Par nostādnēm pagātnes izvērtējumā

Dr.iur. Ineta Ziemele:

Izrādās, ka Latvijas valstiskuma pamatprincips - valsts okupācijas nelikumības akcentēšana - ir ne tikai fundamentāls mantojums, kas izdevīgs kā pamatojums tādai vai citādai nacionālai likumdošanai, bet arī uzliek konkrētus pienākumus starpvalstu un citās attiecībās, ja negribam, lai saka, ka okupāciju piesaucam tikai tad, kad valdībai tas ir izdevīgi.

Šis princips, piemēram, nosaka, kāda pozīcija valdībai jāieņem Latvijas valsts robežu un teritorijas jautājumos vai arī jautājumā par valsts okupācijas laikā indivīdiem un valstij nodarīto zaudējumu atlīdzību. Šoreiz nerunāšu par robežām, bet gan par Latvijai un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem okupācijas laikā un par to, vai kādam par to ir jāatbild. Piemēram, 2000.-2001. gadā Lietuva ne tikai aprēķināja skaitliskā izteiksmē tai nodarītos zaudējumus, bet pat pieņēma likumu, nosakot kārtību, kādā valdībai ir jāmeklē risinājumi zaudējuma atlīdzības saņemšanai, jo sarežģītākais šajā procesā, protams, ir Krievijas nostāja.

Nav zināms, ka Latvijas valdībā pēdējā laikā kāds nopietni būtu apspriedis jautājumu par zaudējumu atlīdzību vai par mehānismu izveidošanu attiecīgo prasību izskatīšanai, vai vismaz par to, kā uzturēt prasības spēkā, ja nav iespēju darīt vairāk pašreizējā politiskajā situācijā. Skaidras pozīcijas esamība šajā jautājumā ir svarīga ne tikai Latvijas valstiskumam fundamentāla principa uzturēšanai, bet arī situācijās, ja Krievija ceļ prasību par to īpašumu kompensāciju, kas palika Latvijas jurisdikcijā pēc PSRS sabrukšanas.

Starptautiskajās tiesībās ir princips - jo ilgāk valsts neceļ prasību sakarā ar otras valsts pienākumiem pret to, jo mazākas kļūst iespējas kaut ko panākt. Valsts klusēšana vai neizdarība var tikt tulkota kā atteikšanās no tiesībām.

Manuprāt, valsts prestižam un nacionālajām interesēm būtu nācis par labu nopietns un profesionāls zaudējumu atlīdzības jautājuma risinājums, nevis ceļu meklēšana, kā no šādas prasības atteikties.

Neapšaubāmi, valstij ir zināma izvēle - vai nu atteikties no savām tiesībām, vai uz tām pastāvēt. Bieži vien vispirms jānoskaidro: pēc kādiem kritērijiem notiek izvēle šādos jautājumos?

Latvijā ir vēl daudz dažādu lietu, kas saistītas ar pagātni. Vai vienmēr izvēle, kādus principus ievērot un no kādiem atteikties, ir pareizāka - tas ir apspriežams. Acīmredzot svarīgs ir process un publiska diskusija par jebkādu izvēli, un apziņa, ka ir vēl pietiekami daudz pagātnes stereotipu un nezināšanas, kas būtu apzinīgi laužama nākotnes vārdā.

“DIENA”