Par “neizprotamo” čigāna dvēseli

Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas 12.a klases skolnieks Dainis Krauklis:

Čigāni atzīst gan Latvijas valdību, gan prezidenti. Varbūt jūs nezināt, bet čigāni ir vienīgā valsts minoritāte, kas latviski runā vislabāk un kuri visvairāk ir Latvijas pilsoņi. 7. Saeimas deputāts Normunds Rudēvičs vienu laiku bija autoritāte, par kuru daudzi čigāni balsoja.

Es esmu piedzimis Latvijā un šeit nodzīvojis jau 22 gadus. Es jūtos tai piederīgs. Un līdz ar to es jūtos piederīgs tās simboliem. Sarkanbaltsarkanais karogs man asociējas ar mājām, ar vietu, kur es gribu pavadīt savu dzīvi. Es esmu Latvijas patriots. Jā, es zinu, daudzi latvieši, mani vienaudži, patriotismu visspilgtāk izpauž līdzi jušanā Latvijas hokeja komandai. Taču man nepatīk hokejs. Es varu to skatīties, taču tā ir fanošana tāpat vien. Ja viņiem būtu jāfano par valsti, par Latvijas kokiem un mežiem vai par karogu - nē, viņi tā nefanotu. Es jūtos patriots nevis hokejā, bet tieši Latvijas valstī - Latvijas debesīs, Latvijas putnos, Latvijas kokos. Es to saprotu tieši tā. Jo Latvija ir tikai viena un ir tāda, kāda tā ir. Mums tā ir jāpieņem. Tāpat kā katrs cilvēks individuāli esam tikai viens uz šīs zemes. Un, ja mēs paši sevi nemīlam, tad kas mūs mīlēs?

Tajā vidē, kur mani pazīst, es jūtos ļoti labi. Bet reizēm, ieejot svešā vidē… Man sāp. Es jūtos atstumts, ignorēts, uz mani skatās no augšas… Saka, ka visi čigāni ir krāpnieki. Savulaik to, ka pret mani izturējās netaisnīgi, es ļoti pārdzīvoju. Pret čigānu tautu ir ļoti daudz aizspriedumu. Un tieši tāpēc, ka viņiem nav izglītības, tāpēc, ka viņi kādreiz uz ielas kaut ko ne tā… Es nenoliedzu, ka čigāni paši pie tā vainīgi, jo ir daudzējādā ziņā bezatbildīgi. Bet no otras puses, es saprotu šos cilvēkus. Viņiem nav citu iespēju, darbā viņus neviens neņem. Un ko vispār čigāns var piedāvāt… Tos čigānus, kam ir augstākā izglītība, var saskaitīt uz abu roku pirkstiem.

Es apbrīnoju čigānus, ka viņi spējuši saglabāt savu mentalitāti. Jo mums nav savas valsts. Taču laika gaitā tradīcijas, protams, mainījušās, piemēram, apģērbs, valoda, deja. Čigāns ir visu laiku apritē ar citu tautību pārstāvjiem. Viņš ļoti daudz pārņem no tiem cilvēkiem, kuriem līdzās dzīvo. Taču, neraugoties uz visu, čigāns ir čigāns.

Īstie čigāni - patiesībā, kādi tur īstie, tie paši Latvijas čigāni - nemaz vairs neuzskata mani par īstu čigānu, teic, ka es esmu asimilējies. Es pat nezinu īsto čigānu valodu. Ja es satiktos ar Vācijas čigānu, es ar viņu nevarētu sazināties, lai gan es zinu piecas valodas: lieliski pārvaldu Latvijas čigānu valodu, kas ir mana dzimtā, latviešu un krievu valodu, labi runāju vācu valodā un sarunvalodas līmenī pārvaldu arī angļu valodu. Mēs runājam tās vides valodā, kurā dzīvojam. Mums valoda nav vienkārši sazināšanās forma, kurā apmainās ar informāciju, mums tā ir kā dziesma.

Čigāns uz pasauli noskatās no malas un tikai tad viņš tajā iesaistās. Es arī tā daru. Arī vispirms paskatos. Piemēram, skolēnu konferencē visi savus referātus lasīja ļoti pareizi, bet vai tas aiziet līdz cilvēkiem? Es, ja vajag, uzdziedu. Ir lietas, kas mums ir atļautas, bet latviešiem nav.

Čigāna dvēsele ir neizskaidrojama. To var salīdzināt ar putnu, kas lido tālēs, vai ar ziedu, kurš plaukst saules siltumā… Čigāni ar savu muzikalitāti un tradīcijām vienkārši neiederas šajā ikdienišķajā dzīvē. Čigāni ir dabas bērni. Viņiem ļoti patīk būt brīviem, nesaistītiem, kā vējam. Čigāniem ļoti patīk ugunskuri, jo tie viņiem atgādina viņu pagātni.

Mēs dzīvojam, lai veidotu attiecības ar sevi un apkārtējiem. Arī es tāpēc dzīvoju - lai veidotu attiecības ar pasauli, sevi un Dievu. Esmu reālists. Es lepojos ar to, ka esmu čigāns. Tas ir Dievs, kas man iedeva šo sūtību - būt čigānam. Dievs redz visu, kas ir galā. Es jūtos labi. Ja es būtu latvietis, tad es nevarētu tā izpausties, tad varbūt dzīve nebūtu tik interesanta.

“LAUKU AVĪZE”