Grozījumi Civillikumā

Saeimas dok. Nr.4617; likumprojekts Nr.1300

Saeimas Juridiskās komisijas izstrādāts un
2002. gada 30. maijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

Izdarīt Civillikumā šādus grozījumus:

1. Izteikt 14. un 15. pantu šādā redakcijā:

“14.Tiesiskās attiecības, kas saistītas ar bērna paternitāti un tās apstrīdēšanu, apspriežamas pēc Latvijas likuma, ja bērna mātes dzīvesvieta bērna dzimšanas laikā bija Latvijā.

Latvijas likums piemērojams arī tad, ja strīds par bērna paternitāti rodas Latvijā.

15. Tiesiskās attiecības starp vecākiem un bērniem pakļautas Latvijas likumam, ja bērnam noteiktā dzīvesvieta ir Latvijā.

Tādas mantas ziņā, kura atrodas Latvijā, vecāki un bērns pakļauti Latvijas likumam, ja arī bērnam noteiktā dzīvesvieta nav Latvijā.”

2. Izslēgt 28. panta trešajā daļā vārdus “sabiedrisko stāvokli un”.

3. Aizstāt 38. pantā vārdu “aizbildniecības” ar vārdu “aizbildnības”.

4. Izslēgt 42. panta otrajā daļā vārdus “valsts vai pašvaldības iestādes”.

5. 69. pantā:

izslēgt otro teikumu;

papildināt pantu ar otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“Laulību reģistrā ziņas par laulības šķiršanu ieraksta pēc viena laulātā vai abu laulāto pieteikuma, pamatojoties uz likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā var iesniegt triju gadu laikā no dienas, kad tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā.

Laulība ir šķirta no dienas, kad laulību reģistrā izdarīts ieraksts par laulības šķiršanu.”

6. Izteikt 70.–77. pantu šādā redakcijā:

“70. Laulību šķir tiesa, pamatojoties uz viena laulātā vai abu laulāto pieteikumu.

71. Laulību var šķirt, ja laulība ir izirusi. Laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos.

72. Pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz gadu dzīvo šķirti.

73. Laulātie dzīvo šķirti, ja viņiem nav kopīgas saimniecības un viens no laulātajiem noteikti to negrib atjaunot, noliedzot laulības kopdzīves iespējamību. Kopīga saimniecība var nepastāvēt arī tad, ja laulātie šķirti dzīvo kopīgā dzīvoklī.

74. Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā gadu, laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja:

1) laulības turpināšana tam laulātajam, kas pieprasa laulības šķiršanu, ir neiespējama tādu iemeslu dēļ, kuri ir atkarīgi no otra laulātā un kuru dēļ kopdzīve ar to būtu neizturama cietsirdība attiecībā pret laulāto, kas pieprasa laulības šķiršanu;

2) abi laulātie pieprasa laulības šķiršanu vai viens laulātais piekrīt otra laulātā prasībai šķirt laulību;

3) viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir piedzimis bērns vai ir gaidāma bērna piedzimšana un attiecībā uz to dzimtsarakstu nodaļā ir iesniegts abu vecāku pieteikums par paternitātes atzīšanu.

Ja tiesa uzskata, ka, pastāvot šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ir iespējams saglabāt laulību, tā laulāto samierināšanas nolūkā var atlikt lietas izskatīšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

75. Ja viens laulātais prasa laulības šķiršanu tādu iemeslu dēļ, kas nav minēti šā likuma 74. pantā, un otrs laulātais nepiekrīt laulības šķiršanai, tiesa laulību nešķir pirms šā likuma 72. pantā norādītā termiņa un laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu.

76. Laulību nešķir, kaut gan tā ir izirusi, ja un ciktāl laulības saglabāšana izņēmuma kārtā sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešama laulībā dzimuša nepilngadīga bērna interesēs.

77. Laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par laulībā dzimuša bērna aizgādību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības šķiršanu.”

7. Izslēgt 78. pantu.

8. Izteikt 79.–83. pantu šādā redakcijā:

“79. Ja laulība atzīta par neesošu un tikai viens no bijušajiem laulātajiem, laulībā dodoties, ir zinājis, ka tā atzīstama par tādu, tad otram, kurš to nav zinājis, ir tiesības:

1) prasīt no viņa atlīdzību par morālo kaitējumu;

2) prasīt no viņa samērā ar viņa mantas stāvokli līdzekļus, ja tas nepieciešams iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai vai uzturam.

80. Šķirot laulību vai pēc laulības šķiršanas bijušais laulātais var prasīt līdzekļus no otra bijušā laulātā samērā ar viņa mantas stāvokli, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu un līdzekļi nepieciešami iepriekšējā labklājības līmeņa uzturēšanai vai uzturam.

81. Pienākums nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu bijušajam laulātajam izbeidzas pēc tam, kad pēc laulības šķiršanas vai atzīšanas par neesošu pagājis tikpat ilgs laiks, cik attiecīgi ilgusi šķirtā laulība vai kopdzīve laulībā, kas atzīta par neesošu. Gadījumos, ja bijušo laulāto kopīgs bērns šajā laikā nav sasniedzis pilngadību un ir tā bijušā laulātā aizgādībā, kuram ir tiesības prasīt līdzekļus, šis pienākums turpinās, līdz bērns sasniedz pilngadību.

Pienākums nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu bijušajam laulātajam atkrīt, ja:

1) bijušais laulātais devies jaunā laulībā;

2) bijušā laulātā ienākumi nodrošina attiecīgi iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu;

3) bijušais laulātais izvairās iegūt līdzekļus uzturam ar savu darbu;

4) ir citi apstākļi, kas liecina, ka zudusi nepieciešamība saņemt līdzekļus no otra bijušā laulātā.

82. Laulātais, kura laulība atzīta par neesošu, dabū atpakaļ uzvārdu, kas viņam bijis pirms laulības. Ja viņš, dodoties laulībā, nav zinājis, ka laulība atzīstama par neesošu, tiesa pēc viņa lūguma var atstāt viņam laulībā iegūto uzvārdu.

Laulātais, kas, dodoties laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma tiesa piešķir viņam pirmslaulības uzvārdu. Pēc otra laulātā lūguma, tiesa, ja tas neaizskar bērna intereses, var liegt laulātajam, kurš veicinājis laulības iziršanu, saukties laulībā iegūtajā uzvārdā.

83. Ja laulība atzīta par neesošu, katrs bijušais laulātais patur savu pirmslaulības mantu, kā arī to mantu, ko viņš pats iegādājies kopdzīves laikā. Kopīgi iegūtā manta dalāma starp bijušajiem laulātiem līdzīgās daļās.

Ja abiem laulātajiem, dodoties laulībā, nebija zināms, ka tā atzīstama par neesošu, vai tas nebija zināms vienam no viņiem, kopīgi iegūtā manta dalāma pēc noteikumiem par likumīgā laulībā iegūtas mantas dalīšanu: pirmajā gadījumā attiecībā uz abiem bijušajiem laulātajiem, otrajā gadījumā — attiecībā uz to laulāto, kuram nebija zināms, ka laulība atzīstama par neesošu.”

9. Izteikt 86. panta trešo daļu šādā redakcijā:

“Noslēdzot laulību, viens no laulātajiem var savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu, izņemot gadījumus, kad vienam laulātajam jau ir dubults uzvārds.”

10. Papildināt 90. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“Trešo personu interesēs pieņemams, ka rīcībai ar kustamo mantu šāda piekrišana bijusi, izņemot gadījumus, kad trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka piekrišanas nav bijis vai ka manta, ar kuru viens laulātais rīkojies, ir tāda, kas acīmredzami pieder otram laulātajam.”

11. Izteikt 93. pantu šādā redakcijā:

“93. Laulātais savu mantu vai savu daļu laulāto kopīgajā mantā var nodot pārvaldībā otram laulātajam, kam šī manta ar visiem līdzekļiem jāsargā un jāglabā. Ja laulāto kopīgais nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda, pieņemams, ka otrs laulātais savu daļu šajā īpašumā nodevis viņa pārvaldībā.”

12. 94. pantā:

izslēgt otrajā daļā vārdus “nauda noguldāma uz laulātā — īpašnieka vārda”;

izslēgt trešajā daļā vārdus “un lietošanā” (attiecīgā locījumā);

13. Izteikt 95. panta trešo daļu šādā redakcijā:

“Ja laulātie dzīvo šķirti, laulātais, ja nepieciešams, var prasīt līdzekļus no otra laulātā, kurš veicinājis šķirto dzīvi, samērā ar savu un pēdējā mantas stāvokli līdzvērtīga labklājības līmeņa nodrošināšanai vai prasīt līdzekļus uzturam, saprotot ar to ēdienu, apģērbu, mājokli un vajadzības gadījumā — apkopšanu.”

14. Izslēgt 97. pantu.

15. Izteikt 99. pantu šādā redakcijā:

“Par saistībām, ko laulātais noslēdzis uz savu personīgo rēķinu vai bez otra laulātā piekrišanas, šis laulātais atbild vispirms ar savu atsevišķo mantu, bet, ja tās nepietiek, — ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā.”

16. Izteikt 100. panta otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“Ja par viena laulātā parādiem vērsta piedziņa uz otra laulātā atsevišķo mantu, pēdējais var prasīt, lai šo mantu atsvabina no piedziņas.

Ja par viena laulātā parādiem vērsta piedziņa uz laulāto kopīgo mantu, otrs laulātais var prasīt mantas dalīšanu un viņa daļas atsvabināšanu no piedziņas.”

17. Izslēgt 101. pantā vārdus “un lietošanas”.

18. Izslēgt 102., 104. un 105. pantu.

19. Izslēgt 107. pantā vārdus “un lietošanas”.

20. Papildināt likumu ar 109. un 110. pantu šādā redakcijā:

“109. Laulāto likumiskās mantiskās attiecības izbeidzas:

1) pēc laulāto vienošanās;

2) ja viens laulātais mirst;

3) šķirot laulību vai pastāvot laulībai pēc viena laulātā pieprasījuma, ja otra laulātā parādi pārsniedz viņa atsevišķās mantas vērtību vai arī viņa rīcības rezultātā manta var ievērojami samazināties vai izputēt.

Ja laulāto likumiskās mantiskās attiecības izbeidzas ar viena laulātā nāvi, tad, sedzot uz šo mantu guļošos parādus, mirušā laulātā daļa pāriet viņa mantiniekiem.

Dalot laulāto kopīgo mantu, ņem vērā visu laulāto mantu, kas nav atzīstama par viena laulātā atsevišķo mantu (91.p.): kustamās un nekustamās lietas ar visiem piederumiem, kā arī laulāto prasījumus un saistības.

Laulāto kopīgā manta dalāma pēc mantojuma dalīšanas kārtības vispārējiem noteikumiem (731. p. un turpmākie panti).

110. Ja, laulībai pastāvot, laulāto kopīgā manta sadalīta, viņu mantiskajām attiecībām piemērojami noteikumi par visas laulāto mantas šķirtību (117.p. un turpmākie panti). Saistošu spēku pret trešajām personām līgums un tiesas spriedums iegūst pēc ierakstīšanas laulāto mantisko attiecību reģistrā, bet par nekustamo īpašumu — arī zemesgrāmatā.

Laulāto mantas sadalīšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības. Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.”

21. Izteikt 114. panta otro daļu šādā redakcijā:

“Ja kāds no laulājamiem ir aizbildnībā, viņš laulības līgumu noslēdz ar vecāku vai aizbildņa piekrišanu.”

22. Aizstāt 115. panta pirmajā daļā vārdus “ bet ja laulājamie ir nepilngadīgi, — arī viņu likumīgajiem pārstāvjiem” ar vārdiem “ bet ja laulājamais ir nepilngadīgs, — arī viņa likumīgajam pārstāvim”.

23. 134. pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“ Ar laulības līgumu noteiktā laulāto mantas kopība izbeidzas:

1) kad viens laulātais mirst;

2) kad laulība šķirta vai atzīta par neesošu;

3) kad vienu laulāto atzīst par maksātnespējīgu;

4) pēc laulāto vienošanās par mantas kopības izbeigšanu.”

izteikt otrās daļas 1. punktu šādā redakcijā:

“1) manta, paliekot turpmāk otra laulātā rokās, var ievērojami samazināties vai izputēt;”.

24. Izslēgt 141. panta otro un trešo daļu.

25. Izslēgt 144. pantu.

26. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas pirmās apakšnodaļas nosaukumu šādā redakcijā: “Bērna izcelšanās noteikšana”.

27. Izteikt 146. pantu šādā redakcijā:

“146. Par bērna māti atzīstama sieviete, kas bērnu dzemdējusi, ko apstiprina ārsta izziņa.

Par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums).

Bērns, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau ir stājusies jaunā laulībā, ir uzskatāms par dzimušu jaunajā laulībā. Šajos gadījumos bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos (149.p.).

Bērna izcelšanos no tēva, kas ir laulībā vai ir bijis laulībā ar bērna māti, apstiprina ieraksts laulību reģistrā.”

28. Izslēgt 147. pantu

29. Izteikt 148., 149. un 150. pantu šādā redakcijā

“148. Paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā.”

149. Paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa.

Tādas pašas tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir bērna mātei.

Ja bērna māte vai bērna mātes vīrs atzīts par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanas prasību var celt aizgādnis.

Bērns pats var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas.

Vīra vecāki var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu šā panta pirmajā daļā norādītajā termiņā, ja vīrs līdz nāves brīdim nav zinājis par bērna dzimšanu.

Tiesība apstrīdēt bērna izcelšanos ir personiska. Tā nepāriet uz mirušā mantiniekiem, bet viņa celto prasību mantinieki var turpināt.

150. Ja tiesa apmierina prasību, ar kuru apstrīdēts paternitātes pieņēmums, ieraksts par tēvu dzimšanas reģistrā atzīstams par neesošu no tā izdarīšanas dienas.”

30. Izslēgt 151. panta pirmajā daļā vārdus “Laulībā dzimuša”.

31. Izslēgt 152. pantu.

32. Izslēgt pirmās daļas otrajā nodaļā nosaukumu “Otrā apakšnodaļa. Ārlaulībā dzimuša bērna izcelšanās noteikšana” un uzskatīt otrās nodaļas trešo un ceturto apakšnodaļu attiecīgi par otro un trešo apakšnodaļu.

33. Izslēgt 153. pantu.

34. Izteikt 154. pantu šādā redakcijā:

“154. Ja bērna izcelšanās no tēva nav konstatējama atbilstoši šā likuma 146. panta noteikumiem vai tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra, bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tās noteikšanu tiesas ceļā. ”

35. 155. pantā:

izteikt pirmo daļu šadā redakcijā:

“Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot dzimtsarakstu nodaļai kopīgu pie notāra publiski apliecinātu pieteikumu. Paternitātes atzīšana noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā.”

papildināt pantu ar jaunu sesto daļu šādā redakcijā:

“Bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt ar otra laulātā piekrišanu.”;

uzskatīt līdzšinējo sesto daļu par septīto daļu.

36. 156. pantā:

izslēgt otrajā daļā vārdus “tās vecāki, ja šī persona mirusi”;

papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“Tiesība apstrīdēt paternitātes atzīšanu ir personiska. Tā nepāriet uz mirušā mantiniekiem, bet viņa celto prasību mantinieki var turpināt.”

37. Izteikt 157.un 158. pantu šādā redakcijā:

“157. Paternitāti tiesa nosaka, ja nav kopīga pieteikuma dzimtsarakstu nodaļai par paternitātes atzīšanu vai pastāv šā likuma 155. pantā norādītie šķēršļi paternitātes ieraksta izdarīšanai dzimšanas reģistrā.

Izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šādu faktu.

Pieņemams, ka bērns cēlies no personas, kurai ar bērna māti bijuši miesīgi sakari.

158. Prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī persona, kas sevi uzskata par bērna tēvu.

Ja persona, no kuras bērns cēlies, ir mirusi, bērna māte, bērna aizbildnis un bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas var prasīt tiesas ceļā konstatēt paternitātes faktu.”

38. Izteikt 160. un 161. pantu šādā redakcijā:

“160. Ja bērna tēvs brīvprātīgi atzīst paternitāti, bērna uzvārdu, arī pēc bērna reģistrācijas, nosaka saskaņā ar šā likuma 151. panta noteikumiem.

Ja paternitāte noteikta tiesas ceļā vai arī tiesa apmierina paternitātes apstrīdēšanas prasību, bērna uzvārdu nosaka tiesa, ņemot vērā bērna intereses.

161. Bērna vecāku uzvārda maiņa sakarā ar stāšanos laulībā neskar bērna uzvārdu.”

39. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas nosaukumu šādā redakcijā: “Aizgādība”.

40. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas pirmās iedaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“I. Vecāku un bērnu personiskās attiecības”.

41. Izteikt 177. un 178. pantu šādā redakcijā:

“177. Līdz pilngadības (219.p.) sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Rūpes par bērnu nozīmē viņa uzturēšanu, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna uzturēšana nozīmē viņa aprūpi, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu un bērna kopšanu, kā arī audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un pavairošanai.

178. Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja starp vecākiem rodas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.“

42. Papildināt likumu ar 178a. pantu šādā redakcijā:

“178a. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības atrisināmas šā likuma 178. pantā noteiktajā kārtībā.

Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, nodibinot uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata viena vecāka atsevišķu aizgādību.

Vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Otram vecākam ir saskarsmes tiesība atbilstoši šā likuma 181. un 182. panta noteikumiem.

Vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt.

Ja mirst tas no vecākiem, kura aizgādībā atrodas bērns, kā arī tad, ja viņam nav iespējams aizgādību īstenot, bērns pāriet otra vecāka aizgādībā, izņemot gadījumu, kad bāriņtiesa bērna interesēs atzīst par vajadzīgu iecelt viņam aizbildni.”

43. Izteikt 179. pantu šādā redakcijā:

“179. Vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Pienākums uzturēt bērnu neizbeidzas, ja bērns dzīvo šķirti no viena vai abiem vecākiem.

Ja bērnam ir pašam sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērnam nepieciešamo uztura izdevumu segšanai, tad šos izdevumus var segt no bērna mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, tad var izlietot daļu no bērna mantas, bet vienīgi ar bāriņtiesas atļauju.

Ja vecāku nav vai viņi nespēj uzturēt bērnu, šis pienākums gulstas uz vecvecākiem līdzīgās daļās. Ja vecvecāku mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņiem uzturēšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli.

Minimālo līdzekļu apmēru, kuru nodrošināt bērna uzturam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.

Ja ir radies strīds par uzturlīdzekļiem bērnam, tiesa pēc prasītāja lūguma nekavējoties pieņem lēmumu, kādā apmērā atbildētājam pagaidām, līdz strīda izšķiršanai, jāsedz bērna uzturēšanas izdevumi. Bērna pagaidu uzturlīdzekļu apmērs nevar būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmēru.”

44. Izslēgt 180. pantu.

45. Izteikt 181. un 182. pantu šādā redakcijā:

“181. Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība).

Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns šķirts no viena vai no abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgstošu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm.

Vecākiem un personām, kurām ir saskarsmes tiesība attiecībā uz bērnu vai kuru aprūpē bērns atrodas, ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

182. Strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Tiklīdz ir saņemts bāriņtiesas atzinums, tiesa nekavējoties uzaicina puses paskaidrojumu sniegšanai un nosaka saskarsmes tiesības pagaidu izmantošanas kārtību.

Tiesa var noteikt, ka zināmu laika periodu (nedēļas nogales, skolas brīvdienas, vecāku atvaļinājuma laiku un tml.) bērns pavada pie tā vecāka, kuram nav piešķirtas aizgādības tiesības, vai arī viņu satikšanās laiku.

Saskarsmes tiesību attiecībā uz bērnu var ierobežot, turklāt , ja nepieciešams, var noteikt, ka satikšanās ar bērnu var notikt tikai trešās personas klātbūtnē vai noteiktā vietā, ciktāl tas atbilst bērna interesēm. Tiesa var uz laiku atņemt saskarsmes tiesību, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams.”

46. Izslēgt 184. pantu.

47. Papildināt 185. pantu ar otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki noteikuši viņam nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.

Domstarpību atrisināšanai, ja nepieciešams, bērnam ieceļams aizbildnis.”

48. Izteikt 186. un 187. pantu šādā redakcijā:

“186. Vecāki kopīgi pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās (koppārstāvība). Ja vecāki dzīvo šķirti, koppārstāvība iespējama tikai tad, ja ir abu vecāku vienošanās par kopīgu aizgādību vai kopīgā aizgādība ir pieņemama (178a. p.).

Viens no vecākiem vienpersoniski pārstāv bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās, ja:

1) otrs vecāks nav sasniedzis pilngadību, izņemot gadījumu, kad viņš ir stājies laulībā;

2) otrs vecāks ir miris;

3) ar vienošanos vai tiesas spriedumu aizgādības tiesības piešķirtas vienam vecākam, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar likumu bērnu personiskajās attiecībās pārstāv abi vecāki;

4) par kādu no vecākiem nodibināta aizgādnība sakarā ar viņa atzīšanu par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai sakarā ar izlaidīgu vai izšķērdīgu dzīvi, alkohola vai narkotiku pārmērīgu lietošanu;

Katram no vecākiem ir tiesības veikt tiesiskas darbības, kuras ir bērna interesēs, ja pastāv nokavējuma risks. Par veiktajām darbībām viņam ir pienākums nekavējoties paziņot otram vecākam, izņemot gadījumu, kad šīs darbības veicis tas vecāks, kuram ir tiesības vienpersoniski pārstāvēt bērnu.

187. Īstenojot tiesības noteikt bērna dzīvesvietu, vecāki var atprasīt bērnu no jebkuras trešās personas. Šīs vecāku tiesības var ierobežot, ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas vecākiem liedz iespēju īstenot bērna aprūpi (203.p.).”

49. Papildināt 188. pantu ar trešo un ceturto daļu šādā redakcijā:

“Bērnu var atbrīvot no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus.

Mazbērniem jāapgādā katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni.”.

50. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas otrās iedaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“ II. Vecāku un bērna mantiskās attiecības”.

51. Izteikt 194. pantu šādā redakcijā:

“194. Ja vecāki bērna mantu pārvalda neatbilstoši bērna interesēm, bāriņtiesa var uzlikt viņiem par pienākumu sniegt norēķinos sīkas ziņas arī par izdevumiem bērna uzturam (191.p.), pieprasīt pietiekamu bērna mantas nodrošinājumu, kā arī atstādināt viņus no bērna mantas pārvaldības, uzdodot to vienam no vecākiem vai īpaši šim nolūkam ieceltam aizbildnim.”

52. 195. pantā:

aizstāt 1. punktā vārdus “patstāvīgi nodarbojoties” ar vārdiem “ar vecāku piekrišanu patstāvīgi nodarbojoties”;

papildināt 3. punktu ar vārdiem “izņemot mantu, kas piešķirta noteiktam mērķim”.

53. Aizstāt 197. pantā vārdus “vecāku varai pakļautie” ar vārdiem “vecāku aizgādībā esošie”.

54. Izteikt pirmās daļas otrās nodaļas ceturtās apakšnodaļas trešās iedaļas nosaukumu šādā redakcijā:

“III. Aizgādības tiesību izbeigšanās un aprobežošana”.

55. 198. pantā:

aizstāt pirmajā rindkopā vārdus “vecāku vara” ar vārdu “aizgādība”:

izslēgt 3. punktā vārdus “ar vecāku piekrišanu”;

izteikt 5. punktu šādā redakcijā:

“5) kad aizgādības tiesības vecākiem atņemtas ar tiesas spriedumu (200.p.)”.

56. Aizstāt 199. pantā vārdus “izbeigto vecāku varu” ar vārdiem “atņemtās aizgādības tiesības”.

57. Izteikt 200. pantu šādā redakcijā:

“200. Ja vecāki ar bērnu apietas sevišķi slikti, kā arī tad, ja viņi nerūpējas par bērnu vai nenodrošina bērna uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību, viņiem var atņemt aizgādības tiesības. Aizgādības tiesību atņemšanu vienam vai abiem vecākiem kā galējo līdzekli piemēro tiesa. Tiesa, neatņemot aizgādības tiesības, var arī brīdināt vecākus un uzlikt viņiem par pienākumu izpildīt noteiktas darbības bērna apdraudējuma novēršanai.

Atņemot aizgādības tiesības vienam vecākam, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā. Ja aizgādība, ko varētu īstenot otrs vecāks, nepietiekami aizsargātu bērnu no apdraudējuma vai aizgādības, tiesības tiek atņemtas abiem vecākiem, tiesa uzdod bāriņtiesai iecelt bērnam aizbildni.”

58. Izslēgt 202. pantu.

59. Izteikt 203. pantu šādā redakcijā:

“203. Bērna aprūpes tiesības vecākiem tiek atņemtas:

1) ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas kādam no vecākiem liedz iespēju aprūpēt bērnu;

2) ja bāriņtiesa atzīst, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ).

Šajos gadījumos aprūpi īsteno otrs vecāks, bet ja arī tam ir šķēršļi,— bāriņtiesa gādā par bērna ārpusģimenes aprūpi.

Atņemtās aprūpes tiesības vecākiem atjaunojas, kad bāriņtiesa atzīst, ka atkrituši šā panta pirmās daļas 1. vai 2. punktā minētie apstākļi. Ja sešu mēnešu laikā no aprūpes tiesību atņemšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par nepieciešamību atņemt vecākiem aizgādības tiesības, izņemot gadījumus, kad tas noticis no vecākiem neatkarīgu apstākļu dēļ.”

60. Aizstāt 218. pantā vārdus “bet uz laukiem — pagasttiesas” ar vārdiem “novados — novadu bāriņtiesas un pagastos — pagasttiesas”.

61. Izteikt 222. un 223. pantu šādā redakcijā:

“222. Bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis.

223. Tēvs un māte jau uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi.”

62. Izteikt 224.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“Vecāki, kuri zaudējuši aizgādības tiesības, nevar būt arī bērna aizbildņi. Ja pēc tiesas sprieduma vai kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla dēļ abi vecāki zaudē aizgādības tiesības, bērnam nodibināma cita aizbildnība, bet ja tās zaudē tikai viens vecāks, aizbildnība nodibināma gadījumos, kad tas nepieciešams bērna interesēs.”

63. Papildināt 225. pantu ar vārdiem “ja bērns bija abu vecāku kopīgā aizgādībā”.

64. Papildināt 226. pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“Ja tas no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, dodas jaunā laulībā, bāriņtiesa, ja bērna intereses to prasa, veic nepieciešamos uzraudzības pasākumus un vajadzības gadījumā ieceļ bērnam aizbildni. Bērna mantas pārvaldībā vecāks, kurš dodas jaunā laulībā, pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību.”

65. Izslēgt 228. pantu.

66. Izslēgt 229. panta ceturto daļu.

67. Izslēgt 230. pantā vārdus “vai vecvecāku”.

68. Izteikt 234.pantu šādā redakcijā:

“234. Ja bērns palicis bez aizgādības, ikvienam, bet it īpaši bērna tuvākajiem radiniekiem, ir pienākums griezties bāriņtiesā par aizbildņa iecelšanu.”

69. Izteikt 235. panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“Aizbildnība pār nepilngadīgajiem, izņemot šā likuma 229. pantā minēto gadījumu, piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem, bet tikai ar bāriņtiesas apstiprinājumu.”

70. Izteikt 237. pantu šādā redakcijā:

“237. Ja aizbildnis ir pagaidām kavēts uzņemties aizbildnību, līdz šo kavēkļu novēršanai bāriņtiesa ieceļ pagaidu aizbildni.”

71. Aizstāt 238. pantā vārdus “ņemt nepilngadīgo savā gādībā” ar vārdiem “ņemt nepilngadīgo savā aprūpē”.

72. Papildināt 241. pantu ar vārdiem “vai ciest viņa intereses”.

73. 242. pantā:

aizstāt 3. punktā vārdus “atņemta vecāku vara” ar vārdiem “atņemtas aizgādības tiesības”;

izslēgt 5. punktā vārdus “vai vecvecāki”;

papildināt 8. punktu ar vārdiem “vai viņi ir tuvi bērna radinieki”.

74. Aizstāt 260.pantā vārdus “kuri reglamentē darba attiecības” ar vārdiem “stājas darba attiecībās vai”.

75. Izteikt 339. panta 4.punktu šādā redakcijā:

“4) ja vecākiem atjaunotas aizgādības tiesības. “

76. Izslēgt 394. panta trešo daļu.

77. 399. pantā:

izteikt 2. punktu šādā redakcijā:

“2) ar dzimšanu tādā laulībā, kura vēlāk atzīta par neesošu vai ne vēlāk kā 306. dienā no tādas laulības izbeigšanās;”;

izslēgt 3. un 4. punktu.

78. Aizstāt 431. pantā vārdus “kā arī aiz iemesliem, kas dod tiesību laulātam prasīt laulības šķiršanu uz 70.–72., 74., 76. un 77. panta pamata” ar vārdiem “kā arī gadījumos, ja laulātais:

1) pārkāpis laulību;

2) apdraudējis viņa dzīvību, veselību, sitis vai spīdzinājis viņu;

3) laulība ir izirusi un laulātie vairāk nekā gadu dzīvo šķirti.”

79. Izteikt 1924. panta pirmās daļas 2. punktu šādā redakcijā:

“2) ja laulības iziršanu ar savām darbībām veicinājis tikai apdāvinātais;”.

80. Izslēgt 2169. pantu.

 

 

Par likumprojektu

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

Grozījumi Civillikumā Ģimenes tiesību daļā ir izstrādāti, lai nodrošinātu bērnu tiesības ģimenē, it sevišķi laulībai izirstot, kā arī lai saskaņotu to ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu un citiem likumiem.

 

 

2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz tautsaimniecības attīstību?

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

 

3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu?

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

 

4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu un vai nepieciešami grozījumi citos normatīvajos aktos?

Vienlaikus nepieciešami grozījumi Civilprocesa likumā, likumā “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”, likumā “Par civilstāvokļa aktiem”, likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”, Pilsonības likumā un likumā “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”.

 

 

5. Vai likumprojekts atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām?

Sagatavotais likumprojekts izstrādāts atbilstoši Latvijai saistošo starptautisko līgumu (Eiropas Konvencijas par nolēmumu atzīšanu un izpildi par bērna aizbildnību un bērnu aizbildnības atjaunošanu, Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, ANO Konvencijas par bērnu tiesību piemērošanu) prasībām.

 

 

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Likumprojekta darba variants ir saskaņots ar Augstāko tiesu, apgabaltiesām, Ģenerālprokuratūru, Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Zvērinātu advokātu padomi un Valsts bērna tiesību aizsardzības centru.

 

 

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Likuma izpildei nav nepieciešams radīt jaunas valsts institūcijas, ne arī paplašināt esošo institūciju funkcijas. Likumprojekts indivīda tiesības neierobežo.

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Linards Muciņš