Saruna par teātri “ārpus Rīgas un Ventspils”

Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisija ik gadus, tuvojoties jūnija sākumam un latviešu teātra dzimšanas dienai, cenšas sapulcēt uz sarunu teātri mīlošos un teātrī ieinteresētos. Šai reizei izvēloties tēmu “Lauku cilvēks un teātris”, bija klāt zinātnieki, režisori, žurnālisti, kultūras darbinieki, dramaturgi, rakstnieki, amatierteātru aktieri. Tuvus un tālus ceļus braukuši un nākuši. Īsu brīdi bija Nacionālā teātra administrācijas pārstāvji. Profesionāļiem šobrīd savas rūpes — pirmizrādes, sezonas nobeiguma tuvošanās, pārcelšanās utt.

Gluži kā lugā situācijas novērtējumā izgaismojās diskusijas dalībnieku skatījums.

Akadēmiķis Viktors Hausmanis, vadoties no savas bagātās teātra zinātnieka un skatītāja pieredzes, izvirzīja sarunas problemātiskos pieturpunktus: profesionālā teātra pieejamība, amatierteātru loma, repertuārs, vēlmes un iespējas.

Dramaturgs Pauls Putniņš atgādināja, ka kontekstā ar sabiedriskās dzīves pulsāciju latviešu teātra tradīcija ir — būt klāt visos sabiedriski politiskajos notikumos, šī teātra loma atbilst latviešu mentalitātei. Padomju laikā teātris bija klāt sabiedrības un tautas dzīvē. Ne tikai oriģināldramaturģija, bet teātris ar savām alkām, neatkarību, brīvību, ar savu stāju. Mūsdienu kritika glorificē “mūsdienu teātri”, neorientē teātri uz ko nozīmīgu saistībā ar savu laiku un sabiedrību. Šis ir teātra laiks — kontrastu sabiedrība. Bet teātri nodarbojas ar komerciju, pa vidu izrādot arī laikmetīgās lugas. Vai cilvēki laukos gaida no teātra izklaidi vai piedalīšanos sāpīgo problēmu risināšanā? Vai viņiem vispār interesē teātris kā saskarsmes forma?

Profesore Līvija Akurātere, ļoti aizrautīgi un optimistiski novērtējusi situāciju Latvijas laukos ar vairāk nekā 300 amatierteātru pastāvēšanu, ar regulārām skatēm, ar ļoti augsto oriģināldramaturģijas procentu šo teātru repertuārā, secināja — ja pastāvēsim kā tauta ar kultūras vienību, tas būs lauku kultūrvides dēļ.

Režisore Lūcija Ņefedova, pamatojoties uz 25 gadu darba pieredzi Jelgavā, sevi pieteica kā pesimisti. Jo: mēs no teātra tribīnēm nepūlamies skatītājam “pasacīt daudz laba”. Profesionālie teātri uz laukiem brauca. Agrāk. Tagad Liepājas teātris atved uz Jelgavu “Disko cūku” — skaļa mūzika, ugunis, vārds nav sadzirdams, nav vajadzīgs. Teātris piesaka izrādi ar dziesmām no izrādēm, jelgavnieki nenāk. 90 procentos amatierteātru strādā nespeciālisti, ludziņu “saķibina”, bet skatītājs režisora nevarību iztulko kā oriģinalitāti. Režisori netiek regulāri gatavoti, nav profesionālu cilvēku. Zemgalē sākuši režisoru apmācību. Apmeklējumi? Bēnē piesakās Liepājas teātris, izrāde tukša. Pēc nedēļas pašdarbnieki rāda savu iestudējumu — zāle pilna. Mēs esam atradinājuši no teātra. Un vēl — viss atkarīgs no ekonomikas. Tērveti neizputināja, Tērvetē rāda lugu “Pilna gulta ārzemnieku” — zālē 300 labi ģērbtu cilvēku.

Dramaturgs un režisors Andrejs Migla atzina, ka savā redzējumā vēlas būt romantiķis. Pagājušajā gadsimtā teātris izvirzīja ideālus — Lāčplēsis, Indulis. Šos varoņus spēlēja visos teātros, ar tiem izauga paaudzes. Bauskā “Uguni un nakti” spēlēja Kugrēnu dzimta. Ir pagājuši neatkarīgās Latvijas desmit gadi, jāraugās, ar kādiem ideāliem esam iegājuši 21. gadsimtā. Jau 70. gados, uzņemot filmu “Pūt, vējiņi!”, Gunārs Piesis un Imants Ziedonis saprata, ka ir Baibiņas, kuras nezina Raini, — paaudze izauga bez klasikas. Mums izaugs paaudze, kas nezinās labu profesionālo teātri, — Kuldīgā profesionālais teātris nav viesojies desmit gadus, Talsos nezina Rīgas teātrus, kā pēdējo viesizrādi nosauc Operetes teātri. Arī Rēzeknē Rīgas teātri nav bijuši desmit gadus. Taču visi kā vienīgo tuvo teātri uzteica Valmieras teātri. Vai visas pilsētu domes var piemaksāt Ls 150, ja teātris prasa Ls 300? Pēc desmit gadiem mēs brīnīsimies — kādi varoņi ir jaunajai paaudzei — Nikita, Ronja, Pokemoni? Ja Rīgas teātri neviesosies rajonu centros, vai amatiermāksla aizpildīs tukšumu?

Dināra Klepere, Valsts tautas mākslas centra vecākā referente, secināja, ka situācija Latvijas rajonos ir dažāda — gan laba, gan nesakārtota. Statistika: tagad Latvijā ir 463 amatierteātri un dramatiskās kopas ar vairāk nekā 6000 dalībniekiem. No šiem entuziastiem 127 kolektīvi ir labi pazīstami. Viņi brauc viesizrādēs. Skatītāji? Tas saistīts ar teātra tradīcijām katrā novadā. Un 2. — 4. augustā Dobelē būs salidojums, uz kuru jau pieteikušies 78 dalībnieki, un trīs dienās tiks spēlētas 50 izrādes, pārsvarā latviešu oriģināldramaturģija.

Baiba Rivža, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, priecājās, ka Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti brauc uz Rīgu, bieži vien viņi ir redzējuši vairāk izrāžu nekā pasniedzēji. Piemēram, grib otrreiz redzēt “Sfinksu”. Cilvēku turība laukos ir ļoti dažāda — kuri “jūt pamatu zem kājām”, tie brauc uz izrādēm. Ja varētu iedot cerību izmisušajiem, būtu labi. Un profesore pievienojās optimistu pulciņam, uzteicot aktīvās lauku sievietes, kuras pulcējas, veido sieviešu klubiņus, un arī no tiem rodas teātra kopas.

Jolanta Knope, Sesavas pagasta amatierteātra dalībniece, kuras ģimenē teātri spēlē arī vīrs un vīramāte, pievienojusies iepriekš izskanējušajai atziņai, ka lauku cilvēki patiešām ir ļoti dažādi, bija tieša: laukos sarūk inteliģences skaits, jaunatne aiziet. Saimnieku vietu ir maz, savulaik kolhozā bija ap 50 speciālistu, tagad viņi ir “nerealizējušies”. Bet: laukos gaišie cilvēki atradīs motivāciju darbībai, pašdarbnieki ir zelta fonds, ap viņiem “viss notiek”. Mēs skatāmies savējos, raudam un smejam līdz ar viņiem. Profesionālā teātra repertuāru gan es izvēlēšos ļoti rūpīgi, sacīja J. Knope.

Jūlijs Beļavnieks, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas vadītājs, aicināja kritiķus orientēt skatītājus uz tiešām labākajām izrādēm, kuras noteikti būtu jāredz.

Uldis Sedlenieks, Alūksnes tautas teātra “Slieksnis” režisors, piekrita, ka Alūksnē pēdējos desmit gados valmierieši ir bijuši divas reizes, citi teātri gan nē. Nav ko slēpt — brauciens no Alūksnes uz Rīgu izmaksā krietni. Tautas teātra režisora pienākums ir — strādāt. Ir iestudētas 100 lugas, vairāk nekā puse no tām — latviešu. Protams, aktīvākā skatītāju daļa ir sievietes, vīriem “atrodas citas nodarbes”. Taču Alūksnē skatītāji uz izrādēm nāk labi, savs nopelns te atlaidēm pensionāriem un skolēniem. Vajag kvalitāti. Esam apņēmības pilni — strādāsim, tā režisors.

Jānis Dimants, žurnālists, kas Latviju izbraukājis krustu šķērsu un runājis ar visu sociālo slāņu pārstāvjiem, bija pārliecināts: jā, laukos vajag izklaidi — ar aplausiem! Un tajā pašā laikā — 51% nepieņems balagānu, viņiem vajag ko jaunu, lai ģimenes lokā būtu par ko parunāt. Kāda ir Latvija ārpus Rīgas un Ventspils? Tā ir pavisam cita pasaule, kur notiek vēl nekad tautas dzīvē nebijuši pavērsieni. Ir pagasti, veseli novadi, kur 10 — 12 gadu laikā nav ienācis neviens cilvēks ar augstāko izglītību. Kas notiek Latvijas laukos? Tā ir globalizācija. Vai to var apstādināt? Var. Bet vai vajag turēties agonijā?

Jānis Liepiņš atgādināja, ka teātra (kultūras) sapratne sākas ar audzināšanu bērnībā, tāpēc Rīgas teātriem sava “prece” ir jāved, jāpārdod laukiem, lauku skatītājam blakus pašdarbnieku sniegumam rādot luksusa preci — profesionāļu sniegumu.

V. Hausmanis un klausītāji ar ziediem un aplausiem sveica Daigu Brakmani, kas guvusi pirmo skatuves pieredzi kā Ozolnieku amatierteātra aktrise. Patīkamu, pacilājošu pieredzi.

Valdis Rūmnieks, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, lūkoja saskatīt cerību staru šajā problēmu mežā. Tā varētu būt Kultūras ministrijas mērķprogramma teātru projektiem. Un vēl — skats jāvērš uz televīziju, tā visātrāk piekļūst ļaužu prātiem un dvēselēm.

Saruna ritēja ar interesi. Ar satraukumu. Un ar optimismu. Kā saka — 50: 50. Par to, ka rajona centrā vasarā nav pamanāma aicinoša Rīgas teātra afiša. Par to, ka teātris kā mākslas parādība var zaudēt savu nozīmību. Par ceļanaudu uz Rīgu. Par režisoriem, kuri, saņemot 30 latu, pat savas aktrises nevar uzcienāt ar kafiju. Par tiem entuziastiem, kuri strādā un kuri piedalās. Un kuri aizrauj līdz citus. Atkal pienācis laiks, kad vaļa entuziasmam, aizrautībai un pašaizliedzībai. Visur Latvijā, ārpus Rīgas un Ventspils. Emocionālu vēstuli sanāksmes dalībniekiem bija atsūtījis pazīstamais režisors LZA goda loceklis Jānis Streičs.

Tuvojas kārtējie Dziesmu svētki. Ko dara Latvijas kori? Izskatās, ka problēmas ir ļoti, ļoti radniecīgas. Latvijā, augstas kultūras zemē, kā esam raduši lepni teikt.

Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”