1.jūnijā notika skolēnu konkursa “Vēsture ap mums” noslēguma sarīkojums

Sestdien, 1.jūnijā, Rīgas Latviešu biedrības namā: pirmās vietas ieguvējs Jūrmalas sākumskolas “Taurenītis” 6.klases skolnieks Mārtiņš Egle un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Foto: Juris Krūmiņš — “LV”

Konkursa iniciatore ir Kerbera fonda (Vācija) izveidotā organizācija EUstory un tā mērķis — veicināt Eiropas valstu vienotību. Patlaban šī organizācija, par kuras dalībnieci Latvija kļuva pagājušajā gadā, apvieno trīspadsmit Eiropas valstis. Lai veicinātu skolēnu izziņas procesu, attīstītu dziļāku vēstures izpratni un veidotu zinātniskā darba izstrādes iemaņas, katrā no dalībvalstīm pēc vienotas metodikas tiek rīkoti nacionālie konkursi. Latvijā konkursu “Vēsture ap mums” organizē Vēstures skolotāju asociācija, un šogad tā tēma bija “Manas ģimenes vēsture”. Kā pastāstīja konkursa koordinatore Dace Saleniece, vērtēšanai tika iesūtīti 250 darbi no visas Latvijas. Konsultanti bijuši lielākoties vēstures skolotāji, taču malā nav stāvējuši arī latviešu valodas skolotāji un bērnu vecāki. Pirmo vietu izcīnījuši Jūrmalas sākumskolas “Taurenītis” 6. klases skolnieks Mārtiņš Egle, kas izpētījis sava tēva dzimtas ciltskoku līdz pat 1837. gadam, un Rīgas Franču liceja 10. klases audzēkne Una Bergmane, kas izstudējusi visus ierakstus ģimenes Bībelē septiņās paaudzēs. Visbiežāk skolēni pievērsušies sava ciltskoka pētījumiem, bet interesanti darbi izstrādāti arī par atsevišķu ģimenes locekļu dzīves gaitām, par dzimtajām mājām, par ģimeni kolhozu laikos un citiem tematiem. Otrajā vietā ir Katrīna Budovska—Laiviniece no Liepājas, Evija Pakalniņa no Bērzaunes un Linda Treija no Rēzeknes, trešajā vietā — Maija Baženova no Daugavpils, Elīna Miķelsone no Jelgavas, Sabīne Veidule no Talsiem un Krista Puida no Jēkabpils rajona Salas vidusskolas. No labāko darbu autoru vidus tika izraudzīti trīs jaunieši, kas augustā vienu nedēļu darbosies nometne Berlīnē, un divi skolēni, kas oktobrī dosies uz līdzīgu nometni Tallinā.

Starptautiskā projekta menedžere Eva Klarita Onkena atzinīgi novērtēja Latvijas skolu līdzdalību konkursā un novēlēja labas sekmes tā turpināšanā.

Konkursa rīkotājus, pētījumu autorus un viņu konsultantus sirsnīgi svaica Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

“LV” informācija

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Valsts prezidente kopā ar konkursa laureātiem Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Runa vēstures “EUstory” konkursa “Mana ģimenes vēsture” noslēgumā Latviešu biedrības namā 2002.gada 1.jūnijā

Ir svarīgi, lai katrai tautai būtu savi vēsturnieki, kas spētu savas zemes un tautas vēsturi pastāstīt tā, kā viņi to ir izjutuši, nevis tā, kā tas viņiem ir bijis jāizdzīvo, kā bieži latviešiem nācies, citu tautu pakļāvībā. Nedrīkst būt tā, ka tikai uzvarētāji raksta par to, kā noritēja karš, nedrīkst būt tā, ka tikai lielās tautas veido un stāsta par Eiropas vēsturi. Eiropa ir raiba kā dzeņa vēders, un Eiropas vēsture ir vēl raibāka. Katra vieta uz Eiropas kartes ir izgājusi cauri gadu simteņiem, kuru laikā tautas ir cīnījušās, karojušas, arī strādājušas, mīlējušas, veidojušas, robežas ir kustējušās uz priekšu un atpakaļ, valstu kontūras ir tikušas pārzīmētas, ietekmes sfēras ir tikušas pārveidotas, viss ir noticis nemitīgā pārmaiņu plūsmā.

Ļoti cienītā Kerbera fonda pārstāve! Ļoti cienītā Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas priekšsēdētāja, godātie konkursa līdzdalībnieki, atbalstītāji, skolotāji, vecāki, mīļie jaunieši!

Man prieks būt klāt tik nozīmīgā notikumā, kad Latvijā pirmo reizi notiek šis vēstures izzināšanas konkurss “EUstory” tīkla paspārnē, kas mudina katru skolēnu iepazīt vēsturi ne tikai caur to, ko stāsta skolotāji, un to, kas ir lasāms skolas grāmatā, bet pašam ar savu iniciatīvu un darbu iziet cauri tam procesam, kas ir jāveic katram vēsturniekam un kas parāda, kādā veidā pagātne, kas dienu no dienas nemanot ir kļuvusi par vēsturi, kā atmiņas no šīs pagātnes var tikt saglabātas. Kā no dažādām liecību, faktu, atmiņu kripatām ir jāsavāc kopā caur individuālu vēsturnieka darbu tas, kas pēc tam kļūs par vēsturi.

Ja vērojat to, kā televīzijā tiek atspoguļots kāds pasākums, kurā pats esat piedalījies, tad sapratīsit, ka arī šodien, arī tagadnē, tas, par ko mēdz runāt, tas, ko mēdz izcelt, ir tikai viena daļa no tās īstenības, kāda tā ir bijusi. Arī vēsture mums sniedz tikai izvilkumus, tikai kopsavilkumus, akcentus no tā, kas ir noticis. Un te ļoti svarīgs kļūst redzespunkts, viedoklis.

Ir svarīgi, lai katrai tautai būtu savi vēsturnieki, kas spētu savas zemes un tautas vēsturi pastāstīt tā, kā viņi to ir izjutuši, nevis tā, kā tas viņiem ir bijis jāizdzīvo, kā bieži latviešiem nācies, citu tautu pakļāvībā. Nedrīkst būt tā, ka tikai uzvarētāji raksta par to, kā noritēja karš, nedrīkst būt tā, ka tikai lielās tautas veido un stāsta par Eiropas vēsturi. Eiropa ir raiba kā dzeņa vēders, un Eiropas vēsture ir vēl raibāka. Katra vieta uz Eiropas kartes ir izgājusi cauri gadu simteņiem, kuru laikā tautas ir cīnījušās, karojušas, arī strādājušas, mīlējušas, veidojušas, robežas ir kustējušās uz priekšu un atpakaļ, valstu kontūras ir tikušas pārzīmētas, ietekmes sfēras ir tikušas pārveidotas, viss ir noticis nemitīgā pārmaiņu plūsmā.

Arī nākotnes Eiropa, kurā vēlamies iekļauties, tā Eiropa, kuras dalībvalsts mēs vēlamies būt Eiropas Savienībā, arī tā Eiropa nebūs statiska, nestāvēs uz vietas, tā veidosies un pārveidosies. Bet tā brīnišķīgā lieta ir tā, ka mēs būsim klāt šajā procesā, mēs varēsim pielikt tam savu roku, mēs varēsim Eiropu veidot pēc sava prāta un patikas, kopā ar citiem, cerams, ka ne vairs cīnoties kara laukā katrs par savu taisnību, bet sēžot pie viena galda sarunās, cenšoties citus pārliecināt arī par sava viedokļa svarīgumu, par tā ievērošanas nepieciešamību. Nākotni mēs varam veidot, ja saprotam, no kurienes mēs nākam. Mums ir svarīgi saprast savas tautas, savas nācijas vēsturi, bet arī vēsturi tādu, kādu to ir dzīvojuši cilvēki ar savām ikdienas dzīvēm.

Aust rīts, lec saule, sākas jauna diena — tā var būt laimīga diena ģimenes vēsturē, un tas var būt traģēdijas sākums. Tā ir ģimenes vēsture. Latviešiem šīs ģimenes vēstures ir bijušas ļoti raibas, tur ir daudz ciešanu, asaru un asiņu, bet arī ļoti daudz prieka, sasniegumu un laimes. Katram no mums ir vieglāk izprast, kas ir vēsture, ja mēs izprotam to, kāda bija mūsu dzimta dažādos vēstures periodos, kā tā dzīvoja, ar kādiem izaicinājumiem saskārās, varbūt izdzīvojot no dienas uz dienu, bet kā viņi to paveica, kā tad jutās. Tas ir ļoti saistoši, interesanti. Jūsu tēviem, vecmāmiņām, tuviniekiem ir daudz ko šajā ziņā stāstīt, ir dokumenti un liecības, kas apgūstamas.

Es apsveicu jūs visus, kas ir piestrādājuši pie savas ģimenes vēstures apzināšanas, es ceru, ka starp jums radīsies kāds, kuram varbūt sirdī iedegsies dzirkstele domāt par vēsturi, turpināt studijas, kļūt par Latvijai tik vajadzīgu vēsturnieku. Bet visiem citiem, esmu pārliecināta, šis izziņas process, šī darba veidošana daudz ko būs devusi kā cilvēkam, kā personībai, kaut vai to, ka spējat paveikt un novest galā kā nopietnu darbu. Šajā sakarā gribu apsveikt tos izcilniekus, kas ir ierindojušies pirmajās vietas, sveicu viņus ar vislielāko prieku, bet gribu arī visiem pārējiem teikt, ka svarīgākais ir piedalīties, svarīgākais ir tas, ko jūs ieguvāt, šo darbu veicot. Novēlu visiem — skolēniem, skolotājiem, vecākiem — lai šis konkurss būtu devis impulsu interesēties par savu tautu, savu vēsturi, par savu vietējo pagastu un pilsētu. Novēlu jums visiem sekmes. Lai jums dzīvē labi veicas!