Salu, palmu un snaudošo vulkānu zemē. Indonēzijā

Turpinām publicēt “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumus, pārdomas un atziņas

Turpinājums. Sākums “LV” Nr. 36, 06.03.2001., Nr. 38, 08.03.2001., Nr. 42, 15.03.2001.

Smagā politisko nesaskaņu nasta

Diemžēl pēdējos mēnešos Indonēzijas reformu gaitu būtiski apgrūtina politiskās nesaskaņas, ko izraisa prezidenta Abdurahmana Vahida un kongresa spīkera Amina Raisa konfrontācija. Sākumā, jau drīz pēc Vahida ievēlēšanas, jaunajam prezidentam tika pārmesta neizlēmība un vilcināšanās Suharto un viņa ģimenes locekļu noziegumu izmeklēšanā. Pēdējos mēnešos šiem pārmetumiem pievienojušās arī apsūdzības korupcijā pret pašu prezidentu. Februāra sākumā opozīcija, iespējams, iespaidojusies arī no nesenās prezidenta maiņas Filipīnās, pieprasīja Vahida impīčmentu, aicinot viņu nodot prezidenta pilnvaras piecdesmit sešus gadus vecajai viceprezidentei Megavati Sukarnoputri.

Raugoties caur Rietumu politisko tradīciju prizmu, grūti pilnībā izvērtēt pašreizējo notikumu attīstību pasaules lielākajā musulmaņu valstī (deviņdesmit procenti no divsimt desmit miljoniem Indonēzijas iedzīvotāju ir musulmaņi). Abdurahmans Vahids pirms stāšanās prezidenta amatā bija pazīstams kā ietekmīgs vienas musulmaņu kustības līderis. Kāds ārvalstu diplomāts Rīgā nesen atcerējās savu tikšanos ar Abdurahmanu Vahidu pirms pāris gadu desmitiem, kad šis cilvēks atstājis harismatisku iespaidu ar savu dziļo intelektu un gribasspēku. Taču laiks ir nežēlīgs, un televīzijas reportāžās redzams, ka prezidents ir nopietni slims. Viņš gandrīz zaudējis redzi un nevar bez palīdzības pārvietoties. Prezidents Vahids arī nepārstāv visus musulmaņus, — 1999. gadā parlamenta vēlēšanās viņa partija ieguva tikai septiņus procentus balsu. Visvairāk balsu — trīsdesmit sešus procentus — ieguva pašreizējās viceprezidentes Megavati Sukarnoputri Demokrātiskā Cīņas partija . No malas raugoties, liekas, ka šī nosvērtā, ar pirmā prezidenta vārdu saistītā dāma prezidenta amatā būtu labākais pašreizējo politisko problēmu atrisinājums. Taču daudzajās sarunās Indonēzijā es nedzirdēju spēcīgu atbalstu viņas kandidatūrai. Akadēmiskajās aprindās ir visai izplatīts viedoklis par Megavati Sukarnoputri niecīgo politisko pieredzi. Daudzi arī apšauba sievietes sūtību vadīt musulmaņu valsti. Šis arguments tad arī ierobežo iespēju salīdzināt Indonēzijas eventuālo politisko nākotni ar Indiras Gandijas fenomenu Indijā.

Daļa politisko novērotāju pašreizējo nesaskaņu cēloni saskata Indonēzijas iepriekšējā prezidenta, tūlīt pēc Suharto gāšanas amatā apstiprinātā Burhanudina Jusufa Habibi nenovērtēšanā un atgādinot šī cilvēka izcilās politiskās spējas un augsto intelektu. Taču Habibi prezidenta amatā 1998. gadā stājās kā bijušais viceprezidents, konstitucionālā ceļā pārmantojot varu pēc prezidenta Suharto atkāpšanās, un daudzi indonēzieši viņa vārdu automātiski saistīja ar Suharto režīma nelikumībām. Daļā politiķu neuzticību raisīja arī Habibi “rietumnieciskā tehnokrāta” imidžs. Daudzi viņam nespēja piedot referenduma izsludināšanu par suverenitātes piešķiršanu Austrumtimorai. Taču pastāv arī viedoklis, ka daļa politiskās elites un valsts birokrātijas Habibi atstūmušas viņa spēcīgo personisko īpašību dēļ. Vahids viņiem esot licies vieglāk ietekmējams, taču jaunievēlētais prezidents drīz sagrāvis savu sākotnējo atbalstītāju aprēķinus. Tādēļ arī parlaments steidzīgi pieņēmis likumdošanas grozījumus, samazinot prezidenta kā izpildvaras vadītāja pilnvaras.

Indonēzijas parlamenta īpašā izmeklēšanas komisija prezidenta eventuālās korupcijas lietā pieņēmusi Vahidam visnotaļ nelabvēlīgu spriedumu, taču prezidents noliedz jebkādu savu iesaistību korupcijā, un Vahida partija apšauda izmeklēšanas likumību. Politiskā cīņa turpinās.

Jau pirmajā mana Indonēzijas apmeklējuma dienā Džakartā piedalījās demonstrācijā apmēram pieci tūkstoši studentu, apsūdzot prezidentu Vahidu korupcijā un prasot viņa atkāpšanos. Skandējot pret Vahidu vērstus lozungus, jaunieši devās uz Indonēzijas parlamenta ēku, kur viņus jau sagaidīja gandrīz tikpat daudz Abdurahmana Vahida aizstāvju zaļiem apsējiem ap galvām. Kaislības sasniedza visai augstu temperatūru, taču policija profesionāli kontrolēja situāciju.

Diemžēl prezidenta Vahida atbalstītāji dažkārt pieļauj ekstremālu rīcību. Februāra sākumā Indonēzijas otrajā lielākajā pilsētā Surabajā apmēram piecdesmit tūkstoši demonstrantu, paužot atbalstu prezidentam, izdemolēja un aizdedzināja opozīcijas partijas “Golkar” biroja divstāvu ēku.

Grūti pateikt, cik noteicošas šo nekārtību izraisīšanā bija cilvēciskās emocijas. Daudzi indonēzieši uzskata, ka vardarbības akti viņu valstī bieži vien aizsākoties ar provokatoru mērķtiecīgu darbību. Taču skaidri redzams, ka Indonēzijas sabiedrība asi izjūt demokrātisko tradīciju trūkumu. Būtībā šai valstij bijuši tikai desmit demokrātiskas attīstības gadi - pēc vairāk nekā trīssimt Nīderlandes koloniālās pakļautības un japāņu okupācijas gadiem. Tikai pirmais jaunās republikas pastāvēšanas gadu desmits bija demokrātisks, kaut indonēziešiem tieši šajā laikā nācās pārvarēt nopietnas ekonomiskās grūtības, izveidot valsts aparātu, nodrošināt tā ritmisku darbu. Jau 1960. gadā tika likvidēts parlaments un ieviests “izglītotais autoritārisms”, ko 1967. gadā nomainīja ģenerāļa Suharto militāristiskais režīms ar devīzi “stabilitāte attīstības vārdā”.

Protams, Indonēzijas tauta pati izlems savu turpmāko attīstību. Atliek vien cerēt un novēlēt, lai šī izvēle noritētu demokrātijas apstākļos un saskaņā ar likumību.

Tas nebūt nav retorisks vēlējums, jo nesaskaņu padziļināšanās starp prezidentu Vahidu un parlamenta spīkeri Raisu varētu izraisīt šķelšanos un konfliktus visā Indonēzijas musulmaņu sabiedrībā. Šāda attīstība pasaules ceturtajā lielākajā valstī, kas bagāta ar stratēģiskām izejvielām, varētu iespaidot situāciju arī visā Dienvidaustrumu Āzijas reģionā.

Būtiska nozīme, par Indonēzijas nākotnes attīstību domājot, ir armijai, kas, trīsdesmit divus gadus kalpojusi par autoritāra režīma balstu, šobrīd ieņem demokrātijas principiem atbilstošu pozīciju — sargā valsts drošību un garantē tautas ievēlēto politiķu lēmumu īstenošanas iespējas. Janvārī, augot spriedzei starp prezidentu un parlamenta spīkeri un viņu atbalstītājiem, Indonēzijas armijas štāba priekšnieks, ģenerālis Sutarto pateica ļoti zīmīgus vārdus: “Karavīriem jāglabā uzticība valstij, ne personīgi prezidentam”.

Niansētāka, taču arī dziļi demokrātiska bija cita ģenerāļa, tagad Lieldžakartas gubernatora Sutijoso nostāja: armijas pienākums ir nodrošināt kārtību un tautas tiesības brīvi paust savu politisko gribu, kā arī garantēt tautas ievēlēto deputātu netraucētu politisko darbību.

Kad ģenerālis maina amatu

Nākamajā dienā pēc studentu — prezidenta Vahida kritizētāju — demonstrācijas man bija iespēja tikties ar Lieldžakartas gubernatoru Sutijoso, armijas ģenerāli, kura komandētie īpašo uzdevumu vienību vīri 1998. gada dramatisko notikumu laikā nodrošināja kārtību Džakartā. Ģenerālis Sutijoso bija arī Džakartas kara komandants. Pēc tam prezidents Vahids viņu lūdzis uzņemties Lieldžakartas gubernatora pienākumus.

Sarunā ar Latvijas žurnālistu gubernators uzsvēra miera un stabilitātes nozīmi galvaspilsētas ekonomikā. Džakartā apgrozās apmēram 70 procenti no visiem Indonēzijas finansu līdzekļiem.

Aizvien lielāku nozīmi Džakartas ekonomikā gūst arī starptautiskais tūrisms. Pilsētā ir vairāk nekā simt augstākās klases un divarpus simti lētāku viesnīcu, gandrīz septiņdesmit muzeji, gandrīz trīs simti tūrisma objektu... Daudzas starptautiskās organizācijas Džakartu izraugās par ērtu un relatīvi lētu vietu starptautisku konferenču rīkošanai. Lielas cerības šajā jomā gubernators saista ar Džakartas jauno konferenču zāli, kurā ir vietas vairāk nekā pieciem tūkstošiem dalībnieku.

Tikšanās sākumā gubernators man teica, ka labprātāk apspriedīšot galvaspilsētas ekonomiskās un infrastruktūras problēmas, jo neuzskatot sevi par politiķi. Tomēr gubernators bija ar mani vienisprātis, ka, neskarot 1998. gada demokrātiskās pārmaiņas, saruna būtu virspusēja.

Pēc ģenerāļa Sutijoso domām, 1998. gada notikumus izraisījusi ekonomiskās un politiskās krīzes summēšanās. Abi procesi Indonēzijā risinājušies vienlaikus, vienam otru iespaidojot, un Džakartā šī parādība bijusi izjūtama visspēcīgāk. Džakartā, atšķirībā no citiem Indonēzijas reģioniem, nav ne naftas, ne zelta, ne citu dabas resursu, kas galvaspilsētai nodrošinātu pastāvīgus ienākumus. Milzīgā pilsēta dzīvo no pakalpojumiem un tirdzniecības, un tieši šīs jomas visvairāk iespaido nestabilitāte un drošības situācijas pasliktināšanās. Situāciju Džakartā vēl vairāk sarežģīja simtiem tūkstošu migrantu no citiem valsts reģioniem, kas krīzes laikā plūda uz galvaspilsētu. 1998. gada nemieru iespaidā Džakartas nacionālais kopprodukts pazeminājās par 17 procentiem. Tagad galvaspilsētas ekonomikai atkal ir pozitīva pieauguma tendence. Pērn kāpums bijis par 2,7 procentiem. “Tas liecina par stabilitāti,” uzsvēra gubernators. Viņš uzskata, ka galvaspilsēta salīdzināma ar visu Indonēziju miniatūrā. Ne velti Džakartas priekšpilsētā miniatūru parkā aplūkojams savdabīgs Indonēzijas makets. Prāvā ezerā uzbērtas visas Indonēzijas lielākās salas, veidojot Indonēzijas arhipelāga unikālu kopiju.

“Galvenais ir nepieļaut anarhiju. To es kā gubernators uzskatu par vienu no svarīgākajiem saviem uzdevumiem,” uzsvēra ģenerālis, pievēršoties jaunākajai notikumu attīstībai valstī: “Studentu demonstrācijas ir organisks demokrātijas elements, kas kļuvis iespējams, pateicoties 1998. gada demokrātiskajiem iekarojumiem. Taču tām jābūt miermīlīgām, organizētām un jānorit stingrā atbilstībā likumam. Anarhija vispirms kaitē biznesam un pilsētas infrastruktūrai. Par to mēs uzskatāmi pārliecinājāmies 1998. gadā, kad mūsu sabiedrība uzsāka radikālās reformas. Šajā rūgtajā pieredzē cilvēki paši pārliecinājās, ka no anarhijas vispirms cieš viņi paši. Tāpēc, neraugoties uz to, cik liela demonstrācija norit galvaspilsētā, mēs mobilizējam policiju kārtības nodrošināšanai, kā arī nodrošinām pastiprinātu diennakts apsardzi nozīmīgākajiem biznesa centriem.”

Vai armijas ģenerālim bija viegli piecdesmit piecu gadu vecumā stāties gubernatora amatā?

“Trīsdesmit piecus gadus esmu bijis armijā un divdesmit piecus gadus komandējis īpašo uzdevumu vienības. Jūs piekritīsiet, ka tā ir liela pieredze, ārkārtīgi atšķirīga no mana pašreizējā darba. Jaunajā amatā man tiešām nebija viegli iejusties, “ ģenerālis atzinās. “ Ir grūti pusmūžā tik radikāli mainīt dzīvi, turklāt cilvēkam, kurš dziļi ieaudzis armijas strikti reglamentētajā ritmā. Militārā disciplīna daudz ko vienkāršo. Armijā ir reglaments, un virsnieka uzdevums ir prasīt no padotajiem tā striktu izpildi. Stājoties gubernatora amatā, man nācās daudz ko iemācīties. Vispirms jau uzklausīt citu viedokļus, meklējot optimālus risinājumus. Nācās pat mācīties smaidīt, ko, būdams ģenerālis, ne vienmēr varēju atļauties.”

Pavaicāju, kā ģenerālis savā jaunajā amatā jūtas tagad, ar pāris gadu pieredzi.

“Savai pašsajūtai es nepiešķiru primāru nozīmi. Daudz svarīgāk ir, kā mani vērtē citi. Ir izplatīts viedoklis, ka es pašlaik esmu īstais vīrs īstajā laikā un īstajā vietā,” atbildēja ģenerālis Sutijoso. “Jāatceras arī, ka es ne mirkli neesmu tiecies pēc šī amata. Tā bija tautas griba, kas tika īstenota ar galvaspilsētas municipalitātes lēmumu. Vispirms, kā zināms, es biju Džakartas augstākā militārpersona, un tā bija situācijas diktēta nepieciešamība. Pretī haosam nācās likt militāru spēku un organizētību. Tikai tā bija iespējams atjaunot milzīgās pilsētas infrastruktūras netraucētu funkcionēšanu. Stājoties gubernatora amatā, es no armijas aizgāju. Taču, atklāti sakot, es ilgojos pēc karavīra dzīves un pensijā gribētu aiziet kā ģenerālis.”

Gubernatoram visai interesanta likās ideja par eventuālu partnerpilsētu attiecību iedibināšanu starp Džakartu un Rīgu. Indonēzijas galvaspilsētai jau ir pusotrs desmits brāļu pilsētu — Berlīne, Parīze, Amsterdama... Labākais aizsākums Indonēzijas un Latvijas galvaspilsētu sadarbībai, pēc Lieldžakartas gubernatora domām, būtu Rīgas domes priekšsēdētāja apmeklējums.

Turpmāk — vēl