Lai godam esam mūsu mainīgajā pasaulē

Par “Latvijas grāmatu 2002”, kas veidota kā ceļamaize skolu absolventiem

“Latvijas grāmata 2002” ir daudzu cilvēku kopīgu pūliņu rezultāts. Ar šo izdevumu iecerēts turpināt pirms kara iedibināto tradīciju dāvināt skolu beidzējiem labu grāmatu. Toreiz tā bija “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. Lai veidotu līdzīgu izdevumu, tika nodibināts fonds “Vēlava”. (Kā atzīmē valdes priekšsēdētājs uzņēmējs Māris Blanks, fonds izdos šo gadagrāmatu un nākotnē ir paredzējis sniegt ne vien morālu, bet arī materiālu atbalstu lauku skolām.) Projekta realizēšanā iesaistījās sabiedriskais fonds “Tēvzeme”. Pie jaunā izdevuma šūpuļa stāvēja dzejniece Māra Zālīte, taču jaunie pienākumi Valsts valodas komisijas veidošanā un vadīšanā viņai lika atteikties no praktiskas līdzdalības grāmatas tapšanā. Lielo darbu uzņēmās rakstniece, tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. Un varbūt tieši diplomātes erudīcija un apbrīnojamā spēja saprasties ar cilvēkiem viņai palīdzējusi saliedēt vienam mērķim gandrīz 70 rakstītājus, kas pārstāv dažādas profesijas un visas paaudzes — jaunākajam autoram ir 18, vecākajam — 80 gadi.

Autori lasītājus iepazīstina ar notikumiem pasaulē un dzīvi mūsdienu Latvijā, ar mūsu vēsturi, zinātni, tautsaimniecību, kultūru, vidi, veselību un sporta dzīvi. Kā Anna Žīgure atzīmēja grāmatas atvēršanas svētkos Rīgas Latviešu biedrības namā, viņus visus vienojusi mīlestība pret dzimto zemi un spēja skatīties uz Latviju ar gaišām acīm.

Drošu skatu nākotnē un laimīgu, priecīgu dzīvi jauniešiem novēl Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

— Kā ceļa kukuli no savas puses vēlētos Jums dot līdzi kādu padomu: uz mūžu izcīnīt cīņu ar bailēm, vai tās būtu visiem labi pazīstamās bailes no “izgāšanās”, vai arī mazāk apzinātās, bet tikpat paralizējošās bailes no izdošanās. Nereti cilvēkam, par spīti dotībām, dzīvē neizdodas sasniegt to, ko daba viņam būtu ļāvusi, jo kopš bērnības tam ir iepotētas bailes pret “izgāšanos”, izsmieklu vai kaunu. Esiet modri, neļaujiet šīm bailēm pār sevi valdīt. Nebaidieties savai dzīvei uzstādīt visaugstākos mērķus, Jums uz to ir pilnas tiesības. Sekojiet katrs pats savai zvaigznei un vienmēr ieklausieties paši savas sirds aicinājumā.

Otras ir bailes no izdošanās. Daudzi jaunieši sāk pirmos soļus pa karjeras kāpnēm, veiksmīgi mācās, bet tad pēkšņi apstājas. Viņus ir atturējušas bailes no pārāk lielām sekmēm, jo tās varētu viņus atsvešināt vai nu no savas ģimenes, tuviniekiem, vai kāda drauga. Neļaujiet, lai ar Jums tā notiek. Jūsu sekmes būs jūsu dzīves ieguvums. Ieguvums, ko nekas, neviens un nekad nevarēs Jums atņemt.

Jūsu sekmes būs arī visas tautas sekmes. Ja katrs no Jums sēs šo “vienu graudu veselu”, tad patiesi — tā raža, kas būs mūsu tautai, būs visu mūsu prieka un lepnuma avots. Jūs varēsiet justies kā šīs tautas neatraujama daļa, un Jums piederēs tas gandarījums, ka “arī mana roka ir piedalījusies šīs kopīgās ēkas celšanā, arī mans darbs un ieguldījums ir palīdzējis veidot šo valsti”.

Nodaļu “Dzīve Latvijā” ievada Knuta Skujenieka eseja “Nesalīdzināmā”.

Dzejnieks raksta:

Foto: Andris Kļaviņš Grāmatas sastādītāja Anna Žīgure un pats jaunākais autors Kristaps Brīze

“Es nekad nesauktu Latviju par skaistāko vai par labāko zemi pasaulē. Tāpēc, ka tā ir mana un es to ne ar vienu nesalīdzinu. Piederība savai zemei, patriotisms jau ir arguments pats par sevi. Es netraucēti lietoju savu dzimto valodu ikdienā. Pilnu valodu ar visiem tās zelta graudiem un arī ar tukšo rūdu. Es varu bez īpašas piepūles uzkāpt nolaidenajos, mierīgajos Latvijas pauguros. Es varu baudīt rudzu maizes garšu, kas mani pavada kopš pašām bērnu dienām. Un, pat atrodoties tālos vai tuvos ļaudīs, ar sarkanbaltsarkanajām krāsām un ar lūgumu: “Dievs, svētī Latviju!” es vienalga esmu mājās.

Viss sākas no dzimtā pavarda. Tad — no sliekšņa, no pagalma, no kaimiņa, no pagasta, no novada līdz Latvijas robežām. Tad pāri robežām pasaulē, jo nekad nav pilnvērtīga dzīve tikai ar sevi vien.

Tēvu, vai pareizāk, tēva zeme sākumā bija tas mazais, tēva nolīstais meža līdums, kas bija jāsargā, pat netaupot dzīvību. Savējie, bāliņi, pret svešajiem, pret tautām. Cik garš un grūts ceļš mums bija jānostaigā, līdz mēs par tēvzemi iemantojām valsti!

Valsts ir ikvienas tautas augstākais sapnis. Palūkojoties apkārt, varam redzēt, ka pat ļoti lielas un ļoti senas tautas neveiksmīgi cīnās pēc neatkarības. Vai nu tās dzīvo pārlieku bagātās vietās, kuras jau tīkotāji sadalījuši, vai nespēj saprasties savā starpā dažādu ticību un uzskatu dēļ. Un ir arī tādas tautas, kurām nekad neiegūt iespēju pašām lemt savu likteni.

Mēs esam veiksminieki. Par spīti mūsu traģiskajai vēsturei (bet kurai tautai gan vēsture nav bijusi traģiska?) mēs esam izlolojuši, izcīnījuši savu neatkarību, esam to zaudējuši un atkal atguvuši. Vai līdz Pirmajam pasaules karam jel kāds iedomājās Latvijas valsti?

Skeptiķu mutēs nereti dzirdam šādu saukli: “Es mīlu šo zemi, bet valsti ne!” Es piedāvātu šādam skeptiķim iztēloties mūsu nākotni bez valsts.

Tikko pārkāpusi desmitgades slieksni, Latvija cieši iegājusi pasaules valstu saimē. Mums vairs ne tikai palīdz, ne tikai jūt līdzi, bet arī gaida mūsu dalību, kritizē mūs. Citādi sakot, uztver mūs nopietni. Un bieži vien citu vērtējums ir labvēlīgāks nekā pašmāju spriedējiem.

Protams, var saprast vīlušos un saīgušos. Pēc satraucošā barikāžu laika, kad ik diena bija desmitiem gadu vērta, tagad klausīties likumprojektu zelēšanā, mūžīgi cīnīties ar korupcijas un kontrabandas vējdzirnavām nav sevišķi iedvesmojoši. Revolucionārās poēzijas vietā iestājusies dienišķā proza. Mēs tikai tagad sākam apjaust, cik augsta cena maksājama par brīvību.

Mēs visi vēl esam pirmziemnieki politikā. Pirmajā Atmodā cilvēkam pietika, ka viņu atestēja par krietnu tautieti, bet šodien jau tā ir par maz. Šodienas atzinībai jau vajadzīgs krietns pilsonis.

(..) Laiks šobrīd ir tik ātrs un mainīgs, ka sirmām galvām un gausām kājām grūti tikt līdzi. Kā sensenis uzkrāto gudrību iedēstīt šajā jaunajā pasaulē? Tik sarežģīti mums šķiet pašu bērnu un mazbērnu darbi. Viena rūpe dzen otru.

Bet Latvija tostarp kāpj kalnā, tāpat kā mūsu kāpēji septiņās pasaules virsotnēs. Ja pārlūko visu desmitgadi, tad paveiktais ir gadsimta vērts. Tāds ir nelielas tautas grūtums un prieks — bez miera, bez miega turēties laika apritē, lūkoties tālāk un skaidrāk par saviem lielajiem kaimiņiem, saprast visu citu tautu smagumu un vieglumu. Tā ir īpaša mazo privilēģija, jo lielajiem acu priekšā tikai lielās līnijas.

Mūsu zemi par savu dzimteni sauc arī tie, kuri runā citās valodās, citādi dzied un citādi lūdz Dievu. Viņu Latvija izskatās citāda, taču arī tā ir Latvija. Tā ir tā pati Latvija, kas prasās kopjama un sargājama. Kam gan, ja ne latviešiem, šīs zemes likumīgajiem mantiniekiem kopš senseniem laikiem, mācīt cittautiešiem patriotismu? Tā — pacietīgi saprotoši, ar savstarpēju cieņu. Audzinot citus, augt līdzi viņiem, atbrīvoties no lielības un mazvērtības. Tā ir latviešu tautas stipruma un ilgmūžības ķīla — godam pastāvēt mūsu daudzveidīgajā, bieži pat pretrunīgajā tēvzemē. Tad arī citi redzēs, ka šeit ik smildziņa zied sudraba ziediņiem, un pratīs šo smildziņu sargāt pat ar savām asinīm. Latvijas valsti izcīnīja ne jau tikai latvieši vien.

Šodien mūsu karavīri sargā mieru vēl citur pasaulē. Tas vieš drošību arī mūsu pašu mājās. (..)”

Par Ameriku pirms un pēc 11. septembra, par karstajiem punktiem Balkānos un Tuvajos Austrumos, par Krievijas pavēršanos pret Rietumiem, par mūsu valsts virzību uz NATO un desmitgadi Apvienoto Nāciju saimē vēstī nodaļa “Pasaule un Latvija”. Ievadot Latvijas vēsturei veltīto nodaļu, Vitauts Ļūdēns raksta par gara gaismas tiltiem, kas latviešus vieno ar senajiem ķeltiem, trāķiešiem, grieķiem un latīņiem, un par lielo enerģijas krājumu, ko mums atstājušas iepriekšējās paaudzes: “Krišjāņa Barona apkopotās tautasdziesmas, viņa trauslais koka Dainu skapis, kas jau kļuvis par pasaules kultūras dārgumu, mūsu tautai ir savdabīgs mūžības dators, kurā ieprogrammēta mūsu tautas pagātne, tagadne un nākotne. Un, pateicoties šai mūžības programmai, mūsu tautā dzima ne vien zemnieki un strādnieki, bet arī nākamie skolotāji, dzejnieki, rakstnieki, komponisti, mākslinieki, ārsti, advokāti, zinātnieki, uzņēmēji, karavīri.”

Var vien apbrīnot, cik daudz skaistu darbu Latvijas strādnieki, zemnieki, mākslinieki, zinātnieki un citi ļaudis paveikuši vienā divos gados, par kuriem vēstī šī grāmata. 2001. gada maijā jaunā vijolniece Baiba Skride izcīnīja spožu uzvaru starptautiskajā Karalienes Elizabetes konkursā. Novembra sākumā Staldzenes ciemā netālu no Ventspils tika atrasts unikāls bronzas laikmeta depozīts, kas sniedz jaunas liecības par Latviju Eiropā pirms 3000 gadiem. Tai pašā mēnesī par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli ievēlēja fiziķi Agri Gailīti, kam kopā ar kolēģiem 1999. gada 11. novembrī izdevās eksperimentāli pierādīt, kā dabā rodas magnētiskie lauki. Un vēl tai pašā mēnesī “tika pabeigta Brīvības pieminekļa atjaunošana un tā detaļu izveide atbilstoši sākotnējam projektam. Šim nolūkam tika saziedoti un izlietoti ap 600 tūkstošiem latu”.

“Latvijas grāmatu 2002” laidis klajā apgāds “Jumava”. Pirmos eksemplārus saņēma Anna Žīgure, projekta vadītāja Dace Eglīte, mākslinieks Arnis Rožkalns, visi 69 autori un Pumpuru vidusskola, no kuras nāk pats jaunākais no viņiem — 12. klases audzēknis Kristaps Brīze.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore