Par zemi, zemniekiem un zemes tirgu

Anna Seile, Saeimas deputāte, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedre, — “Latvijas Vēstnesim”

— Manuprāt, cilvēkiem ir nepareizs priekšstats par darbu Saeimā. Noklausoties Saeimas sēžu ierakstus, kur deputāti cits ar citu strīdas, tie izdara nepareizus secinājums, ka tāds un tikai tāds ir Saeimas darbs. Plenārsēdēs jau ir galarezultāts, jo tiek balsots par konkrētiem izstrādātiem un apspriestiem priekšlikumiem. Priekšlikumu sagatavošana notiek komisijās, kur jautājums tiek apspriests kopā ar ekspertiem, nozaru speciālistiem un visām ieinteresētajām personām. Tautsaimniecības, agrāro, vides un reģionālās politikas komisiju vada Kārlis Leiškalns, esmu viņa vietniece. Manā kompetencē ir pārzināt lauksaimniecības un mežsaimniecības jautājumus.

Lai pieņemtu tiešām kompetentu lēmumu, jāveic sagatavošanas darbs un ir jāņem vērā tas, ko domā un raksta iedzīvotāji. Es dienā vidēji saņemu piecas, sešas, pat desmit vēstules. Katra konkrētā lieta ir jāizpēta un jāsniedz atbilde. Tas ir darbs, kur var palīdzēt konkrētajam cilvēkam. Sarakstē izgaismojas tādas lietas, kuras ir jāmaina konceptuāli, ja konstatējam, ka likums nedarbojas un ir nepieciešamas izmaiņas.

Tā, piemēram, masveidā pienāca vēstules no zemes īpašniekiem par to, ka, piešķirot līdzvērtīgas zemes, jaunā iedalītā platība ir aprēķināta nevis pēc zemes pašreizējās, bet gan pēc 1940. gada vērtības. Piemēram, Rīgā ostas teritorijā, arī Liepājā un citās pilsētās šī līdzvērtīgā zemes platība par vairākiem hektāriem šobrīd ļoti vērtīgas zemes tika kompensēta ar pārsimt kvadrātmetriem, kur neiznāk pat apbūves gabals. Ar preses un radio starpniecību izdevās šo lietu aktualizēt un pievērst uzmanību šai problēmai.

Kā veidot jaunus likumdošanas aktus

Nozīmīga ir jaunu likumu veidošana, veco pārstrādāšana vai grozīšana. Vislielākās problēmas patlaban ir ar likumu “Par kooperāciju”, jo ļoti grūti ir vienā likumprojektā iekļaut normas, kas derētu gan kooperatīvo sabiedrību savienībai “Turība”, gan laivu un dzīvokļu kooperatīviem. Šī likumprojekta apspriešana ir ieilgusi, diskusijas — nesamierināmas. Komisijas sēdē šo jautājumu tik viegli nevar atrisināt, jo deputātiem ir ļoti dažādas zināšanas par konkrēto lietu un dažreiz mirkļa iespaidā var gūt Pirra uzvaru. Bet to nedrīkst pieļaut, jo jāvadās no ekspertu un speciālistu viedokļiem. Strīdīgos gadījumos tiek veidotas darba grupas, piemēram, jautājumā par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām, kā arī sagatavojot likumu “Par aizsargjoslām”.

Risinām arī aktuālās lietas, piemēram, jautājumu par spirta ražošanu no Latvijā ievestiem graudiem. Viens no nozīmīgākajiem jautājumiem ir Latvijas iekšējā tirgus aizsardzība. Šādos gadījumos nepieciešams zemnieku organizāciju un lauksaimniecības produktu pārstrādātāju viedoklis. Visas šīs organizācijas ir apvienojušās Sadarbības padomē. Tikai dažkārt arī Sadarbības padomes viedoklis nesaskan, jo tajā pārstāvētas ļoti daudzas organizācijas. Pašlaik tiek gatavoti pasākumi cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībai. Lai izdarītu secinājumus, ka, importējot lētu gaļu par dempinga cenām, vietējiem ražotājiem Latvijā ir nodarīti ļoti būtiski zaudējumi, jāsavāc visi materiāli. Un tas jādara nozaru asociācijām un sabiedriskajām organizācijām, arī Zemkopības ministrijai. Tad, izskatot šo jautājumu, Tautsaimniecības komisija var pasludināt vai nepasludināt nākamo “cūku karu”.

Ar un ap zemes politiku Latvijā

Ļoti daudzi cilvēki, kas nepārzina zemes likumdošanas jautājumus, domā, ka zemes iegādei Latvijā ir ierobežojumi. Pašlaik zemi var iegādāties jebkura ārvalstu juridiska persona no tām valstīm, ar kurām Latvija noslēgusi savstarpēju sadarbības līgumu. To skaitā ir Eiropas Savienības (ES) valstis, Baltijas valstis un Amerikas Savienotās Valstis. Vienīgie ierobežojumi ir mūsu valstī dzīvojošiem nepilsoņiem un ārvalstu privātpersonām, kurām zeme tiek piešķirta ar īpašiem nosacījumiem un ar pašvaldības piekrišanu.

Tāpēc ārvalstu pilsoņiem ir iespēja tikai reģistrēt uzņēmumu un iegādāties īpašumā zemi. Pēdējā laikā tiek reģistrēti daudzi Latvijas pilsoņu un ārzemnieku kopuzņēmumi, it sevišķi Kurzemē. Maija sākumā Saeimā pēc palīdzības griezās Kuldīgas rajona Laidu un Raņķu pagasta iedzīvotāji, kuru teritorijā ārzemnieki ļoti strauji pērk zemi no īpašuma tiesību atguvējiem.

Kāpēc veidojas šāda situācija? Jāatceras, ka ikviens pilsonis, atgūstot savu īpašumu, grib to apsaimniekot, strādāt un atstāt īpašumā saviem mazbērniem. Tomēr pārmērīgā nodokļu slodze un iekrātie nodokļu parādi liek viņiem izšķirties par zemes pārdošanu. Un, lūk, šie ārvalstu uzņēmumi vai kopuzņēmumi dara tā: apzina tos īpašniekus, kam ir lielākie nodokļu parādi, piedāvā tos atmaksāt un atpirkt zemi par labāku cenu, nekā to spēj piedāvāt kaimiņi. Šajā gadījumā pašvaldībai ir iespējams izmanot savas pirmpirkuma tiesības. Raņķu un Laidu pagasta pašvaldības tomēr ir nolēmušas zemes pirmpirkuma tiesības pagaidām neizmantot.

— Vai šī pastiprinātā interese par zemes pirkšanu Kurzemē nav saistīta ar mežu uzpirkšanu?

— Mēdz būt dažādi varianti. Tieši ārvalstnieki labprāt pērk aizaugušas zemes, kur nav tik lielu meža resursu, ka tos varētu tūlīt izmantot. (Meža resursus māk izmantot arī mūsu pašu zemnieki. Nereti tālu dzīvojošie īpašnieki pārdod mežus vai cirsmas.) Ārzemju uzņēmēji pērk aizaugušas pļavas, domājot par tālāku nākotni, jo pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā šeit varēs sākt ražošanu. Turklāt zeme Latvijā ir vismaz 50 reizes lētāka nekā viņu mītnes zemē.

Esmu dzirdējusi arī šādu viedokli: kas tur gan slikts, ka viņi sakopj mūsu zemi, augsne tiek apstrādāta, nodokļi nomaksāti! Slikta tur nekā nav, tomēr jāatzīst, ja ārvalstnieki var gūt ienākumu no Latvijas zemes, tad kāpēc mūsu cilvēks kā uzņēmējs nevarētu nodarboties ar šo biznesu. Diemžēl nevar tāpēc, ka joprojām nav radīti atbilstoši priekšnosacījumi valsts atbalstam. Zemes apsaimniekošanas koncepcija, ko izstrādājis Ministru kabinets, paredz uzņēmējiem vairāk ierobežojumu, nevis palīdzību.

Pirmajā zemes reformas laikā, kas sākās 1920. gadā, tika izsniegti ilgtermiņa kredīti mājas, ēku celtniecībai, zemes sakopšanai. Arī 1990. gadā, kad sākās pašreizējā zemes reforma, zemniekiem bija radīti labvēlīgi priekšnoteikumi darbības uzsākšanai. Toreiz zemes nodoklis bija samērā zems un pašvaldība par nodokļa nomaksu neuztraucās, tāpēc ka ienākumus galvenokārt guva no savā teritorijā esošajiem mežiem, jo 25% no kokmateriālu izsoles cenām tika iemaksātas pašvaldības budžetā. Kurzemes pašvaldību teritorijā, kur ir lieli meža resursi, varēja dzīvot ļoti labi. Bet tagad, kad pašvaldībai jāiztiek ar “pliko” nekustamā īpašuma nodokli, kurš nav tik liels kā ieņēmumi no meža pārdošanas, dzīve kļuvusi daudz grūtāka.

Pārāk drakoniskas ir normas, kas nosaka: tiklīdz nodoklis nav samaksāts un ir iekrājušies parādi, šo zemi bezstrīdus kārtībā var atsavināt vai arī iekasēt naudu no īpašnieka jau tā nelielās pensijas. Tā mēs iznīcinām savus zemniekus. Manuprāt, nepareiza ir arī statistikas uzskaite par lauksaimniecības zemēm un ražotājiem. Vairākkārt komisijā esam pievērsuši uzmanību tam, ka ne katrs, kas laukos dzīvo, ir zemnieks. Būtu jānosaka, kas ir lauksaimnieciskie ražotāji, un jāuzskaita tikai ražojošās lauku saimniecības. Tie cilvēki, kas dzīvo laukos un apgādā ar produktiem savu ģimeni un savus pilsētas radus, nav lauksaimnieki, kaut arī viņiem pieder vairāki hektāri zemes. Tie taču nav lauksaimnieki, par kuru darbību ir jāatskaitās Eiropas Savienībai. Tajā pašā laikā ir labi nostādītas, ar spēcīgu tehniku apgādātas zemnieku saimniecības, kas tiešām spēj ražot ES prasību līmenī. Šie zemnieki arī saņem subsīdijas. Domāju, viņi spēj konkurēt ES un reizēm ir pat oriģinālāki un labāki nekā ES lauksaimnieki.

Mēs pārāk stingri esam uzlikuši dažādus ierobežojumus sīkajiem uzņēmējiem, jau tagad pieprasot viņiem tādus pašus noteikumus, kādus pieprasa lielajām saimniecībām, iestājoties Eiropas Savienībā, kas savu produkciju ražo ārējam tirgum. Vietējā ciema veikalā nevar nogādāt svaigu pienu vai tikko kauta teļa vai cūkas gaļu. Kāpēc diskriminējam savus laukos dzīvojošos skolotājus, ārstus un citu profesiju pārstāvjus, kuriem nav laika nodarboties ar lauksaimniecību? Agrāk varēja audzēt govi, bullīšus un cūkas, tos nobarot un pārdot, lai nopirktu bērniem kaut vai skolas drēbes un grāmatas, taču tagad tas nav iespējams, jo radīti visādi birokrātiski šķēršļi. Zemniekiem iesaka attīstīt netradicionālās saimniekošanas metodes. Bet tajā pašā laikā atnāk kanādietis vai anglis, apar laukus, iesēj graudus, novāc ražu. Izrādās, viņš var nodarboties arī ar cukurbiešu audzēšanu. Kādēļ lai mūsu zemnieki to nedarītu. Pašreizējā zemes politika spiež mūsu zemniekiem audzēt strausus, bet tajā pašā laikā veicina ārvalstniekiem attīstīt tradicionālo lauksaimniecību.

Problēmu ir ārkārtīgi daudz. Protams, ļoti uzņēmīgi cilvēki atradīs ceļu, kā noturēt līmenī savu saimniecību. Manuprāt, valsts institūciju uzdevums ir radīt tādu likumdošanu, kas nevis kavē, bet veicina laukos dzīvojošo intereses saimniekot. Man nav pieņemami, ka mēs tik daudz runājam par sociālajiem pabalstiem, kas īstenībā cilvēkam ir liels pazemojums, bet neradām tādus nosacījumus, lai cilvēks, kas strādā lauksaimniecībā, varētu iztikt no sava darba augļiem.

— Vai neiznāk iebraukšana no viena grāvja otrā, jo pašlaik viena no komisijām lemj par to, ka zemi drīkstēs iegādāties cilvēki tikai ar lauksaimniecības izglītību? Vai tas nozīmē, ka uz zemes drīkstēs nodarboties tikai ar lauksaimniecību, bet veidot parkus, tūrisma takas u.c. ne?

— Opozīcijas deputāti iesniedza lēmuma projektu ar prasību aizkavēt brīvu zemes tirgu. Saeima uzdeva Ministru kabinetam izstrādāt projektu, kā veidot zemes tirgu, un līdz 1. maijam iesniegt Saeimā jaunu koncepciju. Kā liecina mūsu komisijā iesniegtie materiāli, darba grupā viedokļi bijuši ļoti dažādi. Šī koncepcija ierobežos Latvijas pilsoņiem iespēju brīvi iegādāties zemi, pieprasot zemes apsaimniekošanas pieredzi, ilgāku par diviem gadiem. Bet ārvalstnieki, kas šeit iegūst īpašumus, ir izpētījuši mūsu likumdošanu un atraduši labas iespējas iegādāties labu un lētu zemi bez ierobežojumiem.

Nedomāju, ka katram, kas vēlas nopirkt zemesgabalu skaista ezera krastā, to sakopt un nodarboties, piemēram, ar ekotūrismu, vajadzētu noteikt ierobežojumus. Nav izslēgts, ka veidosies cilvēku grupa, kas zemi iepirks, lai pēc tam to atkal pārdotu tālāk par ievērojami augstāku cenu. Jau tagad ir personas, kas iepērk vairākus simtus un pat tūkstošus hektāru, nevis lai uz tiem saimniekotu, bet lai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā par daudz labāku cenu šo zemi pārdotu un gūtu ievērojamus ienākumus.

Kad projekts rada šaubas

— Kāda ir jūsu attieksme pret celulozes rūpnīcas celtniecību? Vai tiešām tas būs vislielākais atbalsts lauku cilvēkiem nodarbinātības ziņā?

— Kaut arī esmu piedalījusies vairākās konferencēs un projekta sabiedriskajās apspriešanās, tomēr jāatzīst, ka man nav viennozīmīga viedokļa. Vairākkārt esam šo lietu izskatījuši arī Tautsaimniecības komisijā. Uzskatu, ka ir jārada tāds mehānisms, lai Latvijas teritorijā varētu realizēt papīrmalku. Protams, ir ļoti izdevīgi, ja pašu teritorijā ir rūpnīca, kurā var nodot apaļkoksni. Bet ne jau tikai tas, ka šī rūpnīca var piesārņot dabu, bet arī tas, ka tās tehniskie priekšnoteikumi nav labvēlīgi mežu īpašniekiem, rada iebildumus. Tas būs milzu monstrs, kas patērēs ļoti lielus koksnes apjomus. Tiks sekmētas nelikumības, pārkāpjot spēkā esošos ciršanas noteikumus. Tiks veicināta koksnes ievešana no Baltkrievijas un Krievijas. Ārvalstnieki izkonkurēs mūsu zemniekus. Un tad jājautā, kāpēc mēs ceļam šo monstru un gatavojamies piesārņot Daugavu, pat nedomājot par papīra ražotnes izveidošanu.

Partneri, kas pieteikušies kā šī kombināta būvētāji un līdzīpašnieki, Somijas un Zviedrijas mežu īpašnieku apvienības, faktiski pārņem lielāko akciju daļu — katrai attiecīgi 33 procenti. Tikai atlikušie 33 procenti akciju ir Latvijas valstij. Turklāt Latvijas valstij tiek izvirzīti ļoti daudzi nosacījumi, pat pieprasīts veidot rūpnīcas infrastruktūras elementus. No pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka valstij, ja tās peļņas daļa būs tik maza, nav izdevīgi šajā projektā piedalīties.

Lai sakārtotu Centrālās zemes komisijas funkcijas

— Jūs pati vairākus gadus piedalāties Centrālās zemes komisijas darbā, savulaik arī to vadījāt. Jūsuprāt, kādām vajadzētu būt komisijas funkcijām zemes reformas nobeiguma posmā?

— Pēdējos gados Centrālā zemes komisija gluži nepamatoti ir aizgājusi ēnā, vairāk pievēršoties strīdus jautājumu izskatīšanai, nevis zemes politikas veidošanai. Tagad ir paredzēts reorganizēt Valsts zemes dienestu, kas faktiski ir izpildinstitūcija, un veidot pie tās padomi, kas nodarbosies ar zemes politikas izstrādi. Manuprāt, jau kopš izveidošanas tas ir bijis Centrālās zemes komisijas pienākums.

Komisijas darbības sākuma posmā, kad gan ar arhīvu, gan ar Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departamentu tika risināti īpašuma atgūšanas jautājumi, atsevišķu Centrālās zemes komisijas lēmumu un rīkojumu izstrāde spēja uzlabot to ārkārtīgi grūto un pat pašiem likumu izstrādātājiem neprognozējamo zemes reformas procesu. Mēs panācām, ka tika atzīti arī saglabājušos zemesgrāmatu aktu oriģināli. Tagad liekas dīvaini, kā tādi jautājumi varēja rasties. Tomēr pat tad, ja cilvēkam bija saglabājies zemesgrāmatas akta oriģināls, bija jādodas uz arhīvu pēc izziņas. Bija arī problēma ar dokumentu sagādi, lai apliecinātu miršanas faktu, ja bijušā īpašnieka vecums pārsniedz 100 gadus. Divos karos ļoti daudzi cilvēki bija pazuduši bez vēsts vai arī miruši ārvalstīs. Panācām, ka šādos gadījumos netiek prasīta izziņa par miršanas faktu. Tie ir daži piemēri, kā tika atvieglota zemes reformas īstenošana.

Manuprāt, Centrālajai zemes komisijai arī tagad jāuzņemas šī loma un jāaktivizē sava darbība. Bet pašlaik notiek pilnīgi pretējs process — ir likvidētas zemes komisijas pagastos, samazinātas speciālistu štata vietas. Valsts zemes dienesta uzdevums ir nodarboties ar zemes kadastra veidošanu un zemes iemērīšanu, zemesgabalu robežu plānu zīmēšanu. Pārraudzības un zemes politikas izstrāde tomēr vairāk piekrīt Centrālajai zemes komisijai, kurā Saeima ievēlē atbildīgo ministriju pārstāvjus un Saeimas deputātus.

Ministru prezidents ir uzdevis Tieslietu ministrijai reorganizēt Valsts zemes dienestu. Iepazīstoties ar piedāvāto projektu, jāatzīst, ka to veikt ir pāragri. Saeimas Tautsaimniecības komisija, izskatot šo jautājumu, konstatēja, ka ir nepārprotami liela vēlme privatizēt dažas struktūrvienības un atdalīt tās no Valsts zemes dienesta. Runa ir par peļņu nesošo kartogrāfiju un ģeodēziju, kur tehniskā aprīkojuma iegādē ieguldīti milzīgi valsts līdzekļi. Jāņem vērā, ka kartogrāfija un ģeodēzija ir valstij stratēģiska nozare, jo tiek izgatavotas Latvijas teritorijas pamatkartes, arī militārās, tajā skaitā pēc NATO pasūtījuma.

Nevienam nevar būt iebildumu, ja attīstās privātais sektors un uzņēmēji iegulda savus līdzekļus. Bet Valsts zemes dienesta reorganizācijas gadījumā daži jauni cilvēki, sajutuši naudas smaržu, vēlas reorganizāciju pārvērst par privatizāciju. Jācenšas nepieļaut tūlītēju un ātru Valsts zemes dienesta pārveidošanas procesu.

Protams, Valsts zemes dienestam ir jāsaskaras ar finansiālām grūtībām. Pasūtītāji, kas maksā par zemes iemērīšanu, daļēji uztur arī pārējās struktūras. Tādēļ būtu pēdējais laiks mērniecības darbu izcenojumus pārskatīt. Sākumā bija nepieciešami lieli kapitālieguldījumi mērinstrumentu iegādei, tagad tā ir pagātne. Izmaksas ir jāpazemina, tad arī sabiedrības attieksme pret Valsts zemes dienestu būs demokrātiskāka.

Un zeme tava, mana, mūsu

— Pastāstiet, lūdzu, par darbu pie grāmatas, kas veltīta zemes reformas procesiem Latvijā.

— Top grāmata “Zeme tava, mana, mūsu”, un manā atbildībā ir pēdējā noslēguma nodaļa, kurā tiek aplūkoti dažādi viedokļi par zemes reformu. Šajā nodaļā ietilpst Arņa Kalniņa raksts par zemes tirgu, Leonīda Alkšņa un Gunāra Laicāna pārdomas par zemes reformu pašvaldībās. Būs arī mans skatījums uz zemes reformas gaitu no šodienas viedokļa, par kļūdām un veiksmēm. Zemes reforma bija pirmais nekustamā īpašuma atdošanas fakts Latvijā. Lai gan ar daudzām kļūdām un neprecizitātēm, labi, ka to iesākām tik agri — 1990. gadā. Laukos zemes reformā tika atrasts zelta vidusceļš. Tomēr katrā zemes strīdā ir divas puses, un nekad abas nebūs apmierinātas. Bija interesanti par līdzautoru uzaicināt Leonīdu Alksni, kas savulaik vadīja likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” izstrādi, ilgu laiku strādājis Jūrmalas pilsētas domē un praktiski saskāries ar reformas problēmām. Viņa viedoklis par zemes reformu ir ļoti kritisks.

Galvenais, ko atzīst arī Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Laicāns, ir tas, ka līdz ar zemes reformu izauguši jauni kadri. Sākumā likās, ka nevaram, nemākam, neko nesaprotam. Pašreizējā situācijā izauguši jauni speciālisti, kuri pagastā prasmīgi strādā. Turklāt tiek izlabotas zemes reformas sākumā pieļautās kļūdas. Dundagā no institūta “Zemes projekts”tika atsūtīts projektētājs un zemes ierīcības projekts tika gatavots formāli. Ja otrreiz vajadzētu sākt zemes reformu, domāju, vietējie speciālisti paši uzņemtos šāda pirmprojekta izstrādi.

Attiecībā uz zemes tirgu Latvijā ir pēdējais laiks dažas normas sakārtot. Manuprāt, jāraksta jauns likums, kurā tiktu paredzēti dažādi nosacījumi zemes iegādei, izmantojot Polijas pieredzi, kura ieguvusi arī Eiropas Savienības atbalstu. Nosacījumi paredz, ka ārvalstniekiem, kuri vēlas iegādāties zemi, četrus līdz septiņus gadus ir jādarbojas par nomniekiem un tikai tad viņi var kļūt par zemes īpašniekiem. Arī mums Latvijā jāaizsargā sava zeme, kamēr lauku ļaudis kļūst bagātāki.

Ingrīda Rumbēna,  “LV” nozares redaktore