Par jauno Darba likumu

1.jūnijā stājās spēkā Darba likums. Likums tapis, ievērojot daudzas Eiropas Savienības direktīvas darba tiesību jomā, kas attiecas uz darba līgumiem, darba un atpūtas laiku, vienlīdzīgu attieksmi utt. Likumā iekļauti arī Eiropas sociālās hartas un Starptautiskās darba organizācijas konvenciju principi. Jaunais likums aizstās pašlaik spēkā esošo Latvijas Darba likumu kodeksu, kas uzskatāms par morāli un juridiski novecojušu un tādēļ neatbilst pašreizējai situācijai darba tiesiskajās attiecībās.

Darba likuma izstrādes procesā piedalījās ne tikai valsts institūciju pārstāvji, bet arī sociālie partneri — darbinieku un darba devēju pārstāvji no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Darba devēju konfederācijas, tādējādi akcentējot trīspusējās sadarbības principa nozīmi likumu jaunradē.

Darba likums nosaka darba tiesību sistēmas galvenos principus un terminus. Jaunais likums paredz tādus principus kā darbinieku tiesisko stāvokli pasliktinošu noteikumu spēkā neesamība, vienlīdzīgas tiesības, kā arī darbinieku un darba devēju tiesības apvienoties organizācijās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses.

Jaunais likums satur daudz detalizētāku pārstāvju institūta aprakstu un nosaka, ka pārstāvji ir darbinieku arodbiedrības, kā arī darbinieku ievēlēti pilnvaroti pārstāvji.

Likumā nostiprināta arī Saeimas apstiprināto starptautisko līgumu prioritāte tiesību normu konflikta gadījumā.

Salīdzinājumā ar Darba likumu kodeksu jaunajā likumā dots daudz plašāks darba koplīgumu apraksts, jo, stājoties spēkā Darba likumam, 1991.gada likums “Par darba koplīgumiem” zaudē spēku, tādējādi Darba likums būs pamata tiesību akts, kas regulēs darba koplīgumu slēgšanu un grozīšanu Latvijas Republikā.

Darba likumā ir ieviesti daudzi jauninājumi un izmaiņas visnozīmīgākajā likuma daļā par darba līgumiem, piemēram, tiek atrunāti darba sludinājumu un darba intervijas nosacījumi. Darba sludinājumos turpmāk nedrīkstēs norādīt ne dzimuma, ne vecuma ierobežojumus, izņemot gadījumus, kad tas ir objektīvi nepieciešams.

Darba likums īpaši akcentē vienlīdzīgu tiesību principu, kas aizliedz atšķirīgu attieksmi darba tiesiskajās attiecībās atkarībā no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Venlīdzīgu tiesību princips uzsvērts arī attiecībā uz paaugstināšanu amatā un darba apstākļu noteikšanu un pierādīšanas pienākumu.

Likums stingri nosaka darba līguma saturu. Turpmāk tajā jābūt informācijai par darba devēju un darbinieku, darba tiesisko attiecību sākuma datumu un paredzamo termiņu, darba vietu, darbinieka profesiju, darba samaksas apmēru un izmaksu, darba laiku, atvaļinājuma ilgumu, darba līguma uzteikuma termiņu, darba koplīgumu, darba kārtības noteikumiem, kas piemērojami darba tiesiskajām attiecībām, un citai informācijai, ja darba līguma puses to uzskata par nepieciešamu.

Turpmāk, kā paredz Darba likums, darba līgums tiek slēgts uz nenoteiktu laiku, izņemot atsevišķus gadījumus, kas ir atrunāti likumā, piemēram, sezonas rakstura darbus, gadījuma darbus, kas uzņēmumā parasti netiek veikti, promesoša vai no darba atstādināta darbinieka aizvietošana, kā arī tāda darbinieka aizvietošana, kura pastāvīgā darba vieta kļuvusi brīva līdz brīdim, kad tiks pieņemts jauns darbinieks, u.tml.

Darba likums, uzsverot dzimumu līdztiesības principa aktualitāti, nosaka darba devēja pienākumu noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Likums nosaka algas aprēķināšanas shēmas, kā arī darba samaksu personām, kas jaunākas par 18 gadiem. Sīki regulētas piemaksas par papildu darbu, par darbu īpašos apstākļos, nakts darbu, virsstundu darbu, darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā, veltot piemaksām atsevišķu nodaļu, kā arī citi ar darba samaksu saistīti jautājumi. Jaunajā likumā tiek regulēts arī darba un atpūtas laiks.

Aktualizējoties dzimumu līdztiesības principam Latvijā un pasaulē, Darba likums sniedz tiesības uz bērnu kopšanas atvaļinājumu jebkuram darbiniekam, gan sievietei, gan vīrietim.

Darba likums vairs neparedz darba grāmatiņas nepieciešamību, bet uzliek darba devējam pienākumu pēc darbinieka vai valsts vai pašvaldības institūcijas pieprasījuma izsniegt rakstveida izziņu par darba devēja un darbinieka darba tiesisko attiecību ilgumu, darbinieka veikto darbu, ieturētajiem nodokļiem un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veikšanu. Izziņā jānorāda pieprasītās ziņas, kuras darba devējs var pamatot ar lietvedībā vai arhīvā esošiem dokumentiem. Tajā pašā laikā iedzīvotājiem nevajadzētu izmest savas darba grāmatiņas, jo tās viņiem var būt noderīgas, ja rodas kādas neskaidrības par līdzšinējo darba stāžu u.tml.

Labklājības ministrijas  Sabiedrisko attiecību nodaļa