis šādu sērgu?

V.Veldre: — Nē, es esmu redzējis mutes un nagu sērgas izpausmes Hannoveres institūtā, stāvot aiz stikla sienas. To ir piedzīvojuši mani kolēģi. Tie ir mani tā sauktie vecie buki, kas strādā manā dienestā. Varbūt viņi strādā druscīt lēnāk, nezina tik labi angļu valodu vai kompjūteru, taču viņiem ir kolosālākā dzīves pieredze. Es viņiem jautāju, kā bija 1987. gadā, kā bija 1982. gadā? Latvijā pirmoreiz mutes un nagu sērga parādījās 1901. gadā. Es no saviem kolēģiem iegūstu pieredzi, kas man ir ļoti vajadzīga. Viņu vārdi bija: pilnīgi mierīgi, vēsu prātu pieņemiet lēmumus, tikko sākas ažiotāža, strīdēšanās, tā nekas nenotiek. Tāpēc mēs šodien tikāmies Iekšlietu ministrijā, mēs bijām no dažādām institūcijām, lai reāli šos rīcības modeļus izrunātu. Sēdi vadīja iekšlietu ministrs, tajā piedalījās ugunsdzēsēji, policijas pārstāvji, robežsargi, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji. Mēs izrunājām provizorisko rīcības shēmu. Līdz ar to man ir skaidrs, ko šajā situācijā dara robežsardze, ko dara policija. Savukārt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir skaidrs, ko dara vetārsti. Rīcībai ir jābūt koordinētai, tad ir iespējams kontrolēt esošo situāciju.

— Jūs esat izteicies, ka žurnālistus jūs klāt nelaidīsiet. Vienīgais, viņi varēšot no helikopteriem visu filmēt. Tā ir?

V.Veldre: — Skatoties CNN, pārējās ziņu aģentūras, kur tiek rādīti mutes un nagu sērgas skartie reģioni un fermas, mani pārsteidz daudzie žurnālisti un nepiederošās personas, kas tur staigā. Ko viņi tur dara? Pa ceļu staigā cilvēki baltos, zilos halātos, pīpē, runā pa telefonu, piebrauc ar mašīnu, iekāpj, izkāpj, aizbrauc. Kāpēc viņi tur atrodas?

— Iznēsā sērgu.

V.Veldre: — Tieši tā. No sērgas skartā punkta var izbraukt tikai tad, kad ir dezinficēti apavi, apģērbs un transportlīdzeklis.

— Vai tad Lielbritānijā to nezina?

V.Veldre: — Es domāju, ka zina.

— Es esmu redzējis, ka tur kaudzēs guļ beigtie dzīvnieki, bet apkārt putni lido.

V.Veldre: — Man ir grūti to komentēt. Varbūt tas ir sakarā ar to, ka šo beigto dzīvnieku ir tik ļoti daudz.

— Varbūt tā ir vienkārši demokrātija.

V.Veldre: — Sērgu apkarošanā nav demokrātijas. Armijā ir cilvēktiesības, bet nav demokrātijas. Tas ir tāpat kā sērgu gadījumos. Ir momenti, kad demokrātijai ir jābūt, bet ir tādi brīži, kad nav jābūt demokrātijai, kad ir jāklausa pavēlēm.

— Vai tiešām Eiropa to nezina?

V.Veldre: — Tur ir ārkārtīgi daudz šo beigto dzīvnieku. Tas ir vienīgais attaisnojums maniem kolēģiem Lielbritānijā. Es gan domāju, ka šie dzīvnieki ir jāsadedzina uzreiz. Ir gan iespējams šos dzīvniekus aprakt 2 metru dziļumā.

— Kad Lielbritānijā pēdējo reizi bija šāda nelaime?

V.Veldre: — 1986. gadā pirmo reizi uzliesmoja BSE, bet par mutes un nagu sērgu es jums precīzi nevaru pateikt.

— Beigtu dzīvnieku man gandrīz vai vairāk žēl, nekā tad, kad esmu pats slims.

V.Veldre: — Tas cilvēkiem tā ir, taču neviens dzīvnieks, arī jūsu suns, nav tik vērtīgs kā viena cilvēka dzīvība.

— Es domāju, mēs varētu mūsu sarunu beigt ar cerībām, ka šī nelaime mums varētu iet garām.

V.Veldre: — Mēs esam uztraukušies par to, vai tiešām darām visu, lai mutes un nagu sērga neienāktu Latvijā. Man gan liekas, ka uz šo brīdi mēs visu iespējamo esam izdarījuši. Pašlaik mutes un nagu sērgai nav sezonas laiks. Sezonas laikā ir plus 12, plus 14 grādi. Tā kā tas vēl nav pienācis.

Rūta Kesnere,

“LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!