Tautu saprašanās labā

Lasot pētījumu par antisemītisma vēsturi Latvijā

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Leo Dribins “Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Vēstures atskats”, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2002, 183 lpp.

Akadēmiķa Andra Caunes vadītā un Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas patronāžā strādājošā Latvijas Vēsturnieku komisija, lai arī nepietiek finansējuma, par ko sūdzas katrs sevi cienošs zinātnieks, darbojas produktīvi. Tā pēdējos gados ir rīkojusi arī vairākas starptautiskas konferences, kuru materiāli ir publicēti grāmatu veidā: Latvija Otrajā pasaules karā: Starptautiskās konferences materiāli, 1999. gada 14.–15.jūnijs, Rīga. — Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. — 391 lpp.; Holokausta izpētes problēmas Latvijā: Starptautiskās konferences referāti, 2000. gada 16.–17. oktobris, Rīga, un pētījumi par holokaustu Latvijā. — Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001.— 407 lpp.; Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi. — Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001. — 743 lpp.

Ceturtais sējums šajā sērijā ir šogad iznākusī 183 lappušu biezā Leo Dribina grāmata “Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Vēstures atskats”. Tās autors jau ievada pirmajos teikumos, kā saka, ķeras vērsim pie ragiem, definējot pētījuma objektu: “Jēdzienu “antisemītisms” 19. gadsimtā izgudroja vācu žurnālists Vilhelms Marrs. Jaunībā bijis radikāls, ekstrēms sociālists, piedalījies 1848. gada revolūcijā. Kādu laiku pieslējies anarhistiem, bet mūža otrajā pusē pievērsies ebreju jautājumam. Viņa sacerējumos ebreji tēloti kā īpaša rase, kas kopš savas rašanās naidīgi nostājusies pret visu cilvēci, centusies to pakļaut un ekspluatēt.

V.Marra brošūrā “Jūdaisma uzvara pār ģermānismu” (1879.g.) izteikts paredzējums, ka netālā nākotnē izveidosies pretebrejiska masveida strāva — antisemītisms, kas nostāsies pret ebreju kapitālistu varu. V.Marrs bija ateists un ticības noliegšanas galveno žulti izgāza pret ebreju reliģiju — jūdaismu.”

L.Dribins sākumvārdos tikpat konkrēti raksturo antisemītisma galvenos virzienus. Proti:

— reliģiskais antisemītisms galvenokārt uzbrūk jūdaismam, cenšas to kompromitēt un sagraut, panākt ebreju pāreju citā reliģijā;

— rasistiskais antisemītisms uzskata rases par cilvēku galvenām un noteicošām kopībām, turklāt ebreju rasi — par cilvēku negatīvāko īpašību, netikumu perēkli, antipodu visām pārējām rasēm, rasu naids tiek novests līdz cilvēku iznīcināšanai, tas ir visnecilvēciskākais antisemītisma virziens, tā augstākā pakāpe bija nacistiskais antisemītisms;

— politisko antisemītismu propagandē tādi nacionālo valstu darbinieki, kuri vēlas etniski vienveidot šo valstu iedzīvotājus un tādēļ ebreju kopienu uzskata par kādas pilsoņu daļas separātas segregācijas cietoksni;

— kultūras antisemītisms sevišķi izplatās radošās inteliģences aprindās, tā būtība ir nepieļaut ebreju kultūras izplatību kristīgo konfesijām piederīgo cilvēku vidū, apgalvojot, ka ebreju kultūra ir destruktīva;

— saimnieciskais un sociālais antisemītisms ir ebreju uzņēmēju tiesību ierobežošana, lai mazinātu viņu ietekmi un konkurences spēju;

— anticionisms, kas kritizē un vajā ebreju nacionālās atmodas piekritējus, ir naidīgs pret ebreju cīņu par savas nacionālās valsts — Izraēlas — nodibināšanu un nostiprināšanu.

L.Dribina grāmatas pamatā ir ne tikai arhīvu materiāli (acīmredzot to ir saglabājies maz), bet arī pētījumi, ko pirms tam veikuši citi zinātnieki un viņš pats. Autors atsaucas uz desmitiem publikāciju, kuras iznākušas dažādās valodās Latvijā, Krievijā, Vācijā, Izraēlā, ASV, Šveicē un citās valstīs. Turklāt arī uz pašām jaunākajām. Ja vajadzīgs, viņš arī iebilst pret tām, polemizējot ar to sacerētājiem, ko gan varēja darīt vēl vairāk.

Jaunās grāmatas pirmajā daļā apskatīta antisemītisma rašanās un tā dažādi veidi Eiropā (vai nevienā citā kontinentā tā nebija? — R.T.). Tā satur bagātīgu izziņas materiālu par šīs parādības priekšvēsturi, tās attīstību viduslaikos un jaunajos laikos. Pats par sevi saprotams, ka lielākā uzmanība tiek veltīta Vācijai un Krievijai — ne tikai mūsu kaimiņzemēm, bet arī valstīm, no kurienes ne tikai galvenokārt ieceļoja ebreji Latvijā, bet no kurienes ieplūda arī antisemītisma idejas. Nav tikai saprotams, kāpēc autors pat kādā apakšvirsrakstā (27. lpp. un arī citur) lieto krievisko “pogromi”, ja latviešu valodā ir savs vārds. Pat Vācijā esot bijuši pogromi! (41.lpp.)

L.Dribina monogrāfijā var atrast koncentrētu stāstījumu par skandalozo antisemītisko tiesu procesu Francijā (1895–1906), kurā ģenerālštāba virsnieku kapteini Alfredu Dreifusu nepamatoti apvainoja spiegošanā Vācijas labā, un kāda uzņēmuma darbveža Menahema Beilisa tiesāšanu Krievijā (1911—1913) par it kā kāda skolēna rituālo noslepkavošanu. Abas šīs prāvas beidzās ar fiasko — apsūdzētie tika attaisnoti.

Tāda pati falsifikācija bija tā dēvētie “Ciānas gudro protokoli”, kuri ar nosaukumu “Ebreju programma pasaules iekarošanai” vispirms parādījās 1903. gada augustā un septembrī Pēterburgas avīzē “Znamja”, bet pēc tam tika izdoti grāmatā. Tie stāstīja, raksta L.Dribins, par kādu it kā notikušu pasaules ebreju pilnvaroto pārstāvju slepenu sapulci, kurā pieņemts plāns, kā iespiesties visās cilvēces dzīves jomās un ieņemt tajās vadošās pozīcijas, beigās nodibinot slepenu pasaules valdību, kas kopā ar citiem ebrejiem padevīgiem darbiniekiem izlemtu visus jautājumus, nodrošinot ebreju virskundzību pār visām tautām. Protokolos esot bijusi paredzēta nežēlīga viesu neebreju ekspluatācija un pazemošana. No Krievijas nākušie “Ciānas gudro protokoli” kļuva par visas pasaules antisemītu lielāko argumentu viņu antiebrejiskajā darbībā.

Nacistu antisemītisms, norāda L.Dribins, balstījās uz trim paradigmām:

— 20. gadsimtā par galveno notikumu kļūšot Vācijas cīņa pret pasaules ebrejiem, kas jau pirms Pirmā pasaules kara esot izvirzījuši uzdevumu — iznīcināt vācu nāciju un valsti;

— ebrejība 20. gadsimtā visspēcīgāk izpaužoties divos pašu ebreju radītos ietvaros — boļševismā un modernā Rietumu liberālā demokrātijā;

— kamēr būšot ebreji, saglabāšoties viņu izdomātās naudas un tirgus attiecības, tādēļ cilvēce nespēšot galīgi nokratīt viņu jūgu, kurā tā devusies labprātīgi, ebreju izdomu apdullināta un apkrāpta.

Grāmatā ir arī daudz faktiskā materiāla par represijām pret ebrejiem hitleriskajā Vācijā: atlaišana no darba valsts iestādēs, viņu veikalu boikots, padzīšana no vadošiem amatiem presē utt. 1935. gadā pieņemtie tā dēvētie Nirnbergas likumi padarīja ebrejus par otrās šķiras pilsoņiem bez tiesībām piedalīties valsts pārvaldē. 1938. gada 10. novembra naktī pār visu valsti pārvēlās ebreju grautiņu vilnis, kura gaitā izpostīja ap 7,5 tūkstošus veikalu, izdemolēja un nodedzināja 268 sinagogas. 1939. gadā sākās ebreju pārvietošana uz viņiem norādītām mājām, nākamajā gadā aizliedza lietot radioaparātus un telefonus, konfiscēja mašīnas, bet 1941. gada 1. septembrī noteica, ka viņiem jāpiešuj pie apģērba dzeltenā Dāvida zvaigzne. Tie, kuriem neizdevās emigrēt, kuri palika, rezumē L.Dribins, “nonāca holokausta ķetnās”. Viņš norāda, ka termins “holokausts” (holocost) “ir cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē pilnīgu iznīcināšanu, sadedzināšanu, pārvēršanu pelnos. Tas ir tāds genocīds, kurā jāiznīcina bez izņēmuma visi kādam etnosam piederošie cilvēki”. (41.lpp.)

Zinātnieka vērtējumā, holokausts bija Eiropas antisemītisma vēstures drausmīgs apogejs, kas izdzēsa 6 miljonu ebreju dzīvības. Austrumeiropas ebreju jidiša kultūra tika sagrauta, tās nesēji — iznīcināti. Taču briesmīgu cenu par to samaksāja arī nacistiskā antisemītisma vājprātā ierautā vācu nācija (44.lpp.). Taču te ir viens “bet”. Tāpat kā nevar vainot visu latviešu tautu par “žīdu šaušanu”, tā nevar vainot visu vācu nāciju par holokaustu. Bet no nule citētajiem vārdiem tas gribot negribot izriet.

Daudz jauna var rast lappusēs, kuras domātas pēckara antisemītisma attēlojumam Padomju Savienībā un Vācijā. Te pirmām kārtām stāstīts par izrēķināšanos ar kara laikā nodibinātās Ebreju antifašistiskās komitejas locekļiem (tās priekšsēdētājs bija slavens aktieris un režisors Daugavpilī dzimušais Solomons Mihoelss, Maskavas Ebreju teātra direktors). Viņu noindēja 1948. gada janvārī, bet 15 komitejas locekļus pēc “tiesas” nošāva 1952. gada 12. augustā. Tajā pašā gadā tika safabricēta tā sauktā Kremļa “ārstu lieta”, kuru pēc Staļina nāves vajadzēja izbeigt.

Vācijā pēc Otrā pasaules kara, runājot pētnieka vārdiem, izplatījās kā neonacistiskais, tā posttotalitārais antisemītisms. Savukārt Krievijā pēc PSRS likvidēšanas antisemītiskās noskaņas (tikai noskaņas? — R.T.) “ir guvušas vēl plašāku izplatību”. (54.lpp.) Kam ir lielāka interese par tām, var ieskatīties minētajās un citās monogrāfijas lappusēs. Šķiet, pārspīlēts tomēr ir apgalvojums (55.lpp.), kas acīmredzot balstās uz krievu avotiem, ka 1995. gadā Krievijā iznāca vairāk nekā 150 antisemītisku laikrakstu. Atsevišķas publikācijas par šo tēmu vēl nedod tiesības dēvēt to vai citu izdevumu par antisemītisku.

Ko tur slēpt, recenzentu un, iespējams, arī “Latvijas Vēstneša” lasītāju lielāko kopumu visvairāk interesē jaunizdevuma otrā daļa — “Antisemītisma izpausmes Latvijā”. Tāpēc par to nedaudz plašāk.

L.Dribins, kā mēdz teikt, sāk no Mozus laikiem — 14. gadsimta pirmajiem gadiem, kad Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feihtvangens esot izdevis dekrētu, kas aizliedzis ebrejiem uzturēties Livonijā. Ordenis esot stingri raudzījies, lai šajā zemē neierastos citu ticību, to skaitā jūdaisma, pārstāvji. “Livonijas valdnieki arī nevēlējās, lai ebreji ar viņiem raksturīgo saimniecisko aktivitāti atņemtu iekarotājiem daļu no iegūtajiem labumiem. Vācu krustneši un viņu pēcteči gribēja vieni paši pārzināt visu sabiedrisko dzīvi Livonijā. Arī Hanzas savienības tirgotāji necieta ebreju konkurenci.” (63.lpp.)

Attīstoties ārējai tirdzniecībai, Rīgā 17. gadsimtā parādījās daudzi ebreji no Holandes, Lietuvas, Polijas, Prūsijas un Brandenburgas. 1638. gadā jau bija zināma viņu pastāvīga apmešanās vieta tagadējā Maskavas un Lāčplēša ielas krustojumā, kur tika uzceltas dažas ēkas.

Turpmāk — vēl