Te ir mani darbi, un tie runā paši par sevi

3.jūnijā tika atvērta grāmata “Gaismas kungs jeb sāga par Gunaru Birkertu”

Sv.Pētera baznīcā 3. jūnijā tika sumināts vēl neuzceltās Gaismas pils projektētājs un Māra Čaklā grāmata par viņu - “Gaismas kungs jeb sāga par Gunaru Birkertu”

Apgāds “Pētergailis” šo grāmatu izdevis sērijā “Latvijas laikazīmes”, ko pērn ievadīja leģendārajam latviešu mūziķim Leonīdam Vīgneram veltītā monogrāfija. Vaļā tā tika vērta Sv.Pētera baznīcā, kur pirms trīspadsmit gadiem pirmo reizi Latvijā bija sarīkota tālu pasaulē pazīstamā latviešu arhitekta Gunara Birkerta darbu izstāde. Un tāpat kā toreiz dziedāja “Dzintara” meitenes un diriģēja maestrīna Ausma Derkēvica. Tieši viņa savulaik skubinājusi savu meitu, “Pētergaiļa” vadītāju Ingunu Cepīti, izdot grāmatu par izcilo arhitektu.

Ceļš līdz grāmatai bijis garš un ilgs. Par to atklāšanas svētkos runāja Inguna Cepīte: “Izdevniecībā darbs turpinājās trīs gadus. Bija daudzas sarunas un tikšanās ar Gunaru Birkertu, braucieni uz Ameriku un darbs Kolumbijas bibliotēkā. Rakstot šo grāmatu, Māris Čaklais strādāja gan Latvijā, gan Amerikā. Tajā ir daudz kā tāda, ko tikai katrs pats var izlasīt, un varbūt pat bez burtiem.”

Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas vadītājs Dzintars Ābiķis savu uzrunu sāka ar Ojāra Vācieša dzejas rindām, atgādinot katra atsevišķa cilvēka atbildīgo misiju godam pārstāvēt savu tautu, savu valsti: “Gunars Birkerts bijis, ir un būs Latvija pasaulē. Un šodien ir brīnišķīgi apzināties, ka šī Latvija pasaulē atgriezīsies Latvijā. Es esmu pārliecināts, ka Saeimā beidzot visi neticīgie ir pārliecināti, ka likumprojekts par Gaismas pils celtniecību līdz Jāņiem trešajā lasījumā beidzot tiks pieņemts. Tautai, kurai ir tik lieli cilvēki, ir laba nākotne.”

Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks atgādināja par Birkertu dzimtas ciešo saistību ar Latvijas kultūru un Nacionālo bibliotēku: “Jau no 50. gadiem mūsu bibliotēkā ir Gunara tēva Pētera Birkerta un tēvoča Antona Birkerta arhīvi. Kad 80. gadu sākumā pie mums nonāca arī Gunara mātes — ievērojamās folkloristes un pedagoģes Mērijas Saules–Sleines arhīvs, mans uzdevums bija to apstrādāt. Tad es pirmo reizi sastapos ar Gunara vārdu. Tajos gados vienīgi profesionāli arhitekti pazina šo vārdu. 1988. gada Ziemassvētkos Gunārs Asaris sazvanīja Gunaru Birkertu un uzaicināja strādāt pie bibliotēkas projekta. Tas bija laiks, kad mums vēl pastāvēja tādas Gunaram nesaprotamas dzīves realitātes kā specfonds un grāmatu palāta. Aplūkojot Gunara Birkerta izstrādātos bibliotēku projektus Amerikā, mēs apbrīnojām to funkcionalitāti, drošību, ērtības, gaismas, visu detaļu pārdomātību, jo mums ne mazāk svarīgs par bibliotēkas ārējo veidolu arvien bijis tās iekšējais saturs. Vienmēr esmu apbrīnojis Gunara optimismu, viņa ciešo pārliecību. Mums nav bijušas parastās pasūtītāja un izpildītāja attiecības. Visus šos gadus mums bijusi ļoti laba sadarbība, kaut gan ne viss gājis gludi. Par mūsu bibliotēku šajos gados sakrājusies varbūt kāda pustonna avīžu rakstu, bet, kad tika gatavota šī grāmata, atklājās, ka dokumentāru tekstu, fotogrāfiju un ierakstu ir visai maz. Kad Latvijas Banka nesen izlaida brīnišķīgo Gaismas pilij veltīto monētu, mēs teicām, ka priecīgo noskaņojumu aptumšo tas, ka nav vēl pieņemts izšķirošais lēmums par bibliotēkas celtniecību. Saņemot šo skaisto grāmatu, mums diemžēl jāsaka tas pats.”

Arhitekts Gunars Birkerts Pēterbaznīcā 3.jūnijā Foto: Anita Rožkalne

Un tad runāja pati grāmata. Tās lappuses atdzīvojās autora Māra Čaklā lasījumā. Arī “Dzintara” dziesmās.

Gunars Birkerts atcerējās savu pirmo izstādi, kas Sv.Pētera baznīcā tika atvērta 1989. gada augustā. Arī sarīkojuma dalībnieki varēja iepazīties ar Gunaram Birkertam veltītu ekspozīciju. To ievadīja lappuses no “Latvijas Vēstneša” apgādā izdotās grāmatas “Triju Zvaigžņu gaismā” ar Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka stāstījumu “par sevi, par dzīvi” un literatūrpētnieka Imanta Pijola apceri. Bija izstādīti materiāli no Gunara Birkerta personīgā arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondiem, Pirmās Rīgas skolas muzeja un Arhitektūras muzeja krājumiem.

Piederēdams pie tiem, kas ir darītāji, ne runātāji, Gunars Birkerts arī šoreiz bija lakonisks:

— Šī man ir otra lielā diena šeit. Pirmā izstāde man bija liels pārdzīvojums. Ļoti iespiedies atmiņā, kādas toreiz bija cilvēku sejas, noskaņojums. Toreiz izstādes atklāšanā es teicu: “Vārdu man nav daudz, bet te ir mani darbi, un tie runā paši par sevi.” Tagad es varētu sacīt tāpat. Bet šis vakars ir pateicībai un atzinībai. Mana lielā pateicība ir “Pētergailim” — Ingunai Cepītei par viņas ļoti iejūtīgo vadošo roku mūsu gaitās, par viņas pacietību, un pateicība Anitai Rožkalnei, kas viņai vienmēr stāv labajā pusē. Liela pateicība mūsu “Dzintara” dvēselei Ausmai. Paldies māksliniekiem, datoristēm un dzejniecēm, visiem, kas palīdzēja grāmatu veidot. Speciāla pateicība Silvijai Birkertei, kas palīdzēja atšķirt patiesību no nepatiesības un visu salikt pareizā hronoloģiskā secībā. Paldies autoram par viņa pienesumu. Mūsu sarunas ar Māri sākās Rīgā. Un viņš man teica: “Man no tevis bail.” Bet es pa to laiku jau biju izpētījis arī Māra personību, un es viņam tāpat sacīju: “Man no tevis bail.” Kad nu pozīcijas tā bijām noskaidrojuši, darbs varēja sākties.

Ar labsirdīgu humoru grāmatas galvenais varonis stāstīja par to, kā viņi ar autoru pieslīpējuši savas radošās sadarbības sadzīviskos aspektus, un īso uzrunu beidza ar sava vārdu krājuma jaunieguvumu:

— Māris bieži lietoja vārdu “būtisks”, ko es no savas bērnības un savas jaunības neatcerējos. Viņš teica: “Tas ir būtisks jautājums.” Es nesapratu — vai tas ir kaut kas labs vai slikts, nopietns vai nenopietns. “Būtisks” — tas man neko neizteica. Beigās es pieradu un nonācu līdz tam punktam, ka tajās reizēs, kad nezināju, kā aprakstīt kādu lietu, es teicu: “Tā ir būtiska lieta.” Un droši vien būtiski būtu, ja es tagad beigtu.

Atbildot uz Dzintara Ābiķa teikto, ka grāmatu viņš gan nav vēl lasījis, bet tic, ka tā ir laba, Māris Čaklais sacīja: “Arī es ticu, ka lēmums, ko es vēl neesmu redzējis, tiks pieņemts uz Jāņiem un tas būs labs lēmums.” Atliek vien pievienoties un cerēt, ka lēmums, kas tiks pieņemts, darīs godu mūsu valstij un kļūs par skaistu vainagojumu Latvijā pirmajai grāmatai par lielo latvieti Gunaru Birkertu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Lai runā pati grāmata!

No grāmatas ievada

Inguna Cepīte:

Izdevniecības “Pētergailis” direktore Inguna Cepīte, Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks; Ausma Derkēvica, Silvija Birkerta, Gunars Birkerts un Inguna Cepīte

Kādā saulainā 1999. gada pavasara rītā, sēžot pie brokastgalda toreiz vēl raidošās klasiskās mūzikas raidstacijas «Amadeus» rīta programmas fonā, mana māte teica: «Es nesaprotu, kāpēc netiek rakstīta grāmata par Gunaru Birkertu. Tu taču saproti, ka tāda tev ir jāizdod,» — un sekoja vesels argumentācijas izvērsums. Un neba nu tāpēc, ka viņa šaubītos par manu interesi, jo Gunars Birkerts tobrīd jau vismaz desmit gadus palaikam neklātienē apsēdās pie mūsu ģimenes brokastu vai vakariņu galda. Sarunā. Ar savu talantu. Ar gara spēku. Ar jau tobrīd ilglaicīgo sāpi par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta likteni.

Vēlāk mēs kopā ar Gunaru un viņa kundzi Silviju sēdīsimies pie pusdienu un vakariņu galda jau realitātē. Vēlāk mēs ar Gunaru saskarsmē nonāksim pie daudziem mūs vienojošiem kopsaucējiem. Arī atskārsme, ka mūsu abu komponists ir Brāmss, būs viena no tiem. Vēlāk grāmatā Māris Čaklais rakstīs, ka Gunars savā Blūmfīldhilsas mājā rādījis filmu, kur mamma, diriģente Ausma Derkēvica, Pēterbaznīcā diriģē «Dzintaru» viņa pirmās Latvijas izstādes atklāšanā 1989. gadā. Tobrīd ne mammai, ne man dziedot laikam pat sapņos nerādījās, ka desmit gadus vēlāk viņa izteiks šo ierosinājumu. Tobrīd es pat vēl nebiju grāmatizdevēja. Bet vēl šodien varu justies pagodināta, ka arī mana balss skanēja pār pirmajām Stikla kalna smailēm. Pirmajām tautās izvestajām iecerētās bibliotēkas skicēm. (..)

Pasaulei pazīstams latviešu arhitekts Trīs «B». Baznīcas, bibliotēkas, bankas. Un ne tikai. Iepazīts arī ne vien ar mītnes zemē Amerikā, bet arī Japānā un Itālijā izdoto grāmatu starpniecību. Kad, pirmo reizi piezvanot pa telefonu, teicu: «Mēs vēlētos izdot grāmatu par Jums. Latviešu valodā,» Gunars Birkerts, pavisam īsu mirkli apmulsis, atbildēja: «Labi. Es par to padomāšu,» bet «Pētergailis» viņam uzdāvināja divas vēlāk konkursā «Skaistākā grāmata 99» godalgotās grāmatas, un nevar pat īsti saprast, vai tobrīd Gunara atzinība par šiem izdevumiem un to atsevišķām noformējuma detaļām mums nešķita svarīgāka par visas ekspertu žūrijas augsto novērtējumu.

Un tad jau pati jaunā grāmata. Tā nāca arvien tuvāk un tuvāk. Birkerts, kā jau arhitekts, un es, kā izdevēja, bez kavēšanās pievērsāmies satura vizualizācijas problēmai. Jau tad, kad šī satura vēl nemaz nebija. Piemēram, vāka noformējumam ilgu laiku gan izdevniecība, gan pats Gunars gribēja izmantot Jāņa Dripes fotogrāfiju, kur Birkerts redzams jūras krastā, brīnišķīga fotogrāfija, bet diemžēl arī mūsdienu tehnikai nebija pa spēkam tvert kaut ko tik gaisīgu. Žēl, jo atceros, kā Stokholmā, vēstniecības bibliotēkā, stāstot toreizējam vēstniekam par šīs grāmatas ieceri, viņam iemirdzējās acis. Tie bija 1999. gada Ziemassvētki, un Ziemassvētkos jau visiem mirdz acis, bet tomēr.

Un vēl kāds rīts. Pavisam pelēks, vējains februāra rīts Ņujorkas lidostā. Ir Rīgas lielās jubilejas un Ņujorkas lielās traģēdijas gads. Bet tas vēl priekšā. Abas ar literatūrzinātnieci Anitu Rožkalni esam atlidojušas uz Gunara Birkerta mītnes zemi. Tobrīd vēl nezinām, cik daudz būs sarunu ar viņu, to, ka pāris reizes mūsu Manhetenas mītnē, jau mostoties, klausulē atskanēs dzīvespriecīgais: «Labrīt! Te Gunars.» To, ka Kolumbijas Universitātes bibliotēkā, universitātes, kurā studējis arī Gunara tēvs Pēteris Birkerts un Gunars pats uzrunājis auditoriju no pasniedzēja katedras, savāksim milzīgu materiālu klāstu gan par Gunaru, gan viņa dēlu, pazīstamo literatūrzinātnieku Svenu Birkertu un kādā no šādām bibliotēkas plauktu un datu bāzes apguves dienām tā aizrausimies, ka nokavēsim pieņemšanu vēstniecībā. Vēl nezinām, ar kādu degsmi milzīgā Brodvejas «Barnes & Noble» grāmatu nama konsultanti mums trauksies klāt, lai palīdzētu viņu datortīklā ievadītās informācijas jūklī (kas patiesībā nav nekāds jūklis) atrast visu iespējamo par vienu latviešu izcelsmes arhitektu un vienu literatūrzinātnieku.

Un vēl es nezinu arī galveno. Es nezinu, ka vēl tikai pāris mēnešu — un nākamās grāmatas varonim līdzās nostāsies grāmatas autors. Nu viņi ir divi — Gunars Birkerts un Māris Čaklais. Un tagad viss vai gandrīz viss ir atkarīgs no šī otrā. Jo, ja nebūtu viņa, nebūtu šīs grāmatas. Vismaz tā būtu pavisam cita grāmata.

Iesākumā abi — gan Birkerts, gan Čaklais — bija gluži tramīgi. Piesardzīgi savā attieksmē pret topošo grāmatu un viens pret otru. Un tad viņi iedegās. Pamazām, bet ar lielu kāpjošu intensitāti. Maisam gals bija vaļā. Tas nebija tāds maiss, kurā juku jukām sabērtas gan ģimenes sudrablietas, gan dažādi nekam nevajadzīgi nieki. Drīzāk tā bija tāda kā domu tīnes vētīšana. Atļauja to darīt otram. Un tas jau ir daudz. Pat vairāk nekā spējam apzināties.

«Katrs cilvēks ir grāmatas vērts,» šos jau dzirdētos vārdus vienā no pirmajām tikšanās reizēm atkārtoja arī Gunars Birkerts. Jā, protams. Bet grāmatas mēdz būt dažādas. Vai, cik dažādas. Tomēr Gunara Birkerta atziņa izsaka pietiekami daudz. Varbūt arī tāpēc ir tapusi šī grāmata ne vien par izcilu arhitektu, bet arī par Cilvēku, kurš neapšaubāmi ir grāmatas vērts.

No grāmatas pēdējās nodaļas

Māris Čaklais

«Mani Latvijā pārsteidz perspektīvas trūkums,» saka Gunars Birkerts, «izbrīna, ka nekad nav dzirdēts arguments: tas ir vajadzīgs tāpēc, ka tiks mūsu bērniem, to izmantos mūsu bērnubērni, tas nepieciešams mūsu nākotnei un tā tālāk.

Nē, viss tiek izlemts, šodienas vajadzības rēķinot. Bet jālaužas no šodienas ārā! Ja domājam ar perspektīvu, neko darīt, jānes zināms upuris. Ja ņemam finansiālu pasākumu un izdalām to nākotnes laika nogriežņos: šodienas ieguldījums rīt ienesīs tik un parīt tik, tad var daudz ko izdarīt. Pasaulē tā visu laiku notiek, visas valdības tā dara. Vieglāk vai grūtāk, bet valdībai jāizšķiras par rīcību, varbūt kādā brīdī pieņemot nepopulārus lēmumus. Ir jāskatās lielākā mērogā un lielākā perspektīvā!»

Uzdīgsti, gaisma, uzdīgsti,

es tevi ar saukšanu izsaukšu ārā,

uzdrīksties, gaisma,

piepildi muskuļus mūsu kā traukus,

piepildi mani un tevi, kas

esi man līdzās, uzdrīksties, gaisma!

Tā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā rakstīja kāds latviešu dzejnieks, un tajos pašos septiņdesmitajos šo dzejoli par kora dziesmu komponēja viens latviešu komponists. Tā kā viņi abi — Māris Čaklais un Pēteris Vasks — dzīvoja Latvijā, viņu konstatējums bija:

Lūgšanas

nelīdz.

Saule

jādzemdē

pašiem.

Un tajos pašos septiņdesmitajos viens tobrīd jau pasaulslavens latviešu arhitekts no Amerikas pamatīgi izpētīja Skandināvijas un Šveices pazemi un ar tiešiem griezieniem, viltīgiem šķēlumiem cauri stikliem, uz spoguļu plāksnēm iedabūja dienas gaismu bibliotēkas trīsstāvu pazemē. Tas bija Gunars Birkerts.

No kurienes šīs latviešu gaismasalkas?

Nu taču no naktīm bez zvaigznēm, no rītu lēnības, vakaru tumsības, no garajām krēslas stundām, no…

Ar gaismu ir strādāts kā ar draugu, ar sabiedroto — kā kurais spējis. Ielaist gaismu kā gaisu telpā tieši, spēcīgiem griezieniem, gudriem šķēlumiem, tvert gaismu caur stikliem, atstarot to ar spoguļiem, īpašām plāksnēm, iedabūt gaismu pazemju pazemēs — būt Gaismas Kungam. Gaismā būt, gaismai būt, BŪT.

Nē, nav jau nekāda kunga, ir nerimis cilvēks, tempa cilvēks: «Ja tempa nav, man ir grūti pielāgoties dzīvei. Un tagad tas brauciens ar kuģi — septiņas dienas! Es jau tagad esmu norūpējies, kā es to pārdzīvošu!»

Runa ir par Gunara un Silvijas ceļojumu ar kuģi līdz Norvēģijai un tad — pa fjordiem.

«Jā, mēs brauksim vai katrā ostā iekšā. Ņemšu Svena grāmatu līdzi, nekāds pārmērīgs lasītājs neesmu, bet vienreiz tas manuskripts jāizlasa. Arī lekciju par manis būvētām baznīcām jāgatavo, tai tad es strādāšu. Droši vien kādas lietas būs arī no biroja jāpaņem. Man noteikti jāņem līdzi darbs, bez darba es nevaru. Atvaļinājuma kā tāda man nav.

Atvaļinājums man ir pagarināts darbs. Teiksim, man jāiebrauc Itālijā uz kādu sanāksmi, uz kādu konferenci, tad es pielieku vienu dienu vienā galā, divas dienas otrā galā un iztaisu sev atvaļinājumu. Atvaļinājums ir zaudēts laiks. Man to vajag tikai tik daudz, lai sevi atjaunotu, un es visai drīz jūtu, ka esmu atjaunojies.»

«Tātad tu atjaunojies caur citu darbu?»

«O, jā. Tas ir labi, ka es varu ceļā veidot skices, veselus dizaina klājienus.»