Par aicinājumu mīlēt cilvēku

Foto: A.F.I.

Domājot par to, ko nozīmē būt mācītājam, šķiet, jālieto divi “noteikti”: tas noteikti ir grūti un tikpat noteikti - skaisti.

“Pirmo reizi mūžā sprediķi sacīju Vaiņodes baznīcā, būdams vēl teoloģijas students. Tas bija 1981. gada 29. martā, bet pēc gada mani ordinēja par mācītāju,” par savām izjūtām jubilejas priekšvakarā saka Juris Rubenis.

“Man ļoti dziļi atmiņā iespiedušies tie cilvēki - mācītāji un arī draudzes locekļi -, ar kuriem iepazinos un mācījos sadarboties manas kalpošanas sākumgados,” Juris sirsnīgi pasmaida un atzīst, ka šajās pirmsjubilejas dienās viņš atskatās uz piedzīvoto un redz arī to, ka ne vienmēr viss ir izdevies, ko vēlējies darīt: “Es uzdrīkstos redzēt savas kļūdas, kuras gribētos vairs nepieļaut. Šis ir laiks, kad ir nozīmīgi kritiski pavērtēt sevi un ar ļoti lielu pateicību pārdomāt to, ka Dievs var mūs lietot arī tad, kad neesam paši ideālākie Viņa instrumenti.”

“Teoloģijā cilvēks augstskolā apgūst teorētiskās zināšanas un tad sastopas ar neskaitāmiem, atšķirīgiem cilvēku likteņiem, un nepārtraukti katru dienu mācās no tiem,” saka Juris. “Mācītājs nevar iemācīt cilvēkam to, ko pats nesaprot, un nevar aizvest cilvēku līdz tādai pieredzei, kuras nav pašam.”

Juris stāsta, kā pamazām viņš mācījies kļūt aizvien mazāk kategorisks un aizvien vairāk izprotošs: “Pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir gatavi tiesāt. Tas jau ir ļoti vienkārši - pateikt kādam cilvēkam, ka viņš kaut ko nepareizi dara. Bet mums šai pasaulē ārkārtīgi pietrūkst cilvēku, kuri gribētu mūs saprast, nevis notiesāt un vērtēt.”

Par to, ka Juris Rubenis jūtīgi izprot valodas nianses un spēj runāt “garšīgi” un saprotami, var pārliecināties ikviens, izlasot kaut dažas no mācītāja sarakstītajām grāmatām. Par viņa sprediķotāja talantu ik nedēļu var pārliecināties Latvijā lielākās luterāņu draudzes locekļi - apmēram 3500 cilvēku, kuri sev zināmu personisku iemeslu dēļ ir kļuvuši tieši par Torņakalnā esošās baznīcas pastāvīgajiem apmeklētājiem. Nav arī noslēpums, ka daudzi uz Torņakalna baznīcu pirmo reizi atnākuši tieši Jura Rubeņa slaveno sprediķu dēļ.

“Tas, ko es esmu piedzīvojis savās attiecībās ar Dievu, ir fundamentāli svarīgi, tas ir mainījis manu dzīvi un atvēris milzīgus apvāršņus. Es esmu piedzīvojis tādu vērtību, kuru man absolūti noteikti gribētos līdzdalīt citiem cilvēkiem. Tas man liekas tik svarīgi! Būtu gandrīz noziegums, ja es klusētu un nevienam neteiktu par piedzīvoto. Man liekas, ka starp visu citu, kas šodien cilvēkam tiek stāstīts un ieborēts, ir taču ļoti svarīgi, lai kāds pasacītu par Dievu, kurš ir tepat un kuru mēs varam aizsniegt, un kurš ļoti daudz var mainīt mūsu dzīvē,” Jura runā strauju vilni uzsit viņa dedzīgums un enerģiskums.

Mācītāja ikdienas darbs ir kā aisbergs, kur draudzes locekļi redz tikai mazu daļiņu no mācītāja paveiktā, un tikai paši tuvākie Jura cilvēki zina, cik noguris mācītājs vēlu vakarā pārrodas mājās. Par Jura Rubeņa noslogojumu koši liecina viņa paša teiktais par to, ka nedēļā garākās vai īsākās sarunās sastop ap simts, reizēm pat ap pusotra simta cilvēku!

Atzīmēt ordinācijas gadadienas svētkus visas tiesības, šķiet, ir arī Jura sievai Ingai, kura jau divdesmit gadus ir blakus savam vīram. Mācītāja sievas liktenis patiešām nav vienkāršs, jo jebkurā brīdi ieplānoto kluso vakaru ģimenes lokā var pārtraukt kāda draudzes locekļa sauciens pēc palīdzības. Un mācītājs dodas veikt savus pienākumus, otrajā vietā atstājot savas ģimenes vajadzības…

“JAUNĀ AVĪZE”