Glezniecībā, kurā jūt cilvēka elpu, zemes smaržas, dzīvības sāpes un gaviles

Rīt gleznotājai, LZA goda loceklei Birutai Baumanei 80. dzimšanas diena

Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē”Arsenāls” 28. maijā atklāja vērienīgu gleznotājas Birutas Baumanes darbu skati un notika izstādes kataloga un autobiogrāfiskās grāmatas “Es dzīvoju” atvēršanas svētki.

Izstāde atspoguļo Birutas Baumanes glezniecību kopš aizvadītā gadsimta 40. gadu otrās puses līdz šodienai, viņas attīstības un pārveidošanās ceļu. Māksliniece katalogā raksta:

“Ir bijuši dažādi periodi — no ļoti vitāla ar resnu, melnu kontūru un biezas krāsas akcentiem līdz ļoti plānai krāsai, atstājot pat neapklātu audeklu, un maksimāli gaišai un ļoti spilgtai pastarpām. Mainījušies ārējie izteiksmes veidi, forma. Glezniecībā vēlos sajust cilvēka elpu, zemes smaržas, visu, kas saistās ar cilvēku, dzīvību no sāpēm līdz gavilēm.”

Pirmie Birutas Baumanes darbi ir par cirka tematiku. Ar to saistās arī jaunākā glezna “Balagāns”, kas radusies Rīgas 800 gadu jubilejas iespaidā un ir ļoti dinamiska, krāsās un izjūtā koša un spēcīga.

Gandrīz katrā Birutas Baumanes gleznā redzami cilvēki. Tie lielākoties ir žanriski tematiski figurāli darbi. Par klasiku kļuvis 1969. gada gleznotais “Grupas portrets”, kurā redzama māksliniece pati un kolēģi Boriss Bērziņš, Vilis Ozols, Aleksandrs Stankēvičs un Gunārs Cilītis. Izstādē redzams arī nesen pabeigtais dzejnieka Andreja Eglīša portrets. Katalogā lasāmi nu jau mūžībā aizgājušā Borisa Bērziņa vārdi: “Starp mums pašā spicē bija arī jaunā gleznotāja Biruta Baumane. Pamatīga gleznotāja, kurai māksla nav spēle, flirts vai konjunktūra. Mēs visi to zinājām un tādēļ arī mīlējām Rutu. Arī šodien pēc daudziem gadiem Ruta mūs sauc mīļā vārdā par čomiem, kas esam vēl dzīvi. Arī šodien Ruta stutē glezniecību, lai tā neapgāžas. Savā vārdā un čomu vārdā pateicos Tev par visu, ko Tu dari. Lai Tev veicas, arī turpmāk.

Klauna ģimene. 2000	Bolderāja. 1987
Cirka būdā. 1998–1999	Vecais jūrnieks. 1990
Atpūta siena laikā.1968	Vasarsvētki. 1999

Esi laimīga! Man nav žēl.”

Birutas Baumanes glezniecību tematiski var sadalīt dažādos ciklos. Spēcīgs ir, piemēram, Latgales kāzu cikls.

Apbrīnojami, cik dziļi zemgaliete iejutusies Latgales gaisotnē. Lūk, ko māksliniece ir teikusi kataloga sastādītājai Laimai Slavai:

“”Lauku muzikantā” no Latgales kāzām es gribēju uzgleznot to dziesmu, ko viņš spēlē, tik vienkāršu, varētu pat teikt — banālu, ja tajā nebūtu satecējis tik daudz prieka, skumju, mīlestības — tas viss, no kā sastāv pati dzīve.”

Vitāla ir Birutas Baumanes aktu glezniecība. Izstādes atklāšanas svētkos Mākslas muzeja direktore Māra Lāce sacīja:

“Birutas Baumanes dzīve ir kalpošana vienam visaugstākam mērķim, ko sauc par gleznošanu. Šī dzīve ir arī nemitīga radīšana, jaunrades process, kas mums ir devis skaistus pārdzīvojumu brīžus un kas ir jau iegūlies Latvijas mākslas vēsturē. Birutas Baumanes gleznas, no vienas puses, ir skarbas, bet, no otras puses, ar milzīgu romantisma devu, un pāri visam ir fantastiska cilvēku mīlestība, kas sabalso, harmonizē, līdzsvaro.”

Sveicot savu kolēģi, gleznotāja Džemma Skulme sacīja:

“Es jūtos dziļi saviļņota. Šis notikums, kuram mēs šodien esam liecinieki, Latvijai ir tik ļoti nozīmīgs! Būtu pareizi, ka sabiedrība to saprastu. Īstenībā tam par godu būtu nepieciešama īsti mūsdienīgas izstāžu zāles iecerēšana.

Es noliecu galvu tavā priekšā. Tu esi brīnišķīga, tu esi nepārspējama, tu esi vienīgā!”

Izstāde “Arsenālā” būs atvērta vismaz mēnesi. Paliks apgāda “Neputns” izdotais katalogs, kas patiesībā ir grāmatas vērtē. Te ir 59 reprodukcijas un daudz ziņu par mākslinieces dzīvi un darbiem.

Paliks Birutas Baumanes grāmata “Es dzīvoju”, ko laidis klajā apgāds “Jumava”. Tas ir otrs izdevums, kas ievērojami atšķiras no pirmā. Autorei nav paticis pirmās grāmatas redaktoru darbs, tagad viņa atjaunojusi savu tekstu. Šajā grāmatā arī ir daudz reprodukciju un ir arī savdabīgs pēcvārds “Biruta Baumane laikabiedru vērtējumā”, kur lasāmas gan kolēģu, gan kritiķu domas.

Pati autore par savu darbu saka tā: “Tas nav romāns, tā nav atmiņu grāmata, tā ir mīlestības vēstule dzīvei. Esmu to mīlējusi pavisam negausīgi. Esmu mīlējusi cilvēkus, kādi tie ir. Un tie, kas man likuši ciest visvairāk, ir man arī likuši iepazīt laimi, un tikai tā var pilnīgāk izjust dzīves īsto garšu.”

Jānis Rozenieks, “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Andris Kļaviņš