Par latviešu otrreizēju kristīšanu

Foto: A.F.I.

Vidzemes augstskolas asoc.prof. Dr.sc.pol. Artis Pabriks:

Lūkojoties no plašākas vēsturiskās perspektīvas, jauno dalībvalstu gatavošanos līdzdalībai Eiropas Savienībā varētu salīdzināt ar šo sabiedrību otrreizēju kristīšanu. Proti, arī mūsdienās par pamatu līdzdalībai tiek izvirzīta virkne kritēriju, piemēram, ES līguma 6. paragrāfā, – brīvība, demokrātija, respekts pret cilvēktiesībām un tiesiskums. Tie ir Rietumeiropas kristīgo vērtību atvasinājumi, uz kuriem balstās Eiropas Savienība, un dalībvalstīm ir jāapliecina sava līdzība ar šīm sabiedrībām. No šī aspekta raugoties, var saprast dažādu starptautisko organizāciju, EP, ES komisijas, EDSO interesi par demokrātijas progresu Latvijā u.c. potenciālajās dalībvalstīs.

Nezinu, cik korekti būtu salīdzināt XIII gs. kristīgās ticības misionāru un dažādu mūsdienu Eiropas politisko pārstāvju viedokļus par situāciju Latvijā. Tomēr vismaz viena līdzība diezgan bieži duras acīs. Bīskapi Meinards, Alberts, Bertolds un citi devās kristīt Baltijas zemes un izvērtēt šo tautu kristietības dziļumu, savukārt mūsdienu Eiropas organizāciju ekspertu un pārstāvju vizīšu mērķis Latvijā ir izvērtēt demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskās izpratnes dziļumu mūsu sabiedrībā. Redzama ir ne tikai seno un mūsdienu misionāru līdzība, bet arī politisko principu savstarpējā sakarība.

Mūsdienās starptautiskie eksperti bieži lielāko uzmanību velta etniskajai politikai un mazākumtautību tiesībām mūsu valstī. Šajā sakarā vēl spilgtā atmiņā ir Studmana kunga nesaprātīgā izrunāšanās par divvalodības iespējamību Latvijā. Tāpat nesen iznākušajā Eiropas Parlamenta komitejas ziņojumā par Latvijas stāvokli sarunās ar ES ar vieglu roku tiek piedāvātas rekomendācijas, kas liek apšaubīt ziņojuma rakstītāju kompetenci par situāciju Latvijā. Ņemot vērā pašu ES valstu piedāvāto tiesību klāstu savu valstu teritorijās dzīvojošām mazākumtautībām, var apgalvot, ka Latvijā tām ir daudz lielākas iespējas saglabāt un attīstīt savu identitāti nekā Vācijas, Francijas, Zviedrijas, Anglijas un Dānijas mazākumtautībām. Kādēļ tad tāda interese tieši par Latviju?

Salīdzinot mūsdienas ar XIII gs., man nav iemesla domāt, ka cilvēka iedabas principi, kas nosaka politisko domāšanu, ir radikāli mainījušies. Vērtībām nav nozīme a priori, pašām par sevi. Lūkojoties no reālpolitikas pozīcijām, redzam, ka vērtības ir svarīgas tikai tā, kā tās nosaka mūsu ikdienas rīcību. Piemēram, vai mēs esam gatavi ņemt kukuli, vai mēs spējam respektēt citādi domājošos, vai mēs esam par vārda un izvēles brīvību. Tāpēc tiem, kuri Rietumeiropā izvērtē mūsu iespējas iekļauties ES, rūp ne tikai vērtības, bet arī tas, lai mēs būtu droša valsts, kuru neplosa iekšējās pretrunas. Līdz ar to var teikt: ja kopīgās vērtības nosaka politikas formu un valodu, tad reālpolitiska domāšana ir politikas saturs. Vērtības un reālpolitika vienmēr ir pastāvējušas mijiedarbībā. Eiropas Savienības viedoklis, vērtējot Latviju pēc paaugstinātiem standartiem, ir palielināt Latvijas iekšējo un līdz ar to visas Eiropas Savienības drošību.

Diemžēl, dažreiz tiek panākts pilnīgi pretējais. Latvijas iekšējā drošība cieš no tā, ka starptautiskie pārstāvji dažkārt latviešos sēj bažas par valodas un kultūras nākotni, bet daļā mazākumtautību veicina iluzoras cerības par Eiropas atbalstu krievu valodas lomas palielināšanai Latvijā. Latvijas sabiedrībā sāk izplatīties viedoklis, ka ES valstis praktizē dubultstandartus attiecībās ar Latviju. Rezultātā eksistējoši vai iedomāti dubultstandarti ir arī viens no iemesliem, kādēļ dalību ES vairs atbalsta tikai 36% Latvijas sabiedrības.

Tomēr, ja salīdzinām iestāšanos ES ar mūsu otrreizējo kristianizāciju, jāatceras – ja netīk sprediķu teicēji, ir divas iespējas. Pirmā – neiet uz baznīcu. Otrā – kāpt pašam kancelē. Kristietības sakarā latvieši izvēlējās paši kāpt kancelē. To aizsāka latviešu garīdznieki XIX gs., un to darīja arī Jukums Vācietis pirms Ziemsvētku kaujām, atgādinot par seno grieķu, romiešu un arī kristiešu pilsoņu tikumu aizstāvēt savu tēvu zemi un savas vērtības. Neidealizējot ES un tās politiku, tomēr uzskatu, ka arī XXI gadsimtā latviešiem jāizvēlas kāpt Briseles tribīnē, lai aizstāvētu savas tiesības, nevis jāpaliek pasīvu klausītāju lomā ārpus Eiropas Savienības, sūdzoties par neprofesionāliem sludinātājiem, kas atbalsta dubultstandartus un laiku pa laikam atceļo uz Latviju. Mums ir jāiemācās vērtību formā ietērptā politikas valodā cīnīties par mūsu politiskajām interesēm. Izvērtējot iespējamās līdzības starp Latvijas pievēršanu kristietībai un līdzdalību Eiropas Savienībā, vislielākā līdzība ir tā, ka abos gadījumos iespējamās alternatīvas ir daudz drūmākas nekā kristīgas Latvijas nākotne Eiropas Savienībā.

“DIENA”